Viena cilvēka loma

Kas muižniekiem lika būvēt arvien smalkākas muižas? Tā bija tieksme izrādīties? Sāncensības gars?

Ilgu laiku muiža Latvijā bija visai praktiska lieta, un šejienes muižnieki nebija nekādi izsmalcinātie aristokrāti. Tikai pēdējā pusotrā gadsimtā viņi vairāk sāka domāt par ārējo formu, bet līdz tam galvenais bija, lai pašiem būtu, kur dzīvot, lopus kur audzēt un strādniekiem apmesties. Liela daļa no viņiem nebija tendēti ieviest kaut ko jaunu un modernu, vienkārši dzīvoja pēc seniem ieradumiem. Patlaban rakstu grāmatu par Elejas pili, un tā ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē viena cilvēka loma. Tas ir hercogienes Dorotejas brālis Žanno Mēdems, kurš bija izbraukājis visu Eiropu, pabijis arī Anglijā, tur visu ko saskatījies un Elejā pēc tam uzbūvēja gabaliņu Eiropas.

Viņš bija tas, kurš deva impulsu, lai pēkšņi visās muižās Kurzemē parādītos portiki ar kolonnām. Ir pat diezgan smieklīgs piemērs: Allažas muiža, kas būtībā ir vienkārša koka māja, kurai piebūvētas četras mūra kolonnas. Jo visiem taču tā ir! Tas ir piemērs, kā cilvēki ir gatavi sekot modes tendencēm un tērēt tām lieku naudu, brīžam nonākot līdz bankrotam.

Vēl viens tāds pat piemērs ir Ernsts Johans Bīrons, kurš 1736. gadā sāka būvēt tādu gigantisku māju, kāda ir Rundāles pils, bet pāris gadus vēlāk vēl lielāku – Jelgavas pili. Un tas notiek laikā, kad apkārt visi dzīvo vienstāva koka mājās! Tas bija paraugs, kuram sekoja visi muižnieki, kuri patiesībā Bīronu apskauda un ienīda. Ar to es gribu uzsvērt, ka ļoti daudz ir atkarīgs no viena cilvēka. Bīrons bija tas, kurš atrāva mucai spundi vaļā un radīja vēlmi pēc greznākām mājām, bet pēc tam nāca hercogienes Dorotejas brālis Žanno Mēdems, kurš uzcēla vareno Elejas pili, kas kļuva par paraugu Kurzemes muižniekiem. Pēkšņi visiem vajadzēja kā Eiropā! Tātad ir viens cilvēks, kurš spējīgs mainīt līdzšinējo domāšanu.

Ar gribēšanu vien jau ir par maz, vēl vajag arī daudz naudas…

Protams. Taču ar naudu vien arī nepietiek, ir jābūt mākslas gribai. Žanno Mēdema gadījumā tas viss sakrita. Interesanti, ka viņš pēc brauciena uz Angliju pārņēma ļoti daudz no turienes, ieskaitot zirgu audzēšanas kultūru. Viņš no Anglijas izrakstīja zirgu speciālistus, kučierus un karietes; beigās zirgu audzēšana Mēdemiem kļuva par dzimtas tradīciju, viņi ar to pelnīja, un līdz pat Pirmajam pasaules karam te pārsvarā bija no Anglijas atvestais personāls – kučieri, zirgkopji.

Lūk, šāda aizrautība un vēlme ieraudzīt kaut ko jaunu, ko pēc tam ieviest pie sevis, mani allaž ir apbūrusi. Līdzīgi ir ar Ketleru dinastiju. Iedomājieties, kā Gothards Ketlers 1561. gadā kļūst par Kurzemes hercogu. Bet hercogam taču vajag galmu un pili! Nekā no tā nav. Jelgavā ir tikai pavisam neliela ordeņa pils, tādēļ viņam nākas būvēt jaunu māju un steidzami veidot galmu. Un, ja ir galms, tad nākas arī ieviest Eiropas vēsmas.

Tā ir Kurzeme, taču muižas jau būvēja arī Vidzemes muižnieki, piemēram, lielo Odzienas pili. Viņi iedvesmojās no kurzemniekiem, brauca uz turieni skatīties, kas un kā?

Katram tādam izrāvienam kaut kas stāv aizmugurē. Odzienai raksturīga neogotika, un tātad tur atkal ir kāds cilvēks, šajā gadījumā Frīdrihs fon Brimmers, kurš kaut ko tādu kaut kur ieraudzījis un nospriedis – nē, to vecmodīgo baroku man nevajag, gribu kaut ko ar torņiem un velvēm! Tāds pats piemērs ir fon Vulfiem piederošā Cesvaines pils – kāds tur ir līmenis un romantika! Cilvēki bija gatavi atdot daudz no savas dzīves un naudas, lai uzceltu māju, kas atbilda viņu ideāliem, kas savukārt ir veidojušies kaut kur ārzemēs. Es kaut izputēšu, taču uzbūvēšu tieši tādu! Kurzemē pirmā neogotika atkal ir saistīta ar Mēdemiem – tā ir Vecauces pils, kas tapusi 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Tā visa dzimta ir ļoti spica – kaut kas tajā ģenētikā ir, visi grāfi Mēdemi ir gudri, apsviedīgi, izskatīgi un vienmēr prot izsisties sabiedrībā. Tā tas ir līdz pat mūsdienām.

Atentāts pret imperatoru un Elejas pils

Bet aizsāka to piļu modi Žanno Mēdems?

Tas ir diezgan garš stāsts. Žanno Mēdems apprecējās divreiz. Pirmā sieva agri nomira dzemdībās, viņš par to ļoti skuma un Elejas pils dārzā pat bija uzstādījis viņai un mirušajam bērniņam pieminekli – baltu marmora šūpulīti. Pēc tam 1799. gadā Pēterburgā apprecējās otrreiz ar grāfa Pētera fon der Pālena meitu. Pālens tobrīd bija Krievijas imperatora Pāvila I favorīts un pat saņēma no viņa grāfa titulu, tātad arī bija cilvēks, kurš prot izsisties.

Arī Žanno tolaik ir Pāvila I dienestā un galmā labi ieredzēts. Tieši Pēterburgā viņš pamana turienes labāko arhitektu itāli Džakomo Kvarengi un 1797. gadā pasūta tam Elejas pils projektu. Tā īstenošanai viņš noalgo privātu arhitektu, Johanu Georgu Berlicu. Viņš apmetas Elejā un labu laiku garlaikojas, jo Žanno tikmēr dzīvo Pēterburgā un varbūt tur atrastos vēl ilgi, ja vien nenotiktu kaut kas ārkārtējs: 1801. gada martā Pēteris fon der Pālens sarīko atentātu pret savu labdari Pāvilu I. To gan viņš nedara savām rokām, taču interesanti, ka imperatora slepkavību veic cilvēki, kuri arī ir saistīti ar Kurzemi. Tie ir grāfi Zubovi, un vienam no šim brāļiem, Valerjanam, tobrīd pieder Rundāles pils. Savukārt fon der Pālenam pieder Kaucminde un Iecava. Tātad īsts sazvērnieku midzenis!

Turklāt fon der Pālenam paveicās nenonākt uz ešafota. Viņu gan tik ļoti ienīda Pāvila I atraitne un jaunā imperatora Aleksandra I māte, ka beigu beigās grāfs Pālens tiek izsūtīts no Pēterburgas un dodas uz Kurzemi. Protams, viņam seko arī meita un znots Žanno Mēdems, kurš tad nu tagad varēs ķerties klāt jaunās pils celtniecībai.

Tikmēr arhitekts Berlics laikā, kamēr Žanno nebija Kurzemē, diezgan nekaunīgā kārtā jau ir paspējis divreiz izmantot Kvarengi projektu. Vispirms viņš pēc šī projekta uzceļ pili Mežotnē Šarlotei Līvenai, kura Kvarengi projektu atzīst par ļoti skaistu, taču lūdz ēku mazliet pagarināt un pielikt galos divus šķērskorpusus. Taču ar to Berlicam nepietiek, un 1800. gadā viņš vēlreiz bezkaunīgi izspēlē to pašu Kvarengi projektu, tikai šoreiz Kazdangā baronam Manteifelim. Arī te pils tiek izstiepta garumā, četru Kvarengi paredzēto kolonnu vietā ieliekot sešas.

Un ko par to teica Žanno Mēdems, kuram taču it kā piederēja tiesības uz šo projektu?

Var tikai pabrīnīties, kā Žanno nepārskaitās, uzzinājis, ka viņa arhitekts šādi te ir haltūrējis ar svešu projektu. Tolaik jau autortiesību jēdziens īsti nedarbojās. Taču Žanno Mēdemam ar jau esošo projektu nepietika, un 1802. gadā viņš pasūtīja vēl vienu pils projektu, šoreiz avangardiskajam un jaunajam Berlīnes arhitektam Karlam Frīdriham Šinkelam. Šis projekts ir saglabājies – ļoti īpatns un pārmoderns. Tomēr tas netika realizēts, jo Mēdems atgriezās pie vecā Kvarengi meta, pēc kura tad Elejas pils celtniecību pabeidza tikai 1810. gadā.

Šis piemērs rāda, ka tajā laikā daļai cilvēku mājas celtniecība bija kļuvusi par apsēstību. Žanno Mēdemam tas bija raksturīgs visaugstākajā mērā. Būdams pārticis cilvēks, viņš pērk muižas, kā man šķiet, tikai tādēļ, lai varētu kaut ko tajās uzbūvēt. Piemēram, nopērk Durbes muižu un piebūvē tās ēkai kolonnas. Tad nopērk Blīdenes muižu un arī tai piebūvē kolonnu portiku. Un vēl uzceļ villu "Medem", kur atkal paņem četras Kvarengi meta kolonnas, tikai šoreiz saspiestākā veidā.

Tie muižnieki, kuri māju uzskatīja vienkārši par vietu dzīvošanai, uz Žanno skatījās kā uz ķertu. Laikā, kad top visi šie Žanno brīnumi, daudzi citi ceļ mājas, kas ir vienkārši dzīvojamās mājas – bez portikiem un kolonnām. Tas viss notiek paralēli, un šajā ziņā Kurzemes arhitektūra ir ļoti interesanta, jo te uzskatāmi redzams cilvēka faktors – vieniem greznība ir ļoti svarīga, kamēr citi to teju vai nicina.

Viena skābputras ķērne kungiem un kalpiem

Tad var teikt, ka daudzi muižnieki dzīvoja diezgan pieticīgos apstākļos?

Ļoti interesanti ir lasīt vēstules, ko Aizupes muižas īpašnieka Paula fon Hāna sieva Sofija rakstījusi savai mātei uz Karlsrūi. Viņa šeit bija ieprecējusies no ārzemēm un tādēļ diezgan asā veidā vēroja te notiekošo no malas. Darbība notiek 19. gadsimta divdesmito gadu vidū, kad jau ir parādījušās Žanno būvētās ēkas un arī Hānas vīrs Aizupē ir uzbūvējis namu ar kolonnām, gan mazliet pieticīgāku. Taču Hāna raksta, ka viņa nespēj saprast sava vīra dzīvesstilu, jo viņa bijusi šokēta, kad ieraudzījusi, ka kalpu mājā juku jukām dzīvo kalpi vīrieši un kalpones sievietes. Viņas ieskatā tas bija pilnīgs vājprāts, tāpat arī tas, ka netīrumus no mājas izmet vienkārši pāri slieksnim. Vēl Sofija šausminās par to, ka mājā redzamā vietā stāv ķērne ar skābputru un no tās smeļ visi – gan kalpi, gan muižkungs, gan visi pārējie. Sadzīves apstākļi viņai tiešām liekas pārsteidzoši. Vēl viņa raksta, ka visi kaimiņi būtībā ir zemnieki frakās ar gariem ciltskokiem, šausminoties par to, ka viņu mājās tepiķi un aizkari ir nepazīstamas lietas. Tātad blakus pilīm ir pavisam sadzīviskas mājas. Kopā tas visu šo vidi padara ļoti raibu.

Būvēšana uz parāda laikam tolaik bija izplatīta parādība?

Te ir viena interesanta lieta: tā pati Sofija fon Hāna raksta, ka Kurzemē būvniecība ir lēta. Parasti jau visu būvēja vietējie latviešu mūrnieciņi, papildus uzaicināja kādu mūrniekmeistaru no tuvējās pilsētas, bet apdares darbus izpildīja klejojošie krievu namdari. Kopā tas nebija dārgi, jo būtībā celtniecība notika naturālās saimniecības ietvaros. Tādēļ ir gadījumi, kad celtnieki šos lepnos būvprojektus ar kolonnām ir pārpratuši, jo vietējie latvieši no bildēm nav īsti sapratuši, kā tas kapitelis ir domāts. Taču var arī redzēt, ka latvieši ir bijuši ļoti talantīgi, piemēram, Kazdangas pilī visus akmenī kaltos kolonnu kapiteļus ļoti augstā kvalitātē bija izpildījuši latviešu meistari.

Mēbeles, lustras un visu iekštelpu aprīkojumu taču droši vien sūtīja no Eiropas? Vai arī taisīja tepat uz vietas?

Mēbeles ļoti daudz ir tapušas vietējās darbnīcās, taču, protams, pirka arī ārzemēs. Tas pats Žanno Mēdems visu veda no ārzemēm, kaut gan tas nemaz nebija tik vienkārši. 1791. gadā viņš bija Prūsijas dienestā, un ir saglabājusies vēstule, ko Žanno rakstījis vienam ministram. Tajā teikts: esmu nolēmis nopirkt Parīzē porcelānu – divus dučus šķīvju un divus dučus kafijas tasīšu –, tādēļ lūdzu izsniegt man licenci šo preču ievešanai. Tātad tā vienkārši ievest nevarēja, jo priekšā bija muita. Tādēļ daudz ko ražoja tepat uz vietas, kopējot ārzemju paraugus. Pat lustras – Jelgavā bija darbnīca, kur no ārzemēs iepirktiem piekariem kombinēja smalkas lustras.

Gleznu daudzās muižās bija ļoti maz, to savās vēstulēs atzīmē arī Sofija fon Hāna. Kad 1800. gadā sastāda Rundāles pils inventāra sarakstu, tajā gandrīz vispār nav gleznu, tikai pāris portreti, kas stāv uz molbertiem, bet sienas ir tukšas. Arī 1822. gadā pils vēl ir patukša, tikai vienā stūrī ir gleznas. Pusgadsimtu vēlāk gan pils jau ir pilna ar gleznām, jo tad tās ir nākušas modē. Līdzīga aina ir arī muižās, kur tikai dažās inventāra grāmatās ir pieminētas gleznas, piemēram, Mežotnē. Bet tie ir izņēmumi.

Vai bija gadījumi, kad muižu īpašnieki izputēja, dzenoties pēc greznības?

Jā, bija tādi gadījumi, jo finansiālā aizmugure ir ļoti svarīga. Centieni uzbūvēt skaistu māju bieži vien noveda pie bankrota. Piemēram, Vilzēnu muiža šī iemesla dēļ nonāca ūtrupē, kur to nopirka šīs muižas īpašnieka dēls, tā izglābjot to savai dzimtai. Žanno Mēdemam šajā ziņā bija paveicies, jo viņš bija ļoti turīgs, kas gan lielā mērā ir viņa tēva nopelns, – viņš prata pelnīt ar muižu apsaimniekošanu, pirmām kārtām Mežotnes muižu. Tātad, ja muižu prata pareizi apsaimniekot, tad tā ienesa naudu. Taču gadījās jau visādi, jo, piemēram, Žanno mazdēls Elejā vienubrīd bija nolaidies tiktāl, ka aizņēmās naudu no sava bērna mājskolotājas. Turklāt neglītā kārtā aizdevēja to naudu pēc tam atpakaļ dabūja tikai caur tiesu. Elejas pēdējais īpašnieks pelnījās ne tikai ar zirgaudzētavu. Otrs ienākumu avots bija brūzis, kas gadā ienesa 100 000 rubļu.

Cīņa ar smakām

Vai muižu projektos bija skaidri noteikts, kādam nolūkam domāta katra telpa, vai arī papriekšu uzbūvēja māju ar daudzām istabām un tad domāja, ko ar tām iesākt?

To var tikai nojaust. 18. gadsimtā jau bija izveidojušies noteikti stereotipi, kā izvietojamas telpas, piemēram, blakus guļamistabai jābūt ģērbistabai, tualetei, tālāk kabinetam. Tas bija loģisks telpu izkārtojums, kas 18. gadsimta beigās kļuva vēl konkrētāks. Piemēram, Rundālē uzreiz ir skaidrs, kur atrodas ēdamzāle, kur biljarda zāle un viss pārējais, taču citur tāda kārtība ienāk vēlāk.

Kā darbojās tāda praktiska lieta kā virtuve?

Līdz 18. gadsimta vidum virtuve parasti ir mājas vidū, kur atrodas manteļskurstenis, tātad visā mājā var just cepšanas un vārīšanas aromātus. Tikai 18. gadsimta otrajā pusē virtuve vai nu aizbīdās uz ēkas spārnu, vai noiet cokolstāvā. Piemēram, Spāres muižā var labi redzēt, kā viss ir sadalīts: ienākot mājā, kalpi uzreiz iet lejā, savukārt kungi pa kāpnēm kāpj uz beletāžu. Tur no kalpiem nav ne smakas, un viņi tikai pa mazām kāpnītēm uznes ēdienu.

Kā ar kanalizāciju?

Rundālē bija tikai ūdensvads, kas apkalpoja virtuvi, bet nebija kanalizācijas; bija tikai naktspodi un sausās tualetes, kas atradās blakus guļamistabai. Tā bija problēma, ar kuru nebija iespējams cīnīties. Kad Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašeradens 18. gadsimta vidū sāka celt Aizkraukles muižu, tad viņš izsludināja 100 dālderu balvu tam, kurš izdomās, kā atbrīvoties no sliktajām smakām jeb "mefītiskām smakām", kā tolaik teica. Nav gan zināms, vai kāds šo balvu tiešām saņēma. Interesanti, ka vienā Vidzemes mācītājmuižā es gan esmu redzējis interesantu risinājumu cīņai ar smakām: tualetē bija iebūvēts liels skurstenis, kas cauri bēniņiem pievienojās dūmvadam un tā radīja vilkmi.

Īstas vannas istabas parādījās tikai ap 1800. gadu. Rundāles pilī nevienas īstas vannas istabas nebija, mēs uzgājām tikai 19. gadsimta beigās ar flīzēm izliktu seklu padziļinājumu, tādu kā baseiniņu. Par grāfiem Šuvaloviem, kuri apsaimniekoja Rundāli, var tikai pabrīnīties, jo pilī nebija arī kārtīgas virtuves, un viņi izmantoja manteļskursteņa variantu. Pat saldo ēdienu saviem viesiem viņi gatavoja uz atklātas uguns! Nezinu, kā viņi panāca, lai buberts neostu pēc dūmiem…

Taču Šuvaloviem varam būt pateicīgi par to, ka viņi visa 19. gadsimta laikā neko nesabojāja no pils vecā iekārtojuma. Viņi pili izmantoja kā vasaras atpūtas rezidenci un varēja taču pateikt, ka vajag to modernizēt un ierīkot kārtīgu vannas istabu! Varbūt tā tiešām bija pietāte pret vēstures mantojumu? Jo viņi ļoti pieticīgi dzīvoja pirmajā stāvā un tā arī neizmantoja hercoga guļamistabu. Turklāt ļāva pili apmeklēt arī citiem, kas liecina par demokrātisku attieksmi: rakstnieks Voldemārs Zālītis, ko pazīstam kā Staburaga bērnu autoru Valdi, 1892. gadā bija varējis to apskatīt. Viņš raksta, ka Šuvolavi dzīvo pirmajā stāvā, bet otrajā bijušas vienkārši grezni iekārtotas telpas.

Kam latviešiem vācu muižas?

Laikam jau ne visi tā saglabāja veco muižu iekārtojumu?

Kurzemes muižniecībai šajā ziņā var daudz ko pārmest, jo bieži vien tai piemita tieksme visu modernizēt un pārbūvēt, demonstrējot vienaldzību pret senču mantojumu. Izņēmums ir Mēdemi, kuri centās visu saglabāt tā, kā bija pils uzcelšanas laikā. Taču tādi gadījumi bija reti. Piemēram, Kazdangu 19. gadsimta astoņdesmitajos gados viens no baroniem Manteifeļiem tā modernizēja, ka cits Manteifelis, būdams vēsturnieks, jau 20. gadsimta sākumā savā monogrāfijā ironiski rakstīja par telpu kičīgo iekārtojumu neorenesanses stilā, atsaucoties uz kādu viešņu, kura bija teikusi: “Vai, cik skaisti – gluži kā viesnīcā!” Pats Manteifelis ironizēja, ka kaut ko tādu “mūsdienās var atrast tikai zobārsta kabinetā”. Acīmredzot tolaik zobārsta kabineti nav bijuši balti, bet gan iekārtoti pārspīlētā greznībā. Tomēr pēdējais īpašnieks Kārlis Manteifels to visu bija izvācis ārā un bēniņos sameklējis vecās mēbeles, ko nolicis vietā. Taču daudz kas bija jau pazaudēts.

Tīri cilvēciski jau var saprast vēlmi iet līdzi laika garam un sēdēt uz modernām mēbelēm, nevis veciem krāmiem, kā varbūt daudziem tad likās…

20. gadsimta sākumā gan ir vērojama vēlme atgriezties pie senajām vērtībām, un viens no šādu pārmaiņu iemesliem bija traģisks – 1905. gada revolūcija un muižu dedzināšana. Pēc tam vairums muižu īpašnieku gribēja atgriezties nosacītā senču vidē, pie sapņa par vecajiem labajiem laikiem, izvairoties no apkārt trakojošā jūgendstila, ko uzskatīja par bagātu iznireļu – pārsvarā pilsētā dzīvojošu ebreju un krievu – bezgaumības izpausmi. Līdzīgi bija arī Francijā, kur aristokrātija turpināja būvēties tradicionālajā stilā, uzskatot, ka tikai metro ieejas un publiskās tualetes ir piemērotas jūgendstilam. Aristokrātija jūgendstilam teica – fui! Tādēļ arī tik ļoti nāca modē bīdermeijera stils.

Latviešu attieksme pret muižām pēc agrārās reformas divdesmito gadu sākumā jau laikam nebija neko labāka?

Kad nodibinājās Latvijas brīvvalsts, izveidojās ļoti sarežģīta situācija. Muižu nekustamo īpašumu konfiscēja, taču to, kas tajās bija iekšā, neaiztika. No otras puses, visas muižās esošās mākslas vērtības to līdzšinējie īpašnieki prom vest nedrīkstēja. Tika pat izveidota komisija mākslas priekšmetu izvērtēšanai, kuras uzdevums bija ņemt uzskaitē šos mākslas priekšmetus. Taču skaidrs, ka komisija nespēja tikt galā ar tūkstošiem lepnu dzīvokļu Rīgā un simtiem muižu, tādēļ tas viss bija formāli, un tie muižnieki, kuri gribēja kaut ko aizvest, tie arī aizveda, un mēs pat nezinām, kas te ir bijis.

Pieminekļu valdi nodibināja 1923. gadā, kad agrārā reforma jau bija galā. Un šī valde jau no paša sākuma bija sprukās, jo vairumam latviešu bija uzšķaudīt uz kaut kādām vācu muižām. Latviešu saimnieks, kurš bija piedzīvojis bermontiādi un vēl atcerējās 1905. gadu, vienkārši neņēma par pilnu Pieminekļu valdes stāstus, par to, ka muižas ir vērtīgas. Elejas pagasta valde, piemēram, izmelojās, ka kaut ko tur saglabājot, kaut gan patiesībā patvaļīgi jauca nost karā izpostīto pili, lai tiktu pie būvmateriāliem. Kad doktors Pēteris Sniķeris 1933. gadā, uzzinājis, ka Elejas pili sāk nojaukt, sūtīja uz visām pusēm telegrammas, aicinot glābt Kvarengi šedevru, tad neviens vispār nereaģēja. Arī par Rundāles pili avīzē 1921. gadā parādījās raksts, ka to vajag nofotografēt un pēc tam nojaukt, lai jaunsaimniekiem būtu būvmateriāli. Kārlis Ulmanis divdesmito gadu sākumā gan Rundālē pabija un pat bija teicis, ka to vajag saglabāt, taču tad viņa valdība krita, un naudas jau tāpat nebija. Tikai trīsdesmitajos gados ar ļoti maziem līdzekļiem tur sāka kaut ko restaurēt.

Tomēr saimniekošanas ziņā jau laikam latvieši kaut ko no vāciešiem mācījās?

Jau no 19. gadsimta vidus muiža bija kļuvusi par paraugu latviešu zemniekam. Viņš no tās mācās visu: sākot no mājas ansambļa iekārtojuma, kas turīgajiem latviešu saimniekiem bija tāda kā maza muižiņa ar aleju un meitu, kas spēlē klavieres, un beidzot ar agrotehnisko pusi. Kad sākās agrārā reforma, daudzi vācieši bija pārliecināti, latvieši visu lauksaimniecību salaidīs dēlī. Man viens muižnieku pēctecis stāstīja, kā tolaik viņa māte ar ļaunu prieku ir gaidījusi, ka tūlīt te viss noies dibenā. Taču tā nenotika, kaut gan agrārās reformas rezultātā izveidotā jaunsaimniecību sistēma patiešām bija riskants eksperiments. Latviešu zemnieku neprātīgais čaklums un sapnis par savu stūrīti, savu kaktiņu zemes to visu izglāba. Tas savā ziņā ir fenomens.

Tādēļ īpaši žēl, ka visu šo lauksaimniecības sistēmu sagrāva baismīgie kolhozu un sovhozu laiki. Tad katru gadu meliorācijas plānos bija 5000 lauku saimniecību noārdīšana. Zemnieku sētas vienkārši ieraka zemē, iznīcinot ilgi veidoto sistēmu: pilsētas, apkārt kurām ir muižas, bet apkārt muižām ir vecsaimniecības, kuras vēlāk papildināja arī jaunsaimniecības. Tur bija skaidra loģika, kas būtu tālāk attīstījusies, ja vien nebūtu okupācijas. Tā bija milzīga Latvijas traģēdija. Kolhozu sistēma sabojāja visu: zemi, cilvēku domāšanu, attieksmi pret darbu un Latvijas ainavu, piebāžot to ar ciematiem un fermām, kas būvētas no silikātķieģeļiem.

Šķiet, ka padomju varai bija īpašs naids pret muižām, kurām blakus vienmēr iedēstīja kādu silikātķieģeļu divstāvu māju vai vismaz ūdenstorni…

Jā, tas bija īpaši riebīgi. Mēs ar fotogrāfu jau sešdesmitajos gados šausminājāmies, ka nav iespējams atrast skatpunktu, no kura nobildēt muižas tā, lai kadrā nebūtu kaut kas iedēstīts. Tur bija kaut kāds instinktīvs ļaunums pret gadsimtos veidoto perfekto Latvijas kultūrainavu, kas tika izpostīta līdz nepazīšanai.

Uzņēmējs Andris sašutis par absurdu: kaņepju tēju ražot drīkst, bet tirgot – nē