Uztaisi man mocīti! Motociklu pārbūves meistars atklāj sava aroda noslēpumus

Skarbā ikdiena

“Mana nu jau bijusī draudzene teica, ka esmu muļķis, aizejot no darba un pievēršoties tikai moču taisīšanai,” ar neslēptu pašironiju neticami labskanīgā balsī saka Edgars Bērziņš, satiekoties viņa darbnīcā Ādmiņu ielā.
Saimnieciskā dzīve ir noorganizēta parasta izmēra garāžā, kur līdzās nule pabeigtām lietām, pārkrāsotam dzinējam, degvielas bākai ar Rīgas vecpilsētas siluetu un pēc pasūtījuma šūtam sēdeklim, valda mērens haoss. Tomēr tieši šeit dažu gadu laikā ir uztaisīti vai sapucēti vairāk nekā divi desmiti motociklu, kas veido prāvu daļu vietējās individualizācijas kultūras un velk jaunas rievas pilsētas urbānajos vaibstos.
“Ar motociklu pārbūvi es nodarbojos gadus divus, trīs, lai gan pirmo “Yamaha TW” – vienam no bāra “Vest” čaļiem – es uztaisīju jau pirms septiņiem gadiem. Toreiz bija iepatikusies Japānā populārā “TW” pārbūvēšanas versija ar pagarinātu aizmugurējo dakšu. Taču vispār skrūvēt dzelžus man patīk kopš bērnības. Es taisīju pats savus sporta motociklus (Edgars brauca motošosejas sacīkstēs), un, apvienojot aizraušanos ar biznesu, šo to no moto lietām darīju arī citiem.”

Kā top tāds mocis

 “Viss sākas ar motocikla daļu izvietojumu – lai viss sēdētu. Tas ietver rāmja nobeigumus, dažādus leņķus, bākas augstumu, dakšu garumu, riteņu izmēru. Tālāk dažādi savienojumi, piemēram, bākai un sēdeklim, lukturu novietojums un forma, mērpulksteņu stils, valsts numurzīmes stiprinājums. Jāatrod tāds risinājums, kas ir funkcionāls, apmierina estētiski un nav pret noteikumiem.”

Iejaukšanās pakāpei, pārveidojot tā saukto donoru-motociklu, uz kura bāzes tiek taisīts jaunais, ierobežojumu nav. Ja tas ļauj sasniegt vēlamo rezultātu, Edgars ir gatavs darīt jebko – uzstādīt cita ražotāja modeļa amortizāciju, veikt dzinēja kapitālo remontu, pārspieķot riteņus, mainīt bremzes utt.
Parasti projekts noris šādi: pasūtītājs atved savu motociklu, ar meistaru vienojas par pārveides rezultātu. Seko rāmja nevajadzīgo detaļu nogriešana, jaunu daļu un stiprinājumu piemetināšana un melnā salikšana. Ja viss stāv savās vietās, motociklu izjauc līdz pēdējai skrūvei. Rāmi krāso, visus gultņus pārpresē, ja klients negrib remontēt motoru, pārbauda cilindru galvu, un var sākt montāžu, kuras gaitā pievieno gan pēc kataloga pirktas, gan meistara no rokas taisītās detaļas.
Edgars vēl teic: kad mocis gatavs, pirmo nedēļu viņš ar to brauc pats, lai pārliecinātos, ka viss strādā, kā nākas, ka braucamais nav bīstams, un noregulē to, kas regulējams. Te labi noder sportā iegūtās prasmes. Pārbūvēto moču gadījumā nevar neredzēt, ka stils reizēm ir svarīgāks par funkciju, un, piemēram, retro stila riepām nepiemīt tāda pati saķere kā modernajām.

Ko ņemt? Un cik maksāt?

Bet kas tad vispār ir modē? Ko grib klienti, un kas viņi ir? “Pats ar klasifikāciju baigi neaizraujos, bet var teikt, ka pieprasītākie ir skrembleri. Es tos arī iesaku, jo tāda stila mocis ir ļoti piemērots braukšanai pa Rīgu. Par donoru izmanto “Honda Dominator” (kādreiz populārs ceļojumu enduro modelis), kas pēc pārbūves ir viegls, ļoti vienkārši vadāms aparāts, ar ko labi var rullēt gan pilsētā, gan pa lauku ceļiem. Salīdzinājumā kafēreiseris vai čoperis ar augsto stūri galīgi nav ērts.”
Un kā ar pasūtītājiem? Kas viņi ir? “Klientu vidējais vecums ir 30 gadi. Bet ir arī jaunāki – tie, kas no fiksīšiem un longbordiem pārkāpj uz moča.”
Edgars neslēpj, ka jaunība un izpratnes trūkums par tehnikas uzbūvi viņa klientiem liedz adekvāti aprēķināt pārbūves budžetu. Esot gadījumi, kad iztērē, piemēram, četrus tūkstošus eiro, bet vairs nespēj nopirkt bremžu klučus. Vai ar vieglu roku izdod 300 eiro par spidometru, bet sūkstās, kāpēc tik dārga ir karburatora regulēšana. Cik ilgi vienu tādu skrembleru taisa? Apmēram 250 stundas jeb 31 dienu.

Kad lūdzu meistaru nosaukt trīs budžeta variantus – trūcīgam, kaut cik pieklājīgam un labam projektam, viņš nominē divīti, sešus tūkstošus un tad desmit un vairāk. Iznāk, ka kārtīgi izpildīts projekts maksā tikpat, cik pilnīgi jauns augstas klases motocikls, proti, padsmit tūkstošus.
Un kā ar modes tendencēm? Kas būs aktuāls pēc tam, kad noskries skrembleru un kafēreiseru vilnis? “Domāju, ka nākotnē pieprasījums būs pēc klasiskiem močiem, tehniski korekti sakoptiem, ar nelieliem vizuāliem pārveidojumiem.”