Vai dubļi saldāki par medu? Saruna par komunistiskās Albānijas režīmu ar Malgožatas Rejmeras grāmatas tulkotāju

Tas ir dokumentāls, cilvēku liecībās balstīts vēstījums par to, cik postošas sekas var radīt režīms, kurā vara koncentrējas viena cilvēka rokās un valsts likteni nosaka viņa personiskās iegribas, bailes un varaskāre.

Intervijā par grāmatu stāsta tulkotāja Zane Štāla.

Pastāsti nedaudz vairāk par šo grāmatu

Tā ir Malgožatas (Margo) Rejmeras grāmata “Dubļi saldāki par medu”. Tā stāsta par Albāniju un tās komunistisko režīmu. Grāmatā autore pievēršas ne tikai pašam režīmam, bet arī cilvēku pieredzēm – viņu sāpēm, ciešanām, bailēm, bet reizēm arī gaišākiem brīžiem, kas saglabājušies atmiņās pat tik skarbos apstākļos. Šis stāsts tiek veidots no dažādiem skatpunktiem, balstoties reālu cilvēku dzīvēs.

Kā un kādēļ autore nonāca pie šī materiāla?

Margo Rejmera ilgstoši dzīvoja Albānijā. Viņa sistemātiski vāca materiālus un veidoja daudzas, bieži vien ļoti grūtas un smagas intervijas ar cilvēkiem, kuri bija šī režīma pretinieki. Daudzi no viņiem tika notiesāti un pavadīja cietumā 17, 20 un pat vairāk gadus. Tieši šo cilvēku stāsti veido grāmatas pamatu un ļauj lasītājam ieraudzīt plašu, daudzslāņainu priekšstatu par to, kas Albānijā patiesībā notika.

Kāpēc tu izvēlējies tulkot tieši šo darbu?

Es Margo Rejmeru iepazinu kā autori jau iepriekš, lasot viņas grāmatu “Bukareste. Putekļi un asinis”, kas ir veltīta Rumānijai un veidota pēc līdzīga principa. Tā mani ļoti personiski aizkustināja, jo es pati ilgstoši esmu dzīvojusi Rumānijā. Jau toreiz man šķita, ka šim darbam būtu jānonāk arī pie latviešu lasītājiem. Tā caur šo grāmatu es uzzināju arī par “Dubļi saldāki par medu”.

Tas nebija viegls darbs. Ne satura, ne emocionālajā ziņā.

Kādēļ tā?

Grāmatā daudz runāts par izsūtīšanām, notiesāšanām, par dzīvi pastāvīgās bailēs un par to, ka cilvēkiem nebija iespējams uzticēties vienam otram vai brīvi paust savas domas. Tas ir stāsts par dzīvi sistēmā, kur klusēšana bija izdzīvošanas forma. Ja vairākas stundas pavadi tekstā, kur cilvēki apraksta savas ciešanas, ieslodzījumu un pazemojumus, dienas beigās noskaņojums nav tas priecīgākais. Bija vietas, kuras, jau gatavu grāmatu pārlasot, es nespēju izlasīt bez asarām. Šie stāsti ir ļoti sāpīgi, un empātija pret šiem cilvēkiem rodas pilnīgi dabiski.

Ar ko šī grāmata varētu uzrunāt latviešu lasītāju?

Man šķiet, ka ļoti daudzi no mums Latvijā pat īsti nezina, kas Albānijā notika komunistiskā režīma laikā. Tā bija ļoti slēgta valsts. Šodien mēs bieži dodamies uz Albāniju atpūsties – baudīt sauli, jūru un kalnus –, bet mums trūkst izpratnes par to, kam šī valsts vēsturiski ir izgājusi cauri. Šī grāmata tieši to arī dara – tā atklāj šo pieredzi ļoti skaidri un saprotami.

Grāmata ir uzrakstīta dzīvā, aizraujošā valodā. Tajā netrūkst arī ironisku un pat komisku epizožu, taču kopumā tā ir ļoti spēcīga un emocionāli piesātināta. Tā liek aizdomāties, īpaši lasītājiem, kuri paši ir piedzīvojuši padomju represiju laikus. Daudz kas no aprakstītā sasaucas arī ar mūsu pašu vēsturisko pieredzi.
Grāmatai ir profesora Gvido Straubes priekšvārds, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks. Viņš precīzi iezīmē paralēles starp Albānijas pieredzi un mūsu pašu vēsturi, izceļ akcentus, kuri lasītājam palīdz dziļāk izprast gan grāmatu, gan plašāku vēsturisko kontekstu.

Manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs un vērtīgs darbs. Tā ir grāmata, kas paplašina redzesloku, liek domāt un palīdz saprast, cik augsta patiesībā ir brīvības cena.