Publicējam Roberta Fūrmaņa ierakstu LĀB mājaslapā nerediģētā formā:

Nožēlojama un pretīga mūsdienu sadzīves negācija ir patiesi vai nepatiesi draudi par spridzekļiem vai sprādzienbīstamiem priekšmetiem ēkās, iestādēs, publiskās vietās. Līdz šim Latvijā ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem visvairāk skārušas skolas, dzelzceļa stacijas, lielveikalus.

Lai cik tas liktos dīvaini, pasaulē tieši slimnīcas ir visvairāk apdraudētās iestādes, kas cieš no šāda apdraudējuma. Ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem slimnīcās rada trauksmi un evakuācijas nepieciešamību visā pasaulē. Kaut arī ne visi nepatiesās trauksmes cēlāji – zvanītāji un īsziņu sūtītāji – tiek atklāti, ir zināma neliela atšķirība starp tiem, kas ziņo par sprādzienbīstamiem priekšmetiem lidostā, stacijā, lielveikalā un slimnīcā. Bieži izrādās, ka maldīgās, bīstamās un nežēlīgās informācijas sniedzējs konkrētajā slimnīcā guvis negatīvas emocijas (slimnīca diezgan reti ir vieta pozitīvām un gaišām emocijām). Globāli visvairāk ziņojumu par ieliktiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem nāk par psihiatriskām klīnikām un neatliekamās palīdzības slimnīcām, un diemžēl pasaules pieredze liecina, ka melīgie zvanītāji ir pacienti, kas nelīdzestīgi ārstē savu psihisko slimību.

Tātad – zvans vai īsziņa par slimnīcā ievietotu spridzekli nav nekas jauns. Ir zināmi gadījumi, kad šie draudi izrādījušies patiesība, un Pakistānā, Šrilankā un Afganistānā slimnīcas cietušas terora aktos. Pārliecība, ka pie mums nekas tāds notikt nevar, ir maldīga un bīstama, terorisma izplatībai ir tendence ģeogrāfiski paplašināties. Ir aprakstīts gadījums, kad slimnīcā iebraucis furgons it kā ar pārtiku, bet patiesībā arī ar spridzekli. Atskanēja brīdinājuma zvans, ka slimnīcā ievietots spridzeklis. Uz slimnīcu devās glābēji un nesprāgušas munīcijas speciālisti. Viņi sāka pārmeklēt visu slimnīcu. Kad viņi ieradās pārbaudīt virtuvi, pie kuras piebraucis furgons, atskanēja sprādziens.

Būtiskais – lielu katastrofu, kara un terora aktu gadījumā palielinās iespēja ļaunprātīgi dezorganizēt slimnīcu un medicīnas iestāžu darbu.

ASV vairākkārt ziņojumi par spridzekļiem bijuši slimnīcās, kurām konkrētajā laikā bijušas papildu problēmas. Piemēram, viesuļvētras Marijas izraisītās dabas katastrofas laikā, brīdī, kad orkāns un plūdi bija atstājuši slimnīcu bez elektrības, kad ģenerators strādāja ar problēmām, kad slimnieku pieplūdums bija trīskāršs, operāciju apjoms divkāršs, tur tika veikta provokācija (šaudīšanās), kuras dēļ slimniekus vajadzēja evakuēt.

Problēmām ir tendence attīstīties pēc Mērfija likuma – zvans par bumbu slimnīcā var pienākt tad, kad kaut kur tuvumā ir milzu katastrofa, sabrucis lielveikals vai apgāzies autobuss. Zvans vai e-pasts par spridzekli slimnīcā biežāk būs vietā, kur evakuācijas iespējas būs ierobežotas (piemēram, remonts slimnīcā, uz kuru pacientus optimāli pārvest).

Arī kara medicīnā plaši aprakstīti gadījumi, kad pretējai karojošai pusei ar draudu palīdzību liek tērēt milzu resursus. Karā Austrumukrainā vairākkārt nāca paziņojumi par frontei tuvu esošajās slimnīcās ievietotiem spridzekļiem, turklāt – vienlaikus vairākās slimnīcās. Iespējams, ka īsziņas tika sūtītas no otras frontes puses. Tieši maldu ziņojumi par spridzekļiem slimnīcā ir iemīļots hibrīdkara elements.

Ziņas par iespējamiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem slimnīcās var būt arī slimnīcas darbinieku, pacientu, viņu radinieku piesardzības vai pilsoniskas attieksmes radītas. Piemēram, slimnīcas personāls var pamatoti satraukties par kādām aizdomīgām precēm vai iekārtām, kas tiek piegādātas pa pastu, ko atnes kurjeram līdzīga persona, vai par slimnīcas telpās atstātiem saiņiem un somām. Šīs situācijas glābējiem un policijai ir vieglāk identificējamas un parasti prasa mazākus pūliņus slimnīcas evakuācijā. Tomēr allaž jāpatur prātā, ka slimnīcas personāla un pacientu pienākums spridzekļu draudu vai iespējamo svešo paku vai somu gadījumos ir nekavējoties zvanīt 112. Cilvēkam, kas zvana, ir jānorāda, ka pastāv aizdomas par sprādzienbīstamu ierīci, kā arī ierīces atrašanās vietu.

Pēc pieejamās literatūras datiem, biežākās reālās sprādzienbīstamās ierīces, kas var nonākt slimnīcas telpās, ir:

•   vēstules un paku bumbas, ko parasti sūta pa pastu un kas vērstas pret konkrētām organizācijām vai personālu. Šīs bumbas parasti satur tikai nelielu sprāgstvielu daudzumu. Parasti tās ir paredzētas potenciālajam cietušajam;
•   pretpersonāla bumbas, ko izmanto, lai uzbruktu nepazīstamiem cilvēkiem, ar mērķi vajāt vai nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, radīt iespējami lielāku haosu un postu. Šīs bumbas var atšķirties pēc lieluma un var saturēt naglas vai ko citu, lai maksimāli palielinātu efektu;
•   pretīpašuma bumbas, ko izmanto, lai radītu maksimālus bojājumus ēkām, un tās ir īpaši bīstamas augstceltnēm un stiklotām fasādēm. Šīs bumbas var atšķirties pēc lieluma, un tās var paslēpt atkritumu tvertnēs, konteineros, automobiļos, kravas automašīnās utt.;
•   dedzināmās ierīces, kas satur benzīnu, citu degšķidrumu vai citus materiālus, kuriem piemīt ilgas, karstas dedzināšanas īpašības. Parasti šīs bumbas kalpo ugunsgrēka izraisīšanai grūtāk pieejamās vietās;
•   ierobežotas spridzināšanas ierīces var tikt izmantotas, ja ir vēlme izraisīt bailes, ekonomiskus zaudējumus. Šīs ierīces parasti ir vairākas, sprādzieni notiek dažādās vietās un/vai ar zināmu intervālu. Tās ļoti nopietni traucē organizācijas darbībai un izraisa paniku personāla vidū.

Uzmanību – pasta spridzekļi var arī izraisīt nāvi vai savainojumus un dod teroristam priekšrocības būt relatīvi nepamanāmam un grūti atklājamam. Darbiniekiem, kas darbojas ar slimnīcas pastu, jābūt apmācītiem un informētiem par to, kā rīkoties ar aizdomīgiem priekšmetiem. Visās nodaļās slimnīcā darbiniekiem būtu jāpadomā – vai jūsu nodaļa gaida šāda veida paketi? Īpaši jau tad, ja uz aploksnes vai iesaiņojuma ir smērvielas, ja tām ir neparasta – marcipāna vai mašīneļļas – smarža, ja ir kaut kādas elektroinstalācijas pazīmes vai folija, ja aploksne vai iepakojums ir pārlieku smags tā izmēriem, ja tajā masa sadalīta nevienmērīgi, ja tas piegādāts kaut kā neparasti.

Nevajadzētu aizmirst, ka sprādzienbīstamie priekšmeti var būt atšķirīgi pēc to iedarbes:

•   sprāgstvielas – rada bojājumus ar sprādziena vilni un sekundārus bojājumus ar ēkas gruvešiem, bet īpaši – ar plīstošiem stikliem;
•   sīki priekšmeti spridzeklī – lodīšu gultņi, naglas un stikls –, kas rada ļoti nopietnus ievainojumus;
•   termiski – sprādzienā tiek izsviests benzīns, cits degšķidrums vai citi materiāli, kam piemīt ilgas, karstas dedzinošas īpašības, reizē ar apdegumiem parasti izraisa ugunsgrēku;
•   ķīmiski – bojājumus rada ķīmisku vielu sajaukšanās vai toksisku gāzu atbrīvošanās;
•   bioloģiski un radioaktīvi ieroči – rada bojājumus, izkliedējot vielu vidē vai uz ādas. Ļoti bīstamas sekas var būt saskarsmei ar infekcioziem vīrusiem vai radiāciju.

Bumbas vai ierīces ir viegli maskējamas un paredzētas, lai radītu maksimālus bojājumus, eksploziju vai ugunsgrēku. Tās var noslēpt parastās ikdienas precēs, un, ja vien nav iepriekšēja brīdinājuma, tās var tikt aktivizētas, nevienam par to nenojaušot.

Par terorisma iespējām darbinieki slimnīcās ir informēti, apmācīti un daudzmaz sagatavoti risināt ar sprāgstvielas ievietošanu saistītu scenāriju. Ikvienam darbiniekam jābūt apmācītam ziņot par aizdomīgām personām ar aizdomīgu uzvedību slimnīcā, kā arī par aizdomīgiem slimnīcā aizmirstiem priekšmetiem. Izšķirošais rīcību virzošais spēks ir veselais saprāts, darbojoties ar aizdomīgiem priekšmetiem. Realitātē – ja slimnīcā tiek atklāts objekts, kura esamību nevar viegli izskaidrot, uz to jāraugās aizdomīgi un objekts jāuzskata par sprādzienbīstamu ierīci. Aizdomīgu paku nedrīkst aizskart un pārvietot, bet jāziņo, zvanot uz tālruni 112, un Uzņemšanas nodaļas virsārstam, ja nav citas precīzākas norādes un nav zināma konkrēta amatpersona, kas slimnīcā ir atbildīga par iespējamu negatīvu sižetu.

Būtiski šādā brīdī iespējami attālināt gan pacientus, gan personālu no bīstamās vietas. Ja jāpieņem lēmums evakuēt ēku vai teritoriju, jāievēro attiecīgs attālums metros:

•   ir atrasts aizdomīgs iepakojums vai ierīce – 100 metri;
•   ir aizdomās turams automobilis – 200 metri;
•   ir aizdomās turams furgons vai kravas automobilis – 400 metri.

Evakuētajam personālam un pacientiem ideālā gadījumā jāpārceļas uz vietu, kas atrodas aiz cietas sienas, un šai vietai jābūt iespējami attālu no lieliem stikliem un arī logiem.

Būtu jānovērš radio pārraides un telefona sakari vismaz 50 metru attālumā no aizdomīgās paketes vai ierīces. Nekavējoties vajadzētu izveidot norobežotu joslu ap bīstamo zonu, jo iestāstīt visiem garāmgājējiem, kāpēc nedrīkst doties tālāk, ir neiespējami.

Protams, šādā situācijā zināma daļa klātesošo kļūst par detektīviem un cenšas noskaidrot objekta īpašnieku, aizdomīgās personas identitāti. No tā nevar izvairīties, bet no tā vajadzētu atturēties visiem, kas draudzējas ar saprātu, – tiem vajadzētu nodarboties ar evakuāciju, uzzīmēt plānu, iespējami precīzi informēt policiju un sargāt sevi.

Atgriezīsimies pie situācijas, kad zvans vai īsziņa ir brīdinājusi, ka slimnīcā ir sprādzienbīstams priekšmets. Īpašu bīstamību šim paziņojumam piešķir kāda zvanītāja prasība, piemēram, sprādziens notiks, ja netiks atlaists kāds konkrēts ārsts vai ja kaut kur netiks novietota soma ar miljonu eiro. Katrs tālruņa drauds, rakstisks ziņojums papīra formā vai digitāli, kā arī jebkāda informācija ar citu saziņas līdzekli ar apgalvojumu, ka bumba ir ievietota, jāuztver nopietni, un nekavējoties jāveic izmeklēšana un precīza darbība.

Šajā brīdī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcas vadības kopējie uzdevumi ir:

•   izglābt dzīvību pacientiem un personālam un mazināt iespējamās traumas;
•   pasargāt īpašumu no bojājumiem;
•   saglabāt personāla un struktūrvienību iespējami lielu darbspēju, kā arī uzticamību slimnīcai.
Vēsturiski informāciju par iespējami ievietotu spridzekli visbiežāk saņem telefona komutators, bet arī jebkurš darbinieks ar tiešu iezvanes ierīci var saņemt apdraudējumu, un pieredze liecina, ka bieži saņēmēja ir iestādes vadītāja sekretāre vai palīdze. “Teroristiem” nav nekas neparasts nodot telefonbrīdinājumu kādai organizācijai, kuru nav skāris sprādziendrauds, proti, trešajai pusei.

Jebkuram cilvēkam, kas saņem šādus draudus, vajadzētu:

•   pierakstīt tālruņa numuru, no kura zvans nācis;
•   mēģināt iegūt iespējami daudz informācijas par zvanītāju;
•   ierakstīt zvanu, ja tas ir iespējams;
•   uzdot šādus jautājumus: kur šobrīd ir bumba?; kad tā uzsprāgs?; kā tā izskatās?; kas tā par bumbu?; kas tai liks uzsprāgt?; vai jūs ievietojāt bumbu?; kāpēc tā darījāt?; ko jūs pārstāvat?; kā jūs sauc?; kāda ir jūsu adrese?; kāds ir jūsu tālruņa numurs?;
•   jāveic pieraksti par detaļām, ja var, pieraksta sarunu vārds vārdā;
•   jādara viss iespējami mierīgi, lai apkārtējiem nesāktos panika;
•   jāzvana policijai.

Pēdējos gados “teroristi” vairāk izmanto īsziņas vai paziņojumus sociālajos tīklos, izmantojot dažādus maldinošus e-pastus un segvārdus. Ir būtiski šo informāciju iespējami precīzāk nodot policijai un ļaut policijai izmantot jūsu digitālo ierīci, lai noskaidrotu sūtītāja identitāti vai iespējami plašu informāciju par vēsts sūtītāju.

Kas notika P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kad parādījās draudi par spridzekli slimnīcā?

Par spridzekli Paula Stradiņa slimnīcā vēstīja īsziņa internetā. Nav mans uzdevums analizēt, kam, kā un kad tika nosūtīta šī īsziņa, ar šo jautājumu šobrīd nodarbojas drošības dienesti, un jādomā, kāds par šo joku dabūs pavadīt dažus gadus slēgtās telpās. Katrā ziņā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) ziņu par to, ka P. Stradiņa slimnīcā radušies drošības riski (iespējams – ievietots spridzeklis), saņēma plkst. 14.20. Pēc četrām minūtēm – 14.24 notika arī Veselības ministrijas valsts sekretāres Dainas Mūrmanes-Umbraško un atvaļinājumā ārpus valsts robežām esošās NMPD direktores Lienes Cipules telefonsaruna. Tajā brīdī es biju darbā, specializētās brigādes sastāvā kopā ar ārsta palīgu šoferi atradāmies NMPD telpās P. Stradiņa slimnīcas teritorijā un ieradāmies notikumu epicentrā pēc pāris minūtēm – aptuveni 14.28. Kad mēs ieradāmies, Valsts policijas pārstāvji jau bija priekšā, un tūlīt pēc mums ieradās ugunsdzēsēji (glābēji) un pašvaldības policija. Ļoti drīz ieradās arī sapieri un nesprāgušās munīcijas iznīcināšanas speciālisti. Katrā ziņā visu dienestu atbildīgās personas ieradās desmit minūšu intervālā. Visi sabrauca klusiņām, nebija nekādas pārliecīgas signalizēšanas, bākuguņu un sirēnu.

Notikuma vietā P. Stradiņa slimnīcu pārstāvēja drošības daļas vadītājs. Situācijas vadību atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem uzņēmās Valsts policijas Rīgas reģiona Zemgales pārvaldes priekšnieks.

Mēģinājām izprast situāciju. Neviens īsti neapzinājās un nesaprata mērogu, kāds būs evakuācijai. Par situāciju ziņoju NMPD dežūrārstam.

Jau kopš 14.20 NMPD Operatīvās vadības centrs visus slimniekus pārvirzīja uz citām slimnīcām un nevienu neveda uz P. Stradiņa KUS.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem un NMPD Ārkārtas situācijas vadības plānam notikuma vietā pildīju vadības ārsta funkcijas. Plkst. 15.06 tika pieņemts lēmums evakuēt slimnīcu. Tiesa, mūsu rīcībā nebija nekādas informācijas no slimnīcas – cik slimnīcā pacientu, kas būtu evakuējami, cik ir slimnieku ar īpašām vajadzībām (intubēti, hemodinamiski nestabili, kas var atrasties tikai NMPD mašīnā vai citā ārstniecības iestādē). Štābu izveidojām pie 32. korpusa uzņemšanas nodaļas. Es piedāvāju par evakuācijas ceļu izmantot 15. korpusa izeju (durvis). Lūdzu organizēt kustību – NMPD mašīnu iebraukšanu P. Stradiņa slimnīcā no Ventspils ielas, bet izbraukšanu – pa aleju uz vārtiem Pilsoņu ielā.

Lūdzu Valsts policijai slēgt kustību pa aleju virzienā uz Pilsoņu ielu. NMPD brigādes virzījām divās plūsmās – pa kreisi brigādes ar mākslīgās plaušu ventilācijas aparatūru, pa labi – brigādes bez šīs aparatūras.

Pašvaldības policija plānam uzreiz piekrita un uzreiz rīkojās, nodrošinot vienvirziena satiksmi. Jau plkst. 15.00 mūsu rīcībā bija 20 NMPD brigādes.

Plkst. 15.10 slimnīcā sāka skanēt trauksmes signāli ar lūgumu slimniekiem atstāt slimnīcu. Te sākās arī paralēla, slimnīcas neorganizēta cilvēku plūsma, jo visi, kas spēja pārvietoties paši vai nest savu radinieku, centās izkļūt no telpām. Lifti, pateicoties iedarbinātajai trauksmes sistēmai, nedarbojās. Izziņota skaļa trauksme parasti rada tieši šādu efektu – neorganizētu plūsmu –, un šī reize nebija izņēmums. Tas, protams, apgrūtināja darbu, jo cilvēku plūsma kļuva daudz intensīvāka par kontrolēto evakuāciju. Loģiski, pie pārņemšanas punktiem (pacientu nodošanas vietas NMPD) izveidojās zināms pudeles kakla efekts. Jāatzīst, panikas tomēr nebija. Neizpratne un apjukums gan.

Šeit noteikti jāmin viens no būtiskajiem mūsu sadarbības ar slimnīcu trūkumiem – no slimnīcas netika dota informācija par pacientu šķirošanas vietu vai vietām. Toties jau plkst. 15.05 mazajā laukumiņā pie 15. korpusa parādījās visai daudz pacientu un viņu radinieku (100 cilvēki), daļa pacientu tika izvesti uz slimnīcas gultām un nestuvēm – bez dokumentiem, bez diagnozēm un, diemžēl bez pavadošā medicīnas personāla. Jau pēc 5 minūtēm enerģiskākie radinieki un slimnieki sāka kliegt uz NMPD brigāžu speciālistiem, lai taču kaut ko sāk darīt, lai gan mēs kā vadības ārsti nebijām saņēmuši atļauju no augstākās situāciju pārvaldošās institūcijas, kādā kārtībā un veidā pacienti var tikt pārvietoti uz NMPD automašīnām transportēšanai. Pēc savas iniciatīvas 15.15 NMPD brigādes sāka ievietot mašīnās un pārvietot intubētos pacientus, saskaņojot to ar NMPD Operatīvās vadības centra speciāli norīkotajiem hospitalizāciju pārraugošajiem ārstiem. Tā kā pacientu centralizēta šķirošana nenotika, bet katra stacionāra nodaļa nodarbojās ar savu pacientu šķirošanu – vieglākie tika izrakstīti, smagākie sapakoti transportēšanai, laukumā pie 15. korpusa NMPD darbinieki šķiroja pacientus transportēšanai, izmantojot NMPD šķirošanas kartes un pielāgojot NMPD šķirošanas algoritmus. Slimnīcas personāls šķirošanā neiesaistījās, toties ik pēc mirkļa ieradās kāds nodaļas vadītājs ar jautājumu – kur viņam likt savus 20 pacientus. Tāpat atsevišķi ārsti mēģināja saviem pacientiem nodrošināt nokļūšanu citos stacionāros paši, vienojoties ar kolēģiem no citu slimnīcu nodaļām, tā veidojot zināmu VIP rindu, bet arī palielinot haosu.

Stundas laikā pēc pirmā trauksmes zvana NMPD jau bija noorganizējis 20 papildus brigādes, galvenokārt – smagāk slimo pacientu transportam.

Plkst. 16.00 notikumu vietā ieradās otra specializētā NMPD brigāde, un ārsts Viktors Gorovenko uzņēmās evakuācijas ārsta pienākumus. Kopš tā brīža komunikāciju ar dienestiem veicu es, bet komunikāciju ar slimnīcu – ārsts V. Gorovenko. Šajā laikā slimnīcā atradās 19 NMPD brigādes un 2 specializētās brigādes. Šī iespēja strādāt divatā ļoti atviegloja manu darbu un uzlaboja pacientu plūsmas loģistiku.

Komunikāciju ar slimnīcas vadību varētu uzskatīt par tādu, kam ir milzīgas izaugsmes perspektīvas. Atsevišķi slimnīcas speciālisti centās ievietot pacientus NMPD mašīnās bez saskaņošanas ar vadības ārstu un evakuācijas ārstu. Toties citi slimnīcas speciālisti palīdzēja veikt pacientu šķirošanu, tiesa, izmantojot NMPD kartes un algoritmus.

Ļoti enerģiski slimnīcas pārmeklēšanu ar dažādām metodēm visu šo laiku veica Valsts policija un specializētie dienesti. Tā operativitāte, ar kādu strādāja iekšlietu struktūras, ir apbrīnas vērta! Aptuveni plkst. 16.30 lielākā daļa telpu, kurās noris ārstniecības process, bija pārmeklētas, situācija jau bija nomierinājusies, un mēs kopīgi pieņēmām lēmumu smago pacientu evakuāciju uz citiem stacionāriem pārtraukt, bet veikt to pārvietošanu no nedrošajām zonām uz pārbaudītajām. Šajā laikā bija pārvesti 29 smagi, guloši pacienti, galvenokārt uz Austrumu KUS, TOS, Rīgas Dzemdību namu, kā arī uz Ogres, Jelgavas un Jūrmalas slimnīcām.

Plkst. 17.00 VUGD darbinieki izveidoja štābu, štābā no NMPD tika nozīmēts 599. brigādes ārsta palīgs. Šajā laikā no Rīgas satiksmes ieradās autobusi, kas būtu bijuši ļoti noderīgi jau krietni iepriekš, lai viņos izvietotu staigājošos pacientus un evakuētu pietiekami attālu (optimāli > 400 m no slimnīcas, kurā bija spridzināšanas draudi). Tomēr tas, ka tie tika noorganizēti, ir ļoti uzteicami, jo gadījumā, ja tomēr būtu jāveic pilna slimnīcas evakuācija, viņu loma būtu sevišķi būtiska, tostarp personāla nogādāšanai drošībā.

Neiedziļinoties jautājumā par politisku personu līdzdalības nepieciešamību ārkārtas situācijās, veselības ministre Ilze Viņķele un slimnīcas direktore Ilze Kreicberga, sākot no 17.00, aktīvi iesaistījās notikumos, mēģināja ietekmēt vadības ārsta rīcību, devās uz pacientu šķirošanas vietu, demonstrēja neizpratni par spēkā esošiem MK noteikumiem un par rīcību dažādu katastrofu gadījumos. Tas noteikti ir uzteicami, ka visaugstākā līmeņa vadība ir pirmajā frontes līnijā šādos notikumos, tomēr svarīgi ir vispirms iziet kaut galda apmācību bāzes līmeni. Tas aiztaupītu dažu neizpratni par notiekošo un atvieglotu komunikāciju ar iesaistītajām atbildīgajām ārstniecības personām.

Nedaudz traucējoši bija neticami daudzo slimnieku, radinieku, garāmgājēju, nezināmu interesentu, kā arī slimnīcas darbinieku baltajos virsvalkos, kas rosījās pa vidu, deva padomus un nepārtraukti taisīja selfijus.

Plkst. 18.26 evakuācija tika atcelta. Secinājumi par NMPD darbu – visu laiku NMPD vadības ārsta rīcībā bija aptuveni 20 NMPD brigādes. Tās, kas evakuēja pacientus, ātri atgriezās. NMPD Rīgas reģionālajā centrā tika izveidotas 20 rezerves brigādes, bet 12 rezerves brigādes nodrošināja Zemgales reģionālais centrs. Papildus 102 NMPD darbinieki bija gatavi ierasties darbā Rīgā, bet 25 – Zemgales reģionālajā centrā. Tas ir augsts atsaucības līmenis un liecina par kopējo augsto NMPD gatavību ārkārtas situācijām.

Plkst. 20.00 darbs notikumu vietā beidzās.

Tīri teorētiski – kas bija jādara?

Lai pārvaldītu šāda līmeņa ārkārtas medicīnisko situāciju, bija jāiedarbina valsts Civilās aizsardzības plāns, Katastrofu medicīnas plāns, pretterorisma plāni, evakuācijas plāni. P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kā vēlāk izrādījās, sprādzienbīstamās situācijas laikā atradās 900 pacienti, no kuriem 200 bija jāuzskata par smagiem – guloši, intubēti, pēcoperācijas, vai operācijas un aktīvu dzemdību fāzē utt.

Kas būtu bijis jāveic pašai P. Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai? Bija jāizveido ārkārtas vadības grupa, jāsniedz atbalsts telpu pārmeklēšanā, jāsāk organizēt cilvēku un transporta plūsma slimnīcas telpās un teritorijā, jāpārtrauc jebkādu slimnieku uzņemšanas un ambulatorie pakalpojumi, kā arī manipulācijas, operācijas, diagnostika. Slimnīcai bija jāuzsāk pacientu divu līmeņu šķirošana – nodaļā un centralizēti, izrakstot vieglākos, bet smagākos gatavojot evakuācijai, un jāpieņem lēmums par pavadošo dokumentu nodošanu.

P. Stradiņa slimnīcai bija jāorganizē nojume ar aprīkojumu iespējami tālu no galvenajām ēkām. Slimnīcai sadarbībā ar pašvaldību vajadzēja sākt rūpi par Rīgas satiksmes autobusu piesaisti, jo nav nekas labāks par lieliem autobusiem ar pietiekami daudz sēdvietām īslaicīgai evakuācijai no slimnīcas. Slimnīcas pienākumos vajadzēja būt izvesto pacientu medicīnas uzraudzībai, kas nozīmē organizēt personāla loģistiku, šiem medicīnas darbiniekiem ir jādeleģē uzdevumi – kurš seko kurai pacientu grupai, kurš ved, kurš pieskata, kurš pavada, ja tas nepieciešams. Bet pats svarīgākais slimnīcas administrācijas uzdevums būtu bijis komunikācija ar glābšanas dienestiem un citām slimnīcām, uz kurieni pārvest pacientus, jo centralizēta notikuma vadības grupa jeb Valsts operatīvā medicīnas komisija Veselības ministrijā izveidota netika. Šī iemesla dēļ pašai slimnīcai bija jāorganizē arī komunikācija ar krīzes komunikāciju prasmēm, kas ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem šādā situācijā, jo ir komunikācijas ierobežojumi no policijas puses, un vienlaikus ir jāspēj komunicēt visas nozares vārdā, jo iesaistītas ir vēl daudzas ārstniecības iestādes.

Kas bija jāveic Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam?

Kaut arī P. Stradiņa slimnīcas sprādzienbīstamās situācijas gadījumā NMPD vislabāk tika galā ar saviem pienākumiem, nebūtu slikti atkārtot, kas jāveic šādā situācijā NMPD.

NMPD ir jāsasauc Ārkārtas vadības grupa, bet Operatīvās vadības centrā jāveido Notikuma pārvaldības grupa, jānodrošina vadības ārsts un evakuācijas ārsts notikuma vietā. NMPD nekavējoši jādeleģē pārstāvis sadarbībai ar slimnīcu un policiju, jādeleģē pārstāvis Valsts operatīvajā medicīnas komisijā, ja tāda tiek veidota. NMPD ļoti būtiski ir apziņot citas slimnīcas, kas potenciāli var būt iesaistītas seku likvidēšanā un jāpārrauga pieejamie resursi nozarē kopumā. NMPD ir jāpārtrauc pacientu pārvešana, jāpārorientē neatliekamu pacientu hospitalizācija uz citām slimnīcām, vienlaikus atbrīvojot maksimāli resursus pacientu evakuācijai no konkrētās, apdraudētās slimnīcas, jāpalielina konsultatīvo tālruņu kapacitāte, jānodrošina telefoniskas informācijas pieejamība par ārkārtas situāciju.

NMPD ir jāsāk stingra pacientu šķirošana, kas zvana uz 113, prioritāri dodoties tikai uz ļoti augstas un augstas prioritātes izsaukumiem, un jātransportē pacienti atbilstoši profilam uz citām slimnīcām kā alternatīvām hospitalizācijas plānā iekļautajai slimnīcai, kurā izveidojusies ārkārtas situācija. Turklāt NMPD ir jāapziņo papildus savi medicīnas darbinieku resursi, īpašu uzmanību pievēršot arī papildu darbiniekiem Operatīvās vadības centrā. Ir jāiedarbina un jānodrošina papildu operatīvais medicīnas transports, jāaktivizē valsts materiālās rezerves un jāaktivizē Vētru (īpašs materiāltehniskais nodrošinājums liela skaita cietušo palīdzības nodrošināšanai) gatavība. NMPD darbiniekiem ir jāuzņemas vadība un iniciatīva krīzes komunikācijas pasākumos.

Grūtāk rakstīt ieteikumus Veselības ministrijai

Grūtāk rakstīt tādēļ, jo diez šajā institūcijā tos kāds lasīs un ievēros. Un tomēr – tieši Veselības ministrijai būtu jāsasauc Valsts operatīvā medicīnas komisija un jākoordinē daudzo iesaistīto ārstniecības iestāžu sadarbību. Šeit es vēlētos nedaudz precizēt – visvienkāršākā evakuācija no P. Stradiņa KUS būtu, piemēram, uz Rīgas pilsētas 2. un Rīgas pilsētas 1. slimnīcu, ja vien NMPD varētu rīkoties brīvāk ārpus noteiktā hospitalizācijas plāna vai nevaldītu attieksme – tās ir Rīgas, bet šīs te – valsts slimnīcas. Izrādījās, ka vieglāk ir organizēt evakuāciju uz Ogri, nevis uz Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Jāatceras, ka nekad nebūs tādas situācijas, ka Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) spēs uzņemt visus P. Stradiņa slimnīcas pacientus vai otrādi, bet ārkārtas situācijā Rīgā ļoti draudzīga vieglāku, kaut arī neprofila pacientu uzņemšanai ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, ginekoloģiskās pacientes var uzņemt Rīgas Dzemdību nams, bet loģistiski ļoti viegli no P. Stradiņa slimnīcas pacientus pārvest uz Jūrmalas slimnīcu. Tātad – Veselības ministrijai būtu jāapzina kopējos slimnīcu faktiskos resursus, un labāk to būtu izdarīt nevis paaugstināta apdraudējuma brīdī, bet laikus, tikko sākta valsts nozīmes slimnīcas pilna evakuācija. Bez slimnieku evakuācijas Veselības ministrijai būtu jākoordinē medicīnas personāla darbība – vislabāk, ja personāls sekotu pacientiem uz evakuācijas vietu (piemēram, novirzot kardioloģiskus pacientus uz Psihoneiroloģisko slimnīcu, turp līdzi dodas kardioloģiskās nodaļās personāls), bet tas nav lēmums, kuru var pieņemt kapitālsabiedrība P. Stradiņa KUS vai iestāde NMPD.

Veselības ministrijai būtu jāapzina nepieciešamie finanšu resursi un finansēšanas nosacījumi ārkārtas situācijā – kurai slimnīcai par ko un kas maksās, jāpiesaista līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, jānorāda, ka ikdienā par vienu dienu stacionārā slimnīcai maksā mazāk, bet, iespējams, – nemaksā nemaz. Pieļauju, ka RAKUS pašlaik veic aktīvas pārrunas ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) par evakuēto pacientu ārstēšanas apmaksas nosacījumiem… Un pilnīgi noteikti Veselības ministrijai būtu jāapzina evakuācijas finansiālā ietekme uz slimnīcu budžetiem un jāprasa līdzekļi neparedzētiem gadījumiem no Ministru kabineta, tostarp personāla ārkārtas darba stundu apmaksai. Kas tad ir neparedzētie gadījumi (basketbola čempionāts?), ja ne slimnīcas apdraudējums?

Tieši Veselības ministrija varētu uzdot citām slimnīcām sākt vieglāku pacientu izrakstīšanu gultu fonda paplašināšanai, jo ārkārtas situācija Stradiņu KUS noteikti nav ārkārtas situācija RAKUS pacientiem, kuri gaida ārstēšanu, bet tiek izrakstīti ar mērķi atbrīvot vietu evakuētajiem, nenoliedzami smagākā veselības stāvoklī esošajiem Stradiņu slimnīcas pacientiem.

Ministrijai vajadzētu pieņemt lēmumus par spēkā esošiem regulējošiem normatīvajiem aktiem neatbilstošu risinājumu izmantošanu – piemēram, ārkārtas hospitalizāciju, kas neatbilst hospitalizācijas plāniem. Ja mēs atceramies, ka visbiežāk globāli draudi par slimnīcu spridzināšanu attiecas uz psihiatrijas klīnikām, tad ministrijai, piemēram, būtu jāuzņemas atbildība dot rīkojumu psihiskus slimniekus hospitalizēt somatiskos daudzprofilu stacionāros. Iespējams, ka Veselības ministrija varētu lemt pārvest slimniekus uz Infektoloģijas centru vai Biķernieku slimnīcu tieši bez Austrumu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļas starpniecības.

Sarežģītāka situācija Latvijā ir ar bērniem, jo realitātē mums ir tikai viena bērnu slimnīca. Īpašos gadījumos tieši Veselības ministrijai būtu jālemj par mazo pacientu nogādāšanu pieaugušo klīnikās vai neārstniecības telpās, piemēram, skolu sporta zālēs.

Grūti iedomāties, kā ar šo problēmu varētu tikt galā mūsu Veselības ministrija, bet tieši ministrijai vajadzētu uzņemties civilizētu komunikāciju ar iesaistītajiem dienestiem un sabiedrību un, galvenais, mācīties no katras situācijas nākotnei.

Kas būtu jādara citām slimnīcām un medicīnas iestādēm, kad tās sasniedz ziņas par apdraudējumu kādā konkrētā slimnīcā un iespējamu pacientu evakuāciju?

Katrai slimnīcai ir gatavības plāni, tie ir jāaktivizē. Jāapzina faktiski pieejamie resursi – gultas, resursi (medikamenti, tehniskais nodrošinājums, specifisks aprīkojums), personāls. Loģiski būtu sākt vieglāku pacientu izrakstīšanu, negaidot ministrijas rīkojumu. Vienlaikus būtu jāapzina un jāiesaista papildu personāls. Jāatzīst, ka RAKUS un pārējās slimnīcas tika ar šo galā ļoti labi. RAKUS uzņemšanā ārpus sava darba laika ieradās teju 100 mediķi! Nenoliedzami mediķi bija daudz gatavāki par ierēdņiem!

Lielākā valsts problēma neatliekamajās situācijās – NMPD pārierēdnieciskošana

Latvijā NMPD jau četrus gadus ir iestāde, kur iestādes vadītājai katrs lēmums jāsaskaņo ar Veselības ministriju. Salīdzinājumam – tas būtu tā, ka VUGD būtu pārvērsts par iestādi un iestādes vadītājam būtu jāzvana Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam un jāprasa: “Cik daudz ūdens mums ņemt līdz uz ugunsgrēku?” Līdzīgi, ja par iestādi būtu pārvērsta Valsts policija, policijas priekšniekam vajadzētu vaicāt ministram: vai sūtīt bandītu ķeršanai trīs vai piecus policistus. To – kurus ļaundarus ķert, bet kurus palaist, tad noteiktu iekšlietu ministra padomnieks.

Kāpēc NMPD kļuva par ambulatoru iestādi? Mans iespaids ir tāds, ka toreizējam veselības ministram vajadzēja iejaukties NMPD procesos, un vienīgais viņam saprotamais veids bija sabojāt NMPD, lai atbrīvotu ceļu tajā sev lojāliem cilvēkiem.

Šobrīd atbilstoši Ministru kabineta noteikumos rakstītajam Veselības ministrija ir definējusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu kā ambulatoro dienestu. Vienkāršoti – Veselības ministrija neredz atšķirību, vai pie pacienta atbrauc ambulatorā māsa veikt injekciju vai speciāli apmācīts, speciāli ekipēts NMPD ārsts – glābt dzīvību. Pasaules Veselības organizācija neatliekamajai medicīnai šobrīd izvirza pavisam citus uzdevumus: neatliekamā medicīniskā palīdzība ir medicīnas disciplīna, kas nodrošina sekundāro slimību profilaksi un pie viena ir arī primārās profilakses daļa. Pēc PVO domām, neatliekamā medicīniskā palīdzība ir horizontāli integrēta sistēma, kas ietver piekļuvi neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību slimnieka transportēšanas laikā, nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanu slimnīcas sākotnējā etapā – uzņemšanas vai neatliekamās medicīnas nodaļā. Un būtiskais – neatliekamās medicīnas sistēma nodrošina daudzus instrumentus sabiedrības veselības uzlabošanai. Šie līdzekļi ietver primāro slimību profilaksi, narkotiku izplatības un vardarbības novēršanu, izglītošanu par personisko drošību, epidemioloģisko uzraudzību, veselības aprūpes darbinieku izglītību un klīnisko apmācību.

Būtisks NMPD uzdevums ir vadošā loma, prognozējot un organizējot palīdzību vietēju un reģionālu dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā. Tieši Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta lomu katastrofas prevencijā šobrīd PVO redz kā nozīmīgāko virzienu sabiedrības veselībā un kopā ar sabiedrības izglītošanu uzskata par primāro un sekundāro profilaksi, kas jāveic šim dienestam. Jau šajā gadījumā Veselības ministrija pierādīja, ka nekādu mērķtiecīgu rīcību apdraudējuma situācijā nespēj veikt politiķi un ierēdņi ar ierēdniecisku apātiju un nekompetenci.

Secinājumi

Sprādzienbīstamā situācija P. Stradiņa slimnīcā bija izcilas evakuācijas un katastrofas situācijas mācības. Labākas mācības neizdomāt un nenoorganizēt. Iespēja, ka vairākkārt mūžā iznāks būt par vadības ārstu sarežģītās situācijās, ir maza. Katram NMPD ārstam ir jābūt gatavam būt par vadības ārstu un evakuācijas ārstu. Galvenā problēma šajā darbā ir komunikācija no citu partneru puses, kas nekad nav lasījuši MK noteikumus par ārkārtas situācijām.

Sprādzienbīstamā situācija P. Stradiņa slimnīcā pierādīja, ka vienīgais medicīnas dienests, kas ir gatavs ārkārtas situācijām, ir NMPD. Paldies visiem kolēģiem, kas pārtrauca brīvdienas, atgriezās darbā, veidoja papildu brigādes. Paldies visiem, kas šķiroja un evakuēja slimniekus! Paldies labvēļiem un nelabvēļiem, kas palīdzēja un traucēja ar muļķīgiem padomiem un varas apziņas frāzēm – viņi ļāva šīs mācības iespējami pietuvināt realitātei. Toties visiem šādā katastrofas situācijā iesaistītiem speciālistiem ir ļoti augstas izdegšanas iespējas un salīdzinoši mazi rīcības resursi.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam Latvijā jābūt pilnīgi neatkarīgam, kas spēj pats pieņemt lēmumus un iesaistīties tajos sabiedrības procesos, kas var apgrūtināt neatliekamās palīdzības sniegšanu. Lielu pasākumu organizācijā, pilsētplānošanā, satiksmes maģistrāļu plānošanā NMPD jābūt vienam no lemjošajiem spēkiem. NMPD jāatgriež dienesta funkcijas, tiesības un atbildība.
NMPD darbinieku izglītības līmenim jākļūst par nozīmīgu faktoru samaksas sistēmā. Savukārt NMPD darbiniekus iespējami plaši jāiesaista sabiedrības izglītošanā par pirmo palīdzību, profilaksi.

Latvijas medicīnas pamatu pamats ir ģimenes ārstu dienests un NMPD. Ne velti sabiedriskās domas aptaujas Latvijā par kvalificētāko un augstākā līmeņa veselības aprūpes posmu uzskata tieši NMPD. Saudzēsim savus NMPD darbiniekus – pasaules pieredze liecina, ka tieši neatliekamās palīdzības darbiniekiem ir vislielākais izdegšanas risks un visaugstākā pašnāvību incidence!

Dakteris Fūrmanis ministri Viņķeli sauc par nāves eņģeli un atklāj, kā viņš nopelna 3000 eiro mēnesī