Kur aiziet un ko redzēt? Slapjie ūdeņi Jelgavā, bākas Rojā un sieviete Sarkandaugavā: izstāžu ceļvedis

Klusajā centrā galerija “Daugava” mūs pārsteidz ar Jāņa Andra Oša tonālo smalkumu, bet Dauderu rezidencē Sarkandaugavā iekārtota  mākslinieka Edgara Miķelsona personālizstāde “Vienas sievietes tēls”, ko viņš veltījis savai sievai. Savukārt Jelgavas vēstures un mākslas muzejs piedāvā Kates Seržānes izstādi ar visai intrigējošu nosaukumu – par slapjajiem ūdeņiem. 

* Rīgas galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) līdz 4. oktobrim skatāma mākslinieka Jāņa Andra Oša (1943-2023) izstāde “Pārnesumi”. Jānis Andris Osis bija interesanta, ar dziļu inteliģenci apveltīta personība - daudzpusīgs mākslinieks, viņš veidoja vides objektus, telpiskus darbus un gleznoja, bija ne tikai mākslinieks, bet arī mākslas pedagogs. No 1971. gada viņa darba vieta, tūliņ pēc tās absolvēšanas, bija Mākslas akadēmija. 

Viņš bija īsts kurzemnieks. Ja saruna bija par viņu, viņa dzīvi, izglītību, Talsi tika minēti vienmēr. Tā bija viņa galvaspilsēta - dzimtā vieta. Talsi ir viņa skolas gaitu sākums un dzīves ceļa atklāsme, mācības viņš turpina Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kurai sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā interjera un iekārtu nodaļā. Sava nozīme mākslinieka ceļa izvēlē noteikti bija arī vecākajam brālim, grafiķim, plakātu māksliniekam un Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas pedagogam Maigonim Osim (1929–1988 ).

Jāņa Andra Oša glezniecības motīvi un tēmas tika rastas dabā, senos mūros, kas glabā gadsimtu elpu. No šīs vēsturiskās smagnējības tiek izvilināts mežģīņu smalkums, ārkārtīga struktūru daudzveidība un caur tām izvilināts liels tonāls smalkums – zāles stiebri, koka lapu dzīslojums, koka mizu faktūru robustums un reizē juvelieriska izsmalcinātība. Krāsa it kā atkāpjas, dominē forma. Mākslā viņa intereses bija ļoti plašas, orientēties uz kaut ko vienu viņš arī negribēja. Nodarboties tikai ar glezniecību - tāds lauciņš viņam šķita pa šauru, aizrāvās viņš arī ar trīs dimensiju objektu radīšanu. Tas bija kaut kas jauns, tur pavērās logs fantāzijas lidojumiem, uz tiem rosināja mākslai netradicionālie materiāli, pat izlietoti tējas maisiņi varēja būt impulss mākslas objekta radīšanai. 

Būtisku vietu Jāņa Andra Oša dzīvē ieņēmis pedagoga darbs. Sāk viņš Mākslas akadēmijā kā vecākais pasniedzējs, bet no 1997. līdz 2007.gadam viņš bija Mākslas akadēmijas rektors. Sīkāk internetā: www.galerijadaugava.lv.

* Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (11. novembra krastmalā 35, Rīgā) līdz 5. oktobrim skatāma Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) muzeja krājuma akvareļu izstāde “Rīgas siluets”. Izstādes rīkotāji atgādina, ka katrai pilsētai ir savs siluets, kas tikai tai raksturīgs - mūsu Vecrīgas siluetā iezīmējas vairāku baznīcu un Rīgas pils formu apveidi ar Daugavu priekšplānā. Rīgas vēsturiskā centra “panorāma un siluets, skatu perspektīvas” ir novērtētas kā kultūrvēsturiska vērtība, un 1997. gadā Rīgas vēsturiskā centra teritorijai tika piešķirts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Pasaules mantojuma vietas statuss.

Arī “Mākslinieku nams” (1960. gads, arhitekts Kārlis Plūksne) 11. novembra krastmalā ir daļa no Vecrīgas panorāmas, un daudzi no māksliniekiem, kas piederīgi Latvijas Mākslinieku savienībai un arī “Mākslinieku namā” strādājuši dažādos mākslas veidos, ir radījuši savu pilsētas tēlu. Izstādē “Rīgas siluets” vērojami akvareļtehnikas virtuozie pludinājumi gan poētisko Vecrīgas stūrīšu, gan dinamisko ielu, gan pilsētnieku darba, sadzīves, atpūtas un piepilsētas nostalģisko noskaņu skatos.

Izstādē eksponēti darbi no LMS muzeja akvareļglezniecības kolekcijas, kas radīti pagājušā gadsimta sešdesmitajos-astoņdesmitajos gados par Rīgas tēmu, akcentējot pilsētvides dažādos rakursus. Ekspozīcijā apskatāmi tādu autoru kā Romis Bēms, Nikolajs Petraškevičs, Harijs Blunavs, Jānis Brekte, Maija Začeste, Egons Cēsnieks, Inese Siliņa un citu darbi. Ekspozīcijā redzamas tendences Latvijas akvareļglezniecības stilistikā, kolorītā 20. gadsimta otrās puses dažādos periodos, izceļot Rīgas tēlu mākslā, daudzveidīgu tā interpretāciju. Izstādē “Rīgas siluets” ir iekļauti darbi, kuros redzami arī dažādi autoru pielietotie akvareļglezniecības tehniskie paņēmieni: “garais piliens”, pludināšana, smidzināšana, sausās otas tehnika, mazgājums un citi. Mākslinieku redzējums, kompozīcijas, krāsu un otas vilcienu dažādība rosina Rīgas pilsētu ieraudzīt gleznieciski daudzpusīgos risinājumos. Sīkāk internetā: www.lms.lv.

* Sarkandaugavā, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu filiāles (Zāģeru ielā 7) Lielajā salonā līdz 2. novembrim skatāma Edgara Miķelsona personālizstāde “Vienas sievietes tēls”, ko mākslinieks veltījis savai sievai, kura savulaik noticējusi viņa talantam, un nu jau ceturtdaļgadsimta garumā vīru nenogurstoši atbalsta, iedvesmo un mudina uz radošu darbību. Izstādē skatāmi akvareļi un jauktā tehnikā radīti darbi, kā arī portretu skices.

Katrā Edgara Miķelsona darbā tverts cits skatpunkts, cits mirklis, bet visos jūtama spēcīgā emocionālā tuvība starp abiem dzīvesbiedriem - tas ir sava veida ceļojums cauri viņu attiecībām, kas būtiski sekmējušas mākslinieka radošo attīstību. “Portretos nav tikai atspoguļots viņas tēls – tajos ir viss, ko viņa man devusi: ticību, radošuma telpu un drosmi turpināt mākslinieka ceļu,” uzsver Edgars Miķelsons.

Mākslinieks ir oriģināla personība, lielisks portretists un viens no nedaudziem, kurš Latvijas laikmetīgajā mākslā mērķtiecīgi izkopis pilsētainavas žanru. Edgars Miķelsons dzimis 1958. gadā Rīgā, bērnību pavadījis Pārdaugavā, skolā gājis Juglā. Viņa pirmā profesija nav saistīta ar mākslu – pēc Liepājas Jūrskolas pabeigšanas viņš vairākus gadus strādājis par mehāniķi uz zvejas kuģiem. Tomēr pamazām pievērsās zīmēšanai, sāka apmeklēt zīmēšanas studijas, un 1983. gadā iestājās Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Pēc akadēmijas pabeigšanas 1989. gadā vairākus gadus strādāja Daugavpils Mākslas skolā un pilsētas muzejā. Kopš 1987. gada piedalās izstādēs un rīko personālizstādes. Darbi atrodas privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs. Tagad ir brīvmākslinieks. 

Edgars Miķelsons ir pārliecināts, ka “labs mākslas darbs ļauj atkārtoti izdzīvot estētisko pieredzi, kalpojot par liecinieku noteiktam laikam un vietai”, un aicina ikvienu to izbaudīt. Viņš uzsver, ka dzīvo pilnīgā saskaņā ar savu mākslinieka sirdsapziņu, un izvairās no ikdienas steigas un burzmas, ejot paša izvēlētu ceļu. Sīkāk internetā: lnvm.gov.lv.

* Rojas Jūras zvejniecības muzejā līdz 30. septembrim skatāma Aivja Pīzeļa (1988) gleznu izstāde “Bākas” – par “gaismas spēku tumsā”. Mākslinieks, kurš pazīstams ar ekspresīvu, košās krāsās izteiktu ainavu un noskaņu glezniecību, savos darbos attēlojis Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes bākas, kuras stāv kā klusas sargātājas pie jūras malas, rādot ceļu maldos, sniedzot mieru vientulībā un cerību tur, kur robežojas bezgalība un krasts.

Aivis Pīzelis pārstāv mūsdienīgu ekspresīvā impresionisma virzienu, kura centrā ir emocionāla saikne ar apkārtējo vidi. Viņš ieguvis izglītību Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā (2005–2009), pēc tam turpinājis studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, iegūstot bakalaura grādu glezniecībā (2009–2013), un vēlāk arī maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā (2013–2015). Jau no agras jaunības viņa dzīvē nozīmīga vieta bijusi radošumam un interesei par krāsu pasauli. Dzīve Latgales laukos, Aizkalnē, kur pavadīta bērnība, kļuva par vienu no pirmajiem iedvesmas avotiem mākslinieciskajā darbībā. Tālāk jau sekoja pārcelšanās uz pilsētu un citu sižetu meklēšana. Viņš bieži saka, ka gleznas ir kā viņa dienasgrāmata, kurā atainotas sajūtas, domas, redzētais un piedzīvotais. Sīkāk internetā: www.facebook.com/juraszvejniecibasmuzejsroja.

* Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā (Akadēmijas ielā 10) līdz 5. oktobrim skatāma Kates Seržānes personālizstāde “slapjie ūdeņi”. Tajā māksliniece, izmantojot ogles un sēpijas zīmējuma tehniku, pievēršas ūdens daudzveidības atveidei - straumei, plūdumam, vēja un gaismas spēlei ūdens virsmā, kur nereti iepeld pati. Māksliniecei izdodas apturēt un pagarināt šo mirkli, paverot iespējas plašākai interpretācijai. Un, protams, zivis, kuru klātbūtne “slapjajos ūdeņos” ir gan tieša, gan, reizumis, knapi jaušama.

Kate Seržāne ir makšķerniece - un ne tikai, dabas tuvums ir vitāli svarīga mākslinieces ikdienas daļa un iedvesmas avots: “Mūsu gēnos ir šī nesaraujamība ar dabu. Daba it kā iedod atļauju, tādu kā aicinājumu, ka drīkst apkampt koku, parunāt ar jūru, vienkārši iebāzt roku zemē, kaut ko sajust un kaut kam ļauties. Tas ir laiks, kad notiek darbs ar sevi, tāda radoša eksplozija. Ir jādara tas, kas sanāk vislabāk, jo nevar to nedarīt. Tā ir kā bezgalīga niršana - jo dziļāk tiec, jo aizraujošāk kļūst. Plunkš!”

Izstādei tapuši gan lielformāta darbi, gan miniatūras. Kate Seržāne ir jelgavniece, Jelgavas mākslinieku biedrības biedre, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pasniedzēja un savas pilsētas patriote, tieši Jelgavas slapjie ūdeņi visbiežāk attēloti mākslinieces darbos. Savukārt, 2025.gads ir atskaites punkts mākslinieces radošajā dzīvē. Tieši pirms 25 gadiem, uzsākot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, izvēlēts grafikas novirziens. Taču izstāde nav iecerēta kā retrospektīvs atskats uz pagājušajiem gadiem, plašo Jelgavas muzeja izstāžu zāli piepildīs, galvenokārt, iepriekš neizstādīti jaundarbi un tikai daži agrākos gados tapuši zīmējumi. Šī ir viena no vērienīgākajām autores radītajām personālizstādēm. Sīkāk internetā: www.jvmm.lv.