Mūžībā devusies literatūrzinātniece Vera Vāvere

Literatūrzinātnieces zinātnisko interešu lokā bija latviešu un cittautu literatūras sakaru pētniecība. Interese radusies, studējot Latvijas Valsts universitātes Krievu valodas un literatūras nodaļā, kad padziļināti apgūta krievu literatūra un vienlaikus saistījusi arī latviešu literatūra.

Pēc universitātes beigšanas Vāvere iestājās Valodas un literatūras institūta aspirantūrā, kuras laikā tapa disertācija par Maksimu Gorkiju un latviešu literatūru. Disertācija tika aizstāvēta 1958.gadā, iegūstot filoloģijas zinātņu kandidāta grādu.

Par Vāveres vienīgo darbavietu kļuva Valodas un literatūras institūts, kas kopš 1991.gada ir Literatūras, folkloras un mākslas institūts, kurā nostrādāti gandrīz 50 gadi. 1964.gadā tika pieņemts lēmums paplašināt institūtā jau esošo literatūras vēstures un tekstoloģisko izpēti, veidojot jaunu - Teorijas - nodaļu, un jaunā pētnieciskā virziena izstrāde tika uzticēta Vāverei. Teorijas daļu viņa vadīja 37 gadus, pulcējot jaunus pētniekus un aicinot "pārkvalificēties" savus kolēģus.

Viņas darbības laikā Teorijas daļā tapuši pētījumi par latviešu romāna vēsturi, par stāstu un noveli, par traģēdijas žanru, par jaunāko latviešu dzeju, kā arī trīs pētījumi par prozu, kuru autori ir Teorijas daļa literatūrzinātnieki. Šajā laikā Vāvere izveidoja pētnieciskos kontaktus ar kolēģiem Lietuvā, Maskavā, Armēnijā, kas deva ierosmes un jaunas idejas gan viņai pašai, gan citiem kolēģiem.

Tikusi uzrakstīta otra disertācija par Andreju Upīti un pasaules literatūru, iegūstot filoloģijas doktora grādu, kas pārstrādāta un izdota grāmatā. 1965.gadā kopā ar Georgu Mackovu izdota grāmata par latviešu un krievu literatūras sakariem.