VIDEO. Ekspremjers Andris Bērziņš: mazo Pierīgas pašvaldību lobijs esot apbrīnojami spēcīgs

Uz jautājumu, ko pašlaik dara, viņš atbild – ir daudz darāmā. Andris Bērziņš vada sabiedrisku organizāciju “Latvijas Ceļu būvētājs”, ko izveidojuši ceļa būves nozares uzņēmumi. Viņa galvenais uzdevums esot sekot, kā attīstās nozare, un piepalīdzēt tai no malas. Sarunās ar politiķiem Bērziņš cenšas viņus pārliecināt, cik svarīga valstij ir ceļu infrastruktūra. Līdzekļu trūkuma apstākļos kā savu galveno uzdevumu Andris Bērziņš redz neļaut “nokaut” to pašu mazumiņu, kas no valsts puses nozarei dots.

Caur ceļa būvi ekspremjers nokļuvis arī būvniecības nozarē – viņš ir Būvniecības nozares ekspertu padomes priekšsēdētājs. Šīs padomes uzdevums ir skatīties, kā profesionālās izglītības sistēma gatavo speciālistus būvniecības nozarē, – vai tiek sagatavoti kadri, kas nozarei vajadzīgi, vai arī izglītības iestādes “brīvi lido savā nodabā”. Padomes secinājums ir viennozīmīgs – ja pēc celtnieka izglītības iegūšanas tikai 10 % aiziet strādāt nozarē, tātad 90 % ir brāķis. Nepieciešamas strukturālas reformas. Andris Bērziņš saka: “Neaiziešu, kamēr šo lieta nesakārtošu. Tā kā nekāda mierīga pensionāra dzīve nesanāk – ir, ko rauties.”

Runājot par 90. gadiem, Andris Bērziņš saka – visumā viss tika darīts pareizi. Viņš ir gandarīts, ka stāvējis blakus tādam “briesmīgam” pasākumam kā pensiju sistēmas reforma. “Tas ir ļoti spēcīgs stūrakmens Latvijas valstij kā būvei. Bet nu sāpīgi gan. Toreizējā Labklājības ministrija bija pilna ar padomju laika ierēdņiem, kuri domāja vecajās kategorijās. Viņiem likās, ka gan jau nauda nāks pati no sevis, viņi nemitīgi jaucās starp padomju sistēmu un novitātēm. Tagad mēs vairs nezinām, ko nozīmē laikus neizmaksāta pensija vai arī, ka nav naudas pensijām. Bet, lai tik tālu nokļūtu, bija jāiziet cauri arī sāpīgam posmam – atceramies Jāni Riteni un 15 latu lielu vidējo pensiju. Dramatiska bija tā pāreja, bet citu variantu nebija.”

Andris Bērziņš ir gandarīts arī par to, ka izdevās sakārtot darba tirgus administrēšanu. Tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo līdzekļu trūkuma dēļ katrs vilcis deķīti uz savu pusi.

Pievēršoties kļūdām, Bērziņš atzīst, ka viņu kaitinājusi privatizācijas sertifikātu palaišana otrreizējā tirgū. Bijušais premjerministrs mīklaini izsakās, ka būtu jāuzdod jautājumi, kā interesēs tas īsti notika. “Uzradās to masveida pārpircēji, un atsevišķās rokās nonāca lieli privatizējami objekti, bet es tur nebiju klāt un nevaru par to atbildēt. Tur jājautā citiem.”

Kāpēc šodien mēs klūpam un zaudējam pozīcijas Baltijas valstu vidū? Andris Bērziņš saka: “Tas tāpēc, ka esam ļoti nekonsekventi un dzīvojam īstermiņā. No 1. janvāra līdz 31. decembrim. Mums nav kaut kādu vidēja termiņa plānu, lai varētu plānot investīcijas un naudas plūsmu. Tieši tāpēc, piemēram, no ceļu būves ir aizgājuši ārzemju investori, tādu vairs nozarē nav. Piemēram, pēdējos septiņus gadus šī nozare praktiski neko nav investējusi jaunās tehnoloģijās. Jo nevar ieguldīt un ņemt lielus kredītus, ja nezina, vai būs pasūtījumi nākamajā vai aiznākamajā gadā.  Bet kā mums notiek? Atnāk viens satiksmes ministrs, un viņam ir viena koncepcija, atnāk cits, un viņam atkal ir cita koncepcija. Nu, valdība noklausās, pamāj ar galvu. Jau no Repšes laikiem ir ievazāta tāda sērga, ko sauc par informatīviem ziņojumiem. Valdība tos noklausās, gudri paspriež un noliek plauktā – tas nekādā konkrētas rīcības programmā nepārtop. Ar retiem izņēmumiem. Tad nāk cits ministrs un cep citu informatīvo ziņojumu. Un trakākais, ka valdība arī sevišķi “neieguļas” šo ziņojumu analīzē un apspriešanā, jo visi zina, ka tam nekādu tālejošu seku nebūs.”

Jautāts, vai Latvijai ir noteikta vīzija, mērķis, uz kuru mēs virzāmies, Bērziņš atbild: “Formāli ir. Ikkatrs pateiks, ka mūsu mērķis ir pārticība, labklājība. Bet konkrētie soļi, kā tas sasniedzams, izpaliek. Un īstenībā šodien ir arī grūti šos soļus nodefinēt, jo pasaule tik strauji mainās. Mainās ģeopolitiskais konteksts, sākas jaunas ietekmju sfēru pārdales. Starp citu, Putins jau 2019. gadā Minhenes konferencē to pieteica, tikai neviens negribēja sadzirdēt. Nu, un tad viņš sāka to realizēt.”

Par neseno sabiedrības un partiju pretstāvi tā sauktās Stambulas konvencijas sakarā Andris Bērziņš saka: “Tas nav jautājums, kuram vajadzētu pievērst tik lielu uzmanību, jo Latvijā īstenībā to riktīgo homofobu daļa ir ļoti maza.  Bet, ja gribas novērst uzmanību no citiem svarīgiem jautājumiem, tad šī tēma ir parocīga. Būtu tomēr labi, ja uz šā gada vēlēšanām partijas iezīmētu konkrētākus priekšlikumus, kā attīstīsim savu ekonomiku, kādi ir tie darbiņi, kas padarāmi. Pagaidām es šādus priekšlikumus nesaredzu.”

Bet kā Andris Bērziņš, kurš bijis arī Rīgas mērs, vērtē galvaspilsētas attīstību? Viņš tikai nopūšas: “Aizvien vēl nav atrisināts jautājums par Rīgas lielās aglomerācijas kopēju pārvaldību. Mazo Pierīgas pašvaldību lobijs esot apbrīnojami spēcīgs. Viņiem neko īsti nevajag. Kam mums investīcijas un rūpnīcas, mūsu ļaudis brauc uz Rīgu strādāt un nopelnīt, bet ienākuma nodokli maksā mums! Rezultātā tāda īsti stratēģiska vīzija par Rīgas un Pierīgas reģiona kopēju attīstību izpaliek. Nu netiekam mēs vaļā no tās seģenes vilkšanas katram uz savu pusi.”

Uzziņai:

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. 17. janvārī skaties un klausies sarunu ar latviešu žurnālisti, kino kritiķi un politiķi, ilggadējo laikraksta "Diena" galvenā redaktori Sarmīti Ēlerti.