Žurnālists Dainis Caune arī 74 gados nododas vindsērfingam - tas esot džentlmeņu sports
Nākamgad apritēs 50 gadu, kopš Ķīšezera ūdeņos ieburāja Latvijā pirmie vējdēļi. Kas gaidāms jubilejas gadskārtā, vēl redzēsim, bet augustā jau notika nozīmīgs vindsērfinga pasākums – Eiropas čempionāts “Raceboard” klasē tajā pašā Ķīšezerā. “Šī vasara tam bija itin piemērota,” saka sporta žurnālists Dainis Caune, kurš arī savos 74 gados ķērās pie buras.
“Tas ir mīts, ka vindsērfings notiek saulainās pludmalēs, kur meitenes bikini vēro brašos sērfotājus,” ar smaidu “Kas Jauns Avīzei” izskaidro Dainis. “Tad, kad pūš vējš, parasti ir diezgan vēss, arī siltajās zemēs.”
Uzdrošināšanās darīt pašiem
Dainis Ķīšezerā izcīnīja Eiropas čempiona titulu superleģendām – kas vecāki par 70 gadiem. Tiesa, šajā grupā konkurents bijis tikai viens, toties diezgan neatlaidīgi bīstams – polis Henriks Obiegala. Pārējie neuzdrošinājās, kaut gan Dainis zina vismaz četrus, kas godam varētu doties cīņā. Bet ne velti mūsdienu olimpisko spēļu pamatlicējs Pjērs de Kubertēns teicis: “Sport, tu esi uzdrošināšanās!”
Iesākumam vērts atgriezties tālākā pagātnē – par vindsērfinga starta punktu Latvijā uzskatāms 1976. gads. Arī tā bija uzdrošināšanās, darīt kaut ko pēc savas iniciatīvas, bez īpašas norādes no augšas, tolaik vienīgās atļautās un “pareizās” partijas.
Dainis bija starp tiem pirmajiem desmit, kas sāka ieviest vindsērfingu, piedaloties arī pirmajās sacensībās. “Vēl tāds ir Gunārs Rozenbergs, daudzkārtējs Latvijas čempions, un Romans Armanovičs, kuram ārsti neļauj, bet joprojām ir spējīgs burāt,” stāsta Dainis.
Viens no iniciatoriem bija Māris Auseklis Dāle, kuru 1977. gadā ievēlēja par Rīgas burāšanas federācijas vindsērfinga komisijas vadītāju. “Nosaucām viņu par prezidentu, kas tolaik bija kaitīgs vārds, varēja būt priekšsēdētājs, bet mums bija prezidents,” atceras Dainis.
Dainis lēš, ka padomju laikos vindsērfings apvienoja ap 280 entuziastu. 1988. gadā Usmas regate pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – 284 sāncenšus. Tagad esot grūti spriest, jo ir dažādas vējdēļu klases, turklāt daudzi sērfo tikai savam priekam un nekādās regatēs nepiedalās. Ķīšezerā tagad no Latvijas startēja 14, tas esot gana daudz, bija pārstāvētas 11 valstis, tālākā – Austrālija.
Sākums bija kolhozu darbnīcās
Padomju laikos vējdēļus būvēja paši, konstrukcija ir gana vienkārša, un prasmīgi meistari darbojās kolhozu darbnīcās vai pat savās garāžās. “Bija arī rūpnieciskie, bet tie bija sliktāki. Dēļus ražoja Ukrainā, Tallinā. Taisīja no stikla šķiedras. Ir arī, kas joprojām būvē paši, Ainārs Atstājs darina labāk nekā dārgās firmas,” atklāj Dainis.
Materiāli kļuvuši daudz smalkāki, konstrukcijas dažādas, tomēr vecā “Raceboard” klase arī pastāv, un tā visvairāk atbilst klasiskai regates burāšanai. Lēti tas nav, jauniešu “Techno” dēlis pilnā komplektā maksājot ap 3000 eiro, olimpiskais IQFOIL jau ap 8000 eiro, “Raceboard” vējdēļa korpuss, sākot no 2000 eiro. Bura – ap tūkstoti, taču ar vienu nepietiks, vajag gan stipram vējam, gan mīkstāku vājam pūtienam, masts arī var aizvilkt līdz tūkstotim, giks jeb bomis, pie kā turas, līdz septiņiem simtiem, un tā salasās prāva summa.
“Un, ja nodarbojas nopietni, visu laiku kaut ko maina, atstāj, liek klāt, ir arī plašs otrreizējais tirgus,” teic Dainis. Pie meistara var pasūtīt lētāk, bet ar tādu dēli nevar startēt oficiālās sacensībās. Vienīgi buras atļauts šūt pašiem, ko arī dara.
“Kādreiz vējdēlis tika slavināts kā visvienkāršākais un vislētākais burāšanas veids, bet nu vairs ne,” nosmej Dainis. “Bet tas ir sporta veids visam mūžam.” Te ir vietā pieminēt 1988. gadā pieņemto Latvijas vindsērfinga manifestu “mūžīgiem laikiem”. Tā pirmais postulāts skan: sērfings ir ceļš uz neatkarību domās un dabā, autors ir Dainis Caune, tolaik vindsērfinga komisijas ģenerālsekretārs.
Ar vēju spēt sadarboties
“Nav pareizi domāt, ka mēs cīnāmies ar vēju, uzvar tas, kurš vislabāk prot saprasties ar vēju,” uzsver Dainis. “Uzvarēt vēju nekad nevar, tas vienmēr būs stiprāks. Sākot nodarboties, vienmēr gribas burāt ātrāk un stiprākā vējā, bet netiksi galā un tevi nogāzīs. Ar vēju jābūt draugos.”
Tomēr ātruma vilinājums pastāv, pasaules rekords ir virs 100 kilometriem stundā. Šim mērķim sērfotāji dodas uz Lidericas kanālu Namībijā Rietumāfrikā. “Apkārt ir tuksnesis, vējš zvetē nežēlīgi, bet kanālā viļņu nav,” skaidro Dainis. “Tur svarīga ne tik daudz konstrukcija, kā fiziskais spēks. Uz ātruma rekordiem iet ar mazu dēlīti un iespējami lielāku buru.”
Pasaules čempions ar 42 uzvarām dažādās disciplīnās Bjorns Dunkerbeks 2021. gada novembrī Lidericā sasniedza 103,67 kilometrus stundā pirmajās divās sekundēs un vidēji 101 kilometru 100 metru distancē. Dzimis nīderlandieša un dānietes ģimenē, viņš sērfo zem Spānijas karoga, jo uzaudzis Kanāriju salās.
Titulu netrūkst
Atšķirībā no futbola vai basketbola Latvijas vietu pasaules vindsērfinga tabulā ir grūti noteikt – laikam ritot, tas sadalījies daudzās klasēs. Panākumi ir, Latvija, piemēram, trīs reizes pēc kārtas saglabāja pasaules čempiones titulu “Raceboard” klasē – 2013. un 2014. gadā Vita Matīse un 2015. gadā Ilona Dzelme-Grīnberga.
Savu vārdu Latvijas vindsērfinga vēsturē ierakstījusi pamatlicēja dzimta – Māra Dāles dēls Ansis kļuvis par divkārtēju olimpieti un 1990. gadā par pasaules čempionu “Mistral” klasē.
Kamēr Ķīšezerā noritēja čempionāts, Māra mazmeita Marta Ieva Dāle Velsā pasaules čempionātā vindsērfingā “Techno 293” klasē jauniešiem U15 grupā izcīnīja bronzu. “Mūsu prezidents debesīs, atzīmējot šo notikumu, dzer šampanieti, tāpēc mums līst lietus,” Dainis ar humoru raksturo, kādi brīžiem bija laikapstākļi Ķīšezerā.
Bijuši arī citi panākumi, 2014. un 2017. gadā liepājnieks Jānis Preiss uzvarēja pasaules čempionātā vindsērfingā veterāniem “Formula” klasē. Ar labiem panākumiem burā viņa dēls Viljams, 2021. gadā Tallinā guvis bronzu Eiropas čempionātā “Techno293” klasē U13 grupā.
Ķīšezerā par Eiropas “Raceboard” čempioni kļuva Ilona Grīnberga un U21 grupā uzvarēja regates jaunākā dalībniece – četrpadsmitgadīgā Samanta Bula, sudrabu atvēlot Tīnai Zēmanei.
Medaļas vietā palīgā konkurentam
Visvairāk Ķīšezera regate paliks atmiņā ar “fair play”, godpilnu spēli, ko nodemonstrēja Zane Atstāja. Viņa varēja tikt augstākā vietā par ceturto, bet steidzās palīgā konkurentam.
Kad ziemeļrieteņa ātrums brāzmās krietni pārsniedza desmit metrus sekundē, Jānim Parasiņam nelaimējās iegāzties ūdenī, kā tas todien gadījās daudziem. Tikai viņam īpaši neveiksmīgi, jo vējš paspēja iegulties burā un aizpūst vējdēli krietnu gabalu uz priekšu.
Parasiņš mēģināja to atgūt peldus, bet velti. Sērfotājam bija glābšanas veste, bet hidrokostīms ne, un ūdens nebija diez ko silts. Zane Atstāja vispirms pamanīja viļņos nesto vējdēli un tad sāka raudzīt, kur palicis burātājs. Aptuveni 100 metru tālāk ieraudzījusi Jāni, viņa mainīja kursu, pieburāja, pamudināja pieķerties un aizvilka līdz viņa dēlim. Ar šo manevru Zane zaudēja vismaz piecas minūtes.
“Savulaik biju Gada balvas sportā žūrijā un atceros, cik grūti nācās atrast pretendentus “Fair Play” jeb Godīgas spēles balvai. Jo godīgie ar savu godīgumu nelielās,” saka Dainis. Šis gadījums liecina, ka vindsērfings ir arī lēdiju un džentlmeņu sports.
Dainis pats kopvērtējumā ierindojās 36. vietā. “Galvenais ir piedalīties un nepalikt pēdējam. Ilgi šaubījos, bet sapratu, ka man ir izredzes,” saka Dainis, kurš pēc pleca traumas atsācis sērfot tikai jūlija otrajā pusē. “Krasti tie paši, vējš un ūdens cits, vējdēļi pavisam savādāki, tikai sērfings ir mūžīgs,” pasmaida Dainis. Pašapziņas celšanai jāpiebilst, ka kopvērtējumā apsteidzis četrus par sevi jaunākus vīrus.
