Minētajā nodaļā aplūkoju divas atšķirīgas Andreja Lihtenberga nāves versijas. Pirmā – oficiālā versija, proti, dziedātājs izvēlējies dzīvi beigt pašnāvībā. Otrā – Lihtenberga tuvinieku un vairāku kolēģu versija, ka notikusi iepriekš plānota slepkavība.

Mistiskā pazušana

Tikai pēc manuskripta iesniegšanas izdevniecībai manās rokās nokļuva dziedātāja gadiem ilgi rakstītā dziesmu klade, kurā apkopots gandrīz viss viņa repertuārs. Lielu izbrīnu, pat neizpratni radīja pēdējais ieraksts kladē. Un tikai pēc grāmatas iznākšanas bija lemts iepazīties ar komponistu Aivaru Zītaru, kādreizējo vokāli instrumentālā ansambļa “Selga” basģitāristu, kurš pats personīgi Andrejam mācījis dziesmas, jo dziedātājs neprata notis.

Kas patiesībā notika ar Lihtenbergu viņam liktenīgajā 1979. gada ziemā, šķiet, nebūs lemts uzzināt nekad. Arī šī publikācija nepretendē uz īstās un vienīgās patiesības atklāšanu. Autores vienīgais mērķis ir norādīt uz vairākiem aspektiem, kas, strādājot pie grāmatas, viņai nebija zināmi.

1979. gada 20. janvārī Lihtenbergs izgāja no savas mājas Bigauņciemā un pazuda. Tika ierosināta krimināllieta, ko izmeklēja toreizējais Tukuma rajona prokuratūras izmeklētājs Ilgvars Samiņš. Viņa verdikts ir kategorisks – Lihtenbergs dzīvi beidzis pašnāvībā.

Pazudušā meklēšanā tika iesaistīti gan Lapmežciema vidusskolas skolēni, gan ansambļa “Selga” mūziķi, gan vietējie iedzīvotāji – kopumā ap 150 cilvēku. Mežcirtēji tuvējos mežos izstaigājuši cirsmas, atvērtas visas tīklu un zvejas būdas, šķūņi, meklēja arī gar un ap jūras līci. Tā apgalvo dziedātāja atraitne Rasma Lihtenberga.

Zibens ātrumā izplatījās visdažādākās, pat visneticamākās baumas par to, kas varētu būt noticis. Viena no tām – dziedātājs kājām pa ledu esot aizgājis līdz Zviedrijai, taču Samiņš norādījis, ka toziem Rīgas līcis nebija aizsalis. Visbeidzot, 1979. gada 26. februārī, nelaimīgā līķi atrada Bigauņciema mežā. Tā paša gada 6. martā Jaundubultu kapos notika bēres.

Motīvu meklējot

Lai cilvēks labprātīgi aizietu no dzīves, kā arī lai kādu plānotu noslepkavotu – gan vienā, gan otrā gadījumā nepieciešams motīvs. Tas, ka Andrejs Lihtenbergs padomju varai bija neērts un mēdza to kaitināt, ir nenoliedzams fakts, taču nekādā gadījumā viņu nevar uzskatīt par disidentu.

Košais, rietumnieciskais ģērbšanās stils, neatļautu dziesmu izpildīšana dažādās saiešanās un svinībās, tolaik “nepareizi” raduraksti (mātes Austras Bumbieris tēva brālis bija ģenerālis un pirmās Latvijas brīvvalsts kara ministrs Rūdolfs Bangerskis) – daudz kas no uzskaitītā raksturo šā mākslinieka iekšējo brīvību, viņa uzdrošināšanos dzīvot tā, kā pats uzskata par pareizu.

Vai kāds no iepriekš uzskaitītajiem aspektiem varēja būt motīvs slepkavībai? Domājams, ka nē. Tātad, ja Lihtenbergs tiešām tika noslepkavots, ir bijis kāds cits, grāmatas autorei nenoskaidrots motīvs.

Vai dziedātājam bija motīvs, lai labprātīgi noslēgtu rēķinus ar dzīvi? Piederīgie apgalvo, ka nebija, taču daži no bijušajiem kolēģiem tam īsti nepiekrīt. Dīvaini kļūst, apskatot Lihtenberga dziesmu kladi – tās pēdējo ierakstu. Klade rakstīta vairāk nekā desmit gadu garumā, tajā ir gan latviešu, gan ārzemju komponistu sacerēto dziesmu teksti. Ārzemju dziesmām vārdus no angļu, krievu, spāņu, vācu valodas pārsvarā atdzejoja dzejnieks un tulkotājs Alfrēds Krūklis, ar kuru ansambļa “Selga” dalībniekiem izveidojās labs kontakts. Vienai vai divām “Selgas” izpildītajām dziesmām tekstus atdzejojis Jānis Peters.

Pēdējā dziesma Lihtenberga kladē ir no angļu rokgrupas “Smokie” repertuāra “Living Next Door to Alice” (1972), kas atdzejota latviski ar nosaukumu “Tev blakus, Alis”. Neparasti, ka dziedātājs šo tekstu pierakstījis drukātiem burtiem, jo visu pārējo dziesmu vārdi piefiksēti rakstītiem burtiem.

Ne mazāk izbrīna pēdējās rindiņas pasvītrojums. Divas pēdējās rindas skan šādi: “Ar rīta smaidu, kā aiziet ceļš,// un neņem līdzi neko.” Pašas par sevi šīs rindas un pasvītrojums nav nekas īpašs, taču nevienā no iepriekš pierakstītajām dziesmām, izņemot to nosaukumus, Lihtenbergs neko nav pasvītrojis. Sagadīšanās? Varbūt.

Komjauniešu atriebība: aizliegums koncertēt

Smags trieciens gan Lihtenbergam, gan citiem “Selgas” mūziķiem bija 1978. gada 26. septembrī Latvijas PSR kultūras ministra Vladimira Kaupuža izdotā pavēle Nr. 560. Tajā bija septiņi punkti, no kuriem pirmos divus ir vērts citēt (citēju precīzi, kā rakstīts pavēlē):

1. Par pieļautajiem pārkāpumiem izbraukuma koncertos noliegt koncertdarbību ārpus sava kolhoza robežām līdz 1979. gada 1. martam, z/k “Selga” estrādes ans. “Selga” (m. v. Z. Lorencs);

2. Uzdot Tukuma rajona Kultūras nodaļai (b. R. Pētersons) sekot šīs pavēles 1. punkta izpildei un ciešā sadarbībā ar z/k “Selga” valdi sabiedriskajām organizācijām un kultūras nama administrāciju mērķtiecīgi vadīt idejiski-politiskās audzināšanas darbu estrādes ansamblī.

Iemesls idiotiskās pavēles tapšanai bija “Selgas” koncerts Saldū 1978. gada vasarā, kura otrajā daļā, pamatojoties uz iekšējās kārtības noteikumiem, Lihtenbergs esot atteicies ielaist vietējos komjauniešus, pieklājīgi pateikdams, ka tas neesot atļauts.

Sekas atteikumam bija apvainoto komjauniešu publiska atriebība laikrakstā “Padomju Jaunatne”, kur 1978. gada 2. septembra numurā (Nr. 169) publicēts kādas I. Kārkliņas raksts “Un ļautiņiem par prieku?”. Tajā citēta it kā saldenieku (protams, bez vārdiem un uzvārdiem, tātad anonīma) sašutuma pilna vēstule.

“Saldenieki raksta: “Mums nav iebildumu pret ansambļa māksliniecisko sniegumu. Taču ārkārtīgi nepatīkamas disonanses uz kopīgā mākslinieciskā fona raisīja solista Andreja Lihtenberga uzstāšanās, pareizāk sakot – viss, ko A. Lihtenbergs darīja uz skatuves, kamēr nedziedāja. Pirms katras solista izpildītās dziesmas dzirdējām uz notēlojamu humoru pretendējošu, atsevišķos brīžos rupji vulgāru viņa pļāpāšanu par laika apstākļiem, atvaļinājumu un tamlīdzīgi. Jo tuvāk koncerta beigām, jo vairāk vulgaritātes pakāpe pieauga – par galveno A. Lihtenberga spriedelējumos kļuva koķetēšana par dzeršanu, par “grādīgajām” pudelēm utt.”

Interesanti, ko cilvēks, kurš alkoholu lietoja minimāli, lai neteiktu, ka nemaz, varēja spriest par “grādīgajām pudelēm”? Tālāk publikācijas autore pauž savu personīgo viedokli: “Solista līdzšinējā uzstāšanās manī ir radījusi pārliecību, ka vislabāk viņu klausīties pa radio. Tad nav jāiepazīstas ar “pašdarbību” un dažādiem “brīvgājieniem”…” Lūk, tā! Raksta autore, īsta estēte, ļoti atgādina Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi” varoni Anitu Sondori, kuru atveidoja aktrise Dina Kuple.

Publikācija izraisīja asu polemiku. Neilgi pēc raksta parādīšanās cilvēki no vairākām Latvijas pilsētām un laukiem uz redakciju sūtījuši vēstules, kurās pārsvarā gan Lihtenbergu attaisnoja. Piemēram: “Arī mēs, fabrikas “Jūrmala” Saldus ceha kolektīvs, dzīvojam Saldū un gandrīz visi ar ģimenēm bijām uz rakstā minēto koncertu. Mēs negribam un nevaram pievienoties izteiktajam apgalvojumam: “Šādu “Selgu” mēs negribam dzirdēt.”.” (publicēts laikraksta 1978. gada 29. septembra numurā Nr. 188). Taču bija par vēlu… Kaupužs pavēli jau parakstīja.

Huligānu trijotne Lapmežciemā

It kā problēmu nebūtu jau diezgan, tieši tajā laikā, kad bija spēkā koncertdarbības aizliegums, Lihtenbergam diemžēl sanāca neliela saķeršanās ar kādu Lapmežciema jaunieti, par ko pastāstīja komponists un “Selgas” mūziķis Aivars Zītars.

“Kad uzstāšanās uz pusgadu tika liegta, mēs, lai legāli varētu saņemt savu aldziņu – 120 rubļus mēnesī, Lapmežciema kultūras namā pāris reižu mēnesī spēlējām dejas. Vairs neatceros, vai tie bija piektdienu vai sestdienu vakari. Pamatā viss ansambļa sastāvs ieradās no Rīgas, vienīgi Andrejs dzīvoja turpat,” atceras Zītars. “Mēs visi bijām rīdzinieki; dažs pa dienu strādāja, dažs nestrādāja. Ģitārists Edgars Treimanis bija arhitekts, viņš strādāja, taču, tā kā visas dienas garumā nebija laika paēst, viņš pirms dejām aizgāja uz vietējo veikaliņu pēc maizes, desas, kādas alus pudeles, jo pēc tam astoņas stundas jāspēlē. Arī mēs, pārējie, šad un tad gājām uz vietējo piparu bodīti nopirkt ko ēdamu.”

Liktenīgajā vakarā Treimanis uz veikaliņu aizgāja viens pats. Pa ceļam viņš sastapās ar trīs pamatīgi iereibušiem vietējiem jauniešiem, kuri izturējušies diezgan vaļīgi un prasījuši: “Kas tu tāds esi?” Viens no trijotnes sāpīgi iespēris Treimanim pa kāju. Ģitārists, atgriežoties kultūras namā, ansambļa puišiem pastāstīja, kas ar viņu noticis. Ko darīt? Neko.

“Sākām spēlēt, un pēc kāda brīža Edgars Andrejam saka: “Re, kur viņi ir – tie, kas man iespēra!” Jaunekļi bija ienākuši deju zālē, bet, tā kā dejotāju nebija vairāk par kādiem desmit pāriem, viņus no skatuves viegli varēja pamanīt. Čaļi izturējās bravūrīgi, aiztika meitenes, pat ar varu viņas vilka dejot. Andrejs pirmais no rampas ielēca zālē, mēs nolikām uz grīdas instrumentus, un darījām to pašu. Gribējām švaļus aizturēt, taču viņi pa vienīgajām durvīm metās prom. Es izskrēju ārā, sniegs bija gandrīz līdz ceļiem, un mans ķeramais aizmuka, taču Andrejs vienu bija noķēris. Kad atgriezos kultūras namā, vestibilā redzēju, ka viens pusmurgā guļ uz sola. Tā viņš tur tika nolikts. Vai nu piedzēries, vai arī kārtīgi dabūjis no Andreja pa ausi. Man šķiet, ka Andreja roka viņam bija trāpījusi mazliet par stingru, taču es sišanu neredzēju.”

Kas notika tālāk? Nekas. Dejas tika turpinātas, savukārt gulošais pēc kāda laika piecēlās un aizgāja.

Drūmu domu ēnā

“Pēc dejām aizbraucām uz Rīgu, Andrejs palika. Īsi pēc tam man kāds pateica, ka klīstot baumas, ka vietējie Lihtenbergu sūdzēs Tukuma tiesā. Andrejs augām dienām mājās bija viens pats, un man šķiet, ka viņa domas ap to vien grozījās, ka tagad tiesās un liks cietumā,” turpina Zītars.

Šo pārdzīvojumu viegli var saprast, jo Lihtenbergs savu dziedātāja karjeru ar ilgu un neatlaidīgu darbu bija izveidojis pats, taču pēc šā gadījuma varēja ciest viņa reputācija. Piemēram, lai piepildītu savu vēlēšanos kļūt par Latvijas Radio ārštata solistu, viņš komisijas priekšā dziedājis četras (!) reizes. Tikai pēc ceturtās tika apstiprināts šim amatam. Zītars atceras, ka Andrejs pat esot saukāts par huligānu no Rīgas. Tiešām?

Bijis plānots šo negadījumu pārrunāt un pašiem savā starpā vienoties. “Dienu pirms Andrejs pazuda, bija norunāts, ka sestdienā (Lihtenberga pazušanas dienā – L.G.) aizbrauks uz Tukumu, lai visu nokārtotu. Sestdienā ap pulksten 12 Andrejs izgājis no mājas. Parasti viņš, ejot pastaigāties, ņēmis līdzi suni, taču šoreiz tam teicis: “Tu paliec mājās!” Tā arī viens pats aizgājis un pazudis.”

Lihtenberga meklēšana sākās nākamajā dienā, 21. janvārī no rīta. “Todien aizbraucām uz Lapmežciemu, nostaigājām pa ceļu, sadalījāmies grupās un gājām gar vietējo mājām, taujādami cilvēkus, vai kāds vakar nav redzējis staigājam Andreju. Neviens neko nebija redzējis. Pēc tam diezgan lielus gabalus bridām pa sniegu, bet nekur neatradām pēdas. Un tā tas palika. Mēs atgriezāmies Rīgā,” savu stāstu beidz Aivars Zītars.

Ar to pašu bija beigusies arī deju spēlēšana Lapmežciema kultūras namā. Ansamblis “Selga” savu koncertdarbību atsāka 1979. gada marta otrajā pusē.

Kaut arī Andreja Lihtenberga piederīgie un daļa bijušo kolēģu ir pārliecināti, ka viņu noslepkavoja, ņemot vērā nelaimes, kas dziedātāju vajāja viņa pēdējā dzīves gadā, nav izslēdzama arī otra jeb oficiālā versija. Pašnāvība... Lai kā arī būtu, talantīgā dziedātāja traģiskā aiziešana Latvijai bija liels zaudējums.

Solīto 2000 dalībnieku vietā uz mediķu protestu bija ieradušies aptuveni 500 cilvēki