Īpašā Latvijas nacionālā garša - leģendārā konfekte “Gotiņa”. FOTO. VIDEO

“Gotiņu” var uzskatīt par vienu no Latvijas īpašajām garšām, ar kuru daudzi asociē mūsu zemes izsmalcināto, ne ar ko neatkārtojamo baudu garšas kārpiņām, kurai sava vieta ir arī uz Latvijas dzimšanas dienas deserta galda. “Pēc papīriem” konfektes “Gotiņa” sāka ražot pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Tā Skrīveru Pārtikas kombināts savā mājas lapā vēsta, ka tā ir vieta, kur “1957. gadā aizsākās oriģinālās Skrīveru Gotiņas ražošana”. Savukārt Saldus Pārtikas kombināts ir pārliecināts, ka tas tiek “uzskatīts par visvecāko „Gotiņu” ražotni Latvijā, jo spējis pastāvēt cauri laikiem, turklāt piena konfektes šeit joprojām top vecajās telpās, ievērojot galvenos principus, kas ir senās, labās „Gotiņu” receptes pamatā – svaigs piens un citas dabīgas izcelsmes izejvielas, kā arī roku darbs. Ne velti vairākus gadus pēc kārtas tieši Saldū ražotās piena konfektes ieguvušas godalgotas vietas mazo un vidējo uzņēmumu grupā konkursā „Made in Latvia” par eksportspējīgāko produktu”.

Bet šī abu Pārtikas kombinātu “cīņa” saldumu mīļotājiem nav tik svarīga, galvenais – lai būtu īsta “Gotiņa”! Un gan Skrīveros, gan Saldū top īstās “Gotiņas”, ko nav spējuši atdarināt citu valstu (piemēram, Polijas vai Ukrainas) konditori, kuru masveida ražojumi ar slāvisko nosaukumu “Korovka” tagad sastopami Latvijas lielveikalu plauktos. Viņu gatavotās konfektes varbūt ir pat uz pusi lētākas nekā pašmāju “Gotiņas”, bet nespēj radīt īpašo Latvijas garšu.

Gotiņas “Laimītes” sākums

„Gotiņu” garšas noslēpums slēpjas tajā, ka tās ir vārītas ne tikai no svaiga vai iebiezināta pilnpiena, bet arī tas, ka tas notiek augstā temperatūrā, kuras laikā „Gotiņas” masa iegūst brūno krāsu. Kad vārīšana pabeigta, karsto masu izlej uz dzesēšanas galdiem, kur tā atdziest apmēram stundu. Pēc tam tinējas masu ar asu nazi sagriež slejās, izgriež konfekšu formas un ietin tās papīriņos. Konfekšu tīšana ir roku darbs, ko lielie pārtikas uzņēmumi nevar atļauties.

Bet “Gotiņas” pirmsākumi nav meklējami pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū, bet gan vismaz kādu ceturtdaļgadsimtu iepriekš – starpkaru Latvijā, slavenajā Kaucmindes mājturības skolā. Un iesākumā “Gotiņa” nemaz nesaucās par “Gotiņu”, bet gan par “Laimīti”.

Pirmskara Latvijā Kaucmindes mājturības skolā mājsaimniecēm mācīja vārīt gardu saldo masu, attiecīgās proporcijās ņemot pienu, saldo krējumu, cukuru un sviestu, bet iesākumā no šīs masas uzreiz netapa pašreiz pazīstamā “Gotiņa”. Iesākumā esot tapuši piena īrisi, kuri ražoti Vilhelma Ķuzes saldumu fabrikā un pārdoti metāla kārbās. Šiem īrisiem tad arī tika piedēvētas mūsdienu “Gotiņas” garšas īpašības.

Jau 1935. gada martā žurnāls “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” raksta: “Latvijas piensaimnieku centrālās savienības izdotā 1933. gada darbības pārskatā atrodam par mūsu galvaspilsētas lielo pienrūpniecības uzņēmumu sekošas interesantas ziņas: uzsāktā krējumu konfekšu “Laimīte” ražošana, kas ieguvušas lielu piekrišanu, kā Rīgā, tā arī pārējās pilsētās.” “Laimīte” tapa Rīgā, Rīgas Piensaimnieku Centrālsavienībā (nu jau slēgtajā vēlāk par Rīgas Piena kombinātu pārdēvētajā ražotnē Valmieras ielā).

Skrīveros atjauno veco garšu

Skrīveros tikai atjaunoja seno “Laimītes” garšu un to nodēvēja par “Gotiņu”. Vikipēdijā varam lasīt: “1956. gadā Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības Skrīveru pārtikas kombināts kopā ar pārtikas tehnologiem no Rīgas sāka „Gotiņu” ražošanas tehnoloģijas un receptūras izstrādi. Tā tapa eksperimentu ceļā, cenšoties atdarināt pirmskara krējuma konfekšu garšu un īpašības. 1957. gada rudenī kombināts sāka konfekšu „Gotiņa” ražošanu. 1958. gadā Skrīveros saražoja 120 tonnas konfekšu, kas vēlāk izauga līdz 500 tonnām gadā. 1960. gadā „Gotiņu” izgatavošanu sāka Lizuma cietes rūpnīcas konfekšu ražotne un Saldus pārtikas kombināts.”

Kā top konfekte “Gotiņa”:

Padomju okupācijas laikā "Gotiņas" tika ražotas vēl vairākos Latvijas rūpkombinātos – Ogrē, Vaiņodē, Tukumā, Limbažos, Bauskā, Rēzeknē, Rēzeknē, Rīgas konfekšu fabrikā “Uzvara” un citur, kopumā ap 30 vietām, jo Latvijai ar šo gardumu bija jāapgādā arī visa padomju impērija. Līdz mūsdienām šo tradīciju turpina tikai Skrīveros un Saldū, bet ar to pietiek, lai jebkurš latvietis svētkos uz galda varētu likt šo gardumu. Par to, ka tā nav tikai vienkārša konfekte, bet arī īpašs produkts, liecina arī to īpašais noformējums jeb papīrītis. Vienā gadījumā to iekšpusē, atbilstoši gada ritumam (Jāņiem, Ziemassvētkiem) ir uzdrukātas īpašas dainas, bet citos, īpašus papīrīšus prezentācijas nolūkam pasūta uzņēmumi. Tagad arī paplašinājies “Gotiņu” garšas sortiments, un tās var dabūt gan ar ķimeņu, zemeņu un ķiršu, gan ar kaņepju, apelsīnu, lazdu riekstu un citām piedevām. Tāpat jāuzsver, ka ne jau pēckara Latvijā izdomāja uz “Gotiņu” papīrīšu iekšpuses drukāt tautasdziesmas, jo jau pirmskara Latvijā dainas konfekšu papīrīšu iekšpusē varēja lasīt visi, kuri našķējās ar “Laimīti”. 

Skandalozā “Gotiņa”

Ar tām piedevām gan ir tā kā ir. Jābūt sevišķi uzmanīgām, ja, piemēram, “Gotiņas” ar kaņepēm grasāties vest uz kādu eksotisku valsti Šī gada pavasarī LTV raidījumam “4. studija” kāda skatītāja pavēstīja, ka viņas labā iecere pārvērtās paprāvā naudas sodā, jo viņa savam paziņam ciemakukulī no Latvijas uz Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētu Abū Dabī bija sagatavojusi “Skrīveru gotiņu” konfekšu izlasi, kur dažas no konfektēm saturēja kaņepju sēklas:

“Vēlos padalīties ar piedzīvoto, ko nācās pārdzīvot manam paziņam, kad viņš bija devies apciemot vecākus Apvienotajos Arābu Emirātos. Lidojot no Rīgas uz Abū Dabī, viņš iekūlās pamatīgās nepatikšanās, kas gandrīz beidzās ar cietumsodu, jo kā ciemakukuli no Latvijas es biju iedevusi līdzi “Skrīveru gotiņu” konfekšu izlasi. Ielidojot Abū Dabī, lidostas darbiniekam veicot bagāžas kontroli, šīs paciņās saturs likās aizdomīgs, jo caur mazo caurspīdīgo iepakojuma lodziņu pamanīja konfekti ar zaļām kaņepju lapiņām, kam sekoja aizturēšana.” Lidostas darbinieks, atverot iepakojumu un atrodot tajā trīs konfektes ar kaņepju lapu zīmējumu secināja, ka tās satur kaņepju sēklas un klasificēja to kā mēģinājumu valstī ievest narkotiskās vielas. Ņemot vērā trīs konfekšu svaru, tika aprēķināts un piemērots naudas sods 765 eiro apmērā. “Ja nebūtu naudas, ar ko samaksāt sodu, vai šo konfekšu būtu vairāk, tad sods būtu vēl bargāks – gads cietumā,” teica skatītāja. Tad arī Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis Māris Eiklons skaidroja, ka Eiropas Savienībā ir atļauts pārtikā lietot kaņepju sēklas, to eļļu vai miltus. Nesen dota atļauja izmantot arī kaņepju lapas tējai, tomēr jāņem vērā, ka Arābu un Āzijas valstīs likumdošana atšķiras un šajās zemēs tiek ārkārtīgi stingri kontrolēts viss, kas saistīts ar iespējamu narkotisko vielu klātbūtni.

Bet uz Ameriku “Gotiņas” var vest bez bēdu, vismaz pirms 35 gadiem tā bija. Tikai iegādāties gan vienam otram tās bija sarežģīti. 1989. gadā, kad Latvija vēl bija okupēta, uz Latviju koncertēt atbrauca slavenie “Čikāgas piecīši”, kuru sastāvā bija Lorija Vuda. Viņai bija uzdevums ne tikai kāpt uz Mežaparka estrādes dēļiem, bet arī uz ASV aizvest “Gotiņas” savai mammai. Dziedātāja  devās uz Rīgas Centrālo universālveikalu konfekšu medībās. Par to pēc daudziem gadiem žurnālam “Rīgas Viļņi” atklāja: “Manas izjūtas bija kā pasakā. Esot tālu prom no Latvijas, biju iesaistījusies aktivitātēs, kas palīdzēja saglabāt un attīstīt latvisko apziņu. Man tas viss ļoti interesēja, bet uz savas ādas to īsti nebiju izjutusi. Un te nu es biju – gāju pa ielu, apkārt cilvēki runāja latviešu valodā, varēju pagaršot rupjmaizi, sviestu, mammai nopirkt kārotu našķi – konfektes “Gotiņa”. Pati iepirkšanās universālveikalā man gan bija kultūršoks – nesapratu ne pārdevēju, kas runāja krieviski, ne to, ka jāiet ar izrakstītu papīrīti (čeku) uz kasi, ne to, cik ir puskilograms, jo Amerikā biju pieradusi pie mārciņām”.

"Gotiņa" skandālā iekļuva arī šovasar, kad sociālajos tīklos plašu sašutumu izraisīja Skrīveru Pārtikas kombināta ziņa, ka tās leģendārās konfektes “Gotiņa” nav kvalificējušās dalībai Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Mūsdienu amatniecības gadatirgum: “Diemžēl šobrīd izskatās, ka nevarēsim iepriecināt jūs ar saviem gardumiem Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Mūsdienu amatniecības gadatirgū, jo neesam kvalificējušies “finālam”. Katrs populārs tirdziņš un pasākums, ko parasti rīko valsts sektors, ar veselu burzmu birokrātijas, ir kā izdzīvošanas šovs! Lēmumu pieņēmējiem nav ne jausmas par to, kā notiek ražošana, tirdzniecība, un nezina pat to, ka daudziem, jau piesakoties tirdziņiem, tas tiek laicīgi plānots .” Uzņēmums pauda neizpratni par to, kā iespējams, ka plašajā Brīvdabas muzejā vieta neatradās vieta leģendārajai “Gotiņai”.

Svarīgi zināt!

Tomēr par spīti ķibelēm “Gotiņa” augstu tur savu kanti. Piemēram, savulaik mūsu ražotā konfekte tika atzīta par populārāko Latvijas pārtikas produktu Lietuvā un saņēma “Nameja balvas 2011” zelta Nameja gredzenu. Te gan jāņem vērā, ka šādu zelta gredzenu var saņemt, ja ne tikai konfekti māk labi pagatavot, bet arī pareizi ar to apieties. “Skrīveru saldumu” mārketinga speciāliste Kristīne Murjāne ir skaidrojusi, kā tās pasargāt no sacukurošanās, bet, ja nu tas gadījies, tad: “Es ieteiktu šīs sacukurojušās gotiņas uzkarsēt kopā ar uzsilušu pienu katliņā vai, piemēram, ar iebiezināto pienu. Tādā veidā var izveidot tādu kā karameļu masu. Tad iepildīt to burciņā, un pēc tam izmantot ar pankūkām un uz maizītes, kā vien ir ērtāk”.

Uzņēmuma pārstāve arī norādīja, ka šis saldums ir jāuzglabā atbilstošā temperatūrā, proti, no +15  līdz +18 grādiem pēc Celsija. Ir cilvēki, kas saldos našķus glabā skaistos saldumu traukos, taču konfektes “Gotiņa” ieteicams glabāt atsevišķi, ieliktus maisiņā un pasargājot no tiešiem saules stariem. Jo būs lielākas temperatūras svārstības, jo konfektes ātrāk sacukurosies.

Ja nu kādam ir duka, tad viņš pats var ķerties pie mājražošanas un pagatavot pats savas “Gotiņas”. Nepieciešams: * viena glāze piena vai saldā krējuma, * viena glāze cukura, * vaniļas ekstrakts un * viena ēdamkarote sviesta. Pienu (vai saldo krējumu) ielej katliņā un pieber cukuru. Pēc mirkļa pievieno vaniļas ekstraktu un maisa līdz vārīšanās stadijai. Masa jāvāra tik ilgi, kamēr tā sabiezē. Tai jābūt biezai, gaiši brūnā tonī. Liela izmēra šķīvi noziež ar sviestu un virsū izlej masu, aptuveni 1 cm biezā kārtiņā. Atdzesē. Atdzisušu sagriež vēlamajos gabaliņos un saveļ rullīšos. Pēc vēlēšanās masai var pievienot riekstus, rozīnes, žāvētus augļus, sezama vai saulespuķu sēkliņas, grauzdētas auzu pārslas vai citas piedevas.

Bet, ja neesat gardumu gatavošanas cienītājs, tad “Gotiņa” piedāvā arī citas nodarbes. Pirms 13 gadiem Rēzeknē, Latgales Kultūrvēstures muzejā, bija iespēja iepazīt konfekšu „Gotiņa” vēsturi, un muzejā varēja aplūkot aplūkot vairāk kā 300 dažādu krāsaino „Gotiņas” ietinamo papīrīšu no Santas Ulnicānes privātkolekcijas, kurā ir vairāk kā 1000 konfektes „Gotiņa” etiķetes. Un tas tik tiešām ir mūsu nacionālais mantojums, jo ne velti Skrīveru Pārtikas kombinātam , kur ražo “Gotiņas” ir piešķirta kultūras zīme “Latviskais Mantojums”.