FOTO: Rīgas Domā ļaudis atvadās no Vairas Vīķes-Freibergas vīra Imanta Freiberga

Imants Freibergs aizgāja mūžībā 1. janvārī 91 gada vecumā. “Mans mīļais Imants šorīt aizgāja baltā Dieva mierā mūžībā. Dziļās sērās aizlūdzu, lai viņa dvēselei viegls ceļš. Par viņu sēro meita Indra, mazdēls Ivars, dēls Kārlis ar sievu Lindu un mazbērniem Alisi, Austru un Ritumu,” jaunā gada pirmajā dienā tautai sēru ziņu soctīklos pavēstīja eksprezidente.

Imants Freibergs ir dzimis 1934. gada 12. martā Valmierā. Otrais pasaules karš un bēgļu gaitas Imantu kopā ar vecākiem aizveda trimdā uz Vāciju, pēc tam uz Franciju un Kanādu. Latvijā kopā ar ģimeni Imants Freibergs atgriezās 1999. gadā, pēc sievas Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanas Valsts prezidentes amatā. Imanta Freiberga dzīve, personība un saskanīgā laulība, kas valsts pirmā pāra statusā un arī pēc tam allaž bijusi sabiedrības uzmanības centrā, bija paraugs un iedvesma daudziem.

Saskatīt visā pozitīvo – tas piederēja pie viņa personības

“Imanta personības centrālā daļa ir cilvēcīgums. Kad pēc 30 gadiem ieradāmies Francijā tai fermā, kurā viņš kā puika bija strādājis, viņa saimnieka māsa iznāca un teica: “Imantiņ, kāds prieks tevi redzēt! Mēs vēl vakar par tevi runājām! Mēs vienmēr tevi atceramies! Tu mums biji kā ģimenes loceklis!”,” par savu mīļo Imantu, ar kuru laulībā nodzīvoti 65 gadi, vīra memuāros "Dari, kas jādara" izteikusies Vaira Vīķe-Freiberga. “Ja mani būtu nosūtījuši uz fermu, man liekas, ka es justos sarūgtināta, bet viņš saka: “Es tur daudz iemācījos.” Man dažreiz liekas, ka viņš uz visu skatās pat par daudz pozitīvi. Jā, viņš fermā apsaldēja roku pirkstus, bet tas ir sīkums; tie bija labi cilvēki, un viņš tur dzīvoja viņu dzīvi. Saskatīt visā pozitīvo – tas pieder pie viņa personības. Viņš ir kluss un nepretenciozs, un lielība viņam nav pazīstama.”

Bijusī Valsts prezidente savu vīru pazina vislabāk, tāpēc pavisam droši varēja teikt: “Viņam iekšā nav ļaunuma. Viņš uz to nav spējīgs. Es neko tādu īsti ļaunu no viņa neesmu dzirdējusi visa mūža garumā. Viņam iekšā nav ļaunu domu, nav vēlmes kādam darīt pāri. Viņa profilā tā vienkārši nav. Tas, ka viens cilvēks var būt tik brīvs no ļaunuma, mani jaunībā ļoti iespaidoja. Īsta labestība, bez izrādīšanās, bez saistības ar reliģiskiem priekšrakstiem, tā cilvēka esme un būtība tāda vienkārši ir.”

Pieradināja Vairu kā Mazais princis Lapsiņu

Imants Freibergs un Vaira Vīķe apprecējās 1960. gada 16. jūnijā Kanādā. Līgavai tolaik bija 22 gadi, bet līgavainim – 26. Par to, kā sākās pāra attiecības, Imants Freibergs ir aprakstījis savā 2024. gadā iznākušajā autobiogrāfijā "Dari, kas jādara": “Arī Vaira tajā laikā studēja Toronto, un 1957. gadā mums radās viens kopprojekts, ko vadīja Brunis Rubess: Latviešu jaunatnes svētki. [..] Nodibināja orgkomiteju, kurā es darbojos kā vicepriekšsēdis. [..] Man sākās aktīva darbošanās; no latviešu firmām bija jāvāc ziedojumi dažādiem izdevumiem un balvām, jāorganizē pats pasākums. [..] Tieši tad sāku ar Vairu sastrādāties, jo viņai arī bija kaut kas jādara ar balvām. Tā mēs sapazināmies. Pēc sanāksmēm sāku viņu vest uz mājām, tad iegājām kafiju padzert, uzēst kādu sviestmaizi...

Svētku sauklis bija “Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies!”. Tā nu sanāk, ka mēs ar Vairu izpildījām visu programmu! Bez mums bija vēl četri vai pieci pāri no rīcības komitejas, kas tajā laikā sapazinās un vēlāk apprecējās.”

Savukārt sieva Vaira iepazīšanos ar vīru atceras šādi: “Man Imantā patika arī tas, ka, sākot ar mani saieties, viņš nebija uzbāzīgs. Es biju gājusi meiteņu skolā, nekāda sakara ar puišiem nebija bijis – man kā jaunai meitenei ļoti traucēja uzbāzība. Kad sāku strādāt bankā, viens no vakarskolas mani uzaicināja uz kino. Viņš bija par mani krietni vecāks. Aizejam uz kino, viņš atved mani mājās un pie durvīm mēģina mani noskūpstīt! Man šermuļi iet gar kauliem – doma skūpstīties ar svešu cilvēku man iedveš dzīvās šausmas! Viņš kā klasesbiedrs vakarskolā aicina mani uz kino. Nu interesanti, jā, bet kāpēc man viņš būtu jāskūpsta? Man tas likās uzbāzīgi, nepiedienīgi, pāragri. Nebija bijis nekādas flirtēšanas, nekādas simpātijas izteiktas – un tā vienkārši no zila gaisa skūpstīties?

Citreiz mani aicina uz kino puisis, ar kuru kopā strādāju bankā pa vasaru. Apsēžamies – viņš man mēģina roku likt ap pleciem un nobučot. Un man atkal pilnīgas šausmas. Viņš bija amizants kā darba biedrs; bijām kopā jokojuši, bet tik strauja intimitāte mani atbaidīja. Biju augusi ļoti striktā, izolētā vidē un absolūti nebiju gatava tādai uzbāzībai no puišu un vīriešu puses. [..]

Imants nebija stulbs – to tūlīt varēja redzēt. Imants nebija uzbāzīgs. Viņš bija atturīgs, bet atvērts. Viņš bija nepretenciozs, neko netēloja. Vakaros strādāju meiteņu skolā. Viņš man sāka zvanīt. Viņš zvanīja, kad biju nolikusi meitenes gulēt, zinot, ka tad es varu parunāt. Viņš vienmēr apvaicājās, kā man iet. Mani vecāki man nezvanīja un neprasīja, kā man iet. Tas man likās simpātiski – kāds par mani interesējas. Taču es biju rezervēta un nebiju gatava ar romantisku sajūsmu kaut ko uzsākt. Ja atceramies Mazo Princi un Lapsiņu, viņš ļoti izmanīgi, ļoti lēnām mani kā tramīgu meža zvēru pieradināja.”

Freibergu ģimenē piedzimuši trīs bērni – Kārlis Roberts, Ivars Jānis (dēliņš devās mūžībā divas dienas pēc dzimšanas) un Indra Karolīne.

Viņš bija īsts džentlmenis 

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" spilgti atceras to laiku, kad Vīķe-Freiberga tika ievēlēta par Valsts prezidenti un devās līgot un Jāņus svinēt uz Piebalgu, Zosēnu pagastu. “Ir prezidentes kundze, Imants, viņa daudzie draugi no Kanādas un tauta ar Līgo vainagiem. Mums toreiz tā bija jauna situācija un pagasta vadītājs, nu jau nelaiķis Roberts Ruķis pārdzīvoja, ka brauks prezidente. Tāpat visi bija satraukušies, kādu cienastu sarūpēt. Tika uzaicināts šefpavārs Mārtiņš Rītiņš un "Lido". Bija skaista Jāņu sagaidīšana, Valsts prezidente uzrunāja tautu, kam sekoja koncerts, un visi devās kalnā līgot. Bija pievērsta milzīga preses uzmanība. Četrus gadus prezidente ar vīru brauca līgot uz Zosēniem kopā ar tautu. Atceros, ka vienos no šiem Jāņiem es vakariņu laikā uzrunāju prezidenti ar kungu, vai viņi negrib pievienoties jauniešiem estrādē un uzdejot. Prezidente ar vīru atsaucās manam aicinājumam. Man vēl tagad acu priekšā ir publikas reakcija, kad Vaira ar Imantu pievienojās līgotājiem estrādē un uzsāka deju.”

Gailītis arī atceras skaistās svinības Rīgas Latviešu biedrības namā, kad Valsts prezidente kopā ar vīru Imantu svinēja savas dzimšanas dienas. “Pēdējais skaistais brīdis bija Imanta grāmatas atvēršana. Tik lakonisks, rosinošs un universāls grāmatas nosaukums – "Dari, kas jādara". Imanta mūžs bija garš, ražens un skaists. Viņš respektēja gan cilvēkus, gan arī to, ka ir Freibergas kundzes vīrs. Viss bija līdzsvarā. Viņš bija ieturēts, latviski atturīgs un sekoja līdzi sievas prezidentūrai. Tolaik tas bija kaut kas jauns Latvijā, ka dāma kļūst par prezidenti un viņai ir kungs un ģimene – meita Indra un dēls Kārlis. Prezidentam vienmēr ir jābūt formā un svarīgi, kas ir viņa līdzgaitnieki, tuvākie cilvēki, ģimene. Un Imants vienmēr prezidentei bija līdzās kā elegants un īsts džentlmenis,” žurnālam "Kas Jauns" teic Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.

Žurnālā "Kas Jauns" lūkojiet arī citas ziņas un notikumus!