Cilvēks vada, MI izpilda: promptu inženierija kā nākotnes darba valoda
Mākslīgais intelekts (MI) strauji pārtop par universālu infrastruktūru, līdzīgi kā savulaik elektrība vai internets, un tas arvien tiešāk un spēcīgāk ietekmē gan profesionālo vidi, gan ikdienas lēmumu pieņemšanu. Šodien MI jau kļūst par “noklusējuma palīgu” dokumentu veidošanā, analītikā, klientu apkalpošanā, mācību procesā un daudzās citās ikdienas darba plūsmās, tāpēc izšķirošs kļūst jautājums nevis vai mēs to lietojam, bet kā mēs to lietojam.
Transporta un sakaru institūta (TSI) profesors Boriss Mišņevs stāsta, ka Latvijā, līdzīgi kā savulaik personālo datoru ieviešanas laikā, ir sākusies MI pratības veicināšana. Viņš atgādina, ka agrāk organizācijas apmācīja darbiniekus un bija plašas programmas, lai visi iemācītos lietot datoru. Viņaprāt, šobrīd redzamas pazīmes, ka līdzīgs process notiks arī ar MI. Viņš promptu inženieriju (Prompt Engineering) jeb MI uzvedņu (uzdevumu) redz kā jaunu digitālās pratības standartu nākamajos 10 gados, kas būs vienlīdz svarīgas kā lasītprasme un informācijas analīze, vienlaikus ietekmējot izglītību, darba tirgu un sabiedrības lēmumu pieņemšanu.
Profesors uzsver: “MI maina to, kā mēs strādājam, mācāmies un sadarbojamies. Vēl vairāk - MI vairs nav tikai tehnoloģija, bet jauns kognitīvs cilvēka partneris, ar kuru jāspēj komunicēt skaidri un mērķtiecīgi.” Tieši šis ir punkts, kurā sākas galvenais paradokss: jo spēcīgāki kļūst MI rīki, jo lielāku nozīmi iegūst cilvēka spēja tos jēgpilni vadīt - ar konkrētu mērķi, kontekstu un kritisko domāšanu, nevis vienkārši iemācīties izmantot rīku vai nospiest pogu. Nereti cilvēki mēdz vainot mākslīgo intelektu, ja tas kļūdās vai “halucinē”. Tomēr realitātē bieži darbojas vienkāršs princips, proti, MI sniegtā atbilde ir tik laba, cik kvalitatīvi cilvēks ir formulējis promptu jeb uzvedni. No iepriekš minētā loģiski izriet prasme, kas MI laikmetā kļūst par centrālo, uzvedņu inženierijas formulēšana. Akadēmiskā skatījumā tā ir strukturēta cilvēka un MI komunikācijas disciplīna, kas pēta, kā precīza nodoma, konteksta, ierobežojumu un vērtēšanas kritēriju formulēšana ietekmē MI sniegumu un lēmumu kvalitāti. Profesors B. Mišņevs skaidro, ka tas nebūt nav nekas mistisks, jo “mēs detalizēti aprakstām, ko jādara un ko mēs gribam saņemt”, kas būtībā ir vitāli svarīgi, lai MI varētu strādāt paredzami. “Vienkāršs jautājums bieži ir intuitīvs un nepilnīgs, savukārt kvalitatīva uzvedne ir apzināti veidots. Tajā ir mērķis, konteksts, loma, sagaidāmais rezultāts un kvalitātes kritēriji.” Tāpēc pāreja no “uzdot jautājumu” uz “uzdot uzdevumu” kļūst par pamatprasmi - ne tikai IT un datu jomā, bet arī izglītībā, mārketingā, inženierzinātnēs, pārvaldībā, pētniecībā un transporta un loģistikas sistēmās, kur ik dienu strādā ar kompleksu informāciju.
Ļoti būtiski ir arī tas, kā šo prasmi attīstīt. B. Mišņevs uzsver, ka mūsdienu MI modeļi vairs neprasa tradicionālu programmēšanu, tie prasa spēju domāt konceptuāli un formulēt uzvednes atbilstošā valodā. Tā ir komunikācija ar sistēmu, nevis kodēšana. Tāpēc uzvedņu inženierija dabiski iekļaujas digitālo starpnozaru prasmju (soft skills) laukā, apvienojot kritisko domāšanu, komunikāciju, sistēmisko skatījumu un digitālo pratību un kļūstot par jaunu pamatkompetenci līdzās jau esošajām.
TSI uzvedņu inženieriju pozicionē nevis kā īslaicīgu trendu, bet kā jaunu kognitīvo kompetenci, kas nosaka cilvēka spēju sadarboties ar MI profesionālā līmenī. TSI universitātes profesors Boriss Mišņevs ir izstrādājis unikālu kursu “LLM kognitīvie pamati uzvedņu inženierijā” (Cognitive Foundations of LLMs Prompt Engineering), vadoties pēc pasaules tendencēm un studentu mācīšanās paradumu maiņas, kur svarīgākais ir nevis rīka pārvaldīšana, bet skaidra uzdevuma formulēšana un atbildīga MI izmantošana. Tas ir oriģināldarbs ar unikālu kognitīvo metodiku.
Ko kognitīvā sastāvdaļa nozīmē praksē? TSI profesors uzsver, ka šajā gadījumā netiek mācītas pareizās komandas MI rīkiem, bet tiek mācīts domāt tā, lai MI strādātu kvalitatīvi. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams iemācīties formulēt uzvedni, modelēt kontekstu, sadalīt kompleksu uzdevumu soļos (problēmas dekompozīcija), definēt kvalitātes kritērijus un reflektēt par rezultātiem, labojot kļūdas, nevis akli uzticoties: “Mēs runājam ne tikai par uzvednēm, bet arī par domāšanu, par zināšanu apguves procesu, par atmiņu. Tātad tiek likts pamats izpratnei par to, kā cilvēks domā un kā šo domāšanu produktīvi pārtulkot, sadarbojoties ar MI.
TSI studentiem ir ekskluzīva iespēja apgūt šo kursu pilnā apjomā kā brīvas izvēles mācību priekšmetu, iegūstot piekļuvi metodikai, materiāliem un mentoringam. Vienlaikus TSI piedāvā šo kursu arī Eiropas partneruniversitātēm Erasmus+ BIP (Blended Intensive Programme) programmas ietvaros, kuru profesors raksturo kā patiesi unikālu, jo ir pirmais starptautiskais kurss mākslīgā intelekta ātrās inženierijas jomā Latvijā. Visbiežāk Eiropas kursi par uzvedņu inženieriju aptver rīku lietojumu, taču TSI modelis uzsvaru liek uz domāšanas struktūru, kas ļauj MI strādāt paredzami un kvalitatīvi. Interese par šo pieeju jau pirmajā norisē bija augsta - dalībnieki ieradās no vairākām valstīm, un brīžiem pat nācās atteikt vietu trūkuma dēļ. “Šis nav tikai sekmīgi izveidots kurss, tas ir signāls, ka prasme ir svarīga un kļūst ļoti pieprasīta.” Tādējādi veicinot pieredzes apmaiņu un kopīgu moduļu veidošanu. Viņš intervijā norāda, ka pasaulē atradis tikai vēl vienu līdzīgu kursu (Kārnegija Melona universitātē, ASV). Šīs tendences skaidri parāda TSI lomu ne tikai kā lietotājam, bet kā satura autoram un inovācijas radītājam.
Augstskolas konkurētspēju arvien vairāk nosaka spēja mācību saturu atjaunot un papildināt tikpat ātri, cik mainās tehnoloģijas un darba tirgus prasības. Ja studiju programmas netiek regulāri papildinātas ar jaunākajiem rīkiem, metodēm un domāšanas pieejām, absolventi riskē nonākt situācijā, kur viņu zināšanas ir teorētiski korektas, bet praktiski novecojušas. Tāpēc TSI inovācija studiju saturā ir pamatprasība, lai augstskola saglabātu kvalitāti, reputāciju un reālu ietekmi uz nozarēm. Kursi par MI nav jāuztver kā īslaicīgs papildinājums programmā, bet kā stratēģisks ieguldījums, jo tie palīdz studentiem apgūt prasmes, kas būs aktuālas arī tad, kad konkrētie rīki mainīsies. Šāda pieeja stiprina saikni ar industriju, palielina absolventu konkurētspēju un ļauj augstskolai pašai kļūt par inovāciju virzītāju, nevis sekotāju.
Cilvēks kā arhitekts, MI kā izpildītājs
Runājot par darba tirgu un profesionālo vidi, profesors piedāvā skaidru sadarbības modeli - cilvēks kā arhitekts, MI kā izpildītājs. MI var dot ātrumu, apjomu un variantu ģenerēšanu, taču cilvēks nosaka mērķus, vērtības, kontekstu un pieņem gala lēmumu. Tas nav tikai teorētisks uzstādījums - šeit slēpjas arī atbildības jautājums. B. Mišņevs uzsver: “Cilvēks ir atbildīgs par lēmumiem, interpretāciju un sekām. MI sniedz ieteikumus, bet neatceļ profesionālo, ētisko un juridisko atbildību.”
Tāpēc uzvedņu inženierija nav vienkārši veids, kā iegūt labāku tekstu vai ātrāku kopsavilkumu, tā kļūst par praksi, kas palīdz cilvēkam strukturēt darbu tā, lai rezultāts būtu izvērtējams un drošs. Tas nozīmē, ka uzvednēs arvien biežāk būs jāiekļauj arī pārbaudes loģika: prasība par pamatojumu, riska robežām, alternatīvām, avotiem vai soli-pa-solim pārskatāmu argumentāciju.
MI pratība - kāpēc šī prasme kļūst nepieciešama
Ja agrāk varēja šķist, ka uzvedņu inženierija ir nepieciešama tikai IT vai datu analītikai, šodien kopējā aina ir cita. B. Mišņevs skaidro, ka MI ietekme jūtama dažādos virzienos un jomās, tāpēc vismaz noteiktā digitālās pratības līmenī šīm zināšanām jābūt ikvienam, kur strādā ar kompleksu informāciju un datiem. Praktiskais pamatojums ir pavisam vienkāršs - dažādās profesijās MI arvien vairāk veic “izpildi”, bet cilvēkam paliek tas, ko nevar automatizēt tik vienkārši, kas ir mērķa uzstādījums, kvalitātes kritēriji, konteksta izpratne un atbildība. Arī profesors B. Mišņevs uzsver, ka tehnisko izpildi arvien biežāk var automatizēt, bet uzdevuma formulēšana, proti, ko tieši darīt, kāpēc un ar kādiem ierobežojumiem, paliek cilvēka atbildībā.
Cilvēka spēja vadīt sarunu ar mākslīgo intelektu kā infrastruktūru pamazām kļūst par pamatprasmi, tāpat kā spēja strādāt ar datoru vai orientēties internetā. Tāpēc uzvedņu inženierija var kļūt par galveno digitālo soft kompetenci visās nozarēs, jo tā nosaka, vai MI būs tikai “ātrs rīks” vai reāls profesionāls “palīgspēks”. Kā uzsver B. Mišņevs, MI “neaizstāj cilvēku, tas padara cilvēku stiprāku”, bet tikai tad, ja cilvēks spēj skaidri domāt, formulēt un uzņemties atbildību par to, ko viņš MI lūdz darīt.
