Šie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiks pēc desmit gadu pārtraukuma. Ar kādām emocijām jūs gaidāt šo atgriešanos?

Ar lielu prieku tādēļ, ka Skolu jaunatnes dziesmu svētki šogad būs. Protams, tie vienmēr ir bijis diskusiju jautājums, īpaši mūsdienu dažādās situācijās. Ja mēs skatāmies, kā vispārējās politiskās, sociālās un ekonomiskās norises ietekmē to, kas notiek Latvijā, tad tas vienmēr rada bažas, vai svētkiem atradīsies atbilstošs finansējums, materiālie resursi, cilvēkresursi. Tas, ka svētki notiek, ir ļoti, ļoti svarīgi. Vienmēr jau ir vieglāk neko nedarīt, bet svarīgi ir tas, ka šī tradīcija turpinās, ka svētki būs. Iepriekš ir izteiktas aizdomas par dziedātāju trūkumu un dalībnieku mazo skaitu, bet šobrīd svētkiem ir pieteicies pat rekordliels dalībnieku skaits, kāds nav bijis iepriekšējos svētkos. Kopumā ir skaidrs, ka interese ir, un tas ir labi - vilkme ir jūtama, tāpēc mēs gaidām šos svētkus ar lielu prieku.

No otras puses, protams, svētkus gaidām arī ar nelielu satraukumu. Ir pagājuši desmit gadi, lielākajai daļai skolēnu tie būs pirmie dziesmu svētki. Turklāt svētki notiks jaunajā Mežaparka estrādē, kas gandrīz nozīmē to, ka tie būs "pirmie bērni", kuri tur dziedās. Protams, ir neliels satraukums, kā mums izdosies kopā lielajā kopkorī izpildīt visas dziesmas, ko līdz šim esam dziedājuši kora individuālajos skanējumos un kopmēģinājumos. Noslēguma koncerts būs liela atbildība, jo koru koncertā piedalās arī citu jomu pārstāvji - dejotāji, pūtēju orķestri, folkloras kopas un citi. Emocijas ir prieks un vienlaikus satraukums.

Ko šogad īpašu varam gaidīt noslēguma koncertā? Kas būs mākslinieciski citādāks? Vai būs kādi simboli, motīvi?

Man šķiet, ka šoreiz tieši noslēguma koncerts būs ļoti interesants. Piemēram, solisti būs tās Latvijas zvaigznes, ko daudzi zina. Varbūt kāds teiks, ka jaunieši viņus ne tik ļoti pazīst, bet tas ir arī ļoti izglītojoši. Es domāju, ir vērts zināt tādus solistus kā Andris Ērglis, Ance Krauze, Jānis Stībelis, Jānis Aišpurs… Arī bērni dziedās solo. Solistu "zieds" būs ļoti daudzveidīgs un plašs. Es domāju, ka krāšņums veidojas tieši no visu jomu sadarbības, jo tas nebūs tikai koru koncerts. Piemēram, būs Dumpinieku popūrijs, kas ir kopīgs apvienotajiem pūtēju orķestriem un kopkorim. Tas būs veltījums varbūt ne tikai mammām un tētiem, bet arī vecmāmiņām un vectētiņiem, jo popūrijā mēs esam iekļāvuši dziesmas no 80.gadiem un 70.gadu beigām. Tas nozīmē, ka bērni, kas šobrīd piedalās svētkos, dziedās dziesmas, kas toreiz bija ļoti populāras un ārkārtīgi svarīgas neatkarības atjaunošanas un pārmaiņu sajūtai. Tās ir dumpinieciskas spēka dziesmas, kas bija populāras laikā, kad mūsu bērnu vecmāmiņas un vectētiņi bija jauni. Tā ir tāda neliela atgriešanās pagātnē. Liekas, kāpēc gan mēs dziedam vecās dziesmas, bet izrādās, ka pašiem jauniešiem šīs dziesmas ir bijušas ļoti interesantas un viņi daudzas no tām zina. Man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka pēc gandrīz 40 vai pat vairāk gadu šīs mūsu kultūras un mūzikas vēstures daļa iet līdz pat mūsdienām - "Menueta", "Pērkona", "Līvu" dziesmas ir dzīvas.

Protams, mums ir arī skaņdarbi, kas speciāli pielāgoti korim tieši šiem svētkiem. Ir arī speciālveltījums, kas bija domāts iepriekšējiem, pandēmijas laika, svētkiem, bet toreiz neizskanēja.

Ja mēs runājam par simboliem, tad paldies režisoram Jurim Jonelim par vienmēr radošām idejām, kurš manu sākotnējo domu par simbolu "Gaisma" ir vēl vairāk attīstījis. Es gribēju paskatīties uz gaismu no četriem aspektiem. Viens no tiem ir debesu spīdekļi - saule, mēness, zvaigznes. Otrais aspekts bija domāts kā skali, ugunskurs kā degošā gaisma. Trešais - dvēseles gaisma un sirds siltums. Un, visbeidzot, ceturtais bija gaisma kā Gaismas pils, kā Latvijas intelektuālā bagāža. Juris uz to skatījās kā uz gaismu, kas aust, uz aušanu, un beigās ir tāda laika saaušanās. Noslēguma koncerta nosaukums "Te-aust" ir ar nozīmi, ka mēs katrs, līdzīgi kā darīšana un radīšana, kas ir visu svētku koncepcijas ietvaros, esam pavedieni stellēm - mēs visi kā mazie pavedieni saaužamies lielā audeklā. Ja mēs uz šo audeklu paskatāmies, tad tur atrodam visu - atrodam ģimeni, atrodam sevi, atrodam patriotismu un galu beigās atrodam arī "lecošo sauli".

Šajos svētkos piedalīsies bērni, kas, iespējams, nekad nav stāvējuši uz Mežaparka estrādes skatuves pandēmijas dēļ. Kā jūs raksturotu šī gada svētku dalībniekus? Vai viņi skatās uz Dziesmu svētkiem citādāk nekā iepriekšējās paaudzēs?

Šis jautājums ir sarežģīts. Vislabāk uz to varētu atbildēt paši bērni un jaunieši. Esmu bijis daudzos kopmēģinājumos un varu teikt, ka bērni par daudz ko brīnās. Piemēram, brīnās par to, ka nav tikai viņu skolā diriģents, bet dzied arī citur. Brīnās, ka dziesmu var diriģēt ne tikai viņu mīļais skolotājs, bet arī virsdiriģents, ka dziesma var skanēt kopkorī, ka jauktajos koros var skanēt tenori, basi, ir vīru balsis. Tas viss viņiem ir jauns. Domāju, ka viņi uz šiem svētkiem arī skatās kā uz pārsteigumu, kā tas būs un kas notiks. Protams, vidusskolēni, kas jau nedaudz vairāk saprot svētku nozīmi, atzīst, ka tā ir emocionāli neaizmirstama pieredze. Domāju, ka šodienas jauniešiem visvairāk interesē nokļūt svētkos, uz vietas tos izdzīvot, un tad jau pēc svētkiem varēs jautāt viņu domas, kā viņi šos svētkus ir saredzējuši. Protams, ne jau nākamajā rītā, jo pēc svētkiem vienmēr ir nogurums, ne tikai fiziskais, bet arī emocionāls.

Vai Dziesmu svētki vēl ir aktuāli pusaudzim, kurš aug "TikTok" algoritmos? Kā viņu vispār noķert, piesaistīt korim vai citam kolektīvam?

Tieši šajā ziņā man ir bijuši ļoti pozitīvi pārsteigumi. Kopmēģinājumos varēja redzēt, cik koncentrēti un ieinteresēti jaunieši piedalās. Praktiski neviena nebija ar telefonu rokā, visa uzmanība bija uz dziedāšanu, diriģentu, mūziku un saturu. Manuprāt, tas ir ļoti vērtīgs paša jaunieša personības izaugsmes brīdis, kurā viņš ar visu savu būtību - balsi, elpu, prātu - ir "iekšā" dziesmā. Tajā brīdī viņi neskatās telefonos, bet dzied, kopā ar diriģentu analizē dziesmas saturu, tautasdziesmas, atziņas. Jauniešu personības izaugsmē tas dod ļoti daudz.

Protams, ja tu kādam tīnim, kurš sēž mājās uz dīvāna ar telefonu, pajautātu "Vai tu tagad gribi celties un iet uz kori dziedāt vai dejot?", viņš, iespējams, atbildētu: "Nē, kāpēc lai es to darītu?" Tā tad ir pieaugušo līdzdalība un atbildība šo jaunieti motivēt iesaistīties, bet ne piespiest, jo tad nekas labs nevar sanākt. Tad, ja jaunieti motivē piedalīties, viņi piedalās, piedzīvo to visu - kopīgos mēģinājumus, braucienus, koncertus, emocijas - viņi saprot, kāda vērtība tam ir. Un pat, ja ne visi pēc tam turpinās dziedāt vai spēlēt orķestrī, viņiem būs palikusi pieredze, izpratne par šo tradīciju, un, iespējams, pieaugot viņi paši kādreiz aizvedīs savus bērnus uz Dziesmu svētkiem. Tādēļ ir svarīgi šo tīni, bērnu, jaunieti dabūt ārā no viņam ļoti ierastās vides un parādīt kaut ko citu, lai viņš ir atvērts dzīvei dažādās mainīgās situācijās.

Gatavojoties svētkiem, no kolektīvu vadītājiem izskanēja pārmetumi, ka latiņa ir pārāk augsta, īpaši no kokles nozares. Vai tie bija pamatoti?

Es nekādā gadījumā nevēlos komentēt kokles spēlētāju situāciju, jo es neesmu kompetents šajā jautājumā. Tas jārisina pašai kokles nozarei. Es varu runāt tikai par koriem. Varu teikt, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šobrīd kvalitātes latiņa, repertuāra grūtības pakāpe ir krietni zemāka nekā agrāk.

Ja mēs runājam par tādām kategorijām kā "piedalās visi, kas grib" vai "piedalās tie, kas to prot", tad šeit atšķirība ir milzīga. Es arī ļoti gribētu piedalīties, pieņemsim, tautas daiļslidošanas festivālā. Es gribētu piedalīties, bet kurš gan to gribētu skatīties - kā es tur vāļājos pa ledu, gūstu traumas. Tur nav nekā no daiļslidošanas, jo es vienkārši klupdams, krizdams censtos kaut ko atdarināt. Tieši tāpat arī šeit - kaut kur jānovelk robeža un jānosaka kvalitātes latiņa. Piedalās ne tikai tie, kas vēlas, bet arī tie, kas to vēlas un spēj, ir apguvuši. Ja runājam par dziesmu, tad ikviens, kurš ir bijis koncertā, sapratīs, ka dziesmai ir jābūt ar sākumu un beigām. Jānodzied no sākuma līdz beigām. Jebkurš ir bijis situācijā, kurā kāds uzsāk dziesmu, bet netiek tālāk par pirmo pantiņu.

Pie ugunskura vai pie galda, kad visi dzied un pēkšņi apstājas, jo neviens vairs tālāk nezina vārdus... Tad, lūk, tā nav problēma pie ugunskura, bet uz skatuves, Dziesmu svētkos, tas vairs nav pieņemami.

Mēs koriem kvalitātes latiņu nospraužam tā, lai dziesma izskanētu līdz galam. Tas nozīmē, ka jāzina teksts, jāzina melodija un jāspēj to izpildīt no sākuma līdz beigām. Tā ir minimālā kvalitātes latiņa. Ja kādam kvalitātes latiņa šķiet par augstu un grib stāvēt uz skatuves tikai, lai tur būtu, tad kaut kas nav kārtībā ar izpratni.

Ja kāds saka, ka ir jābūt iespējai piedalīties ikvienam bērnam, tad, jā, ikviens var nākt dziedāt, dejot - mums ir profesionāli pedagogi, kas ir gatavi palīdzēt, iemācīt dziedāt, deju soli, iemācīt melodiju, sagatavot dziesmu. Laipni lūgti! Neviens nesaka, ka visiem obligāti jābūt izciliem. Protams, mēs vēlētos, no virsdiriģenta vai diriģenta skatpunkta, kā arī no kultūras mantojuma, UNESCO skatupunkta, lai tas būtu pēc iespējas kvalitatīvāk, lai viss skan, bet, protams, neviens nav teicis un neuzstāj, ka visam jābūt visaugstākajā pakāpē un izcili. Ja viss būs tikai izcili, tad būs vēl kāds kripatiņu izcilāks... Mums tas nav vajadzīgs. Mums ir pilnīgi pieņemami, ka ir augstākās pakāpes kori, kas ir liels īpatsvars, ir nedaudz otrās pakāpes kori. Trešās pakāpes koru ir maz - tur gan jāskatās, kas ar šiem kolektīviem ir noticis. Varbūt nav bijis profesionāls diriģents, varbūt bijušas ilgstošas slimības, kāpēc mēģinājumi nav notikuši. Bet tas nenozīmē, ka šie dalībnieki būtu mazāk vērtīgi.

Pieminējāt, ka šī gada repertuārs koriem ir varbūt ne gluži kvalitātes latiņas augstākajā līmenī. Kā tika sabalansēti profesionālie kvalitātes kritēriji ar reālo situāciju kolektīvos, kur sagatavošanas līmenis ir dažāds?

Repertuāra grūtības pakāpi nosaka dažādi parametri. Viens no tiem, piemēram, ir diapazons - cik augstu vai cik zemu jādzied. Ja agrāk mēs koriem lūdzām dziedāt krietni ilgāku laiku, piemēram, augstākos reģistros pirmajai balsij vai tenori bija spēcīgāki, tad šobrīd mums nav tik augstu uzstādījumu. Tas, protams, nenozīmē, ka tas tagad būtu daudz vieglāk, bet vienkārši vairāk atbilstoši šī brīža varēšanai.

Tieši tāpat arī ar daudzbalsības skaitu, šobrīd mums nav pārāk daudz dziesmu ar ļoti sarežģītu, "pilnu" daudzbalsību. Piemēram, mazajiem koriem, tur, kur ir mazāk dziedātāju, izvēlējāmies divbalsīgas dziesmas. Tātad, ja skatāmies pēc kritērijiem, repertuārā ir iespējas gan lielākiem koriem, gan mazākiem. Repertuāru pielāgojām tā, lai tas būtu ērti izpildāms gan koncertos, gan repertuāra pārbaudēs arī mazajiem kolektīviem.

Es šajā gadā guvu apstiprinājumu tam, ko jau sen domāju, bet man daudzi mēģināja iestāstīt, ka ir "pilsētu kori" un mazie, lauku, kori. Tā nav! Mums ir mazas apdzīvotas vietas ar maziem skolu koriem, kas dzied izcili. Ir tādi pārsteigumi, ka skolā mācās tikai 100 skolēni, bet korī dzied 55 un dzied izcili. Savukārt, ir lielas pilsētas skolas, kur ir vairāk nekā 1000 skolēnu - tur ir mazi korīši, turklāt diezgan zemā līmenī. Tātad tas nav par pilsētu vai laukiem. Tas viss ir atkarīgs no skolas, no pašvaldības, no diriģenta, no kora vadītāja, no apkārtējā atbalsta. Un tas nav jautājums par finansējumu, bet vairāk par praktisko atbalstu - vai diriģentam ir atbrīvotas stundas mēģinājumiem, vai skolēniem vispār ir iespēja tikt uz kori, vai diriģents ir motivēts, vai ir kādi veicinoši pasākumi dalībai korī, piemēram, ekskursijas, uzstāšanās citās pilsētās vai novados, sadraudzības koncerti. Vai ir koncerttērpi, iespēja piesaistīt kādu interesantu solistu, pat ja ne Latvijas mēroga slavenību, bet vietējo jauno talantu, kurš atnāk un, piemēram, nospēlē kādu instrumentu vai piedalās koncertā. Tas ir redzams, ka lielākas iespējas un labāki rezultāti ir tur, kur ir šāds praktisks atbalsts. Ne jau finanses vienmēr nosaka visu.

Tāpēc arī šī gada repertuāra grūtības pakāpe ir domāta tāda, lai to var izpildīt. Protams, vienmēr būs diriģenti un kori, kam tas neizdodas, kuriem varbūt ir vājāki rezultāti un jāmeklē citi risinājumi. Bet, ja kāds saka, ka repertuārs mums ir par grūtu, tad uzreiz jāsaka, ka: "Tieši blakus pagastā ir tāda pati skola, un tur tas notiek!" Tad varbūt jāmeklē iemesli citur.

Ja kāds sūdzas, ka repertuārs ir grūts, tad ir jāsaprot, ka tie ir Dziesmu svētki, kas ir UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ne paši svētki, bet tas ir šis a capella daudzbalsīgais dziedājums bez pavadījuma - tas ir nemateriālais kultūras mantojums.

Protams, ka tas nav vienkārši, tas ir salīdzinoši sarežģīti. Bet es vienmēr saku, īpaši bērniem un jauniešiem gandarījums pēc izaicinājuma pārvarēšanas ir daudz lielāks, nekā vienkārši kaut ko izdarot.

Kā jūs kopumā pašlaik vērtējat pašdarbības kustību skolās?

Liela problēma ir, ka mākslinieciskā pašdarbība ir ielikta interešu izglītības sfērā. Te ir vairākas lietas.

Pirmā - mazajās klasēs jeb sākumizglītības posmā ļaut bērniem kaut ko izvēlēties ir diezgan bezjēdzīgi, jo viņi nevar izvēlēties to, ko nezina, un izvēle pamatā balstās uz vecāku lēmumiem. Rezultātā bērns varbūt nekad arī nenonāk pie tā, ko tiešām gribētu darīt. Un es šeit nerunāju tikai par kori. Ja bērnam otrajā klasē pajautā, vai viņš labāk grib iet spēlēt futbolu, dziedāt korī vai spēlēt flautu, protams, ka viņš visdrīzāk izvēlas spēlēt futbolu, jo, iespējams, nekad vēl nav dzirdējis, kā skan koris vai flauta. Un tad mēs nonākam pie tām situācijām, kādas šodien nereti ir vidusskolā, kad 10.klasē atnāk jaunieši, kuri grib dziedāt korī, bet nekad to nav darījuši. Ko koru diriģentiem šajā brīdī darīt? Ir tāds ļoti nejauks vārds "rūcējs", jo cilvēks nemāk pārvaldīt savu balsi. Gadu pusotru ar viņu ir jāstrādā, un tad 12. klasē sākas eksāmeni, un viņš pasaka "ardievu".

Otrā - interešu izglītība vienmēr tiek nolikta sekundārā lomā. Mācību stundas vienmēr būs pirmajā vietā, tad nāk fakultatīvās nodarbības, un tikai tad interešu izglītība. Nu, piemēram, ja skolā ir trīs septītās klases un vienai stundas beidzas plkst.12.30, otrai 13.15 un trešajai 14.00, un mēģinājumu ieliek tad, kad stundas ir beigušies visiem, tad bērni no pirmās septītās klases to pusotru stundu negaidīs, ja agrāk, tad uz mēģinājumu netiek bērni no trešās septītās klases. Rezultātā koru diriģenti bieži vien atsevišķi strādā ar koristiem no dažādām klasēm, bet kora dziedāšana ir kopdarbs. Turklāt tad arī diriģentu darbu būtu godīgi tarificēt kā darbu trīs stundas no vietas. Protams, mums gribētos, lai visiem stundas beidzas vienā laikā un pēc tam ir iespēja dziedāt korī. Turklāt interešu izglītība jau nav tikai mākslinieciskā pašdarbība, un, pat ja bērni nepiedalās nekur, viņi grib socializēties, un arī tam vajag laiku. Tādēļ, ja tam visam ir savstarpēji jākonkurē, tad tā ir liela problēma.

Es tomēr gribētu, lai sākumskolā atrastu mehānismu, lai dalība korī ir ja ne obligātā, tad kaut vai izmēģinājuma kārtībā. Man ir bijis arī tā, ka skolēns uz kori atnāk, jo mamma tā liek, bet saka, ka pats negrib. Es tad parasti saku: sarunājam kompromisu, tu nāc un pēc pirmajiem diviem koncertiem parunājam atkal. Pēc otrā koncerta bērns ir sapratis, kas tas ir, ko nozīmē skatītāju aplausi, ko nozīmē kora tērps, ko nozīmē adrenalīns koncertā, un grib dziedāt.

Uz ko pašlaik balstās sagatavošanās svētkiem - uz profesionālu darbu vai tomēr vairāk uz entuziasmu? Vai skolās vispār pietiek koru diriģentu?

Lai vadītu kori, ir jābūt mūzikas profesionālim, turklāt ar specializāciju kora nozarē, lai saprastu, kas ir daudzbalsība utt. Mums ir atsevišķi piemēri, kad mūziķis instrumentālists var vadīt kori ļoti labā līmenī, jo vai nu pašam ir dziedāšanas pieredze, vai laba kora izjūta. Bet mums ir arī negatīvi piemēri, kad ir labi mūziķi savā nozarē, bet viņiem nekad nav bijusi saistība ar dziedāšanu, un rezultātā, kā viņš var iemācīt otram dziedāt? Ir atšķirība, vai tu strādā ar pieaugušajiem, kuri jau dzied, un viņus vienkārši vajag profesionāli ievirzīt, vai tie ir bērni, kuriem tie ir pirmie soļi kora dziedāšanā. Tas ir tāpat, kā mācīties ēst ar karotīti, no sākuma nevienam neizdodas - sākumā ir greiza skaņa, tad neiesāk laikā, tad neuztver toni, tad aizdzied citā melodijā, tad aizmirst… Bērns mācās. Tas ir ļoti specifisks, metodisks, profesionāls darbs. Tādēļ tas ir jādara profesionāļiem, un ļoti vēlams, lai tas būtu mūzikas pedagogs-diriģents. Kā jau minēju, ir labi piemēri, ka kori vada citas specializācijas mūziķi, bet ir arī negatīvi piemēri, un labāk būtu, lai tad to nedara, jo bērni jau nav vainīgi, ka pieaugušais nemāk iemācīt dziedāt. Kādēļ tas tā notiek? Jo mums ir katastrofāls, un es uzsveru vārdu katastrofāls, mūzikas skolotāju un koru diriģentu trūkums. Katastrofāls!

Ir tāda lieta kā e-skola, un tajā ir redzams vakanču saraksts. Rīgā vien pašlaik mūzikas priekšmetā ir 19 skolotāju vakances. Vienīgā vieta, kur sagatavo mūzikas skolotājus, ir Mūzikas akadēmija, un šogad šajā specialitātē to pabeidza septiņi absolventi, no kuriem vismaz četri jau strādā. Tātad realitātē šogad darba tirgū ienāca trīs brīvi speciālisti. Jau minēju, ka vienā Rīgā ir 19 brīvas vakances, bet mūzikas skolotājus meklē arī Ropažu novadā, Rēzeknes novadā, Daugavpilī un daudzās citās vietās. Tieši tas pats ir ar koru diriģentiem.

Ja skolas direktoram nav nekāda pienākuma savā skolā nodrošināt kori… Ir ļoti labs attaisnojums - man nav speciālista! Un viss, rokas tīras! Man šķiet, ka tai vilkmei tomēr būtu jābūt arī administratīvi sakārtotai. Piemēram, skolu nevar akreditēt, ja skolēniem netiek nodrošināta iespēja dziedāt korī. Tajā brīdī katrs direktors darīs visu iespējamo, lai atrastu mūzikas skolotāju un skolas kora diriģentu. Tad arī jaunieši sapratīs, ka šī profesija ir pieprasīta, un tā būs vilkme to apgūt. Ja būs speciālisti, tad būs pārklājums arī visā Latvijā.

Protams, te var runāt par dzimstības rādītājiem un demogrāfisko situāciju, bet mēs nedrīkstam domāt tikai par to, kas būs pēc 10, 15 gadiem, un nerēķināties ar šodienu. Kurš mums ir atļāvis apzagt šodienas bērnus un jauniešus tikai tāpēc, ka pēc 15 gadiem varbūt šie speciālisti nebūs vajadzīgi tādā skaitā? Ja šodien izaug vesela skola, nezinot, kas ir koris, mēs viņus esam apdalījuši kā šīs valsts kultūras cilvēkus. Un tas ir noticis tikai tādēļ, ka kāds ir izdomājis, ka pēc 15 gadiem varbūt šī skola būs jāslēdz.

Tie ir dzīvi cilvēki, vesela paaudze, kurai tas tiek atņemts. Tas ir tāpat, kā pateikt - ziniet, mums trūkst zobārstu, lai jums vienkārši tie zobi krīt ārā! Mums šodien vajag zobārstu un mums šodien vajag pilnvērtīgi dzīvot.

Ja jūs sakāt, ka ne visi skolu direktori ir ieinteresēti, lai skolā būtu koris, vai skolās vispār varēs uzturēt un saglabāt dziesmu svētku tradīciju?

Varēs! Lai gan es runāju par šīm situācijām, ka skolu vai pašvaldību vadītāji nav ieinteresēti tajā, lai būtu mākslinieciskā pašdarbība, vienmēr būs arī tādi skolu un pašvaldību vadītāji, kuri to atbalsta un saprot. Tādēļ liels paldies tām pašvaldībām, skolām un diriģentiem, kas šo kustību atbalsta un notur. Turklāt šim atbalstam bieži vien pat nav jābūt tīri finansiālam, pietiek ar to, ka tas ir praktisks un emocionāls.

Te jau atkal ir stāsts par to, ka katram tas ir jāpamēģina. Pat, ja tu nebūsi kora dziedātājs, tu zināsi, kas tas ir, un, kļūstot par skolas direktoru - jo mēs nezinām, ko deviņus gadus vecais puika darīs pēc 25 gadiem, - to atbalstīsi. Taču daudzi no tiem, kuri to nekad nav darījuši, to nesaprot, neatbalsta un viņiem ir vienalga.

Ir lietas, kuras var sakārtot administratīvi, garantēt vai iezīmēt finansējumu, nedrīkst būt situācija, ka mēs uz dziesmu svētku tradīcijas rēķina, piemēram, sākam atbalstīt STEM programmas. Bija šis lēmums, ka ar valsts atbalstu paredzēts pakāpeniski paaugstināt finansējumu STEM jomu interešu izglītības programmu attīstībai, 2027.gadā sasniedzot 20% no kopējās mērķdotācijas apjoma pašvaldībām interešu izglītības īstenošanai. Lai tā būtu. Bet, ja kultūra mūsu valstī ir bijusi prioritāte un tai tādai būtu jāpaliek, tad uzreiz liekam pretī nākamos procentus interešu izglītībai kultūras jomā. Mēs nevaram pateikt, ka STEM būs 20%, bet pārējo dariet, kā gribat. Vajag domāt jau kaut vai par iesaistes iespējām. Ja skolai ir 30 datoru, tad cik dalībnieku var būt informātikas pulciņā? Korī man šogad uz svētkiem ir 127 dalībnieki. Mēs nevaram tā skaldīt, ka kaut kam mēs nosakām finansējumu procentos un citām nē. Noteikti nedrīkst būt neviens lēmums, kas šobrīd situāciju degradē.

Skolēnu dziesmu svētki nav pasākums, kas notiek reizi piecos gados, tas ir process, kas notiek visus piecus gadus. Korim skolā ir jābūt arī pēc Dziesmu svētkiem. Kad pēc Dziesmu svētkiem uz kori atnāk 5.klases skolēni, viņi Dziesmu svētkos piedalīsies, kad būs 9. klasē. Līdz tam mums viņi ir jāieinteresē, jāizglīto, jārīko ekskursijas, jāorganizē koncerti un uzstāšanās. Tādā veidā notiek šī pakāpeniskā gatavošanās. Savukārt diriģentiem jāveido koru programmas, kas arī Dziesmu svētku rīkotājiem pēc tam palīdz izvēlēties dziesmas kopkorim. Jāsāk gatavot novadu dziesmu svētki. Ja visi apzinās, ka šis process notiek visu laiku un darīs to ar pilnu jaudu, tad viss notiks arī turpmāk.

Tādēļ man, piemēram, ļoti nepatika, ka tika sacelta ažiotāža, cik vispār koros ir dziedātāju un vai varēs sarīkot Dziesmu svētkus. Kādu ziņu mēs ar to nododam bērniem? To, ka viņi nodarbojas ar kaut ko izmirstošu? Tas ir pilnīgi nepareizi. Viņiem ir jābūt sajūtai, ka tas ir forši.

13. jūlijā XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki izskanēs. Kādas izmaiņas būtu jāievieš, domājot jau par nākamo ciklu?

Par pašu svētku organizēšanu vienmēr ir diskusijas. Problēma ir tajā, ka mākslinieciskās pašdarbības process ir ļoti plašs, un rezultātā mēs ļoti pārblīvējam ar pasākumiem svētku nedēļas norises. Tas gan neattiecas tikai uz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, bet arī uz lielajiem - Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.

Es domāju, ka svētku centrā tomēr būtu jāatstāj lielās nozares, kas ir kori, deju kolektīvi un pūtēju orķestri, kā tas ir bijis vēsturiski. Var piedalīties visi, kas vēlas, bet atcerēsimies, ka svētku nosaukumā ir dziesmu un deju svētki, nevis visas interešu izglītības svētki. Citādi svētku nedēļa ir ļoti pilna, un tie jaunieši, kas kaut ko dara, ļoti bieži dara visu. Man ir gadījumi, ka viens bērns gan dzied korī, gan dejo, gan viņam ir jāpiedalās ansamblī, gan vēl pūš pūtēju orķestrī, un tad viņam ir vai nu jāskrien pa visiem pasākumiem, vai nu viņu spiež no kaut kā atteikties.

Nu, piemēram, ir labi, ka Dziesmu svētkos ir pasākumi vokālajiem ansambļiem, bet varbūt labāk būtu, ja tiem būtu atsevišķs festivāls starp Dziesmu svētkiem? Tagad tomēr sanāk, ka uz lielajiem svētkiem ir atlase un daļa vokālo ansambļu uz tiem netiek, un savā ziņā paliek "aiz borta". No otras puses vokālie ansambļi kaut kādā ziņā "noēd" dziedātājus koriem. Ja vokālo ansambļu dziedātāji netiek uz svētkiem, bet nepiedalās arī korī un nav apguvuši kora repertuāru, tad viņi netiek nekur. Ir arī šie gadījumi, ka mazajās skolās nepietiek dziedātāju korim un tādēļ izveido vokālo ansambli. Ja kopā apvienotos kaut vai četru mazo skolu vokālie ansambļi, tad tas būtu lielāks koris nekā dažā labā lielajā Rīgas skolā. Bet te sākas stāsts par pašvaldību atbalstu - ar transportu, ar telpām kopmēģinājumiem. Vai rezultāts šādā gadījumā ir izcils? Dažreiz jā, dažreiz nē, bet vismaz nav tā, ka kāds paliek "aiz borta".

Ja runājam tieši par koru nozari, tad viena lieta, kas Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem ir akūta, - lai tāpat kā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku gadījumā būtu novadu virsdiriģenti, kas turētu rūpi par novada kolektīvu dalību svētkos, par kolektīvu līmeni, par nodrošinājumu. Turklāt kopkora virsdiriģenti tad jau var dot metodiskus norādījumus, kā gatavot vienu vai otru dziesmu, kuru dziedās kopkoris. Pašlaik tā pilnīgi iztrūkst. Kaut ko mēs te no centra koordinējam, bet koriem nav tādas "vietvaras", jo ne jau vienmēr novada koordinators ir mūziķis, viņš nezina kora specifiku, nevar organizēt kopmēģinājumus. Tas ir jādara cilvēkiem, kuri zina skolu korus. Un tam ir jābūt no valsts apmaksātam amatam, kuram ir līgumsaistības ar katru pašvaldību, un šim cilvēkam ir jābūt arī zināmam vārdam un ietekmei. Tostarp, ja kādā skolā kora nav, tad šis cilvēks kā ārēja amatpersona varētu uzdot jautājumu, kādēļ tā, un varbūt palīdzēt ar kontaktiem, ar padomu, lai atrastu mūzikas skolotāju, bet skolās, kurās kori ir, palīdzētu metodiskajā darbā.

Protams, ka aktuāls ir arī nebeidzamais budžeta jautājums. Bet arī tas būtu jābeidz, ka katru reizi ir jāveido tāmes, jāsniedz pieprasījumi utt. Mēs ļoti skaidri zinām, ka nākamie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiks 2030.gadā, un jau šodien var pieņemt lēmumu, ka to finansējums, ierēķinot potenciālo inflāciju, būs, piemēram, 22-23 miljoni eiro. Ne vairāk un arī ne mazāk - tā ietvaros organizējiet un plānojiet! Varbūt kādi pasākumi nav jārīko, jo tiem nepietiek ar šo naudu, iespējams, ir jāmeklē lētākas telpas, bet jūs vismaz zināt, cik liels būs finansējums. Tas ir tāpat kā ar personīgo finanšu plānošanu - mēs atveram bankas kontu un redzam, ka varam nopirkt gultu, segu un spilvenu, bet mētelim nepietiks. Un tad var veikt izvēles, kas ir vajadzīgs vairāk, to var menedžēt. Taču tā, kā ir tagad, es neapskaužu nevienu darba grupu, kas ir gājusi cauri visiem jautājumiem par finansējumu. Mēs izveidojam mākslinieciskas idejas, tās izsapņojam, un tad kā ar cirvīti sākas to ciršana, jo tam nav naudas, šim nepietiek finansējuma utt.

Vai dziesmu un deju svētku formāts ļauj pateikt kaut ko svaigu un nebijušu, vai arī tas ir diezgan stingrs rāmis mākslinieciskajām iecerēm? Kā tam vajadzētu attīstīties nākotnē?

Manuprāt, tas, ka koriem ir jādzied Mežaparka estrādē, ir skaidrs. Kamēr mums nav citas telpas Deju svētkiem, ir skaidrs, ka tie notiek Daugavas stadionā. Līdz ar to šīs standarta vietas nav maināmas.

Mežaparka Lielā estrāde ir Dziesmu svētku ikona. Pašos pamatos ir skaidrs viens - koris mācās dziesmu, kuru dziedās Mežaparkā.

Tas, ko mēs varam krāšņot, ir lietas, kas ir tam apkārt. Un, ja mēs runājam par dažādiem formātiem, tad diemžēl ir jāatgriežas pie tā, ko es jau teicu, jo daudz kas ir atkarīgs no finansējuma. Piemēram, arī uz šiem svētkiem tika samazināti scenogrāfijas elementi. Mēs esam sapņojuši par to, ka visi koristi varētu būt tautas tērpos, jo tieši skolu koriem tautas tērpi ir mazai daļai. Ir bijusi iecere, ka visiem koristiem ir kāds vienots ietērpa elements, piemēram, lietusmētelis, ko var izmantot arī scenogrāfijā.

Noteikti nevajag atvērt Dziesmu svētku repertuāru internacionālajai mūzikai. Tai ir jābūt caur un cauri latviešu mūzikai latviešu valodā. 2000. gadā bija pasaules tautas dziesmu cikls "Apkārt pasaulei". Tie bija milēniuma svētki un tā laika noskaņa. Tagad? Es pašlaik varu nosaukt jau septiņas koncertprogrammas, sākot no operas koriem un beidzot ar "Queen" un ABBA melodijām, kas izskanēs. Nav problēmu, lai kori dzied šādos festivālos un koncertprogrammās, tas būs skaisti un interesanti. Bet šie svētki ir tā retā vieta un saliņa, kur mums ir jāsaglabā caur un cauri latviskais. Pasaules mūzikai jaunieši tiek klāt ļoti ātri, tā nav problēma. Lai Dziesmu svētki paliek kā "patriotisma pote".

Taču tas neizslēdz to, ka var meklēt dažādus ceļus un stilistiku, piemēram, uzaicināt solistus, lai bērniem būtu interesantāk un krāsaināk. Vienmēr var izmēģināt kaut ko vairāk - ar kustībām, ar specefektiem utt. -, bet pamatā tam tomēr ir jābūt kora dziedātājam, kas ar savu balsi radīs to brīnumu, ko mēs saucam par dziesmu. Tas nemaz nav tik vienkārši. Dziedāt, tas ir skaisti, un tas ir pats pamats. Kādreiz es pat domāju, ka mums Dziesmu svētku kontekstā vajadzētu izmēģināt noņemt visu to, kas ir izveidojies tiem apkārt - gaismas, šova elementus utt. -, un paskatīties, kā ir tad, kad vienkārši dzied koris. Tad arī varētu saprast, vai tas viss apkārtējais jau nav kļuvis par traku. Padomāsim par Jāņiem. Būtībā vienīgais scenogrāfijas elements, lai būtu īstā Jāņu noskaņa, ir ugunskurs. Nav jāšauj ne salūts, ne jārīko gaismas šovs, lai mēs noķertu Jāņu sajūtu.

Ja man ir jāatbild uz jautājumu, vai Dziesmu svētki ir stilīgi un vai tie var būt stilīgi? Visa pasaule staigā džinsos, kedās, hūdijos, brauc ar zīmolu automašīnām, to visu dara visi. Ar ko es esmu īpašs? Es dziedu korī, man mājās ir tautas tērps, un es būšu Mežaparka estrādē! Un mēs būsim visi kopā! Stilīgi ir svētku nedēļā gulēt uz matračiem skolā, nevis vest bērnus uz Ēģiptes kūrortu, it kā bērniem tas kūrorts ļoti interesētu… Interesants un stilīgs var būt ne tikai modernais un tas, kas ir visiem, bet arī uz otru pusi - vēsturiskais, tradicionālais un tas, kas ir raksturīgs tikai mums!

Prosa - produkts, kas noteikti iekļaujams ikdienas uzturā. Idejas receptēm