Muižu mode: kā viens cilvēks ietekmēja Latvijas muižu arhitektūru
Muižu arhitektūra Latvijā ir cieši saistīta ar vēstures un sabiedrības attīstību, un tās celtniecībā liela loma bija cilvēku ambīcijām un modes tendencēm. Žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunākajā numurā mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis atklāj, kā viens cilvēks, Žanno Mēdems, ietekmēja Latvijas muižu arhitektūru un kā tas mainīja visu reģiona būvniecības stilu.
Latvija ir ievērojama ar savām daudzajām muižām, ko esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējiem gadsimtiem. Daudzas ir atjaunotas agrākajā spožumā, dažas vēl tiek restaurētas, bet daudzas ir arī zudušas uz visiem laikiem. Taču kā sākās šis muižu laikmets, kas mudināja vācu muižniekus būvēt tik iespaidīgas ēkas? Par to saruna ar mākslas vēsturnieku un Rundāles pils atjaunotāju Imantu Lancmani.
Kas muižniekiem lika būvēt arvien smalkākas muižas? Tā bija tieksme izrādīties? Sāncensības gars?
Ilgu laiku muiža Latvijā bija visai praktiska lieta, un šejienes muižnieki nebija nekādi izsmalcinātie aristokrāti. Tikai pēdējā pusotrā gadsimtā viņi vairāk sāka domāt par ārējo formu, bet līdz tam galvenais bija, lai pašiem būtu, kur dzīvot, lopus kur audzēt un strādniekiem apmesties. Liela daļa no viņiem nebija tendēti ieviest kaut ko jaunu un modernu, vienkārši dzīvoja pēc seniem ieradumiem. Patlaban rakstu grāmatu par Elejas pili, un tā ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē viena cilvēka loma. Tas ir hercogienes Dorotejas brālis Žanno Mēdems, kurš bija izbraukājis visu Eiropu, pabijis arī Anglijā, tur visu ko saskatījies un Elejā pēc tam uzbūvēja gabaliņu Eiropas.
Viņš bija tas, kurš deva impulsu, lai pēkšņi visās muižās Kurzemē parādītos portiki ar kolonnām. Ir pat diezgan smieklīgs piemērs: Allažas muiža, kas būtībā ir vienkārša koka māja, kurai piebūvētas četras mūra kolonnas. Jo visiem taču tā ir! Tas ir piemērs, kā cilvēki ir gatavi sekot modes tendencēm un tērēt tām lieku naudu, brīžam nonākot līdz bankrotam.
Vēl viens tāds pat piemērs ir Ernsts Johans Bīrons, kurš 1736. gadā sāka būvēt tādu gigantisku māju, kāda ir Rundāles pils, bet pāris gadus vēlāk vēl lielāku – Jelgavas pili. Un tas notiek laikā, kad apkārt visi dzīvo vienstāva koka mājās! Tas bija paraugs, kuram sekoja visi muižnieki, kuri patiesībā Bīronu apskauda un ienīda. Ar to es gribu uzsvērt, ka ļoti daudz ir atkarīgs no viena cilvēka. Bīrons bija tas, kurš atrāva mucai spundi vaļā un radīja vēlmi pēc greznākām mājām, bet pēc tam nāca hercogienes Dorotejas brālis Žanno Mēdems, kurš uzcēla vareno Elejas pili, kas kļuva par paraugu Kurzemes muižniekiem. Pēkšņi visiem vajadzēja kā Eiropā! Tātad ir viens cilvēks, kurš spējīgs mainīt līdzšinējo domāšanu.
Ar gribēšanu vien jau ir par maz, vēl vajag arī daudz naudas…
Protams. Taču ar naudu vien arī nepietiek, ir jābūt mākslas gribai. Žanno Mēdema gadījumā tas viss sakrita. Interesanti, ka viņš pēc brauciena uz Angliju pārņēma ļoti daudz no turienes, ieskaitot zirgu audzēšanas kultūru. Viņš no Anglijas izrakstīja zirgu speciālistus, kučierus un karietes; beigās zirgu audzēšana Mēdemiem kļuva par dzimtas tradīciju, viņi ar to pelnīja, un līdz pat Pirmajam pasaules karam te pārsvarā bija no Anglijas atvestais personāls – kučieri, zirgkopji.
Lūk, šāda aizrautība un vēlme ieraudzīt kaut ko jaunu, ko pēc tam ieviest pie sevis, mani allaž ir apbūrusi. Līdzīgi ir ar Ketleru dinastiju. Iedomājieties, kā Gothards Ketlers 1561. gadā kļūst par Kurzemes hercogu. Bet hercogam taču vajag galmu un pili! Nekā no tā nav. Jelgavā ir tikai pavisam neliela ordeņa pils, tādēļ viņam nākas būvēt jaunu māju un steidzami veidot galmu. Un, ja ir galms, tad nākas arī ieviest Eiropas vēsmas.
Visu interviju ar Imantu Lancmani lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstus par komponistu Uldi Stabulnieku un olimpisko čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, bagātīgi ilustrētus rakstus par Latvijā tapušiem radioaparātiem un to, kā gadu gaitā reglamentēta suņu dzīve, kā arī materiālu par klavieru meistaru Kļaviņu dinastiju.
