Tāpat krievi lepojas ar "atriebes" triecieniem, izmantojot jauno ballistisko raķeti "Orešņik", kas aizvadītajā nedēļā lidoja uz Kijivu. Atriebība esot par Krievijas izdomājumiem, ka Ukraina it kā esot uzbrukusi Kremļa diktatora Vladimira Putina rezidencei. Par šādiem uzbrukumiem nav sniegti nekādi pierādījumi un arī ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) uzskata, ka tādi nav notikuši.

Krievi spēlēšot amerikāņu spēli

"Ja mēs saprotam [ka mainās pasaule], tad mums ir skaidri jānorāda, ka Ķīnai ir savas nacionālās intereses, tostarp Taivāna, un par to pat runāt ir amorāli, jo pēc visiem juridiskajiem standartiem tā ir daļa no Ķīnas Tautas Republikas. Mums savukārt ir savas nacionālās intereses un ir vienalga, ko domā citi. Mēs esam gatavi paciest jebkuru valdību savu nacionālo interešu ietvaros, ja vien tā ir prokrieviska, un mēs neesam gatavi paciest jebkuru valdību, neatkarīgi no tā, kā tā nonāk pie varas, ja tā ir antikrieviska. Un mums ir jāpārtrauc visas šīs spēles, pretējā gadījumā mēs būsim pēdējie, kas spēlēs pēc noteikumiem, kas vairs nepastāv, spēlē, kas vairs nepastāv."

Šie Krievijas propagandista Vladimira Solovjova izteikumi ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, kāda ir Krievijas attieksme pret pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu un viņa īstenoto spēka politiku, tostarp Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro arestēšanu un ieslodzīšanu ASV cietumā. Proti, krievi, no vienas puses, gan vaimanā, cik nežēlīga un brutāla bija ASV rīcība, no otras puses, klāsta, ka saskaņā ar ASV interesēm "pirmajā vietā" viss notika pareizi, un savā ziņā ASV veiktā operācija ir "carte blanche" gan Krievijai, gan Ķīnai šo valstu imperiālistiskajos tīkojumos. Atslēgas frāze Maskavas nostājai ir Solovjova vārdi, ka Krievijas interešu sfērā "mēs neesam gatavi paciest jebkuru valdību, neatkarīgi no tā, kā tā nonāk pie varas, ja tā ir antikrieviska".

Tas labi sasaucas ar ASV Nacionālās drošības stratēģiju, kurā Rietumu puslode ir pasludināta par ASV nacionālo interešu sfēru, un Tramps jau norādījis, ka tajā necietīs antiamerikāniskas valdības, izsakot draudus gan Kubai, gan Kolumbijai.

Krievu propagandisti gan atzina, cik spoža bijusi ASV īstenotā operācija Venecuēlā, gan norādīja, cik tā bijusi nežēlīga, jo nogalinātas nevainīgas mājkalpotājas un nevainīgi kubiešu apsargi. Savukārt propagandiste Margarita Simonjana izteica apbrīnu Maduro sievai, kas labprātīgi sekojusi līdzi Maduro uz ASV cietumu, un norādīja, ka viņas varoņdarbs ir daudzkārt lielāks nekā dekabristu sievu paveiktais.

Runājot par Venecuēlas precedentu, Simonjana uzsvēra, ka nekādā gadījumā neatbalsta šādu rīcību, taču vienlaikus "Amerika no savu interešu viedokļa rīkojās pilnīgā saskaņā ar jauno izkārtni, ko tā pati piekārusi šim laikmetam". Cita starpā propagandiste savā "Telegram" kanālā ierakstīja, ka Maskavai ir "iemesls būt greizsirdīgai" par ASV spožo operāciju, kāda krieviem neizdevās Kijivā.

Simonjana diezgan ciniski skaidroja situāciju, ka nav skaidri noteikts, kas ir ļauns un kas labs, jo viss ir relatīvs. Proti, ja vilks apēd jēriņu, tas ir slikti pēdējam, taču, ja vilks šo jēriņu neapēd, tad viņš ir badā. Lai gan skaļi tas netika pateikts, taču no Simonjanas teiktā konteksta skaidri izriet, ka Krievija ir vilks, kas netaisās palikt badā.

Lai gan skata pēc krievi, protams, vaimanāja par "nabaga" Maduro likteni un "nevainīgajiem upuriem", tomēr vienlaikus viņi uzsvēra, ka no amerikāņu skatu punkta viss ir noticis pareizi.

Propagandists Dmitrijs Kiseļovs uz nelikumīgo ASV rīcību Venecuēlā aicināja palūkoties no citas puses. "Trampa rīcība un vārdi tikai raksturo mainījušos pasauli. Trampam vienkārši ir apnikusi šī pieaugošā liekulība, kur plēsonība tiek maskēta kā cīņa par kaut kādu demokrātiju un cilvēktiesībām. Pats Tramps, starp citu, šos vārdus, kuri jau sen ir zaudējuši jebkādu nozīmi un vērtību, vairs vispār nelieto. Viņam tie ir tukši vārdi, apzināta maldināšana. Tramps atšķirībā no saviem priekšgājējiem Baltajā namā un atšķirībā no Eiropas lielvalstu vadītājiem atklāti un godīgi runā par saviem principiem un motīviem," klāstīja Kiseļovs.

Vienlaikus, kā norāda laikraksts "The Guardian", Putina prioritāte ir Ukraina, un labu attiecību uzturēšana ar Trampu šajā frontē ir krietni svarīgāka par Karakasas likteni. Neskatoties uz Maskavas solījumiem aizstāvēt Maduro, Kremlim nav lielas vēlmes riskēt ar Trampa saniknošanu.

Grenlandes jautājums kā dāvana Putinam

Lai gan krieviem ar to stratēģiskajām interesēm Arktikā it nemaz nebūtu izdevīgi, ja Grenlandi pārņemtu ASV, tomēr ir vairāki faktori, kas Kremlim liktu par to līksmot. Vispirms jau tas, ka ASV centieni militāri pārņemt Grenlandi būtu ārkārtīgi nopietns trieciens NATO jeb pat alianses beigas, kā izteicās Eiropas Savienības aizsardzības un kosmosa komisārs Andrjus Kubiļus. Tā būtu prātam neaptverama dāvana Putinam.

Tādēļ Solovjovs savā sarunu šovā līksmi izteicās, ka Eiropa neko nespēs iesākt pret ASV vēlmi pārņemt Grenlandi un krievi pat varētu palīdzēt nogremdēt Eiropu.

"Putins jau gadiem ilgi cenšas atšķelt Amerikas Savienotās Valstis no tās ilggadējiem sabiedrotajiem aliansē. Šāda šķelšanās piešķirtu Krievijai lielāku varu Eiropā, kur Kremlis jau sen ir centies atgūt savu ietekmi pēc tam, kad Maskava pēc Padomju Savienības sabrukuma zaudēja ietekmi pār lielu daļu kontinenta," norāda "New York Times".

ASV televīzijas kanāls CNBC skaidro, ka tad, ja amerikāņi pārņemtu savā kontrolē Grenlandi, tas tikai nedaudz ietekmētu krievu pozīcijas Arktikā, jo viņu pārstāvniecība Grenlandē ir niecīga. Maskava daudz vairāk ir ieinteresēta redzēt sava galvenā mērķa - NATO iznīcināšanas - īstenošanos.

"Krievijas prezidents Vladimirs Putins būtu priecīgs redzēt turpmāku šķelšanos un nesaskaņas NATO, un milzīgu transatlantisko krīzi, kas varētu likt ASV pārtraukt atbalstu Ukrainai un izvest ASV karaspēku no Eiropas," telekanālam pauda bijušais NATO ģenerālsekretāra palīga vietnieks jauno drošības izaicinājumu jautājumos Džeimijs Šī.

Viņa ieskatā, ja ASV būtu iesaistītas Rietumu puslodē, tas galu galā dotu Krievijai vairāk iespēju palielināt savu ietekmi Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā un Eiropā. "Tātad, kopumā tā būtu milzīga uzvara Putinam, par kuru viņš nemaksā nekādu cenu," uzskata Šī.

Arī domnīcas "RUSI" vecākais pētnieks Edvards R. Arnolds ir pārliecināts, ka gadījumā, ja Grenlandes aneksija kļūtu par reālistiskāku perspektīvu, NATO faktiski politiski sevi apēdīs. "Putins vienmēr ir zinājis, un arī padomju līderi pirms viņa zināja, ka Krievija nespēj militāri sakaut NATO. Tā ir pārāk spēcīga, tāpēc tai ir jāuzvar NATO politiski, kas būtībā nozīmē padarīt 5. pantu par tukšu skaņu," perspektīvu iezīmē "RUSI" pētnieks.

Irāna un "Orešņik" triecieni pa Kijivu

Kā jau tas bija prognozējams, Kremļa propagandisti sūkstījās par "ielu bandām", kas plosās Maskavas sabiedrotās Irānas ielās un dedzina mošejas. Irānā notiekošie protesti, protams, kremlinu versijā ir sarīkoti no ārpuses, lai veiktu nelikumīgu apvērsumu.

"Un nedomājiet, ka to, kas darbojas Irānā, nevar izmantot mūsu pretinieki Krievijas iekšienē, jo viņi - labās gribas koalīcija - saprot, ka arī Ukrainas situācijā viņu galvenais un izšķirošais mērķis ir sagraut mūsu iekšējo vienotību. Šajā ziņā es negribu teikt, ka Irāna ir beta versija tam, ko viņi mēģinās darīt Krievijā. Tomēr sociālā kohēzija ir vissvarīgākā. Sociālā kohēzija nepastāv slaidos; tā pastāv sociālās dzīves realitātē, arī ārpus lielajām pilsētām," pauda propagandisti.

Vērojot notikumus pasaulē un Kremļa reakciju, skaidrs ir viens: Maskavai iet pie sirds spēka demonstrācija, jo tādējādi tiek attaisnota tās rīcība, tostarp arī nākotnē. Interešu sfēras ir tas, ko Maskava gadiem ilgi centusies proponēt.

Vienlaikus Maskavai absolūti neiet pie sirds protesti autoritārās valstīs pret pastāvošajiem režīmiem. Jo tas var apdraudēt pašas Krievijas "iekšējo vienotību". Tādēļ visas demonstrācijas pret autoritārismu jāiztēlo kā ārēja iejaukšanās, lai nelikumīgi nomainītu valsts varu. Te krievi, protams, vilka paralēles ar "neleģitīmo apvērsumu" Ukrainā 2014. gadā.

Kontekstā ar stiprākā tiesībām pārvaldīt pasauli savās "nacionālās interesēs" krievi, protams, kliedz, ka nevienam nav tiesību nosodīt viņu "atriebes" triecienus Kijivai, izmantojot "Orešņik".

Solovjovs demagoģiski meloja, ka "Orešņik" uzbrukumi ir reakcija uz nekaunīgo ukraiņu "provokāciju" - triecieniem pa Putina rezidenci. Viņš paziņoja, ka Eiropas izlūkdienesti ir "salašņu banda", kuriem neesot kapacitātes pateikt, vai šādi uzbrukumi no ukraiņu puses ir vai nav bijuši. Pietiekot, ka to pasaka Kremlis, un tas esot neapstrīdami. Zīmīgi, ka Solovjovs nevienā brīdī nepieminēja, ka ukraiņu uzbrukumu noraidīja arī Tramps.

Krievi ārkārtīgi lepojās ar saviem atbildes triecieniem, kā arī ar to, ka visa Kijiva slīgst tumsā. Tie bija kārtējie Maskavas centieni pierādīt savu kodoljaudu un pārliecināt pasauli, ka ar to ir jārēķinās.

Melnā šokolāde ļauj izvairīties no depresijas