Viņš ir viens no retajiem, kurš tur rajas, turklāt iespaidīgā izmēra akvāriju uzbūvējis pats savām rokām. Tajā graciozi peld ļoti skaistas, īpaša dizaina melnbaltas zivis – balti plankumotās dzeloņrajas (Potamotrygon leopoldi) no Dienvidamerikas. Ļoti interesantas, radinieces haizivij, ķermeni sauc par mantiju – patiešām izskatās tā, it kā piestrādājis modes mākslinieks.

No dzeloņa nebaidās

Rajai nav asaku, tikai skriemeļi, vienīgais kauls atrodas astes galā. Astē ir dzelonis, kuru raja ik pa septiņiem astoņiem mēnešiem nomet. “Tagad tai ir divi dzeloņi, un tas nozīmē, ka augšējais kaut kad kritīs nost, bet apakšā izaugs jauns. Respektīvi, nav neviena posma, kad šī zivs ir bez dzeloņa. Tas ir rajas ierocis, ar kuru tā aizstāvas briesmu gadījumos,” rāda zinātājs. “Man jau šis akvārijs ir apmēram septiņus gadus, un pa šo laiku savākusies paprāva dzeloņu kolekcija.”

Rajas neesot agresīvas, dabā ēd visu, ko vien spēj noķert, bet akvārijā mīt kopā ar citām zivīm un pārējās neaiztiek. “Saldūdens rajas ir ar ļoti augstu intelektu, pazīst mani, baroju pat no rokas, paglāstu, pačubinu vēderu un muguru, ko principā nedara neviens cits raju turētājs,” stāsta Jānis. Tiesa, tas ir ekstrēms izņēmums.

“Dažādos “YouTube” kanālos, kur es pētu informāciju, neviens rajas neaiztiek ar rokām, jo visi baidās no asā dzeloņa. Ja šī zivs ievaino ar to, ir ļoti lielas sāpes, tikpat mežonīgas kā ar papēdi uz naglas. Tam, kuram ir zems sāpju slieksnis, gadās zaudēt pat samaņu. Taču es rajas esmu audzējis jau no mazotnes un citādi pat nebaroju kā tikai no rokas. Kad bija pavisam mazas, esmu ņēmis rokās, glaudījis, un rajas pie manas klātbūtnes ir pieradušas.”

Dzemdē jau ceturto reizi

Rajas dabūtas Lietuvā, turklāt kovidlaikā, kad nevarēja tikt pāri robežai. “Tad es atradu kurjeru, un viņš man rajas atveda līdz mājas durvīm. Tās maksā no 300 līdz 700 eiro. Pasaulē ir vairāk nekā 500 sugu, kuras iedalītas 18 dzimtās. Attiecīgi no veida arī izriet cena,” atklāj Jānis. Izrādās, daudzas akvāriju iemītnieces ir dažādu sugu hibrīdi, kam bieži ir unikāla nokrāsa, tik vienreizēja, kāda nekad dzīvē vairs neatkārtosies.

“Citi iziet uz simtprocentīgu oriģinālu, bet daži gluži pretēji meklē hibrīdus. Rajām arī ir tā – varbūt pāri nopirki, bet tie nekad nesapārosies. Jo, ja nav abpusējas simpātijas, nekas nevar sanākt. Kad mana raja kļuva grūta, tā man bija vislielākā laime,” pasmaida Jānis. Interesanti, ka rajas ir dzīvdzemdētājas, mazuļi attīstās nevis ikros, bet mātes miesās.

“Man būs jau ceturtā reize, kad raja dzemdē, mazuļi vēl ir akvārijā. Pirmoreiz piedzima divi, pēc tam pa trim, bet pēdējā reizē pasaulē nāca jau pieci rajas pēcnācēji,” priecājas Jānis. Var piedzimt vienā reizē līdz pat desmit, bet jo vairāk, jo mazāki izmērā, un otrādi. Turpmākajā dzīves gaitā gan rajas izaug līdz pareizajam lielumam. Jānis lepojas, ka Latvijā ir viszinošākais par rajām: “Ja kāds grib nodarboties ar rajām, droši varat pie manis vērsties pēc padoma, visu izstāstīšu.”

Mute kā kauss

Jāņa pirmajā akvārijā mīt tikai viena, bet ekskluzīva zivtiņa – melnā arovāna (Osteoglossum ferreirai), kuru viņš mēģinu izaudzēt vajadzīgajā izmērā, lai varētu ielaist lielajā akvārijā. “Ieguvu lielumā ap četriem centimetriem. Es šo sugu divus gadus meklēju, līdz atradu Lietuvā, atvestu no kādas Āzijas valsts. Tai mute ir veidota kā kauss, un visu barību uzņem no augšas. Ja krastā ir ķirzaciņas, šī zivs lec ārā no ūdens, sagrābj medījumu un barojas,” stāsta Jānis.

Viņš saprata, ka arovānai patīk kustīga barība, un sāka akvārijā laist sienāžus. Rezultātā arovāna sāka labi augt, bet Jānis lēnam radināja pie citas barības. Tagad barojas ar jūras veltēm un garumā ir ap 30 centimetriem. “Tā ir apmēram gadu veca. Man kādreiz jau šāds radījums bija, bet aizgāja bojā, jo izlēca no akvārija. Ļoti pārdzīvoju un biju apņēmības pilns atkal tādu iegūt. Tagad esmu nolēmis to izaudzēt maksimāli lielu, cik vien akvārija izmēri atļauj.” Protams, jāparūpējas, lai zivij pietiktu vietas.

Diezgan retas un Jāņa saimniecībā visagresīvākās zivis ir čūskgalvji (Channa marulioides), savvaļā mīt Borneo un Sumatrā Indonēzijā. “Manējās akvārijā citas zivis neaiztiek, bet dabā ir līdzīgi kā ar vilku mežā. Diezgan naidīgas, bet pie manis jūtas labi un nav agresīvas,” Jānis pabarojot un arī pačubinot, ar čūskgalvjiem labi satiek. “Man atveda mazas, ap 15 centimetru garumā. Tagad izauguši gana lieli. Visas zivis, kuras man šeit ir, faktiski sasniegušas maksimālos izmērus.”

Lēnā garā un prātīgi

Raju akvāriju Jānis uzbūvēja pats, nekad to nebija darījis, pat nezināja, ar ko sākt – skatījās YouTube, visu pierakstīja un lēnā garā pirka, kas vajadzīgs.

“Kad mājās veicu lielu remontu, pievadīju ūdeni, kanalizāciju, elektrību ar tādu domu, ka te kādreiz atradīsies liels akvārijs. Tas ilga divus gadus, kad viss bija iegādāts, sāku lipināt kopā. Tas man bija īsts izaicinājums – pirmais paša uzbūvētais akvārijs. Uztraucos, vai viss pareizi, vai neatnāks vaļā šuves, ūdeni laidu iekšā ar drebošu sirdi. Akvārijs stāv jau septiņus gadus, un esmu ļoti apmierināts. Kad sāku publicēt savā tiktoka kanālā Janis Vitols Stingray, bija ļoti daudz patīkamu atsauksmju. Vaicāja, vai es neesot inženieris izgudrotājs,” teic meistars.

Viss ir gudri automatizēts

Daudzus no akvārija iegādes attur bažas, ka būs liela ņemšanās ar apkopi, bet Jāņa uzbūvētajam pašam ūdens nav jāmaina – sistēma ir automatizēta, ar nelielu strūklu ūdens tek iekšā, bet apakšā atrodas kanalizācijas sistēma, kur viss liekais aizplūst projām.

“Būvējot akvāriju, patiešām padomāju, lai viss būtu augstākajā pilotāžā. Ja rajām var nodrošināt stabilus ūdens parametrus un kvalitatīvu barību, tās būtībā neslimo. Filtrēšanas sistēma ir vissvarīgākais, tā ir akvārija sirds, no kā atkarīgs, kāda veselība būs rajām un citām zivīm,” atgādina Jānis. “Tāpēc šai daļai neko nežēloju un jo īpaši padomāju. Akvārijs tapa trīs četros mēnešos. Ilgāk ritēja sagatavošanās darbs, materiālu iegāde. Viss maksāja ne mazas naudas, un tāpēc process ievilkās, bet savus sapņus var piepildīt, pat ja tas prasa ilgāku laiku. Daudzi, manu akvāriju ieraugot, saka: bagātiem savas privilēģijas! Bet es esmu vienkāršs montieris.”

Akvārija uzturēšanai mēnesī vajag apmēram 100 eiro – puse zivju barībai, pārējais ir ūdens un elektrība. “Vienīgais, kas man jādara, ik pa laikam jānotīra akvārija stikli, tie ļoti apaug. Man arī nav jāmaina grunts, kas jāveic visos akvārijos, jo pa stūriem ir sūknis, kas rada ūdens cirkulāciju, un visi atkritumi automātiski aiziet uz filtrācijas sistēmu,” paskaidro Jānis.

Baro tikai no rokas

Pēc barības Jānis reizi divos mēnešos brauc uz Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonu un pērk jūras veltes: “Manas zivis ēd garneles, mīdijas, krevetes, bet lētākais ir reņģītes, kuras manējām ļoti patīk. Sauso barību pasūtu no Anglijas, kura speciāli paredzēta rajām, to var nopirkt tikai šajā valstī. Tajā ir vitamīni, minerālvielas, kas rajām nepieciešams labai veselībai.”

Kad ir ēšanas laiks, visas zivis nāk Jānim klāt, maltītei ir konkrēts laiks. “Es baroju reizi trīs dienās, kad bija mazas, katru dienu. Ja zivs sasniedz maksimālo izmēru, nedrīkst pārbarot, citādi var saslimt un pat nomirt. Baroju tikai un vienīgi ar rokām.”

Vienreiz gan māņacs astronauti bija nedaudz apslimuši, jo barība bijusi mazliet par treknu, tiem nedrīkst dot reņģes. “Es izārstēju un pieredzi ņēmu vērā. Kopš tā laika mani astronauti un vispār neviena zivs neslimo. Reizēm tirgū var redzēt, ka garneles ir apžuvušas, tādas nekad nepērku. Baroju tikai ar kvalitatīvu, svaigu barību, tāpēc zivis brīnišķīgi jūtas un vairojas. Tā ir samaksa par to, ko tajās ielieku. Man ir milzīgs prieks, relaksācija, to pat nevar vārdos izteikt,” jūsmo Jānis. Viņa skatījumā zivis ir gudri, domāt spējīgi radījumi, visu saprotot.

Un Jānim ir jauns sapnis: “Uzcelt ap 20 tonnu akvāriju, varbūt pat publiski apmeklējamu, kurā turēt dažādu veidu rajas. Lai cilvēki tās var apskatīt un iepazīt, es par savām favorītēm stāstītu un rādītu.”

Latvijā parādījušās īpaši bīstamas narkotikas