Bērnība aizvadīta lauku sētā

— Esmu lauku bērns, — saka Gaļina. — Bērnībā dzīvoju Bebru pagasta Recijās. Ģimenē bijām četri bērni. Apmēram kilometru no mūsu mājas bija Jaunbebru pamatskola, kurā mācījos. Skolā par matemātikas un fizikas skolotāju strādāja Zenta Zīle. Man viņas mācītie priekšmeti ne visai padevās, turklāt skolotāja bija ļoti taisnīga un stingra. Taču interesanti, ka vēlāk skolotāja kļuva par manu vīramāti. Kā fizikas un matemātikas skolotāja viņa nostrādāja līdz saviem cienījamiem 80; nesen Zentas kundze nosvinēja 90 gadu jubileju. Joprojām ar viņu uzturu kontaktus. Viņa bija represētā, “Sibīrijas bērns”, ļoti daudz no vīramātes savulaik iemācījos — skaista, gudra un ļoti inteliģenta.

— Man pašai ģimenē ir trīs bērni — divi dēli un meita, — turpina Gaļina. — Dēli dzīvo Ērgļos, meita aizprecējās uz Liepāju. Pa vasaru meitas ģimene apmetas Engurē, tad braucu viņu apciemot.

Nevis dārzkope, bet šuvēja

Pēc skolas Gaļina gribēja izmācīties par dārznieci, viņai pat dota komjaunatnes ceļazīme uz Bulduru tehnikumu, bet....

— Kā jau lauku bērns — ne uz Bulduriem mani kāds veda, ne pati tolaik biju tik droša — uz tehnikumu toreiz neaizbraucu, — atzīst Gaļina. — Tā kā man patika arī šūt, iestājos Rīgas 16. šūšanas skolā. To pabeidzu un arodu piepratu. Padomju laikā veikalos neko daudz nevarēja dabūt, tad kreklus saviem dēliem šuvu pati. Vīram sašuvu kāzu kreklu, meitai — 12. klases izlaiduma kleitu. Rokdarbi man vienmēr patikuši, tagad gan visu var nopirkt veikalā, šūšana nav svarīga; ja nu ko pāršūt, sakombinēt pa savam.

Darba gadi vairākās vietās

— Pēc mācībām Rīgā sāku strādāt Pļaviņās, kreklu šūšanas ražotnē, — turpina ērglēniete. — Kad apprecējos, atnācu dzīvot uz Ērgļiem, strādāju kombināta “Somdaris” Ērgļu filiālē. Biju noformētāja, produkcijas gala fāzē apgriezu diegus, somām kniedēju rokturus. Pēc dekrēta atvaļinājuma strādāju Ērgļu pansionātā par dienas sanitāri. Vēlāk tur trīsdesmit gadus nostrādāju par aprūpētāju. Man kopumā ir 47 gadu darba stāžs. Pirms pāris gadiem 1. septembrī beidzu savas darba gaitas un tieši šai dienā pamanīju sludinājumu, ka Ilze Mailīte Ērgļos rīko aušanas kursus.

Apmācība, izglītība, varēšana

Stelles tobrīd Gaļinai mājās jau bija — tās viņa esot nopirkusi ar domu, ka kādreiz taču gribēsies aust. Vīrs aužamo mašīnu pielaboja, saveda stelles kārtībā, lai varētu sēsties un darīt.

— Ilze kursos tik pamatīgi visu mācīja, ka galva kūpēja, — atceras kursante. — Citas meitenes jau kaut ko no aušanas pieprata, viņām bija vieglāk, bet man gāja karsti. Kursi kopumā bija grūti, bet pamatīgi un ļoti noderīgi. Tagad jau trīs gadus pati varu sagatavot stelles aušanai un ar aizrautību aust. Izrādās — ja gribi iemācīties, to var jebkurā vecumā, un viss sanāk.

Noaustais priecē pašu un citus

Jautāta, kas jau ir noausts, Gaļina atzīst, ka noausts ir ļoti daudz. Vasarās viņai patīk no dabas savākt materiālus un aust pirtī liekamus smaržīgus sienas paklājiņus. Meitai uz Enguri šāds dekors jau aizvests, ģimene priecājas un novērtē augu reibinošās smaržas.

— Ja daudz daudz līst, tad augus ir grūti savākt, — atzīst ērglēniete. — Tad aužu no lupatiņām. No dzijām aužu spilvenus; segas gan neesmu audusi, jo deķu mājās ir diezgan. Visi pasūtītāji grib paklājiņus, lielākais, ko esmu noaudusi, bija sešus metru garš. Draugi, radi tik pasaka, cik lielu lupatdeķīti vajag, kādas krāsas, un es pieskaņojos un aužu. Engurē radiem top viesu māja, aužu paklājiņus, ko tajā novietot pie gultām. Jūras svētkos Engurē sabrauc daudz ļaužu, pieprasījums pēc mājvietas ir liels.

Pateicīga sirds

— Esmu ļoti apmierināta un pateicīga Mailīšu meitenēm par skolu, — aizdomājas rokdarbniece. — Jo ko tad es darītu? Vasarās ir dārzs, puķes, bet ko ziemā? Tagad iesēžos stellēs, ieslēdzu fonā radio, lieku krāsu pie krāsas — laiks paiet ātri, un darbs nomierina. Pansionātā viena kundze man sagriež lupatiņas, un es tik aužu. Lietoto preču veikalā sapērku džemperus, tos izārdu, un man ir dzija. Draugi arī sākuši dāvināt dzijas — ir sakrājies plašai izvēlei. Lakatus, pledus aust negribas — kur tos likt, bet paklāji man iet no rokas.

Kāds ir audējas sapnis? — Gribu noaust brunčus no trim krāsām. Tādus, ko varētu nēsāt ne tikai uz Dziesmu svētkiem, bet visur. Vēl gribētu noaust kādu dvieli, — atklāj audēja. — Laukos ir mucas, uz kurām lieku puķupodus. Tām no auklām noaudu audeklus, lai nolietotās mucas nebojā skatu. Vēl ir veca medus sviede, to arī apaudīšu. Der dažādi materiāli, piemēram, no sintētiskajiem maisiem reiz noaudu paklāju, kas nebaidās mitruma un labi masē pēdas.

Dārzs. Bulduru tēma

— Puķes man ļoti patīk, — iepazīstinot ar ārskatu, saka Gaļina. — Dārzā tās zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Daudz esmu sapirkusi peoniju stādus, patīk īrisi, vecos stādus roku ārā. Dārzs un tā apkope, protams, paņem laiku. Citi dārzā strādā ar cimdiem, man patīk izjust zemīti, es strādāju bez roku aizsargiem. Un patīk laukā būt basām kājām, jo esmu taču dabas bērns. Protams, pēc dārza darbiem piekūstu, bet tad naktī tik labi guļu, ka nevajag ne miega, ne nervu zāles. Dienas man paiet ātri, vakarā desmitos eju gulēt, piecos jau esmu augšā un gatava rosīties.

Kur bites, tur medus

Gaļinas pārziņā jau kādu laiku ir arī vairākas bišu saimes.

— Vīrs aizgāja pensijā, un kaut ko taču darīt vajag — tā viņš piekrita darboties ar bitēm, — atceras saimniece. — Mans brālis sen tur bites un sviež medu — viņš amatu ierādīja. Aizbraucām uz Jēkabpili, nopirkām trīs stropus un nolikām tos Bebros. Bet tur saimnieks apkārt sasējis kukurūzu, ko apstrādā ar ķīmiju, tā nu nekas ar bitēm tur nesanāca. Tad izdomājām stropus pārvest uz Ērgļiem. Vīram tā lieta ieinteresēja vairāk, viņš to pārņēma savā pārziņā. Tagad mums ir četras bišu mājiņas. Brālis atzīst, ka Ērgļu pusē ir labs medus, jo līdzās ir tikai meži un pļavas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Viņa burtiski izrāva Modri nāvei no rokām" - kā žurnāliste Maija palīdzēja draugam izglābties no vēža