Vija Aleidzāne ir eksistenciālā psihoterapeite, pārstāv to cilvēkizziņas jomu, kur centrā ir uzdrošināšanās satikties ar sevi kā galveno likteņa veidotāju – gan mācoties uztvert dzīves jēgas, pienākumu izvēles, brīvības un atbildības samērojumu ar nāves neizbēgamību, gan apzinoties savus ierobežojumus un neizmantotās iespējas.

Kamēr viss rit gludi un līdzeni, tādai prātošanai parasti nav laika. Savukārt brīžos, kad dzīve it kā pārlūst divās daļās – pirms un pēc –, šo jautājumu aktualizēšana var kļūt par laipu izkļūšanai no krīzes. Krīze iestājas arī pēc sastapšanās ar biedējošu diagnozi, kas atšķiras no citām situāciju krīzēm, jo ir mūsos pašos un tās gaita nav prognozējama.

Seši loki, lai tiktu līdz resursiem

Mana paziņa diagnozi "vēzis" uzzināja pirms četriem gadiem pēc neskaitāmām vizītēm pie daudziem speciālistiem. Kad vēzi beidzot atklāja, tas bija pēdējā stadijā un ļoti agresīvs.

Neoperējams. Vienīgais, ko vēl varot darīt – ķīmijterapija, ja vien pati tam piekrītot. Laiks, kas vēl atlicis – pusgads. Tālāk – kā Dievs lems.

No slimnīcas sieviete iznāca klusā izmisumā un neziņā. Viss, ko darīja tālāk, lielākoties tika veikts pēc pašas iniciatīvas un par pašas naudu. Pamatā – regulāras tikšanās reizes ar divām dziedniecēm. To ietekmē un vadībā – dzīvesveida un domāšanas maiņa. Un laiks, kas joprojām rit daudzkārtīgā plusā noliktajam pusgadam.

Uz jautājumu, ko šāda pieredze ļautu ieteikt tiem daudzajiem, kuriem šī biedējošā diagnoze tiek atklāta, sieviete precīzu atbildi sniegt vairās; dzīve pēc diagnozes konstatēšanas nav atkarīga tikai no tā, ko ar tevi slimnīcā izdara ārsts. Vēl svarīgāks ir tas, kas notiek vēlāk. Ne tik daudz medikamentozā, cik psiholoģiski atbalstošā un informatīvi stiprinošā ziņā.

Viņa uzskata, ka mūsu veselības aprūpes sistēma visiem pieejamu dzīvē atgriešanās plānu nepiedāvā: “Cilvēks tiek izgrūsts no slimnīcas nevarīgs, neaizsargāts un nezinošs. Un tāds tur arī atstāts, neviens par viņu vairs neinteresējas. Ja tas būtu manā ziņā, diagnozes paziņošanas brīdī onkologam līdzās noteikti atrastos psihologs. Nevienam nenovēlu iepazīt to sajūtu, kad, izejot no ārsta kabineta, pēc šādas ziņas saņemšanas esi spiests kliegt uz iekšpusi. Vēlāk, pēc slimnīcas, sadarbību ar vēža pacientu vajadzētu turpināt abiem – gan onkologam, kurš vislabāk zina par turpmāko slimības gaitu un iespējamajiem sarežģījumiem, gan psihologam, turklāt nenoliedzot arī dziednieku iespējas palīdzēt.

Mums vēžinieki nokļūst ģimenes ārsta aprūpē, bet viņam lielākoties trūkst ne vien laika un ieinteresētības, bet arī specifisko zināšanu. Labi, ka vismaz atklāti to pasaka – peries tālāk, kā māki un zini! Un arī vienīgi tad, ja tev ir nauda.”

Tas bija viens no vairākiem noskaņas ziņā līdzīgiem pieredzes stāstiem, kurus aiznesu līdzi uz tikšanos ar eksistenciālo psihoterapeiti Viju Aleidzāni.

– Vai pie eksistenciālā psihoterapeita bieži vēršas klienti, kuriem diagnosticēts vēzis?

– Tā ir visvairāk pārstāvētā klientu grupa. Taču nav lielas atšķirības, smaga slimība, tuvinieka nāve, ugunsgrēks vai satricinājuma ziņā līdzīga nelaime. Tā ir krīze. Un krīzē ieslēdzas zaudējuma pārvarēšanas shēma, kurā organisms uz laiku nobloķē piekļuvi spēka rezervēm, tādā veidā aizsargājot no psihiska sabrukuma.

Psihoterapija ir viena no iespējām iet krīzei cauri tā, lai smagais pārdzīvojums cilvēku nevis iznīcinātu, bet kļūtu par atspēriena punktu vēlmei no jauna apzināt savas dzīves vērtības un atrast veiksmīgus uzvedības modeļus jaunajā šeit un tagad situācijā. Onkoloģiskajās saslimšanās, kas uzskatāmas par smagām psihotraumām, zaudējuma shēma palīdz profesionālim izvērtēt, kurā krīzes stadijā pacients atrodas.

– Ko tas nozīmē – zaudējuma shēma?

– Cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka nevar uzreiz uzņemt pārlieku smagus triecienus un šausmas. Tā ieslēdz aizsargmehānismus, kas tūlītēju skaudrās realitātes apzināšanos mazliet aizkavē.

Sākumā ir šoks – ko, man vēzis? Es murgoju, tas taču nevar būt pa īstam; rīt pamodīšos, un viss atkal būs pa vecam.

Šoks pāriet, un ieslēdzas emociju izdzīvošana un apzināšana jeb noliegums. Vēža slimnieki šajā fāzē parasti atrodas visilgāk – pētījumi liecina, ka aptuveni līdz 2,5 gadiem. Princips – es dzīvoju tikai šodienas rutīnā. Kā transā. Visam, ko iesaka ārsti, paļāvīgi piekrītu. Neielaižu sevī ne bailes, ne trauksmi. Jādomā tikai labas domas? Cenšos. Man viss ir labi, labi, labi… Nekādu palīdzību nemeklēju, jo tāpat zinu, kas man vajadzīgs. No visa cita norobežojos.

Bet šajā fāzē cilvēks ir pilnībā norobežojies arī no realitātes. Visas emocijas un jūtas ir apspiestas, disciplinēti iespiestas šaurajā zinu, vajag, daru sprostiņā. Ilgi tās tur palikt nevar, tāpēc kādā brīdī laužas ārā, izpaužoties nākamajā fāzē – destruktīvās dusmās un agresivitātes pilnos pārmetumos pret visu pasauli – gan pret cilvēkiem un notikumiem, gan pret likteni un pat Dievu.

Ja toreiz nebūtu tā rīkojies! Ja viņš darītu citādi! Ja ārsti būtu ātrāk visu sapratuši! Man tagad jācieš, bet lai tad arī visiem par to tiek dubultā! Tiek meklēti vainīgie ārpusē un meklētas vainas sevī. Un tikai pēc pietiekami ilga sāpju un ciešanu laika cilvēks ir gatavs iziet no zaudējuma bedres, iesākot kaulēšanos ar dzīvi – ja nu es visu darīšu, ticēšu, būs taču labi?

Drīz tomēr to nomaina depresijas vai skumju posms. Viss, kas celts, sabrucis. Viss, kas tik labi iesākts, jāpamet. Bet caur šo nožēlu vienlaikus nāk arī pieņemšana, ka tas viss ar mani tomēr ir noticis. Jau parādās mērķi, izvēles. Domas par to, ko darīt tālāk, kā dzīvot. Un tikai tad, kad visiem šiem lokiem iziets cauri – protams, ja tas izdodas, jo daudzi tālāk par noliegumu un dusmām tā arī netiek, – seko samierināšanās: lai kāda arī būtu mana jaunā realitāte, es to tieši tādu pieņemu.

Nonākot pie samierināšanās, var sākt resursu apzināšanos un meklēšanu, un tādi ir pat visskaudrākajā situācijā. Ne velti saka, ka cilvēks aiziet no dzīves, aptuveni 70 procentus savu resursu apstājot neizmantotus. Ja krīzē prasmīgi mobilizējas, parādās iespēja šos resursus vismaz iekustināt.

Tiesības būt ir visam

– Ko reālu šāda teorētisko apsvērumu izpratne var dot cilvēkam, kad viss līdz šim ierastais savu nozīmi zaudējis?

– Slimība vienmēr apstādina pie garīgās izaugsmes ass. Pie apjausmas, ka ar jebkuru var notikt tas, kas izšūpo no ierastā skatījuma un pārliecības. Krīzē notiek subjektīvs līdzšinējās dzīves jēgas zudums. Manas vērtības bija tādas, bet kā un ko tagad, kad viss ir citādi?

Tikai tad, ja bijusi samierināšanās – ja cilvēks pieņēmis, ka ar viņu tiešām tā noticis, – var sākt aizdomāties par to, kas ir augstāk par noliegumu, dusmām un sērošanu. Lai cik progresīva būtu medicīna, ir slimības, ko pavada domas par nāvi kā nenovēršamību. Bet tieši nāves iespējamība liek skaudrāk analizēt, kā dzīvoju, ko domāju, kā rīkojos, ko no sev dotā izmantoju, ko ne. Eksistenciāļi uzskata – jo cilvēks sevi dzīvē ir vairāk realizējis, jo viņa bailes no nāves mazākas.

– Kādi gan vairs var būt realizēšanas plāni, ja slimība nākotnei aizlikusi priekšā reālu barjeru?

– Eksistenciālo pārdzīvojumu, tai skaitā dzīvības un nāves saistības apzināšanās, izveidojot ar to konstruktīvas attiecības, ļauj objektīvāk pieņemt it visu, kas ar cilvēku notiek gan adaptācijas periodā, gan vēlāk. Jā, esmu slims, bet tik un tā turpmāk sekos nepieciešamā ārstēšanās – slimnīca, operācijas, attiecības ar ārstiem.

Zinu, ka fiziskā aktivitāte uz laiku atslābs, ka daudz ko nespēšu, bet esmu gatavs atteikties no līdzšinējās dzīves virzītāja un vadītāja apziņas. Jo es pieņemu jauno realitāti. Arī to, ka sāksies pēcaktīvās ārstēšanas periods, kad būs jāmeklē cita vieta dzīvē un attiecībās.

Satraukties un baidīties šajā posmā ir dabiski, un no tā nav jāvairās. Kamēr dzīvojam, tikmēr satraucamies. Tāpat kā dzīvē, arī ārstēšanās procesā vieta ir visam. Trauksmei pirms katra paredzētā izmeklējuma, domājot, ko tas atklās. Atkritieniem pēc kārtējā telefona zvana par bijušās palātas biedrenes nāvi. Bet, ja cilvēks nonācis līdz savas diagnozes pieņemšanai, viņam ir vieglāk aptvert un caur sevi izdzīvot to, ka visām jūtām ir vieta un tiesības būt. Tas ir normāli – pabaidīties. Vēlēties pabūt vienatnē. Paraudāt. Paniķoties. Padusmoties. Bet trauksme vairs nav tik jaudīga un plostoša kā sākumā. Vieglāk saprast, ka dzīve nesastāv tikai no prieka un laimes brīžiem.

– Kā izskaidrot savu fāzu maiņas izraisīto uzvedību tiem, kas apkārt?

– Jāapzinās, ka zaudējumu shēma attiecas ne tikai uz to, kurš cieš, bet arī uz visiem, kas ar viņu kopā. Arī tuvinieki iet cauri šīm stadijām – šoks, noliegums, dusmas, vainošana, kaulēšanās, pieņemšana. Tāpēc ideāli, ka arī viņi vēršas pie psihologa pēc padoma vai palīdzības.

– Ko vissvarīgāk saprast viņiem?

– To, kas notiek gan ar slimnieku, gan viņiem pašiem. Tuvinieki patiesi var būt uz slimnieku arī dusmīgi, viņu vainot – mēs būtu varējuši beidzot sākt normāli dzīvot, bet, še tev, viņš ņems vēl un nomirs. Var vainot ārstus, likteni, līdzcilvēkus, apstākļus.

Iespējama arī mešanās otrā galējībā, veidojot glābšanas plānus – pārdosim, aizņemsimies, paveiksim nepaveicamo, ko esam savam tuvajam parādā. Sevi mierinot, mēģināsim nopirkt kādu brīnumu, kas varbūt viņu glābs. Brīnumi notiek, bet tie visbiežāk ir piederīgi citai – garīgajai sfērai.

Ejot šo ceļu, gan slimniekam, gan tiem, kas viņam līdzās, vissvarīgākais būt patiesiem citam pret citu. Tuvās attiecībās neko noslēpt nevar, arī emocionālo spriedzi ne, taču, ja ir patiesa uzticēšanās, kur visi var runāt par savām jūtām, bailēm, aizvainojumu, skumjām un dusmām, šo pārbaudījumu izturēt ir vieglāk.

– Bet ir taču arī klusētāji, kuriem jebkurā situācijā grūti dabūt vārdu pār lūpām. Vai psihologa klātbūtne var motivēt atvērties arī tādus?

– Ja cilvēks vēršas pēc palīdzības, viņš parasti to iemācās. Saprot, ka ir svarīgi noformulēt, ko jūtu, ko gribu, ko daru. Kas ar mani ir noticis. Jo jūt – ja par šīm lietām neaizdomāsies, neiedziļinās, priekšplānā būs bailes. Bailes – un es tās apspiežu. Bet tiklīdz pamanu kaut ko, kas saistīts ar nāvi, sākas panika, jo šīs bailes ir zemapziņā. Pat naktī, kad guļu, galvā tikai domas par aiziešanu. Apspiestās jūtas nekur nepazūd. Tikai par tām runājot, tās no sevis izrunājot, atbrīvojas vieta resursiem. Pieņemšanai, priekam, kas atrodams jebkurā situācijā, garīgajām lietām.

Dievs zina, ka nav ķirurgs

– Visiem tomēr nav iespēju vērsties pie psihoterapeitiem, jo tas prasa līdzekļus. Un daudzi pat nezina, cik svarīgi to darīt. Vai tam būtu jākļūst par ārstu pienākumu – jau saslimšanas sākumā izskaidrot klientam arī to, kas nav risināms ar skalpeli un medikamentiem?

– Dažreiz sarunās ar onkoloģijas pacientiem mēdzu uzdot jautājumu, ar ko ķirurgs atšķiras no Dieva. Kamēr cilvēks meklē atbildi, pati turpinu – Dievs zina, ka nav ķirurgs. Turpretī cilvēki ķirurgam bieži uzspiež Dieva lomu. Un ir neapmierināti, ja viņš to nepilda.

To saku, lai uzsvērtu, ka veselība nozīmē fiziskās, psihoemocionālās un garīgās komponentes sakausējumu. Tās ir vienlīdz nozīmīgas, taču spēku iegūst tikai tad, ja visas trīs turas cieši kopā. Tāpēc arī neiepriecinošās situācijās ir aplam vainot tikai ārstus, ka stulbi, nezina, nemāk, nepaskaidro. Viņiem svarīgākais ir labi tikt galā ar savu darba trešdaļu.

Garīgo stiprinājumu sniedz mācītājs – jebkurā slimnīcā pastāv kapelānu dienests. Bet psihoemocionālā palīdzība jāmeklē pie psihologiem, psihiatriem un psihoterapeitiem. Patīk tas vai ne, bet pagaidām mums ir tā, ka dakteris darbojas tikai saistībā ar fizisko veselību, savukārt garīgās un psihoemocionālās palīdzības meklēšana vairāk ir slimnieku pašu un viņu piederīgo ziņā. Un atkarīga arī no maka biezuma.

Tomēr sacīt, ka bezmaksas psiholoģiskā palīdzība nav pieejama, arī nav pareizi. Nenovērtējami daudz laba jau gadiem dara onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks.

Sazinoties ar to, var atrast informāciju, iesaistīties atbalsta grupās un pieteikties uz psihoemocionālās rehabilitācijas nometnēm. Ļoti aktīva ir krūts vēža biedrība Rozā vilciens. Caur šādām biedrībām ir iespēja sazināties ar brīvprātīgajiem, kas paši izslimojuši vēzi un ir gatavi sasniegt atbalstu un padomus jaunajiem, pat iet uz slimnīcām, lai balstītu un stiprinātu. Līdzīgs līdzīgam var sniegt vairāk nekā neitrāls padomdevējs, lai cik gudrs būtu.

Šādas tikšanās ir īpaši svarīgas pašā terapijas sākumā – pirmajā adaptēšanās un pielāgošanās stadijā, kamēr cilvēks vēl darbojas tādā kā autopilotā, kad šķiet – jāpieņem viss, kas ārstēšanās shēmā noteikts. Tieši šajā laikā ļoti svarīgi saņemt vajadzīgo papildu informāciju.

– Kā un kur meklēt atbalstu, atgriežoties dzīvē pēc slimnīcas?

– Visreālāk to gaidīt no tādām sabiedriskajām organizācijām, kas apvienojušās kādas konkrētas diagnozes biedrībās. Var vērsties pēc palīdzības arī savas pašvaldības sociālajā dienestā.

Ja ar veselības zaudējumu saistītais stāvoklis tiek traktēts kā krīze, tur atkarībā no pašvaldības ieinteresētības un rocības var saņemt vairākkārtēju psihologa konsultāciju – no 5 līdz 10 reizēm. Nepieciešamības gadījumos šo bezmaksas pakalpojumu iespējams sniegt arī tuviniekiem.

Ja palīdzību meklē, to var dabūt, tikai neviens nenāks un nepaņems aiz rokas.
Diemžēl patiesība ir tāda, ka, atrodoties noliegumā, dusmās vai vainošanā, cilvēks parasti neko nemeklē. Neapzinoties, kas ar viņu notiek, vieglāk pateikt, ka viss slikti. Un grimt nomāktībā vēl dziļāk. Tā var nonākt arī līdz depresijai, kad jālieto medikamenti, bet tas jau ir cits stāsts.

Ne vien ņem, bet arī dāvina

– Vai ir tādi īsti iedvesmojoši piemēri tam, ka izkļūt no nomāktības ir iespējams? Un tas pieejams arī tiem, kuriem naudas maz?

– Pirmajā vietā minamas regulārās izglītojošās kopāsanākšanas. Piemēram, Dzīvības koks tādas rīko ik pa divām nedēļām. Arī biedrības organizētās nometnes. Iepriekšējos deviņus gadus tās notika tikai trīs reizes vasarā, bet, pateicoties akcijā Dod pieci! savāktajiem līdzekļiem, pērn bija iespējams noorganizēt 21 nometni. Iepriecinoši, ka kopš janvāra šim pasākumam dabūts valsts pasūtījums. Nometnes, kas nav maksas pasākums, iecerētas kā spēka avots, kas palīdz piekļūt saviem psihoemocionālajiem resursiem.

Visu pasākuma laiku – piecas dienas – ir tikšanās ar speciālistiem: dietologiem, imunologiem, ārstniecisko augu pazinējiem, fizioterapeitiem, onkologiem. Tās mijas ar nodarbībām deju un mūzikas terapijas grupās, fiziskajām aktivitātēm – nūjošanu, spēka vingrinājumiem.

Gandrīz visi, kas uz nometnēm atbrauc, mājās atgriežas atplaukuši un pacilāti. Priecīgi par izraušanos no ierastās rutīnas, par satikšanos ar līdzīgajiem, par dalīšanos pieredzē, mācīšanos izteikties pašiem un klausīties citos. Katrs atnāk ar savu informāciju un pieredzi, bet, tajā daloties, kļūst bagātāks.

Uzzina, cik daudz jebkurā situācijā tomēr vēl iespējams paveikt un izdarīt. Veidojas kontakti, cilvēciskais kopābūšanas prieks.
Interesanti secinājumi rodas, vērojot grupu darba dinamiku. Pirmajā dienā daudzi braši teic, ka ir jau pieņēmuši savu saslimšanu un labi ar to sadzīvo, bet nobeigumā atzīst, ka tik pozitīvi nav vis. Jo, esot grupā, ir jārunā par sevi, jāmācās pazīt jūtas, jāklausās citu pieredzē, un tas bieži ir ne tikai dziedinoši, bet arī sāpīgi. Tā ir vieta, kur cilvēki cits citu saprot gan līdzīgumā, gan atšķirībā, jo katrs ir personība ar savu unikālo dzīvesstāstu.

– Vai jums strādājot radušās kāds konsekvences par to, ko krīzes neaptumšotā ikdienas steigā palaižam garām, bet īsti ieraugām tikai tad, kad slimība vai kāds cits trieciens apstādinājis?

– Tā ir nespēja runāt par savām jūtām, lūgt un pieņemt palīdzību, izjust pateicību, iet piedošanas ceļu. Tā ir spītīga atteikšanās dzīvot šodienā, nevis pagātnē, kas jau zudusi. Vai nākotnē, kuras vēl nav. Tie ir aizvainojumi, ar tiem cilvēks sevi grauž no iekšpuses un piesārņo ārpusi.

Atceros sievieti – varoša, vadoša, nevienam neko mūžā nav prasījusi. Vēzis jau ceturtajā stadijā, bet joprojām – es, viena, varu… Meita tālumā, katru dienu palīdzēt nespēj. Tuvumā ir tikai kaimiņš, bet ar viņu nekad nav bijis ciešāka kontakta. Pēc nometnes šī sieviete tomēr lika lepnību malā un lūdza kaimiņam palīdzību. Pēc kāda laika viņa piezvanīja, teica, ka esot ļoti priecīga, jo kaimiņš izrādījies krietns un atsaucīgs cilvēks, ar viņu izveidojušās siltas attiecības.

Kāda cita sieviete, sapratusi, ka dzīvildze ir ierobežota un veikt dzīvē lielas pārvērtības vairs nav spēka, tomēr pieņēma lēmumu dzīvot zem viena jumta ar bijušo vīru, kaut arī viņai, atceroties daudzos konfliktus un senos aizvainojumus, tas bija emocionāli sāpīgi.

Tas notika saistībā ar nometnes laikā pieņemto lēmumu iet piedošanas ceļu, kur sākumā ir jāuzdod jautājums sev – par ko man vajadzētu lūgt piedošanu otram? Un tad sieviete pēkšņi atcerējās, ka konflikti sākās no brīža, kad viņa piespieda vīru nopirkt māju.

Ja cilvēkā svarīgais paliek iekšā neizrunāts, tas plosa un iznieko to spēku, kas vajadzīgs dzīvošanai. Medicīniski runājot, grauj imunitāti un organisma pretošanās spējas.

Bet, ejot pašizaugsmes ceļu, ko katra krīze piedāvā kā iespēju, mēs no jauna iepazīstam savas pamatvērtības, piešķiram nozīmi attiecību kvalitātei un visa svarīgā konfrontācijai ar nāvi. Tad pasaules aina izgaismojas citāda, bieži vien daudz skaidrākās aprisēs nekā agrāk.

Man ļoti patika vārdi, ko vienā nometnē sacīja daktere, proti, vēzis pieskaitāms tām nedaudzajām slimībām, kas ne tikai ņem, bet arī dod – dāvina laiku, lai dzīvē kaut ko mainītu. Es to varu papildināt vienīgi ar piebildi no eksistenciālā psihologa viedokļa – ideāli, ja cilvēks izmanto smagās slimības laiku, lai mācītos.

Mācītos gan parūpēties par sevi, gan palūgt palīdzību no citiem, gan sakārtot attiecības tā, lai, pat esot kopā, cits citam nedzīvotu garām. Ja lietas tiek kārtotas uz dziļumu un garīgumu, cilvēks mainās. Tad vieglāk pieņemt, ka uzlikto krustu neviens nevienam nevar noņemt – tas jānes pašam. Un vieglāk iet pretī it visam, arī nenovēršamajam.

Citāti:
Ja lietas tiek kārtotas uz dziļumu un garīgumu, cilvēks mainās. Tad vieglāk pieņemt, ka uzlikto krustu neviens nevienam nevar noņemt – tas jānes pašam. Un vieglāk iet pretī it visam, arī nenovēršamajam.

Tiek meklēti vainīgie ārpusē un meklētas vainas sevī. Un tikai pēc pietiekami ilga sāpju un ciešanu laika cilvēks ir gatavs iziet no zaudējuma bedres, sākot kaulēties ar dzīvi – ja nu es visu darīšu, ticēšu, būs taču labi?

Tiklīdz pamanu kaut ko, kas saistīts ar nāvi, sākas panika, jo šīs bailes ir zemapziņā. Pat naktī, kad guļu, galvā tikai domas par aiziešanu. Apspiestās jūtas nekur nepazūd.

Ja cilvēks nonācis līdz savas diagnozes pieņemšanai, viņam ir vieglāk aptvert un caur sevi izdzīvot to, ka visām jūtām ir vieta un tiesības būt. Tas ir normāli – pabaidīties. Vēlēties pabūt vienatnē. Paraudāt. Paniķoties. Padusmoties.

Vēzis pēdējā stadijā, un kontā tikai 12 eiro - smagā situācijā nonākusi māksliniece Ingvilda Knāviņa