Brīdinām, ka intervijā Samuēls runā par bērna seksuālu izmantošanu un bērnu pornogrāfiju. Šis saturs var būt emocionāli smags, tajā aprakstītas vardarbības epizodes un traumas, tāpēc lūdzam izvērtēt savu gatavību to lasīt un skatīties.

"Es vēlos novēlēt cilvēkiem, kuri ir sastapuši šādas pašas problēmas, nepadoties. Jo ir cilvēki, kuri ir gatavi atbalstīt un uzklausīt," Samuēls saka intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Dzīvei nav melnraksta", raksta Lsm.lv. Viņš atklāj, kā savulaik, būdams neaizsargāts bērns un vēlāk pusaudzis, no astoņu līdz 15 gadu vecumam, piedzīvojis seksuālu vardarbību, un to paveicis cilvēks, kuram puisis un viņa ģimene uzticējās. Turklāt tas noticis baznīcā - vietā, kurai vajadzētu būt visdrošākajai pasaulē.

Pārdzīvojumi bijuši tik drausmīgi, ka šobrīd Samuēls joprojām cīnās ar sekām, ko tie atstājuši uz viņa emocionālo veselību. Samuēlam ir grūti stāstīt par notikušo un atkal to atcerēties, taču viņš vēlas būt uzklausīts.

Bijis kluss bērns

Samuēla ģimene bijusi, pēc paša teiktā, parasta. Samuēls stāsta, ka pret viņu vecāki izturējušies daudz labāk nekā pret brāli vai māsu, jo viņš nekad neesot sists vai citādi sodīts. Vienaudžu vidū gan puisis netika pieņemts un jutās vientuļš, jo bērnībā Samuēls cietis no disleksijas - grūtībām atšķirt burtus un ciparus, lasīt un uzvert tekstu. Mācīšanās traucējumu dēļ viņš ticis pārvests uz speciālo skolu.

Skolā sākotnēji pat gājis labi, taču paralēli risinājās notikumi, kuri dēļ viss mainījies.

"Es biju neparasts tādā ziņā, ka nedarīju to, ko dara parasti bērni. Man bija diezgan ticīga ģimene, mēs gājām uz baznīcu. Tur pavadīju diezgan daudz laika. Man īsti nebija izvēles, vai es gribu uz turieni iet vai negribu. Man lika uz turieni iet. Es biju kluss, maz runāju, biju savā iekšējā pasaulē," "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Samuēls.

Iemesls Samuēla iekšējiem pārdzīvojumiem bija tas, ka baznīcā, uz kuru viņš regulāri devās kopā ar ģimeni, viņš iepazinās ar kādu pavecāku vīrieti, kuram tobrīd bija ap 70 gadiem. "Viņš, tā teikt, auklēja cilvēku ar grūtībām, psihiski slimu cilvēku," par vīrieti stāsta Samuels. Pavadot arvien vairāk laika kopā, Samuels sāka viņam uzticēties. Sākuši braukt arī ciemos pie šī vīra, sākumā ar ģimeni, pēc tam Samuelam pie viņam atļauts palikt arī vienatnē. Un tad vīrietis sāka puikam uzmākties un seksuāli izmantot. "Tas bija arī baznīcā," atceras Samuels.

Nevienam nestāstīja, jo domāja, ka "šī ir lieta, par ko nevajag runāt"

Par to, kas notiek, viņš nevienam nestāstīja. Uzaugot reliģiskā vidē, viņam tika mācīts, ka ir lietas, kas vienkārši ir jāpacieš, par kurām nevajag runāt, un viņš, būdams bērns, nosprieda, ka šī ir viena no tām.

"Seksuālā vardarbība notika baznīcā vairākas reizes. Tas bija tualetē. Miglaini atceros, ka tur varēja būt arī citi bērni, bet es pārsvarā atceros, ka tur bija tas vīrs, es un tas invalīds, garīgi slimais cilvēks, kuram tas vīrietis lika darīt visas tās lietas ar mani. Viņš lika mani uz ceļiem un seksuāli izvaroja. Es ilgi par to netiku nevienam stāstījis. Tas notika arī ārpus draudzes, viņa mājā," stāstīja Samuēls.

Seksuālo vardarbību viņš regulāri piedzīvoja no astoņu līdz 15 gadu vecumam. Samuēls nesaprata, kā tas viņu traumē, jo uzticējās vecajam vīram, kurš savu rīcību attaisnoja ar ticību Dievam un garīgu izaugsmi. Taču seksuālā vardarbība kļuva arvien smagāka.

Kad runāja par pāridarījumiem skolā, Samuēlam neviens neticēja

Vecākajās pamatskolas klasēs Samuēls sāka klāties arvien grūtāk - viņš piedzīvoja vardarbību un apsmiešanu gan no vienaudžu, gan arī no skolotāju puses. Tāpēc sāka neapmeklēt skolu un izvairīties no cilvēkiem.

"Es uzzināju par bērnu uzticības tālruni un diezgan bieži zvanīju uz to. Ilgi runāju ar viņiem. Tad es nodevu to informāciju par to, kas notiek skolā, uzticības tālrunim. Viņi to nodeva sociālajam darbiniekam, un uz manu skolu aizbrauca inspekcija. Bet man neviens neticēja," viņš stāstīja.

Tas viss Samuēlu ar laiku noveda pie paškaitējuma un vairākiem pašnāvības mēģinājumiem. Pēc viena no tiem, kad viņa ģimenē ieradās sociālais darbinieks, viņš pastāstīja par visu, ko piedzīvojis skolā. Tika izsaukta ātrā palīdzība un Samuēls piekrita ārstēties psihiatriskajā slimnīcā Tvaika ielā.

Taču Samuēls tik un tā nevienam neteica, ka piedzīvojis seksuālu vardarbību. Tā vietā viņš sameloja, ka dzird balsis, kaut patiesībā tās bija viņa domas. Tā rezultātā, bez nekādām padziļinātām pārbaudēm, tika uzstādīta diagnoze – paranoīdā šizofrēnija.

Zvana no cietuma taksofona un cenšas iežēlināt

Pēc slimnīcā pavadīta laika Samuēls atgriezās mājās, taču bērnības pārdzīvojumi viņu turpināja vajāt domās.

"Kad man bija jau 18 gadi, es sazvanījos ar viņu [varmāku] vai viņš man pazvanīja, es īsti neatceros [..] Tad es nolēmu uzrakstīt iesniegumu uz viņu. Mēs sastrīdējāmies. Viņš sāka apsaukāt manu mammu, viņš pazemoja mani. [..] Tad uzrakstīju iesniegumu un pēc tam arī pastāstīju saviem vecākiem," viņš atklāja.

Tad sākās vēl viens sarežģīts posms Samuēla dzīvē. Vīrietis tika apcietināts, turpināja viņam zvanīt no Rīgas centrālcietuma un centās panākt, lai puisis ņem atpakaļ iesniegumu.

"Manā tajā krimināllietā figurē arī bērnu pornogrāfijas bildes un vēl sešas bildes, kurās ir sagriezti cilvēki. Tas ir ļoti traki. Kad izmeklēšana beidzās, tā lieta tika nodota tiesai. Kad es viņu ieraudzīju, man ļāva attālināti piedalīties tiesā, viņš bija mainījies. Ieraugot viņu, man palika viņa žēl. Arī izmeklēšanas laikā man viņa bija diezgan žēl, jo viņš bija jau vecs vīrs gados. Es vainoju sevi, bet tajā pašā laikā biju dusmīgs uz viņu," atklāja Samuēls.

Tiesvedības laikā varmāka turpināja viņam rakstīt no cietuma, aprakstot, cik slikti pret viņu tur izturas, radot Samuēlam vainas sajūtu. Varmāka bija tuvs ģimenes draugs, vecs vīrs un reliģiozs cilvēks, kas radīja Samuēlā lielu apjukumu.

Tagad varmāka jau gadu atrodas cietumā, un Samuēls viņu joprojām redz sapņos. "Tas ir diezgan pretīgi – atcerēties par to. Es nevaru vienkārši novērst uzmanību no tā, jo tas automātiski atnāk galvā," Samuēls stāstīja.

Pārdzīvotais ir atstājis milzīgas sekas uz puiša emocionālo veselību un ikdienā ar to dzīvot ir ļoti grūti. "Šobrīd es neapmeklēju psihoterapeitu, jo bija grūti atrast tādu valsts apmaksātu. Es apmeklēju centra "Marta" psihologu, un, jā, tas palīdz, bet īstenībā man nav viegli par to runāt. Taču es vēlos, lai mani dzirdētu," saka Samuēls. Arī citiem, kuri piedzīvojuši līdzīgas šausmas, viņš novēl - neklusējiet, meklējiet atbalstu, un jūs sadzirdēs.

Ja tev ir zināms par līdzīgiem gadījumiem vai arī pats esi tos piedzīvojis, lūdzam vērsties policijā - zvanot 112 vai vēršoties tuvākajā iecirknī;

Citas iespējas meklēt palīdzību:

"Centrs Marta" (Rīgas filiāles tālr.: 67378539);
Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" (visu diennakti, tālrunis: 67222922; 27722292);
Vienotais bezmaksas krīžu tālrunis psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem – 116123;
Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis – 116111;
Tālrunis noziegumos cietušajiem – 116006;

77% no mirušajiem Covid-19 pacientiem Latvijā bijuši vīrieši