Ja ir "blats", varbūt nesāpēs: kāda tad realitātē bija tā "padomju zobārstniecība"?
Jo ilgāks laiks pagājis kopš dzīves padomju okupācijas laikā, jo vairāk par to tiek izplatīti mīti un puspatiesības. Vēl samērā nesen bija ļaudis, kuri izjuta nostalģiju. Viņu lielākais arguments: tolaik izglītība un medicīna bija bez maksas. Bija gan. Vien ar piebildi, ka to laiku zobārstniecības sekas daži izjūt vēl aizvien.
Latvijas Zobārstu asociācijas (LZA) viceprezidents Andis Paeglītis zobārstniecībā sāka strādāt pēc Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Zobārstniecības fakultātes absolvēšanas 1979. gadā. No 1994. līdz 2024. gadam viņš bijis Veselības ministrijas galvenais speciālists zobārstniecībā. Līdz ar to mediķis šo nozari tolaik un mūsdienās spēj salīdzināt vislabāk.
Puišiem – vieglāk
Andis Paeglītis RMI iestājās 1973. gadā. “Lai iestātos Zobārstniecības fakultātē, bija jāiztur konkurss, bija divi kandidāti uz vietu. Uzņēma piecdesmit studentus – divdesmit piecus latviešu un divdesmit piecus krievu plūsmā. Mūsdienās uzņem divdesmit piecus vai divdesmit – kā kuru gadu.” Arī tolaik studētgribētāji bija gan mediķu bērni, gan arī tādi, kuriem iepriekš ar medicīnu nebija saistības.
Andis Paeglītis vērš uzmanību uz to, ka padomju laikā bija profesijas, kur maksāja lielāku algu, teiksim, strādniekiem pie konveijera, šoferiem, atslēdzniekiem. Vēlākos gados parādījās citas tendences. “Laikiem mainoties, arvien vairāk puišu izvēlējās mācīties par zobārstiem, jo sāka saskatīt to kā profesiju, kurā var nopelnīt. Kad es studēju, mēs bijām pa vienam puisim grupā. Turklāt mums bija lielas priekšrocības: ja esi zēns un vēl sportists, medicīnā, tai skaitā zobārstniecībā, durvis bija vaļā, jo zināji, ka tevi uzņems. Meitenēm iestāties bija grūtāk, viņām godīgi bija jāiztur konkurss,” atminas Andis Paeglītis.
Padomju laikos zobārstiem nebija profesionālo sertifikātu kā mūsdienās, bet kvalifikācijas kategorijas. Kopā to bija trīs: otrā, pirmā un augstākā. “Ja ārsta darbā tika konstatētas kļūdas, parasti viņu sūtīja uz kursiem. Tolaik poliklīnikās bija zobārstniecības nodaļas, ne individuāli kabineti. Ja gadījās kāda problēma, to mēģināja risināt turpat uz vietas,” stāsta ārsts.
Laimīgs, ka ticis pie zobārsta
Padomju laikā tika noteikts, ka uz 1500 iedzīvotājiem jābūt vienam zobārstam. Andis Paeglītis uzskata, kas tas bija pietiekami, taču problēmas radīja izvietojums. “Tolaik bija stingri limitēts ārstu slodžu skaits, tāpēc atvērt vēl papildu poliklīniku nebija iespējams. Taču ir viena nianse. Latvija bija viena no nedaudzām republikām, kuras galvaspilsētā bija maksas zobārstniecības poliklīnika,” pauž mediķis. Runa ir par Blaumaņa ielas zobārstniecību. Maksas poliklīniku nebija ne Lietuvā, ne Igaunijā. Kas tieši maksas poliklīnikā bijis labāks, Andis Paeglītis nevarot komentēt, taču, mazliet ironizēdams, piebilst, ka cilvēks par to vien varēja būt laimīgs, ka, aizejot uz poliklīniku un samaksājot lielu naudu, vispār ticis pie speciālista. “Tagad par to var pasmaidīt, bet padomju laikā cilvēks par to vien varēja priecāties, ka vispār ir nokļuvis pie zobārsta.” Te būtu vietā atcerēties lielās rindas poliklīniku zobārstniecību nodaļu uzgaidāmajās telpās. Savukārt pirmais pārbaudījums jau bija pierakstīties pie speciālista uz vizīti. Tā kā daudziem iedzīvotājiem tolaik nebija telefonu, viņi vispirms nāca uz poliklīnikas reģistratūru, izstāvēja garu rindu tur, lai dabūtu talonu.
Iespējas “izredzētajiem”
Tajā pašā laikā padomju laikos pastāvēja specslimnīcas un specpoliklīnikas, kur ārstējās vien izredzētie – augsta ranga priekšnieki un vadītāji. Viena no šādām poliklīnikām atradās ēkā Skolas ielā, kur tagad atrodas medicīnas klīnika ARS.
“Atšķirība bija tā, ka slimnīcā nebija zobārstniecības nodaļas, bet zobārsts jau, protams, bija. Tādās iestādēs bija labāka medikamentu apgāde un lielāks finansējums. Paldies dievam, man nebija neviena paziņas, kas šos labumus varēja izmantot, tāpēc sīkāk komentēt nevaru,” bilst speciālists.
Nedrīkst iet, kur pats vēlies
Katram iedzīvotājam padomju laikos bija jāiet ārstēties uz poliklīniku atkarībā no dzīvesvietas – mikrorajona, kurā dzīvoja. Uz citu poliklīniku iet nedrīkstēja. Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka zobārstniecības nodaļā praktizēja vairāki ārsti, un tos gan varēja mainīt. “Ja tavā poliklīnikā strādā vairāki zobārsti, vari iet no viena pie otra, taču, ja tikai viens, tad gan nebija, kur sprukt,” pauž Andis Paeglītis un piebilst, ka gan toreiz, gan šodien ir svarīgi, ka pacients apmeklē vienu un to pašu dakteri, ar kuru var saprasties un kurš viņu pazīst. Līdz ar to mediķis zina, kas par problēmu varētu būt.
Par privātumu un slepenajiem kabinetiem
Ieejot poliklīnikas zobārstniecības nodaļā, bija jārēķinās, ka nekad nebūsi divatā ar ārstu, jo kabineti bija lieli, ar vairākiem krēsliem rindā. “Būvnoteikumi tolaik bija interesanti. Skaitījās normāli, ka vienā telpā blakus atradās trīs četri krēsli. Pacients varēja noklausīties cita cilvēka dzīvesstāstu vai arī redzēt, ka otrs neveiksmīgi izspļauj siekalas. Tāpēc viens no pirmajiem darbiem Latvijas zobārstniecībā, mainoties laikiem, bija telpu norobežošana,” atceras Andis Paeglītis. “Mūsdienās, izņemot zobārstniecības mācību sistēmu, neviens neiedomātos vienā kabinetā likt divus zobārstniecības krēslus.”
Mediķis piebilst, ka arī padomju laikos Rīgā bija individuāli zobārstniecības kabineti dzīvojamo ēku dzīvokļos, taču tas bija nelikumīgi. “Man radiniekiem bija. Es tādā kabinetā pat esmu mocīts,” smejas mediķis. “Kabinets bija saglabājies vēl no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. Tolaik daudz kas bija slepeni.”
Kā konveijers
Nākamā lieta, ar kuru sastapās zobārstniecības pacients padomju laikos, bija tā, ka ārsts viņam veltīs ne vairāk kā 20 minūtes. Vienalga, vai tava problēma ir vienkārša vai sarežģīta, ilgāk nedrīkst. Andis Paeglītis to komentē šādi: “Tolaik visi saņēma vienādu algu, līdz ar to visiem vajadzēja būt arī kaut kādam padarītā darba apjomam. Tika uzskaitīts, ka zobārstam stundas laikā ir jāpieņem trīs pacienti. Tātad vienam pacientam atvēlētais laiks ir 20 minūtes. Mūsdienās šādu noteikumu sen vairs nav. Laiks, protams, tiek rēķināts – vidēji uz vienu pacientu tā ir stunda, taču tas atkarīgs no nepieciešamās ārstēšanas.”
Arī zobu tīrīšanai pieejamo līdzekļu skaits padomju laikos bija minimāls. “Pomorīnu atceras visi. Vēl senāk bija zobu pulveris, taču tas bija abrazīvs un kaitēja zobiem. Vēlākos laikos uzņēmums “Dzintars” sāka ražot zobu pastas. Mēs cīnījāmies par to, lai pastu sastāvā būtu fluorīdi.”
Bez anestēzijas – lai nezaudētu kontroli
Un tagad galvenais. Padomju pilsoņi, ejot pie zobārsta, izjuta lielu stresu. Jau zobārsta pieminēšana sarunās radīja drebuļus. Tam bija vairāki pamatoti iemesli. Viens no svarīgākajiem – ārstējot zobus, neizmantoja anestēziju. Tas nozīmēja, ka var būt stipras sāpes. “No ārstu skatupunkta iemesls bija smieklīgs: ja lietotu atsāpināšanu, nebūšot kontrole pār pacientu. Ja es jums ārstēju zobu un jūs iebļaujaties, tad saprotu, ka jums sāp...” pasmejas mediķis.
“Tagad iedodu pacientam anestēziju un zinu daudz citu klīnisko pazīmju, pēc kā var konstatēt, cik dziļš ir bojājums un cik tuvu esmu ticis zoba nervam.” Ja zobu vajadzēja ekstrahēt vai arī veikt kādu citu ķirurģisku manipulāciju, injicēja novokaīnu. “Tas bija vislabākais anestezējošais medikaments Padomju Savienībā, taču zobu ārstēšanā novokaīns īsti nederēja. Tam bija daudz nepatīkamu reakciju. Pacientam varēja būt anafilaktiskais šoks, arī citas problēmas, tāpēc vispirms ieteica taisīt proves, lai pārbaudītu, vai ir reakcija uz novokaīnu vai nav.”
Var piebilst, ka zoba izraušana bija pilnīgi normāla lieta padomju zobārstniecībā, arī vienkārša terapeitiska ārstniecība notika pilnīgi citādi nekā mūsdienās. “Kavitāte jeb vieta, ko sagatavot, lai tajā ievietotu plombu, tika veidota ar asām malām, lai mehāniski tā plomba turētos. Līdz ar to mēs izurbām arī daudz veselo audu. Tagad sen vairs tā nedara. Tiek izņemtas tikai un vienīgi kariozās masas. Tehnoloģijas ir daudz saudzējošākas.”
Ja ir “blats”, tad nesāpēs
Vēlākos gados bija pieejams Ungārijā sintezētais lidokaīns, kas gan bija liels deficīts. Lidokaīnam reakciju nebija, vismaz tā tika uzskatīts, tāpēc zobārsti to sāka izmantot pa “blatu”. “Ja tev “blata” nebija, anestēziju nedabūji. Ja “blats” bija, tad varēja šo ampuliņu izmantot. Mana mamma strādāja Rīgas 1. poliklīnikā par laboratorijas vadītāju, es tiku pie zobārsta stāvu augstāk. Viņa mani pieņēma. Lielāku “blatu” neesmu piedzīvojis,” viņš smejas. “Manā saprašanā “blats” bija pazīšanās. Varbūt kaut ko vairāk varēja dabūt, dodot kukuli. Par kukuļdošanu sodīja arī tolaik.”
Vai tie, kam bija “blats”, saņēma labāku ārstēšanu? “Tehnoloģijas bija vienas un tās pašas, tāpēc vienus ārstēt labāk, citus – sliktāk nevarēja. Vienīgais – ārsta attieksme. Tā gan varbūt bija labāka,” pauž Andis Paeglītis.
Sekas mūsdienās
Pieredze, ka pie zobārsta vienmēr sāpēs, turklāt stipri, negatīvi ietekmēja cilvēku psihi. “Par to, ka tas atstājis nospiedumus cilvēku psihē, nav šaubu. Daļai pacientu vēl aizvien ir lielas bailes no zobārsta. Tāpēc mūsdienās, lai savestu kārtībā mutes dobumu, diemžēl daudz tiek lietota vispārējā narkoze,” stāsta mediķis. “Lai arī kopš tā laika pagājis vairāk nekā 30 gadu, attieksme mainījusies maz. Pirmām kārtām jau tie, kas tolaik bija bērni. Pret mazajiem pacientiem bija jābūt citai attieksmei, lai viņi zobārstu neuztvertu kā ļaundari, bet gan kā savu cilvēku.” Visizplatītākā kļūda gan tolaik, gan arī mūsdienās, viņaprāt, ir melošana bērnam, ka tev nekas nebūs, tev nesāpēs. Pozitīva iezīme padomju zobārstniecībā bija bērnu zobu plānveida (piespiedu) ārstēšana bērnudārzos un skolās, taču to aizēnoja jau pieminētās ārstēšana metodes un materiāli.
Sadarbība ar kaimiņiem
Sarunas noslēgumā Andis Paeglītis piebilst: “Man laimējās strādāt arī pārejas laikā. Tolaik varējām domāt, kā pacientiem būtu labāk. Sadarbojāmies ar lietuviešiem un igauņiem, jo reizi pa reizei Padomju Savienības centrs izdomāja, kaut ko mazāk piešķirt igauņiem, jo viņi bija kaut ko ne tā izdarījuši. Tas pats gadījās arī ar Latviju un Lietuvu. Tāpēc savstarpēji bijām vienojušies, ja gadījumā kaut kā kādam ļoti trūks, mēs cits citam palīdzēsim. Un mēs rēķinājām, ko varētu darīt, lai veidotu tirgu. Teiksim, lietuvieši bija gatavi ražot urbuļus, mēs bijām gatavi sintezēt anestētiķus un medikamentus, jo mums vairāk attīstīta bija farmācija. Igauņi kaut ko domāja par materiāliem. Vairākas reizes pat tikāmies un runājām, taču to vairs nevajadzēja, jo atvērās Eiropas tirgus un viss nepieciešamais kļuva pieejams.”
