Vilis Krištopans: Vairāk jādomā par ekonomiku

Kādi panākumi ir jūsu Eiropas Parlamenta frakcijas Patrioti Eiropai cīņai pret zaļo kursu? Vai tiešām kaut kas mainās?

Jāsaprot, ka mūsu frakcija ir mazākumā. Atšķirībā no ASV, kur republikāņiem ir gan prezidents, gan arī vairākums abās likumdošanas palātās, Eiropā konservatīvie spēki diemžēl ir mazākumā. Eiropas Parlamentā no 720 deputātiem tikai 200 pārstāv konservatīvos. Bet, neskatoties uz to, mēs esam panākuši, ka Parlaments pagarināja automašīnu radīto CO2 emisiju “trepīti”. Mēs gan bijām ierosinājuši vispār atcelt jebkādas soda naudas šajā jomā. Tas ir jādara, pretējā gadījumā tiks iznīcināta Eiropas autobūve, jo Ķīnā, Amerikā un Indijā tādu noteikumu nav, tādēļ eiropiešiem nav iespēju konkurēt. Visa lieliskā un slavenā Vācijas autobūve pamazām izdziest.

Tad jau Vācijas deputātiem pilnā sastāvā vajadzētu pievienoties jūsu viedoklim?

Sāk jau ieklausīties, taču nelaime tāda, ka joprojām pie varas ir tas vairākums, kas visus šos ierobežojumus ieviesa. Tagad viņi saprot, ka ir pāršāvuši pār strīpu, bet tā vienkārši nevar ieslēgt atpakaļgaitu. Tautas partijai ir lielākā grupa Parlamentā, un tās labējais spārns arī nav apmierināts ar notiekošo, tādēļ ar tā palīdzību mums izdevās panākt atbalstu vairākos balsojumus. Tā pamazām vien mēs drupinām to zaļo kursu.

Taču radikāla kursa maiņa nav gaidāma?

Radikāla kursa maiņa būs iespējama tad, kad lielajās valstīs agri vai vēlu pie varas nāks konservatīvie spēki. Vācijā pagaidām tas īsti vēl noticis, pašlaik tur ir situācija kā fabulā par līdaku, gulbi un vēzi, jo trīs politiskie spēki katrs velk uz savu pusi. Taču ir cerības, ka 2027. gadā Francijā varētu būt labēja valdība, varbūt arī citās Eiropas valstīs. Kad būs kāds desmits labējo valdību, tad arī situācija varētu mainīties. Visi skaitļi jau rāda, ka patlaban Eiropas ekonomika iet postā. Ar to ir jācīnās.

Daļai Eiropas labējo gan programmā ir viens punkts, kas mums te, Latvijā, diez vai var patikt, proti, par to, ka jāatjauno sakari ar Putina Krieviju, jāatceļ sankcijas un jāpērk lētie krievu energoresursi. Jūs tas nemulsina?

Kā jau vienmēr, politiskie oponenti pieraksta daudz tādu lietu, kādu patiesībā nemaz nav. Turklāt arī Eiropā pie varas esošie politiķi taču ir atbalstījuši Putinu – 2024. gadā virkne Eiropas valstu no Krievijas iepirka resursus par 24 miljardiem eiro! Bet Ukrainai iedeva mazāk par šiem 24 miljardiem. Tā taču ir totāla divkosība! Latvija vismaz nepērk krievu gāzi, kaut gan var jau būt, ka caur kaut kādām trešajām valstīm daļa no tās tomēr nonāk arī pie mums. Manuprāt, Eiropas attieksme pret Ukrainu vispār ir diezgan nežēlīga – lai viņi karo mūsu vietā! Un paši tikmēr sēdēsim siltumā un mierā. Jau trīs gadus frontes līnija ir praktiski nemainīga. Tad ko mēs gribam – jaunu Simtgadu karu?

Bet kāds ir risinājums – piekāpties Putinam un atdot ne tikai krievu jau ieņemtās teritorijas, bet arī Harkivu, Zaporižji un vēl kaut ko?

Tās teritorijas, ko krievi ir ieņēmuši, tiks atzītas par uz laiku okupētām. Tās, ko viņi nav ieņēmuši, diez vai kāds Putinam atdos. Domāju, Tramps piespiedīs Putinu šajā ziņā piekāpties. Jāsaprot, ka bez Amerikas te nekas nevar notikt, amerikāņi trijos gados Ukrainai ir iedevuši 120 miljardus – pusi naudā, pusi ieročos. Eiropas valstu devums ir ievērojami mazāks.

Ja jau esam nonākuši līdz Trampam – kādas tad pašlaik ir Eiropas un ASV attiecības?

Nekāda ideoloģiska draudzība te nevar iznākt, jo Eiropas Parlamenta lielākā daļa ir liberāla, savukārt Tramps pārstāv veco konservatīvo spārnu, tāpat kā visa republikāņu partija. Tādēļ nekāds dialogs nevar sanākt. Savukārt tarifi ir stāsts tīri par ekonomiskajām attiecībām, un izskatās, ka Amerikas sarunas ar Ķīnu jau virzās uz priekšu. Trampa stils jau tāds  ir – vispirms izvirzīt maksimālas prasības, bet tad sākt runāt. Ķīnas eksports uz Ameriku ir trīs vai četras reizes lielāks nekā Amerikas uz Ķīnu, tātad amerikāņi šajā ziņā ir zaudētāji un nepieciešams kaut ko darīt lietas labā. Trampam Amerika ir pirmajā vietā, viņu neinteresē ne Latvija, ne Eiropa, ne Ķīna.

Daudzi ekonomisti gan uzskata, ka iznākumā Amerikā celsies preču cenas...

To saka demokrātu “gudrīši”. Iepriekšējās Trampa prezidentūras laikā taču Amerikā bija visu laiku zemākais bezdarbs, un gan jau viņš tagad panāks daudzas citas labas lietas. Prognozētāju jau tagad saradies ļoti daudz, taču nevajag ticēt visam, ko viņi stāsta.

Pēc Trampa nākšanas pie varas ir saļodzījusies līdzšinējā pasaules drošības uzturēšanas kārtība. Vai NATO neizjuks?

Tās atkal ir “gudrīšu” runas. Kādēļ gan lai NATO izjuktu? Hāgā 7. jūnijā būs NATO samits, un tad jau mēs uzzināsim, kas tālāk būs. Pats nesen biju NATO štābā Briselē, tur viss vēl joprojām notiek. Amerikāņi saka, ka nostāja nav mainījusies un viņu pusē viss ir kārtībā. Taču problēma ir tur, ka finansējuma un bruņojuma ziņā amerikāņu ieguldījums NATO ir vairāk nekā puse. Tad ko mēs varam pārmest Trampam, ja viņš aicina Eiropu saņemties un vairāk līdzekļu atvēlēt drošībai? “Saļodzījies” ir tikai tas, ka līdz šim Eiropa NATO vilcienā brauca bez biļetes, bet tagad nāksies biļeti nopirkt.

Vai ir pamats domāt, ka Eiropa tagad tiešām nopietni ķersies pie bruņošanās?

NATO pamatā ir valstis, tādēļ tā ir katras valsts atbildība – rūpēties par saviem bruņotajiem spēkiem saskaņā ar NATO plāniem un standartiem. Vienīgais, ko te var darīt Eiropas Savienība, – palīdzēt katrai valstij kļūt finansiāli stiprākai. Tas arī viss. Runāt par Eiropas bruņošanos – tā ir cilvēku mānīšana.

Taču Eiropa ir tā, kas paver durvis bruņošanās izdevumu palielināšanai, ļaujot to darīt uz aizņēmumu rēķina.

Tā ir ļoti bīstama lieta. Ja mēs sapirksimies HIMARS, Patriot un citas sistēmas, tad būsim iztērējuši daudz naudas un valsts parāds būs pieaudzis. Varbūt labāk tos piecus miljardus iztērēt, uzbūvējot atomelektrostaciju? Tad mēs tiktu pie lētākas elektroenerģijas un ekonomika sāktu labāk strādāt. Bruņojuma pirkšana jau nav nekāda ekonomika, tā ir vienkārši naudas tērēšana.

Uzbūvēsim atomelektrostaciju, bet atnāks Krievijas armija un to savāks...

Latvijas militārais budžets ir apmēram līdzvērtīgs Krievijas divu dienu militārajam budžetam. Mēs varam kaut pusi sava budžeta atvēlēt aizsardzībai, bet tik un tā nebūsim spējīgi vieni paši karot ar Krieviju. Spēcīgi mēs esam tikai kopā ar NATO, kopā ar Poliju, Somiju, pārējām Baltijas valstīm. Tādēļ naudu aizsardzībai vajag tērēt, taču saprātīgi. Pieci procenti ir normāls rādītājs, un arī amerikāņi saka, ka pret baltiešiem šajā ziņā pretenziju nav. Taču, ja mēs neko nedarīsim ekonomikas labā, tad var iznākt tā, ka arvien vairāk cilvēku brauks projām un te vairs nebūs ko aizsargāt.

Vai Latvija var pieslēgties kursam uz bruņošanos, attīstīt savu militāro rūpniecību un tā veicināt ekonomiku?

Tās jebkurā gadījumā būs drupačas no kopējā pīrāga. Mēs jau varam paziņot, ka sāksim tagad ražot HIMARS, taču tu nevari tā vienkārši ieiet industrijā, kas ir attīstījusies jau 100 gadu. Var jau cerēt, ka te nāks iekšā kāds no lielajiem ražotājiem, taču jāsaprot, ka mēs esam ļoti mazi.

Vai Eiropa turpinās atbalstīt Ukrainu? Ir dzirdēts, ka Eiropas lauksaimnieki uztraucas par ukraiņu labības ieplūšanu mūsu tirgū, kas vienā rāvienā vāciešus vai dāņus padarīs nekonkurētspējīgus.

Naudas ziņā jau Eiropa Ukrainu atbalsta, cik var, taču tas ir maz salīdzinājumā ar to, cik dod Amerika. Protams, ka ukraiņu labība ir lētāka, jo Ukrainā gan darbaspēka izmaksas ir zemākas, gan arī nav visu Eiropas prasību, kas ir obligātas mūsu lauksaimniekiem. Un beigās atkal iznāk tā, ka vārdos mēs, sēžot dīvānā, atbalstām Eiropu, taču par to maksā mūsu lauksaimnieki. Kāda var būt konkurence, ja pie mums, piemēram, vistas jāuztur teju vai labākos apstākļos nekā bērni sākumskolā, kamēr Ukrainā tās vēl pēc padomjlaiku tradīcijām tur būros? Un tā ir liela problēma, jo Ukrainā ir apmēram 40 miljoni hektāru aramzemes, tātad gandrīz ceturtā daļa no visas Eiropas Savienības apstrādājamām zemēm. Ukraiņu ienākšana Eiropas lauksaimniecības tirgū uzreiz apgriež kājām gaisā visu lauksaimniecības finansēšanas modeli. Es tiešām nezinu, kā šo problēmu var atrisināt.

Viens no konservatīvo lielākajiem pārmetumiem līdzšinējai Eiropas Savienības vadībai ir dāsnā finansējuma piešķiršana dažnedažādām nevalstiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Tiešām aina ir tik dramatiska?

Iepriekšējais Parlamenta sasaukums piešķīra 17 miljardus eiro 18 750 dažādām organizācijām. Latvijā no šīs naudas piecos gados nonāca 30 miljoni, ko saņēma 269 organizācijas: Providus, Delna, Mozaīka un tā tālāk. Mūsu frakcija ir nolēmusi izveidot mājaslapu, kurā būs publicētas visas šīs 18  750 organizācijas un summas, ko tās saņēmušas. Trakākais, ka šīs organizācijas neviens nekur nav ievēlējis, nav par tām balsojis, taču nodokļu maksātāji visu laiku dod naudu, lai tās mācītu ievēlētos, kā pareizi dzīvot. Problēma tā, ka šīs organizācijas jau bieži vien neko nepārstāv, tajās ir tikai divi vai trīs biedri. Mans viedoklis ir vienkāršs – Latvijas organizācijas nedrīkst saņemt naudu no ārienes! Ja varat tepat uz vietas atrast atbalstītājus un sponsorus, tad viss ir kārtībā, ja ne – iztieciet, kā varat. Jo vairāk tādēļ, ka šos Eiropas maksājumus nez kādēļ līdz šim ir saņēmušas tikai liberālas un zaļas organizācijas, kas propagandē attiecīgu ideoloģiju.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas parlamenta politisko grupu "Patrioti Eiropai".