Kas ir Dainis Rudens, Latvijā lielākā sienu gleznojuma autors?

Ziemā nezīmē

Var teikt, ka pavasaris ir sezonas sākums arī ielu mākslā?

Tāpat kā uzplaukst sniegpulkstenītes, tāpat pamostas arī cilvēki. Šogad es kaut kā izteikti izjūtu pavasari, to, ka ir vairāk gaismas. Mākslinieku darbībā es vilktu paralēli ar gada izskaņu, ar rudeni. Pats sevī jūtu aktivitātes pieaugumu.

Rudens ir tavējais laiks, spriežot arī pēc tava uzvārda un tā sauktā skatuves vārda.

Jā, pilnīgi noteikti. Rudens man ir vislabākais gadalaiks. Pēdējos desmit gados tas tiešām bijis visaktīvākais. Esmu tāds īsts latvietis – kad ir slikts laiks, tad jūtos labi.

Ziemā tavā sfērā noteikti ir grūtāk darboties arī tīri tehniski.

Principā nav iespējams. Ja ir mīnus 20, tad nevari neko izdarīt, lai cik ļoti gribētu. Biroju darbiniekiem atvaļinājums ir jūnijā, jūlijā, bet man – rudens izskaņā vai ziemā. Darbojos arī iekštelpās, bet krietni mazāk. Sanāk tādas piespiedu brīvdienas.

Visam ir kaut kāds sākums. Pirms tev kāds ļāva apgleznot lielus Rīgas brandmūrus, tu sāki kā hiphopa kultūras pārstāvis Madonā. Pastāsti nedaudz par to laiku.

Tie bija tīņa gadi, kad katrs meklē kaut ko savu. Tagad ir populāri long board dēļi, tajā laikā jaunums bija hiphops. Tajā skaitā breika dejas un grafiti. Kā trīspadsmitgadīgam puisim acis iemirdzējās un likās, ka vajag darīt. Bija arī citi ieinteresētie, un radās tāds kolektīvais gars. Bija viens tāds puisis, vārdā Sergejs, kurš vēlāk kļuva par reperi MC Grey. Viņu par sliktu uzvedību no Rīgas bija aizsūtījuši uz laukiem, uz Madonu pie vecmammas. Viņš divtūkstošo gadu sākumā Rīgā bija līdz ausīm iekšā hiphopa un grafiti kultūrā un atveda to sajūtu uz Madonu.

Taču repot vai breikot tu nesāki. Sāki zīmēt.

Nē, es tieši sāku ar breika dejošanu! Zīmēšana bija paralēli, bet tas nebija tā ļoti izteikti. Kaut ko pamēģinājām. Pēc tam bija ilgāka pauze, un zīmēšanai atkal pievērsos tikai vidusskolas laikā. Tās beigās un augstskolas sākumposmā (Dainis ir studējis Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un Mākslas akadēmijā Rīgā – Red.) ar zīmēšanu sāku nodarboties jau ļoti aktīvi, taču 2007. gadā es dabūju smagu traumu. Pusgadu nevarēju iet ārā no mājas. Bija jāatrod, ko darīt. Man bija draugs, kurš bija sācis darboties ar trafaretiem. Sākumā uz to skatījos ļoti skeptiski, taču, sēžot mājās, pats sāku veidot trafaretus, jo nebija lielas izvēles, ko es vēl varētu darīt. Esmu diezgan nepacietīgs, tāpēc nācās sevi lauzt. Radās apziņa – jo vairāk kāpsi sev pāri, jo labāku rezultātu sasniegsi. Kļuva interesanti, cik daudz šajā jomā var izdarīt. To varētu saukt par azartu. Cits brauc makšķerēt, un viņam vajag izmēģināt visus āķus, bet man radās sajūta, ka jāpamēģina viss trafaretu veidošanā.

Rudmate un tautiskums

Par tavu pirmo lielo darbu laikam var uzskatīt tā saukto Štromberga sienu Atlasa ielā 7, Čiekurkalnā?

Jā. Impulss nāca no viena puiša, kurš jau nodarbojās ar ielu zīmēšanu. Viņš ierosināja, ka jāuztaisa kaut kas lielāks, nopietnāks. Londonas olimpiskajās spēlēs bija Štromberga brauciens, kurā viņš uzvarēja, un mums ātri vien radās ideja, ka jāzīmē tieši viņš. Mūs sponsorēja Jāņa Rozes grāmatnīca, un tapa darbs, kas tika pamanīts arī medijos, plašākā publikā. Vēl nesen tur biju, zīmējums joprojām ir diezgan labā stāvoklī.

Darbs Sarkanā Sarkandaugavā, Priežu ielā 6, laikam bija tas, ar ko ieguvi pavisam lielu uzmanību.

Jā. Vēl gan es uztaisīju Brīvības pieminekļa zīmējumu Madonas centrā, pie Rimi. Agrāk centri mazpilsētās bija pie pasta, tagad ir pie Rimi... Arī Valgā uztaisījām karavīra zīmējumu uz divstāvu fasādes. Tas bija projekts, kurā bija gan latvieši, gan igauņi, samainījāmies tajā pilsētā pusēm. Pēc tā man radās doma, ka jāpamēģina arī Rīgā uztaisīt kādu divstāvu fasādes zīmējumu. Tas bija rudenī, kad piecos jau kļuva tumšs un lija lietus, bet tas pat kaut kā īpaši netraucēja. Joprojām brīnos, ka ir vairāk cilvēku, kuri zina tieši to Sarkandaugavas zīmējumu nekā to, kas ir Tallinas ielā.

Līdz tam vēl tiksim. Bet Sarkandaugavas sarkanmatainā meitene acīmredzot ir uzrunājusi rajonu. Centrā visādu izskaistinājumu un raibuma jau tāpat netrūkst.

Tā varētu būt. Ir prieks, jo ļoti pie tā darba piestrādāju. Kopā ar Emīlu Desjatņikovu uzfilmējām par to arī videoklipu, ko var noskatīties YouTube.

Un tad Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā un attiecīgi ielu mākslas festivālā Blank Canvas tapa Saule Pērkons Daugava Tallinas ielā 46. Tas laikam joprojām ir Baltijā lielākais sienas gleznojums?

Igaunijā ir uztaisīts viens vēl lielāks, bet tas ir krietni vienkāršāks – nokrāsota siena ar bināro kodu pa virsu. Par Blank Canvas festivālu es pat nezināju. Uzrakstīju uz Rīga 2014 biroju, ka man ir tāda sienas gleznojuma doma, un tur man pastāstīja, ka vispār jau tiekot organizēts tāds festivāls, ir pat atlasīti dažādu valstu mākslinieki. Biju, maigi sakot, pārsteigts un sapratu, ka man tur ir jāpiedalās! Uzrunāju grafisko dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu, kurš organizēja festivālu, apspriedāmies un meklējām vajadzīgo sienu. Uzstādījums bija, ka vienam cilvēkam nevar dot apgleznot piecstāvu fasādi, jo varētu netikt ar to galā, tāpēc uzrunāju ielu mākslinieku KIWIE. Zīmējām trīs nedēļas. Kad siena bija pabeigta, likās, ka uz atklāšanu vajag uzaicināt kori, lai nodzied Saule, Pērkons, Daugava, ko arī izdarījām. Uztaisījām arī videoklipu. Protams, bija dažādas tehniskas ķibeles, lūza pacēlāji, sākās maija karstās dienas... Pūšot uz sienas melno krāsu saulē plus 25 grādu karstumā, brīžiem bija tāda Nāves ēnā sajūta.

Atklāšana bija ļoti emocionāla, tajā tiešām bija tā īpašā Saule, Pērkons, Daugava gaisotne. Kāda tev pašam bija sajūta?

Domājot par darbiem, ko varētu uztaisīt, es vados pēc principa – vai mani pašu tas pa īstam uzrunā? Tam ir jābūt kaut kam tādam, kas liek sacelties spalviņām uz rokām. Biju ilgi domājis, ka vajadzētu kaut ko uztaisīt par šīs dziesmas tematiku.

Atklāšanas brīdī man galvā bija tikai viena doma – ir iespējams sapņot, uzdrošināties, un tas tiešām var piepildīties. Arī lielākā daļa festivāla viesmākslinieku atnāca paspiest mums roku, jo viņi bija ļoti pārsteigti, ka šeit ir kaut kādi vietējie, kuri kaut ko tādu vispār var izdarīt.

Nebūt anonīmam

KIWIE joprojām ir tāds latviešu Banksy (pasaulslavens britu ielu mākslinieks – Red.), kurš publiski savu vārdu neatklāj?

Latviešu Banksy gan viņš īsti nav, jo zīmē vairāk to savu izdomāto tēlu. Bet savu identitāti neatklāj joprojām. Domāju, ka arī neatklās. Tas ir ļoti labs veids, kā uzburt sev apkārt tādu noslēpumainu auru.

Ielu mākslas un grafiti sfērā tas ir diezgan raksturīgi. Tu izcelies ar to, ka uzreiz startēji ar savu īsto vārdu.

Tāpēc, ka uzreiz sapratu, ko vēlos darīt. Ja tu nerēķinies ar citiem un dari tikai to, ko pats gribi, tad dabīgi, ka nerakstīsi savu īsto vārdu. Grafiti tomēr ir pagrīdes kustība. Man pašam ir smieklīgi, kad mani dēvē par grafiti mākslinieku, jo grafiti nav māksla. Ja es neizmantotu krāsu baloniņus, bet izmantotu otas, tad man ar grafiti nebūtu nekāda sakara. Taču ar savu vārdu uzreiz startēju tāpēc, ka vēlējos taisīt lielas fasādes. Kā tu vari iegūt namīpašnieku un sabiedrības uzticību, ja slēpies? Man šķiet, ka nu jau ir izdevies iegūt zināmu uzticības kredītu, kad cilvēki ir noticējuši – tas džeks kaut ko normālu var izdarīt, tad lai viņš dara.

Tev ir vēl divi lielie darbi, ko vajadzētu pieminēt tiem, kuri vēlas apskatīties tavu nosacīto izstādi ielās. Viens ir 20 Ls Ernesta Birznieka-Upīša ielā 18b Rīgā, otrs – Skaņu vīrs Krišjāņa Valdemāra un Peldu ielas stūrī Liepājā.

20 Ls bija tajā pašā 2014. gadā. Man tika piedāvāta iespēja veidot fasādi. Bija ļoti labvēlīga mājas īpašnieka attieksme, kurš teica – piedāvājiet, puiši, ko jūs gribat izdarīt, ja man arī liksies, ka ir labais, tad darām! Bija jau eiro, bet tie lati kaut kā dikti patika, tāpēc izdomāju uztaisīt tiem tādu kā pieminekli. Skaņu vīrs tapa Liepājas mākslas forumā. Mūs uz turieni uzaicināja kopā ar vēl vienu ielu mākslinieku Ēriku Cauni. Forumā bija arī klasiskās mūzikas novirziens. Aizdomājāmies par to, ka visi zina Liepāju kā rokmūzikas pilsētu, bet, papētot dziļāk, tur ir arī stāsts par augsta līmeņa klasisko mūziku. Tā mēs nonācām pie diriģenta zīmēšanas. Atbildot uz daudzajiem komentāriem, taure viņam galvas vietā ir tādēļ, lai tālu skan...

Es gan dzirdēju, ka tajā zīmējumā ir iekodēta arī kāda hiphopa kultūrā nozīmīga dziesma.

Tā ir. Gribējām kaut ko ielikt arī no sevis. Palūdzām, lai viena meitene no tās dziesmas noraksta notis, un iekļāvām tās zīmējumā. Cilvēks, kurš pārzina notis, varētu pie sevis nodungot to melodiju.

Joprojām nesakāt, kas tā ir par dziesmu?

Tā ir Wu-Tang Clan deviņdesmito gadu dziesma C.R.E.A.M. (dziesmā izmantots klavieru melodijas sempls no grupas The Charmels sešdesmito gadu skaņdarba As Long as I’ve Got You – Red.).

Padarīt pilsētu skaistu

Par taviem darbiem īsumā skaidrs. Bet vispār Latvijā ir ielu māksla?

Ir. Jautājums, cik tā ir pieejama un kvalitatīva. Pie ielu mākslas jeb street art es pieskaitu ikvienu uzrakstu, ar ko cilvēks cenšas kaut ko pateikt. Ir paraksti, tas ir grafiti. Ir krāniņzīmētāji, kas ir vēl cita opera. Bet ir ar trafaretu veidoti vēstījumi, kas jau ir ielu māksla. Ielu mākslinieki ir piezemētāki par grafiti zīmētājiem, tāpēc viņu darbus varbūt uzreiz nevar pamanīt uz kādas pretējās mājas sienas.

Tu jau ne pirmo reizi esi izsūtījis medijiem informāciju par iniciatīvu Atdod savu fasādi. Kādi ir rezultāti?

Lieliski! Nebiju gaidījis tik lielu atsaucību. Izsūtu šādu aicinājumu ik pēc diviem gadiem. Pirmajā reizē Facebook tas tika nošērots simts reižu, otrajā – 450, tagad jau – 1700 reižu!

Par mūsdienu paralēlo virtuālo realitāti mēs visu zinām – pasākuma pieteikumu var nošērot 500 cilvēku, bet reāli uz to atnāk diivdesmit. Kāda ir namīpašnieku atsaucība?

Esmu saņēmis aptuveni 90 piedāvājumus. Protams, ļoti kritiski jāizvērtē, kas ir reāli un kas nav. Ļoti svarīgs ir arī finansiālais aspekts. No savas naudas varu samaksāt par divu, varbūt trīs stāvu fasādes apgleznošanu, bet ir daudz pieteikumu piecu un sešu stāvu fasāžu apgleznošanai. No visiem cilvēkiem, kas pieteicās, bija tikai trīs vai četri, kuri apzinās, ka par to darbu vajadzētu arī kaut ko samaksāt, ka viņi varētu to finansiāli atbalstīt. Izmaksas var būt pat vairāki tūkstoši. Tūlīt pēc mūsu sarunas tikšos sakarā ļoti reālu piedāvājumu pilsētas centrā. Kopumā tiešām iepriecina, ka cilvēku atsaucība ir liela, varbūt nav vēl gluži tās izpratnes.

Rīga varētu kaut kad kļūt par pilsētu, uz kuru tūristi speciāli brauc skatīties arī māju fasāžu lielformāta zīmējumus, kā tas, piemēram, ir Malmē, Zviedrijā?

Pilnīgi noteikti! Arī Norvēģijā notiek Nuart festivāls, uz kuru ierodas pasaules elites mākslinieki. Es jau sen runāju par to, ka mums ir daudz guļamrajonu, kur visas mājas ir vienādas. Ideju pat var aizgūt no Gdaņskas Polijā. Tur viss sākās ar iniciatīvu katru gadu izveidot kādas mājas fasādi. Pilsētas guļamrajonā katras daudzstāvu mājas galā ir kāda cita mākslinieka zīmējums. Tur notiek pasākumi, festivāli, lekcijas, ir izdotas grāmatas. Pilsētas rajons ir attīstījies, atdzīvojies. Tur ir uztaisītas kafejnīcas, cilvēki nāk, labums ir gan vietējiem, gan tūristiem. Tas ir mans lielais mērķis Rīgai, ko varētu realizēt, sadarbojoties ar pašvaldību. Ne visus tūristus interesē tikai klasiskie vecpilsētu skati un biznesa centru apkārtnes. Piesaista savdabīgākas vietas. Labs piemērs ir Miera ielas rajons. Neteikšu, ka tur būtu sabūvētas un sakoptas skaistas, jaunas ēkas, taču ir kaut kāds savs šarms, kā dēļ cilvēki uz turieni iet. Ja kāda vieta tiek papildināta ar labu saturu, tā piesaista daudz cilvēku.

Kad Rīgā notika Blank Canvas, intervēju zviedru ielu mākslas publicistu un lektoru Tomasu Lindblādu, un viņš pateica vienu ļoti interesantu tēzi. Proti, demokrātijai pilsētvidē būtu jābūt svarīgākai par naudu. Kāpēc lielas korporācijas drīkst pilsētā izvietot milzīgus reklāmas banerus bez īpašiem satura ierobežojumiem, bet mākslinieki nedrīkst izveidot savus zīmējumus?

Tas ir ļoti labs pretstats. Ir diezgan daudz nosacījumu, kādam jābūt fasādes gleznojumam. Ierasti ir tas, ka nedrīkst būt ļoti spilgtu krāsu. Ir tematikas, kas ir vai nav atļautas un tamlīdzīgi. Rodas jautājums – kas to nosaka un regulē? Un kāpēc pilsētvidē tiek atļauts izvietot milzīgus fasādes banerus ar puskailām modelēm uz spilgti sarkana fona? Atbilde laikam ir diezgan vienkārša – tas ir finansiāli izdevīgāk. Drūmais kapitālisms ņem virsroku. Turklāt tos banerus cilvēki vairs pat īsti neredz, tas ir kā ierasts fons. Ja paskatāmies Rīgas bildes no agrākiem laikiem, tad visās vietās, kur kādreiz bija lieli sienu gleznojumi, tagad ir salikti lielie reklāmas baneri. Mākslas darbi nenes peļņu, bet vai tas ir vienīgais rādītājs? Domāju, ka jāpaiet ilgākam laikposmam, lai cilvēkiem nauda dzīvē nenozīmētu visu. Tagad arī man pieteicās namu īpašnieki, kuriem māju sienas atvēlētas reklāmas laukumiem. Viņi teica, ka ir gatavi visu ņemt no tās sienas nost, ieskaitot prožektorus. Cilvēki, kuri jau ir gana pārtikuši, kļūst atvērti kaut kam citam.

Lindblāds arī teica, ka Stokholmā ir ļoti daudz naudas, bet tas tāpat neatrisina ielu mākslas jautājumus. Nauda tiek ieguldīta vecu ēku restaurēšanā, un ielu mākslai tur kategoriski nav vietas. Kāds ir tavs uzskats – vai tiešām visas ēkas ir jāsaglabā un jāatjauno to sākotnējā izskatā, kas brīžiem rada jau tādu muzejā dzīvošanas sajūtu?

Liela taisnība tajā ir, jo ir arhitektūra, kur tiešām ir ko redzēt. Taču bloku mājas pie tādas saglabājamās arhitektūras es nepieskaitu. Manuprāt, ir diezgan viegli nošķirt, kur ielu mākslai ir vieta un kur nav. Man nesen bija ļoti interesanta saruna ar vienu kungu, viena kvartāla īpašnieku. Viņš man stāstīja, kā tiks pārbūvēts tas un tas, un vēl tas, lai dabūtu no kvartāla ārā padomju elpu. Lai to vairs vispār nejustu. Taču guļamrajonos to tādā veidā nav iespējams atrisināt. Tur var palīdzēt mūsdienīga ielu māksla. Vēl jau interesanti ir tas, ka Rīgas centrs plašā teritorijā līdz pat Grīziņkalnam skaitās aizsargzona, kurā ielu māksliniekiem nav ko darīt. Taču mēs redzam, ka tajā ir ļoti daudz ēku nekādā skatā. Jā, ir daudz arhitektūras pieminekļu, taču tas neko neatrisina. Ir pieņemts viens lēmums, bet nav intereses kaut ko risināt tālāk. Izklausīsies nedaudz brutāli, bet pašvaldību iestādēs ir daudz gados vecu cilvēku, kuri ir ļoti snobiski. Jaunāki cilvēki šādām iniciatīvām ir daudz atvērtāki. Domāju, ka pārmaiņas tomēr ir neizbēgamas.

Iedomāsimies, ka viss ir sakārtots. Būvvalde ļauj veidot fasāžu zīmējumus, dome nāk pretī tiem, kas vēlas izmēģināt roku ielu mākslā vai grafiti ,un atvēl tam konkrētas sienas vai žogus pilsētvidē... Grafiti savā būtībā tomēr ir spuraina, panciska kultūra. Vai nav tā, ka tad, ja ļauj zīmēt tur, grafiti tiks speciāli zīmēts otrā ielas pusē, kur nav atļauts?

Tā varētu notikt, taču procents būtu krietni mazāks. Visi pēc tās patrakošanas tomēr vēlas uztaisīt kaut ko kvalitatīvu. Ja tev netiek piedāvāta tāda iespēja, tad tiek darīts tik daudz, cik atvēl laiks. Iznākumā ir pavirši, šķībi greizi burti, un ieguvējs nav neviens. Taču pilnībā grafiti pilsētā neatļautās vietās pilnīgi noteikti nepazustu, jo tā ir šīs subkultūras būtība.