"Glābējsilītes" projekta vadītāja Laura Zvirbule sniedz komentāru par Ķengaragā uz ielas atstāto zīdainīti

Jau ziņots, ka šī gada 19. augustā ap pulksten 06.10 uz celiņa Festivāla ielā, Rīgā, tika atrasta segā ietīta jaundzimusi meitene. Bērns bija nepilnu diennakti vecs, un viņu atrada kāds Festivāla ielas nama iedzīvotājs, kurš bija ceļā uz darbu. Pēc vērienīgas meklēšanas, 22. augustā tika atrasta un aizturēta jaundzimušās meitenītes bioloģiskā māte.

Kā Jauns.lv atzīst “Glābējsilītes” vadītāja Zvirbule, “šis gadījums bija brīdinājums sabiedrībai tiešām ļoti stingri izvērtēt, kas notiek mums blakus”. “Bērni ir sabiedrības grupa, kas nevar paši sevi aizstāvēt — un kurš cits to darīs, ja ne mēs?!” retoriski vaicā sieviete.

Runājot par bioloģiskās mātes rīcību, Laura norāda, ka “katram dzīvē ir dota izvēle — rīkoties atbildīgi vai neatbildīgi”. “Mēs katrs varam pieņemt lēmumus paši par sevi, bet šajā gadījumā tas vairs nebija lēmums par šo sievieti — tas bija par bērnu. Viņa izlēma rīkoties krimināli sodāmi pret savu bērnu,” norāda Zvirbule, piebilstot, ka “viņa labprāt paliktu glābējsilīti apakšā ikvienam bērnam, ja vien zinātu, kur viņš kritīs”.

“Ja kāds bērns nonāk glābējsilītē, drīz vien viņš jau atrodas mediķu rokās un pēc tam — ģimenē, kas parakstās mīlēt un rūpēties par šo bērnu vismaz līdz 18 gadu vecumam,” norāda Laura. Tāpat viņa uzsver, ka, atstājot bērniņu glābējsilītē, neviens viņa bioloģiskos vecākus pēc tam nemeklēs.

Viņa piebilst, ka gadījumos, kad pie bērna ir atstāti dokumenti, viņam no juridiskā viedokļa nav iespējams piešķirt atradeņa statusu, tādēļ bāriņtiesa vērsīsies pie bioloģiskajiem vecākiem, pārrunājot ar viņiem turpmāko rīcību.

Tāpat Laura uzsver, ka vienmēr ir pastāvējusi iespēja atteikties no sava bērna arī juridiskā ceļā — to var darīt jau slimnīcā ar bāriņtiesas vai sociālo dienestu iesaisti. “Šī procedūra nav anonīma, tomēr tā ir legāla un droša. Tikmēr glābējsilītes risina citu situāciju — ja kāds nevēlas vai nespēj iet oficiālo ceļu, bet bērnam nepieciešama palīdzība nekavējoties, tad glābējsilītē iespējams bērniņu atstāt anonīmi.”

Runājot par Ķengaragā atstāto meitenīti, Laura norāda, ka "mazulīte šobrīd atrodas pie saviem potenciālajiem adoptētājiem, un patlaban tiek gaidīts varasiestāžu lēmums, vai bērniņš būs brīvs adopcijai". “Ja viņš būs brīvs — un es ļoti ceru, ka būs — tad šie vecāki viņu varēs audzināt, adoptēt, lolot, un viss būs labi,” pauž Zvirbule.

Pirms glābējsilīšu ieviešanas Latvijā katru gadu tika atrasti 6–11 miruši jaundzimušie

Laura norāda, ka darbs pie glābējsilīšu izveides aizsākās jau 2006. gadā, un projekta ideja radās, balstoties Latvijas drūmajā statistikā: “Pamatproblēma bija tā, ka Latvijā katru gadu tika atrasts liels skaits mirušu jaundzimušo — viņu skaits svārstījās no 6 līdz 11 bērniem. Mēs sapratām, ka citās valstīs šo problēmu risina ar šāda veida projektiem, un tādēļ uzsākām darbu pie tā, lai saprastu, vai šādu projektu var ieviest arī Latvijā.”

"Mūsu sadarbības partneris, farmācijas uzņēmums “Gedeon Richter”, piedāvāja iespēju aizbraukt uz Čehiju un paskatīties kā tur viss darbojas, jo viņu kolēģi atbalstīja šī projekta ieviešanu Čehijā. Lai gan pieredze bija vērtīga, Čehijas tehniskais risinājums mūs neapmierināja - tur glābējsilītes bija metāla kastes, kas pēc bērna ievietošanas noslēdzās, un elektrības pārrāvuma gadījumā bērns kastē paliktu".

"Latvijas glābējsilītes tehnisko projektu izstrādāja Rīgas Tehniskā universitāte un velosipēdu ražotājs “Ērenpreiss”. Glābējsilīte pie mums ir sienā iebūvētas durtiņas, kas veras no ielas puses. Pat ja cilvēks tās neaizver, durvis automātiski aizvērsies. Ja kāda sega vai drēbe traucē un durvis līdz galam neaizveras, pēc divām minūtēm signāls tik un tā aizies uz māsu posteni. Turklāt mūsu glābējsilītēs bērns tiek ievietots atvērtā gultiņā, nevis slēgtā kastē."

"Pirmā glābējsilīte Rīgā durvis vēra 2009. gadā. Godīgi — toreiz domājām, ka ar vienu glābējsilīti pietiks. Bet prezentācijas dienā pie manis pienāca žurnāliste un pajautāja: “Kā, jūsuprāt, sieviete no Daugavpils nonāks līdz Rīgai?” Un tajā mirklī es sapratu, ka mēs esam domājuši pārāk šauri," norāda Zvirbule. Viņa atklāj, ka šī saruna mudināja viņu izvērst projektu visā Latvijā, un šodien glābējsilītes atrodamas pie lielajām slimnīcām Rīgā, Valmierā, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē, Madonā, Ventspilī un Liepājā.

Ir vecāki, kuri pārdomā un cenšas bērnu atgūt

Laura atklāj, ka šo gadu laikā ir bijuši pieci gadījumi, kad bioloģiskie vecāki nožēlojuši savu izvēli atstāt bērniņu glābējsilītē un pēc tam centušies bērnu atgūt. "Viens ļoti spilgts gadījums bija, kad mums mamīte uzrakstīja diezgan garu e-pastu, kurā norādīja, ka brīdī, kad viņa ievietoja bērniņu glābējsilītē un, durvīm aizveroties, atskanēja klikšķis, kas durvis nobloķēja, klikšķis esot atskanējis arī viņas galvā."

Runājot par bērniņiem, kuri nav atgriezušies pie bioloģiskajiem vecākiem, Laura norāda, ka viņi Latvijā ir tikuši adoptēti. "Vecākajam puisim, kurš tika atstāts glābējsilītē 2009. gadā, šogad apritēja 16 gadi. Es nedrīkstu zināt, kur šie bērni aug — tas ir adopcijas noslēpums. Tomēr reizēm jaunie vecāki man uzraksta paši - viņi pauž pateicību un pastāsta, kā viņiem klājas. Šie stāsti ir ļoti personiski un sirdi sildoši," atklāj Laura.

Viņa norāda, ka ik pa laikam viņai atraksta arī cilvēki, kuri atstājuši bērnus glābējsilītē, un šajos e-pastos viņi paskaidro, kādēļ tā rīkojušies. "Ir bijušas gan izvarošanas traumas, gan māmiņas smaga saslimšana, gan atkarības, nabadzība, sociālā atstumtība, ļoti jauns vecums vai konflikti ģimenē."

"Mēs esam sapratuši, ka ar jauno paaudzi ir daudz jārunā par šīm tēmām, tādēļ sadarbībā ar Rīgas domi esam izveidojuši podkāstus, kuros iztirzājam jautājumus par to, kādēļ visbiežāk bērniņi tiek atstāti glābējsilītēs. Podkāsti ir par piecām tēmām — atkarībām, seksuālo veselību, psihoemocionālo veselību, nabadzību un atstumtību, kā arī vardarbību," norāda Zvirbule.