Dārgs siltums maksā amatu
Jaunie, tikko apstiprinātie siltuma tarifi Rīgā 2025./2026. gada ziemai maksājuši amatu “Rīgas Siltuma” valdes priekšsēdētājam Ilvaram Pētersonam un, ļoti iespējams, maksās amatus arī uzņēmuma padomes priekšsēdētājam un viņa vietniekam – par nodomu atcelt viņus no amata paziņojusi Ekonomikas ministrija.
Kādēļ tā ir noticis? Tādēļ, ka “Rīgas Siltums” sākotnēji pieprasīja nesamērīgi lielu tarifu paaugstinājumu – no 74,17 eiro par megavatstundu (MWh) līdz 88,10 eiro/MWh. Saņēmis sabiedrības un politiķu kritiku, uzņēmums savu piedāvājumu samazināja līdz 83,01 eiro par MWh. Rezultātā tarifs nākamajai apkures sezonai pieaugs par 12% (sākotnēji bija plānoti 22%).
Taču arī pēc šīs “koriģētās” pieejas tarifs ir augstāks nekā Viļņā un augstāks nekā Tallinā. Arī daudzās Latvijas pilsētās iedzīvotāji maksās ievērojami mazāk nekā rīdzinieki.
Kāpēc Rīgā ir tik dārgs siltums? Galvenais iemesls ir siltuma iepirkuma procedūra. Tā pieļauj un faktiski veicina, ka “Rīgas Siltums” konsekventi izvēlas pirkt dārgāku “Latvenergo” TECos no dabasgāzes saražotu siltumu, nevis lētāku no neatkarīgajiem siltuma piegādātājiem, kas pārsvarā izmanto vietējos atjaunojamos resursus – šķeldu.
Fakti ir nepielūdzami: neatkarīgo ražotāju piegādātais siltums visu pagājušo apkures sezonu bija vidēji par 28,26% lētāks nekā “Latvenergo” siltums, bet šī gada pirmajā pusgadā – par 21,84% lētāks. Neskatoties uz to, priekšroka tiek dota dārgākajam piedāvājumam.
Lai attaisnotu šādu pieeju, “Rīgas Siltums” neatkarīgajiem ražotājiem piedāvāja citu absurdu – četrus mēnešus garantēt līdz 50% ražošanas jaudas izmantošanu par tarifu 45,24 eiro/MWh. Šī summa aptuveni atbilst neatkarīgo ražotāju pašizmaksai iepriekšējā apkures sezonā. Citiem vārdiem – strādājiet par pašizmaksu, bet par papildu siltuma iepirkšanu nekādas garantijas nesniedzam. Šāda pieeja neatbilst tirgus principiem un faktiski bloķē jaunu investīciju ienākšanu nozarē.
Pašlaik Rīgā tiek gatavoti vairāki projekti ar mērķi uzbūvēt jaunas atjaunojamo resursu katlumājas ar kopējo jaudu līdz 100 MW, kas dotu iespēju rīdziniekiem nodrošināt krietni lētāku siltumu. Tomēr ar šādiem nosacījumiem šie projekti kļūst ekonomiski neiespējami.
Rezumējot – Rīgas siltuma tirgū notiek absurds. Ar vienu roku neatkarīgajiem ražotājiem tiek prasīts strādāt par pašizmaksu, bet ar otru – netiek izmantota iespēja iepirkt tirgū pieejamo lētāko siltumu. Tā rezultātā katru gadu rīdzinieku maciņos tiek radīts miljoniem eiro liels lieks iztrūkums. Turklāt tiek uzturēta galvaspilsētas atkarība no importētas dabasgāzes, kuras cena ir ārkārtīgi svārstīga un pakļauta ģeopolitiskām krīzēm.
Novēlu nākamajai “Rīgas Siltuma” vadībai mācīties no šīm kļūdām un veidot tādu siltuma tirgu, kurā nevis rīdzinieki apskaustu Viļņu un Tallinu, bet gan šīs pilsētas skatītos uz Rīgu kā uz labās prakses piemēru. Ja mainīsies paradumi (pirkt dārgako), tad vadītāji nebūs jāmaina. Tos, kas spēs to panākt, no amata neatcels neviens politiķis.
