58 gadus vecais Stīvs atklāj, kā skriešana "palīdzēja viņu atgriezt dzīvē": 8 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam

"2018. gada maijā man tika veikta ārstēšana, kam sekoja sešu nedēļu ilgs staru un ķīmijterapijas kurss. Tas prasīja milzīgu fizisku slodzi – sešu nedēļu laikā es nometu 1,5 kg un zaudēju visu muskuļu tonusu. Bet arī garīgi es biju ļoti nomākts. Ārstēšanas laikā man bija jāpaliek mājās, jo mana imūnsistēma bija novājināta. Es kļuvu par vientuļnieku. Es biju nomākts un nonācis līdz zemākajam punktam. Atminos, kā mana meita Džesika kādu dienu man teica: “Tēt, tu neesi tu.” Un viņai bija taisnība. Tas bija ļoti grūts laiks man, manai sievai Džinai un mūsu ģimenei."

2019. gadā viņš izlēma cīnīties ar šo depresiju un pievienojās vietējai skriešanas kopienai.  "Kādu dienu sēdēju kafejnīcā, kur atradās arī minētās kopienas cilvēki, kas nesen bija noslēguši treniņu. Es saklausīju viņu smieklus un redzēju kā viņi viens otru atbalsta, un tad es sapratu, ka vēlos būt daļa no tā visa," norāda Stīvs.

Lai arī viņš nekad nebija bijis liels skrējējs, grupas atbalsts palīdzēja viņam ne tikai atgūt fizisko formu, bet arī garīgo līdzsvaru. Skriešana, kas sākās kā vienkārša pastaiga, ātri kļuva par nozīmīgu daļu no viņa dzīves. "Es klausījos citu cilvēku stāstos, un viņi klausījās manī. Mēs viens otru ļoti atbalstījām. Sākumā skriešana bija sekundāra, salīdzinot ar sarunām, kas man palīdzēja atkal kļūt sabiedriskākam. Bet, jo vairāk es skrēju, jo vairāk jutu, ka mana garīgā veselība uzlabojas," norāda vīrietis. 

Ārsti, kas uzraudzīja viņa vēža ārstēšanu, bija pārsteigti par to, cik ātri viņš no ārstēšanas atguvās, bet pats Stīvs ir pārliecināts, ka būtiskus uzlabojumus viņam sniedza tieši skriešana un skriešanas komūna. "Skriešana mani atgrieza dzīvē," norāda vīrietis.