Sarunas par zemi un tās nākotni - sarunu festivālā “3 zīles” aizsākta jauna tradīcija

Pasākums, kas bija Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) ilgi lolota ideja, pulcēja lauksaimniekus, nozares ekspertus un ikvienu, kam rūp Latvijas lauku nākotne. Tur pagātne, tagadne un nākotne satikās jēgpilnos dialogos par zemi, ģimeni un vērtību pārmantojamību.

Jauns formāts grūtām sarunām

“Šī būs kā “Lampa”, tikai lauksaimniekiem,” stundu pirms pasākuma, priecīgi satraucies, saka LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis. “Pieteicās vairāk nekā 90 dalībnieku, cerēsim, ka lielākā daļa varēs atbraukt. Skatieties, kāda šodien saulaina diena! Daļa zemnieku to izmanto, lai paspētu paveikt lauku darbus, kas iekavējušies vasaras slapjdraņķu dēļ.” Kā apstiprinājums Mārtiņa vārdiem blakus laukā redzams traktors, kas vāc sarkano bietīšu ražu. Vēl mirklis, un pie akas, kur notiek dalībnieku reģistrācija, sāk ierasties viesi no tuvām un tālām saimniecībām. 

Mārtiņš Cimermanis skaidro, ka pasākuma mērķis ir radīt platformu sarunām tiem, kuri ikdienā nesarunājas. Pasākuma formāts vērsts uz kopradīšanu un pieredzes apmaiņu, lai pēc sarunām sekotu konkrēta rīcība un apziņa par veicamajiem darbiem.
Organizatori apzināti izvēlējušies tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, jo tās ir sāpīgas. Lauku saimniecības pamatā ir ģimenes uzņēmumi, un, kur ir ģimene un bizness, tur iespējamas ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes. Festivāla misija – parādīt, ka neviens ar savu problēmu nav viens un ka risinājumus ir iespējams meklēt kopā. 

Mantojums – no personiskā līdz valstiskam

Pirmā saieta centrālā tēma bija “Mantojums – kas, ko, kam un kā?”. Latvijā par šo jautājumu nereti baidās vai neprot runāt. Diskusijas aptvēra mantojumu trīs dimensijās: ko cilvēks atstāj pēc sevis kā personība, ko viņš nodod savai ģimenei un saimei, un visbeidzot – kas paliek aiz mums visiem Latvijas mērogā.

Pasākumu ar ievadlekciju “Lauki kā Latvijas ilgtspējas avots” atklāja Latvijas Bankas ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners. Dienas gaitā norisinājās trīs centrālās diskusijas, kurās piedalījās gan gados vecāki, gan jaunāki lauksaimnieki, zinātnieki un nozares profesionāļi, šķetinot dažādus jautājumus.

Būtiska diskusija bija par mantojuma kultūru, tās vēsturiskajiem aspektiem un to, kā šos jautājumus risināt ģimenē. Kurš bērns mantojumā saņems saimniecību, un kā nodrošināt, lai tā turpinās?  Tie ir sāpīgi jautājumi, kas radījuši problēmas daudzām lauksaimnieku paaudzēm. Tikpat svarīgs temats – būs vai nebūs nākamie darītāji?  Kā nodrošināt, lai jaunā paaudze vēlētos strādāt savā zemē, lai zemkopis būtu prestiža profesija? Mazliet filozofiskāka diskusija izvērtās par augsnes mantojumu – zemes auglību kā vērtību, ko nodot nākamajām paaudzēm.

Nākotne – jaunās paaudzes rokās

Viens no galvenajiem sarunu fokusiem bija jaunie lauksaimnieki. Mārtiņš Cimermanis, kurš pats ir lauksaimnieks ceturtajā paaudzē un kura dēls arī ir izvēlējies turpināt šo ceļu, uzskata, ka lauksaimniecība ir aicinājums un sirdslieta, ko nevar uzspiest ar varu. Viņš atzina, ka “labākā sinerģija rodas, kad vecais viedums tiek uzlādēts ar jauno enerģiju”. Pasākumā tika uzsvērts, ka jauniešiem ir svarīgi redzēt perspektīvu un saņemt atbalstu, jo tagad sākt saimniekot ir daudz grūtāk nekā pirms 15–20 gadiem – gan zemes un tehnikas izmaksu, gan finansējuma pieejamības dēļ.

Lai arī nākotnes jautājumi ir svarīgi, zemnieku domas allaž ir par darāmajiem darbiem un aktuālo situāciju. Pasākuma noslēgumā, kad, sēžot ap ugunskuru, raisījās neformālās sarunas, bija jaušams, ka pēc smagās sezonas galvenais jautājums daudziem ir izdzīvošana – gan finansiālā, gan mentālā, jo brīžiem šķiet, ka nav ne fiziskā, ne psiholoģiskā spēka. Iespējams, kādam tieši šis sarunu festivāls kļūs par iedvesmas mirkli un dos spēku nākamajai sezonai – līdz nākamajām “3 zīlēm”. Pirmā zīle ir iestādīta, un viss liecina, ka tā kļūs par labu tradīciju.