Par sirds slimību interesējos jau sen, jo man gribējās zināt, kāpēc frančiem reti ir sirds slimība, neraugoties uz parasto riska faktoru lielo klāstu.

Atklāti sakot, parastos izskaidrojumus, ka aizsargājoša ietekme ir ķiploku ēšanai, sarkanvīnam un viegli apvārītiem dārzeņiem, uzskatīju par blēņām. Bija skaidri redzams, ka šie faktori izcelti, lai uzturētu dzīvu holesterīna hipotēzi.

Esmu no Skotijas, kur tajā laikā, kad modās mana interese par sirds slimību biežumu, tas bija visaugstākais pasaulē. Es pievērsu uzmanību franču ēšanas kultūrai – uztura nozīmīgumam un maltīšu ieturēšanai. Skotijā ēšana ir kaut kas līdzīgs automašīnas uzpildīšanai ar benzīnu. Desmit minūtes. Un tas jāizdara pirms iziešanas no mājas, lai sestdienas vakarā piedzertos.

Manā atmiņā ir tradicionāla skotu ēdiena recepte.

Pirmais solis: apmēram 1,5 kg vērša gaļas gabalu ieliek kastrolī kopā ar burkānu un sīpolu un vāra astoņas stundas.

Otrais solis: ēd ar vārītiem kartupeļiem.

Visi zina, ka skotiem ļoti patīk kaut ko cept eļļā. Pat šokolādes tāfelīti.

Pirmais solis: sasaldētu tāfelīti pārklāj ar mīklu, uz divām minūtēm ieliek eļļā cepšanas ierīcē.

Otrais solis: ēd ar čipsiem, pa lietu dodoties uz mājām.

Pirms dažiem gadiem es savu sievu paņēmu līdzi uz Danfērmlinas sporta klubu skatīties futbolu. Spēles laikā viņai ienāca prātā nopirkt jēra gaļas pīrāgu. Es viņu brīdināju to nedarīt, bet viņa neklausījās.

Tas tomēr bija jēra gaļas pīrāgs, skotu virtuves īstā specialitāte. Britu armija bija atklājusi, ka šo mīklu var izmantot, lai pasargātu tanku bruņas no radioaktīviem šāviņiem. Ja tiksiet galā ar šo aizsargbarjeru, nenolaužot zobus, atklāsies neliels skrimslītis, kam apkārt ir daudz (ap 200 g) pelēku, šķidru tauku. Tauki parasti izšļācas un trāpa apģērbam līdz 3 metru attālumam. Tos nav iespējams izmazgāt ne ar vienu mazgājamo līdzekli, kas līdz šim izgudrots.

Novērojumi liecina, ka Skotijā ēdieni un ēšana nepavisam nav tāda kā Francijā. Frančiem ēdiens ir dzīves centrā. Maltītes ir svarīgākais sociālās dzīves notikums. Cilvēki pavada daudz laika, iepērkot pārtiku, gatavojot maltītes un tad ēdot. Skotijā tā nedara, noteikti ne. Manās acīs tā ir labi saredzama atšķirība starp abām zemēm.

Vai attieksme pret ēdienu un ēšanu varētu kaut kādā veidā būt par iemeslu atšķirībai starp abām zemēm attiecībā uz sirds slimību? Vai tam ir sakars ar relaksāciju, ēdienu sagremojot, nevis steigu, kādā tas tiek apēsts? Ar šādu domu galvā es sāku 25 gadus ilgo pētījumu ceļojumu. Jāsaka, man ir bijis daudz nepareizu pagriezienu. Vairākus gadus domāju, ka sirds slimībai vispār nav cēloņa vai cēloņu, un bieži nonācu strupceļā. Beidzot atklāju, ka sirds slimības galvenais cēlonis ir… stress.

Ko īsti nozīmē – stress

Pieņemu, ka daudzi cilvēki stresu saista ar steigu. Nav laika, tik daudz kas jāpaspēj… Citi domā, ka stress ir pastāvīgas raizes – problēmas ar naudu vai despotisks priekšnieks darbā. Stress var būt saistīts ar pārmaiņām, piemēram, pārvākšanos, precībām vai pat piecelšanos no gultas pirmdienas rītā.

Daudzi uzskata, ka stress mums nāk par labu un bez tā mēs slaistītos, nekā nedarot, kā tas varētu būt ar mani. Skaidras definīcijas vai pat vienošanās trūkums par pamatprincipiem, piemēram, vai stress per se (pats par sevi) ir veselīgs vai nav, padara sarežģītu tā atkārtotu izmērīšanu. Un, ja ko nevar izmērīt, mediķi par to ātri var zaudēt interesi.

Pārbaudot holesterīna līmeni, jums ir skaidri rezultāti – 5,9 vai 6,2, vai 3,8, vai 2,79. Kad jūsu rokās ir skaitlis, varat parakstīt zāles, sekot, kā skaitlis mainās jūsu acu priekšā. Tad var zīmēt līknes, pārbaudīt, sacerēt rakstu utt. Īsta zinātne, publikācijas īstajos žurnālos, kam sekos īsts paaugstinājums. Stresam tādi mērījumi neeksistē. Tā ir subjektīvās pieredzes pasaule, kur jāpaļaujas uz personīgu liecību un ko tamlīdzīgu.

Kā tieši stress izraisa sirds slimības

Vispirms stress jāizjauc pa sastāvdaļām, stresa izraisītāji – stresori – jānodala no stresa reakcijas, t. i., fizioloģiskā efekta, ko rada stresors. Kad cēlonis nodalīts no reakcijas, stresa reakcijas jāiedala divās pamatgrupās – veselīgajās un neveselīgajās –, bet stresori jāiedala fiziskajos un psiholoģiskajos.

Fiziskie stresori, uz kuriem reakcija ir veselīga:

fiziskie vingrinājumi, fiziskā slodze,
piedalīšanās sporta sacīkstēs,
masāža,
sauna,
mērena alkohola lietošana,
dziedāšana,
lēkšana ar gumijām,
klinšu kāpšana,
kalnu dzelzceļš.

Psiholoģiskie stresori, uz kuriem reakcija ir veselīga:

jūsu futbola komandas uzvara,
eksāmena nolikšana,
sekmīgs biznesa darījums,
jautra saviesīga vakara sarīkošana,
īss akcijas termiņš, bet ne pārāk īss,
labi novērtētas lekcijas nolasīšana,
nemierīga darba maiņa “ātrajā palīdzībā” bez letāliem gadījumiem,
premjerministra darbs.

Fiziskie stresori, uz kuriem reakcija ir neveselīga:

pārmērīga, intensīva piespiedu fiziskā slodze nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, ogļu ieguve dziļā šahtā Krievijā,
lielas pārmaiņas apkārtējā vidē/strauja temperatūras maiņa,
reaktīvā iznīcinātāja pilota pienākumi,
reimatoīdais artrīts,
kokaīna lietošana,
smēķēšana,
piespiedu ēšana,
nopietna trauma/ķirurģiska iejaukšanās,
muguras smadzeņu savainojums,
steroīdu lietošana,
hormonālās sistēmas slimības:

Kušinga sindroms (paaugstināts kortizola līmenis),
feohromocitoma (pārāk daudz adrenalīna),
diabēts (pārāk daudz cukura asinīs),
akromegālija (pārāk daudz augšanas hormona).

Psiholoģiskie stresori, uz kuriem reakcija ir neveselīga:

terorizējošs priekšnieks,
rasisma izraisītas ciešanas,
izolētība no apkārtējiem iedzīvotājiem/kultūras dzīves,
naudas rūpes, ilgtermiņa parādi,
zems statuss sociālajā hierarhijā,
slikta sociālā aprūpe,
zemestrīce (tas ir arī fiziskais stresors),
piecelšanās pirmdienas rītā,
piespiesta emigrācija/sociālā izolētība,
skaitlis “četri”.

Šis nav pilns saraksts, nepavisam ne – un ne viss minētais izraisīs visiem cilvēkiem vienādu reakciju. Mana nākamā pārdrošība ir izskaidrot, kā neveselīgā reakcija uz stresu (neatkarīgi no izraisītāja) darbojas, lai rastos sirds slimība.

Kā iedarbojas neveselīga reakcija uz stresu

Neirohormonālā sistēma pamatā sastāv no hormonu daļas un nervu sistēmas daļas. Pagaidām es to nosaucu par stresa sistēmu, bet tas ir ļoti neprecīzs termins. Patiesībā stresa sistēma ir precīzi tā pati sistēma, kas iesaistīta relaksācijā, tikai – pretējā virzienā.

Neirohormonālajā sistēmā katram hormonam, kas uzbudina, atbilst kāds cits, kas nomierina. Arī nervu sistēmā ir gan nervu tīkls, kas rada “paātrinājumu”, gan tāds, kas relaksē (atslābina). Austrumu filozofija šo kopumu apzīmē ar iņ un jan, kas rada iekšējo līdzsvaru, un jāatzīst, ka tas ir saprātīgs uzskats.

Ja neirohormonālajā sistēmā ir nopietni līdzsvara traucējumi, jums var būt katastrofālas metabolisma problēmas, tad sirds slimība… tad vēzis…

Stresā iesaistītie hormoni ir adrenalīns, kortizols, augšanas hormons un glikagons. Stresa hormonu izdalīšanos kontrolē hipotalāms un hipofīze, kas darbojas saskaņoti. Stresa situācijā, piemēram, ja kāds uz jums tēmē ar ieroci, hipotalāms sūta trauksmes signālus uz hipofīzi, kas steidzami nosūta hormonālos signālus uz virsnieru dziedzeriem, lai tie izdala adrenalīnu un kortizolu cita starpā.

Šī ir trīsdaļīga hormonu sistēma, kas sastāv no hipotalāma, hipofīzes un virsnieru dziedzeriem, un to bieži sauc par hipotalāma–hipofīzes–virsnieru dziedzeru asi (HHV asi). Tā ir cieši saistīta ar veģetatīvo jeb autonomo nervu sistēmu. Tajā izšķir divas daļas: simpātisko un parasimpātisko sistēmu. Nevienu no tām jūsu apziņa nespēj kontrolēt, ja vien neesat dzenbudisma meistars vai kaut kas tamlīdzīgs.

Simpātiskajai nervu sistēmai ir plašs darbības spektrs. Tā paātrina sirds darbību, samazina siekalu izdalīšanos un sekmē muskuļu apgādi ar asinīm. Stimulē aknas izdalīt glikozi, tādējādi paaugstinot cukura līmeni asinīs, un ierosina dažādu asins recēšanas faktoru atbrīvošanos. Tas viss ir vajadzīgs, kad draud fiziskas briesmas. Bieži to sauc par “cīnies vai bēdz” reakciju.

Parasimpātiskajai nervu sistēmai ir pilnīgi pretēja iedarbība. Tā palēnina sirds darbību, stimulē insulīna veidošanos un žults izdalīšanos. Palielinās siekalu plūsma, un asinis tiek novirzītas uz zarnām, lai veicinātu gremošanu.

Var arī atzīmēt, ka aktivizētā simpātiskā nervu sistēma darbojas kopā ar paaugstinātu stresa hormonu līmeni un rada ķermenī katabolisma stāvokli, kad tajā ir gatavība patērēt enerģijas rezerves, kas noder gan cīņai, gan fiziskajai slodzei. Bet aktivizēta parasimpātiskā nervu sistēma darbojas kopā ar paaugstinātu insulīna līmeni un ķermenī rada anabolisma stāvokli, kad esat gatavs ēst, sagremot apēsto un uzkrāt enerģiju – un pēc tam baudīt pēcpusdienas atpūtu.

Analizējot šos divus metabolisma stāvokļus, es sāku izprast sirds

slimību. Ja jums būtu stress un jūs mēģinātu ēst, jūsu metabolisms būtu apjucis. Jūs vienlaikus dotu komandu neirohormonālajai sistēmai aktivizēt gan katabolismu, gan anabolismu. Tas nozīmē augstāku adrenalīna un kortizola līmeni, kas cīnītos pret augstu insulīna līmeni. Taukaudi (adipozie audi) saņemtu norādījumu gan uzņemt taukus no asinīm, gan tos izdalīt asinsritē. Vienlaikus aknas mēģinātu gan uzkrāt glikozi, gan to izdalīt. Visur notiktu cīņa par pārākumu.

Īsi sakot, es uzskatu, ka ēšana stresa stāvoklī ir pavisam neveselīga. Turpretim ēst nesteidzoties un relaksējoties varētu būt ļoti veselīgi.

Ja stresa sistēma bojāta

Tagad laiks palūkoties, kas notiek, ja stresa sistēma ir bojāta jeb ir disfunkcionāla HHV ass. Iespējami vissmagākā HHV ass disfunkcija notiek, ja hipofīzē veidojas audzējs, tad izdalās pārāk daudz stresa hormonu. Vairāk uzmanības pievērsīšu vienam audzēja veidam – audzējam, kas veicina pārmērīgu kortikotropīna izdalīšanos. Tas ir hormons – priekštecis, kas stimulē kortizola izdalīšanos no virsnieru dziedzeriem. Tādējādi audzējs hipofīzē, kas izdala pārāk daudz kortikotropīna, aktīvi veicina kortizola palielināšanos asinīs (Kušinga sindroms). Kušinga sindromam savukārt ir vispusīga iedarbība, kas izpaužas kā tieša kortizola ietekme uz daudzām ķermeņa funkcijām:

rosina aknas izdalīt savus glikozes krājumus;
stimulē triglicerīdu sadalīšanos taukaudos, paaugstinot brīvo taukskābju līmeni asinīs; triglicerīdiem noārdoties, atbrīvojas glicerīns, kas nonāk tieši aknās, kur pārvēršas par glikozi;
aktivē muskuļu proteīnu sadalīšanos aminoskābēs, kas pārvietojas uz aknām un tur pārvēršas par glikozi;
darbojas kā tiešs insulīna darbības antagonists daudzās ķermeņa vietās.

Kā varētu gaidīt, cilvēkiem, kam izdalās par daudz kortizola, ir augsts cukura līmenis asinīs un izteikta insulīna rezistence. Patiesībā vairumam cilvēku ar Kušinga sindromu veidojas diabēts.

Notiek arī pārmaiņas tauku izvietojumā – no ķermeņa perifērijas (rokām un kājām) tie pārgrupējas uz centrālajām ķermeņa daļām, piemēram, vēderu. Iemesls šādai norisei ir divu veidu tauku esamība ķermenī – tajā ir zemādas un viscerālie tauki. Zemādas tauki atrodas tieši zem ādas un ir visur – uz rokām, kājām, kakla, pat pirkstiem. Sumo cīkstoņiem ir daudz šo tauku, un viņi cītīgi cenšas tos vairot.

Viscerālie tauki galvenokārt ir ap vēdera orgāniem. Tie ir tauki, kas veido arī “alus vēderu”.

Kortizols veicina tauku izdalīšanos no zemādas taukaudiem, liekot tiem sarauties. No otras puses, kortizols stimulē absorbēt un uzkrāt viscerālos taukus.

Ir vēl viens iemesls pieminēt šos abu veidu taukus – viscerālo tauku uzkrāšanos tagad atzīst par vienu no sirds slimības galvenajiem riska faktoriem.

Pārāk daudz kortizola maina visu

Papildus glikozes un insulīna līmeņa paaugstināšanai, kā arī ietekmei uz muskuļiem un tauku sadalījumu augsts kortizola līmenis rada vēl citas novirzes:

paaugstina ļoti zema blīvuma lipoproteīnu (ĻZBL) līmeni,
pazemina augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL) līmeni,
paaugstina zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) līmeni,
paaugstina asinsspiedienu,
paaugstina fibrinogēna (recēšanas faktora) līmeni,
paaugstina PAI-1 (plazminogēna aktivētāja inhibitora) līmeni (recēšanas faktors),
paaugstina Villebranda faktora līmeni (recēšanas faktors),
paaugstina Lp(a) līmeni (recēšanas faktors). Lp(a) ir lipoproteīns a.

Vai šajā sarakstā jums nekas nešķiet pazīstams?

Vēl vajadzētu atzīmēt, ka cilvēkiem ar Kušinga sindromu ir paātrināta aterosklerotisko plātnīšu veidošanās un ļoti liels sirds slimība risks.

Faktu, ka bojājumus rada paaugstinātais kortizola līmenis, nevis kāds cits faktors, apliecina pierādījumi, kas iegūti no cilvēkiem, kas lieto steroīdus. Steroīdi ir starp biežāk parakstītajiem medikamentiem. Tos sauc arī par kortikosteroīdiem, jo to pamatā ir kortizols. Tas nozīmē, ka, lietojot steroīdus, jūs sev radāt Kušinga sindromu.

Kādēļ vajadzētu vēlēties to darīt? Viena no kortizola īpašībām ir spēcīga imūnsistēmas nomākšana. To izmanto ārstniecībā, lai nomāktu pārāk aktīvu imūnsistēmas atbildes reakciju. Šādas autoimūnas slimības ir reimatoīdais artrīts, astma, ekzēma un čūlainais kolīts. Steroīdus izmanto arī pēc orgānu transplantācijas, lai ķermenis neatgrūstu pārstādīto orgānu.

Minētajās situācijās steroīdi ir spēcīgas un dzīvību glābjošas zāles. Taču, ja lietosiet tos pārāk ilgi, jums radīsies tādi paši veselības traucējumi, kādi raksturīgi Kušinga sindromam. Vēl vairāk, cilvēkiem, kas ilgstoši lieto steroīdus, ļoti pieaug risks nomirt no sirds slimības. Mundriem, jauniem, veselīgiem cilvēkiem. Un tas var notikt ļoti ātri.

Ir skaidrs, ka ne jau katram, kurš nomirst no sirds slimības, ir bijis Kušinga sindroms vai viņš lietojis steroīdus. Ir arī citas, mazāk uzkrītošas, smagas HHV ass disfunkcijas formas, kam arī ir graujoša iedarbība. Trīs HHV ass disfunkcijas ierosinātāji ir depresija, smēķēšana un muguras smadzeņu traumas. Vispirms ir HHV ass disfunkcija, tad novirzes metabolismā un pēc tam paaugstināts nāves risks no sirds slimības.

Tas zināms jau sen

Jūs atradīsiet simtiem, pat tūkstošiem pētījumu, kas parāda vienu un to pašu – stress izraisa sirds slimību. Tas var būt ilgstošs vai īsu brīdi, fizisks vai psiholoģisks. Tam nav nozīmes, jo HHV ass visus stresa veidus pārvērš nāvējošā kombinācijā.

Ironiskā kārtā tas bijis zināms jau pirms simtiem gadu. 1628. gadā Viljams Hārvijs (William Harvey), cilvēks, kas pirmo reizi pareizi aprakstīja asinsrites sistēmu, par vīrieti ar sirds slimību minējis, ka tas ir “dusmu un sašutuma pārņemts un nav spējīgs par to kādam pateikt”. 1793. gadā Džons Hanters (John Hunter), tā laika slavenākais ārsts, uzskatīja, ka stenokardija ir “prāta satraukums”. Viņš nomira pēkšņi vētrainas valdes sēdes laikā tajā pašā gadā. Uzskatīja, ka viņš miris no sirdslēkmes. 20. gadsimta sākumā Viljams Oslers (William Osler), cits izcils ārsts, aprakstīja tipisku sirds slimības upuri: “Labi noaudzis vīrietis 45–55 gadu vecumā, ar militāru stāju, ar pelēku vai sārtu sejas krāsu, izturīgs un enerģisks, vienmēr pilnā gaitā uz priekšu.”

Sirds slimība cilvēcei bijusi jau sen. Tā nav jauna. Kā 18. gadsimtā precīzi izklāstījis Londonas ārsts Viljams Heberdens (William Heberden), ja neiejaucas tās gaitā un slimība kulminē, pacients pēkšņi krīt un tūlīt mirst.

Lūk, no šīs pēkšņās nāves es vēlos palīdzēt jums izvairīties.

Nesmēķējiet! Ja nesmēķēsiet, dzīvosiet ilgāk, laimīgāk un ievērojami labāk. Cigaretes, atklāti runājot, ir bezjēdzīgas un nāvējošas.

Nodarbojieties ar fiziskajiem vingrojumiem. Izvēlieties to, kas jums sagādā prieku, pievienojieties kādam klubam, dariet vienalga ko, lai nesēdētu bezdarbībā. Cilvēkiem vienmēr vajag izkustēties, citādi tie nonāk depresijā, ir satraukti un nelaimīgi.

Ja vēl nelietojat alkoholu, sāciet to darīt. Ja dzerat, dzeriet regulāri, bet nepļēgurojiet. Pārliecinieties, ka dzēriens jums sagādā baudu. Dzeriet kopā ar draugiem. Dzeriet sabiedrībā, bet nedzeriet, lai piedzertos.

Ja ienīstat savu darbu, mēģiniet atrast citu. Ja jūsu priekšnieks ir huligāns, iesūdziet viņu darba tiesā un sadodiet viņam.

Neļaujiet nevienam rupji pret jums izturēties.

Nekļūstiet par upuri.

Nejūtieties kā slazdā.

Aizstāviet savas tiesības un panāciet, ka cilvēki jūs respektē, ko jūs – un mēs visi – patiesi esam pelnījuši.

Kas ir sirds slimība?

Patiesībā termins “sirds slimība” neko neizsaka. Tas nozīmē, ka sirds ir slima, bet sirds slimību ir simtiem, to nosaukumi parasti ir sarežģīti: miokardīts, perikardīts, ventrikulārā hipertrofija, Volfa-Parkinsona-Vaita sindroms, un te nosauktas tikai četras. Taču lielākais nelietis, kas nogalina visvairāk cilvēku, nav sirds saslimšana. Tā ir artēriju slimība, kas piegādā sirdij asinis, un parasti to sauc par aterosklerozi.

Athero vai atheroma nozīmē pelēcīgi baltus taukveida izgulsnējumus artērijas sienā. Šos sabiezējumus sauc par aterosklerotiskajām plātnītēm jeb pangām. Skleroze nozīmē audu vai orgānu sabiezējumu un sacietējumu.

Uzskata, ka plātnītes sāk veidoties no taukveida svītras (dzīsliņām), ko konstatē artērijās vairumam desmitgadīgu bērnu. Pakāpeniski tā kļūst lielāka un biezāka. Beidzot plātnītes var sasniegt stāvokli, kad tās sāk pārkaļķoties, un artērijas sāk atgādināt stīvas caurules.

Problēma nav šīs stīvās, pārkaļķojušās plātnītes, bet gan to veidošanās stadija – nestabilās aterosklerotiskās plātnītes. Kādā lēnas attīstības posmā tās kļūst līdzīgas cistām, kas iegrimst artērijas sienā. Plāns apvalks ietver pusšķidru masu, kurā ir lipīdi, atmiruši baltie asinsķermenīši, asins recekļu atliekas u. c. Visbīstamākais, ja šādām plātnītēm pārplīst plānais apvalks, laukā izkļuvušais saturs dod spēcīgu signālu asins recēšanas sistēmai, un veidojas receklis – trombs, kas pārklāj pārplīsušo plātnīti.

Ja trombs ir liels, tas var pilnībā bloķēt asins pieplūšanu orgānam, kuru attiecīgā artērija apgādā ar asinīm. Ja šis orgāns ir sirds, sirds muskulis pēc nosprostojuma būs skābekļa badā. Tad var būt infarkts (lokalizēta nekroze jeb šūnu bojāeja, kas notiek asins piegādes bloķēšanas dēļ). Mediķi to sauc par miokarda infarktu, bet nespeciālisti – par sirdslēkmi.

Ap 50 % sirdslēkmju ir letālas, un cilvēki galvenokārt nomirst pirmās stundas laikā. Tiem, kas izdzīvo, ir radīti daudzi medicīniski līdzekļi un ārstēšanas metodes, lai varētu palīdzēt. Taču attiecībā uz sirdslēkmi profilakse var palīdzēt daudz vairāk nekā ārstēšana.

Lūk, kas notiek ar organismu, ja dienā izdzer 4 krūzes kafijas