Ko runā tīmeklī: kad sapnī nāk mirušie...

Liesma: “Varu pastāstīt vīra omes sapni - no rīta pieceļas, stāsta, ka vīrs bijis nakti ciemos (vīrs miris), teicis, ka jau klāj galdus, gaida, septītajā svinēsim kopā – pēc dažām dienām, 27. datumā, ome nomira.”   

Lilita: “Covid laikā nepaspēju atvadīties no omītes, kura pati palūdza, lai izsaucu ātros, un viņi to aizveda. Teicu omītei, ka braukšu pie Tevis vakarā. Aizbraucu, mani nelaiž, jo Covid apkārt. Gaidu rītu ar cerību, ka tikšu, bet atkal nelaiž. Omīte atnāca sapnī un paņēma mani pie elkoņa, tā mēs lēnām kustamies uz kapiņu pusi tā kā. Pie vārtiņiem viņa atlaiž mani un aiziet. Lūk! Loti spilgts sapnis.”  

Dace: “Man bija līdzīgs sapnis – sapņoju, ka ar meitu ratos eju gājienā, un omīte smaidīga stāv pūlī. Ejot viņai garām, es saucu viņu līdzi, bet viņa tikai māj ar roku, smaida un saka: ej vien tālāk.”  

Madara: “Kad biju stāvoklī ar vecāko dēlu, nomira vīra opis. Neilgi pēc tam, redzēju viņu sapnī. Kad pēc vairākiem gadiem atkal redzēju viņu sapnī, bija aizdomas, ka jāuztaisa tests, un šeku reku, divas svītriņas.”   

Tiiniigaa: “Man arī bija interesanti, kad tētis nomira – dažas dienas vēlāk viņš pie manis sapnī atnāca ciemos, skatījās virsū un vienkārši smaidīja, tad pēc nedaudz vairāk kā mēneša sapnī viņa draudzene man iedeva kartiņu, kur bija precīzi viņa rokrakstā rakstīts – “beidzot esmu galā. Tētis.” Un trešais sapnis bija, kad viņš atveda omi un omes māsu ar savu busiņu pie manis ciemos, atvadīties. Es zināju, ka visi viņi ir miruši, bet diemžēl neatvadījos ne no omes, ne omes māsas, tāpēc sapnī atveda.”  

Baiba: “Šad tad redzu, bet nekā pravietiska. Kad mans vīrs nomira, naktī pirms viņa bērēm sapnī redzēju, ka viņš sēž uz mūsu mājas trepēm, sapnī viņš bija daudz jaunāks, un viņš smaidīja. Sapratu, ka viņam tur viss ir kārtībā.”

Laura: “Redzēt mirušos ir uz pārmaiņām. Kad vecmamma atnāk sapnī pie mammas – vienmēr mainās laiks.”

Pāvels: “Cik esmu dzirdējis, ka sapnī kad mirušais aicina sev līdz, tad gan nedrīkst iet pakaļ mirušajam.”

Liesma: “Jā, un runāt ar viņu arī nedrīkst. Un, ja dod konču vai jebko citu, ņemt ari nedrīkst.” 

Baiba: “Laika maiņa. Parasti pēc tādiem sapņiem aizbraucu kapus sakopt.”  

Lilita: “Kad nomira mamma (viņai bija 51), viņa bija tikko nopirkusi māju kredītā. Es, protams, nevēlējos tur dzīvot un pārformēt kredītu. Sapnī viņa atnāca, klusējot un stāvot starp neizkrāmētajām kastēm. Es viņai sapnī saku – ko lai es tagad daru?! Pie istabas loga tā kā paradās cilvēki, un viņa nez no kurienes paņem smalkas adatiņas un met uz logu pusi. To māju diezgan ātri pārdevu, atdevu kredītu bankai un miers. Mamma laikam tika gala ar paredzamajām problēmām.” 

Anete: “Vasarā nomira Baba. Nesen atnāca sapnī, lai pateiktu, ka dzīvokļa naudu, ko mamma dabūs, kad to pārdos, ir jāsadala uz mums trim – mammu, brāli un mani. Baba vienmēr ir ļoti turējusi rūpi par naudu. Iekrājumus deva man, lai pēc viņas miršanas atdodu tiem, kam novēlējusi.”  

Laura: “Parasti, kad redzu, tad tas ir uz laikapstākļu maiņām. Bet ir bijis tā, ka kaut ko sapnī aizgājušais saka/dara, un tiešām drīzumā kaut kas uz to pusi notiek. Varbūt sakritība, varbūt nē.”  

Dace: “Neilgi pēc vecmāmiņas bērēm redzēju viņu sapnī – atvedām viņu no slimnīcas, viņa apgūlās savā gultā, apsedzās ar segu un teica: tagad es varu atpūsties. Vecmāmiņa nomira slimnīcā pēc smagas injekcijas un kājas amputācijas. Es biju 100% pārliecināta, ka vedīsim viņu pēc tam mājās, bet tā vietā vedām uz kapiem. Pēc tā sapņa sapratu, ka ar viņu viss ir kārtībā, un viņas atstātos norādījumus esam izpildījuši pēc viņas prāta.”

Lelde: “Jāaiziet uz kapiņiem. Tuvojas mirušo piemiņas diena, kad vakaros kapiņos skaisti svecītes deg.”

Žanete: “Ļoti reti, bet vienu reizi atcerēšos mūžam – sapnī atnāca mirušais opis, pateica “mans skatiens ir ceļā” un aizgāja. Tā arī domāju, ko viņš ar to man gribēja pavēstīt.”

Marika: “Sapnī reiz redzēju vectēvu, kas sūdzējās, ka mammas mājas jāsakārto. Izstāstīju savai mammai, aizbrauca uz kapiem, tur piemineklis apgāzies.” 

Karīna: “Bieži. Dažreiz mēdz būt pravietiski, bet dažreiz vien pārdomu un atmiņu atgremojums.”

Nora: “Regulāri. Vienkārši dzīvojamies. Nevajag censties kaut ko izlobīt no tā.”

Sanita: “Parasti nekad neredzēju... Pirms 3 gadiem nomira draudzene, tad gan pašā sākumā vairākas reizes sapnī redzēju, vairs nenāk...”

Olga: “Man nāk tikai ome, tēvs un draugs sapņos, kad brīdina par briesmām. (Paldies Dievam, tik pāris reizes dzīvē).”  

Inese: “Šad tad redzu. Neteikšu, ka bieži, bet ir.”