Viss sākās ar publisku paldies - Edija Pipara labdarības stāsts
Edijs Pipars ir cilvēks, kuram labdarība kļuvusi par dzīvesveidu un misiju. Viņa spontāni sniegtā palīdzība kādai ģimenei reiz aizsāka kustību "Palīdzēsim viens otram", kas šodien palīdz simtiem cilvēku.
Labdarība – šo vārdu visbiežāk dzirdam Ziemassvētku laikā, kad nevilcinoties esam gatavi iesaistīties un kādam palīdzēt. Bet mūsu vidū ir arī cilvēki, kuriem labdarība ir ikdiena. Viņi nesavtīgi velta savu laiku, daļu savas dzīves, lai palīdzētu tiem, kas ir vieni, kam klājas grūti un kas paši par sevi nevar parūpēties. Viņi dod ticību, cerību un tik ļoti vajadzīgo sajūtu, ka tu šai pasaulē neesi viens.
Edijam Piparam palīdzēšana līdzcilvēkiem bijusi dabiska un pašsaprotama jau kopš bērnības. “Mamma allaž sacīja, ka ir svarīgi palīdzēt otram. Kaut vai šķietami sīkās un vienkāršās lietās, piemēram, palīdzēt atnest pirkumus no veikala,” atminas Edijs. Bet to, ka labdarība reiz būs viņa galvenā nodarbošanās darbs, Edijs nebija iztēlojies. Viņa iztēlē karjeras ceļš bija šāds – savs uzņēmums, tā izaugsmi veicinoši darbi, regulāri ceļojumi. Dzīvei bija cits plāns.
Vienam viss nav pa spēkam
Kādu laiku Edijs strādāja Anglijā un atvaļinājumā atbrauca uz Latviju. Sociālajos tīklos viņš ieraudzīja lūgumu palīdzēt – kādai ģimenei bija nepieciešama pārtika. Edijs to sarūpēja un nogādāja. Sekoja publisks paldies, un pēc tam Edijs personīgi sāka saņemt vēstulītes ar saucieniem pēc palīdzības. “Nodomāju – kādēļ ne? Naudu biju nopelnījis, varēju atļauties nopirkt pārtiku tiem, kuriem tās trūka. Turklāt es zinu, kā ir, kad nav ko ēst. Nāku no ļoti trūcīgas ģimenes. Bada sajūta ir viena no šausmīgākajām, ko cilvēks var piedzīvot,” Edijs ir vaļsirdīgs. Lūgumu kļuva aizvien vairāk, un vīrietis saprata, ka vienam palīdzēt visiem lūdzējiem vairs nav pa spēkam. Iesaistījās arī draugi un paziņas, un tad Edijs nolēma, ka jāizveido labdarības kustība. Tā spontāni un neplānoti vienas nakts laikā Facebook tapa grupa ar nosaukumu Palīdzēsim viens otram. Kā reģistrēta sabiedriskā labuma organizācija tā darbojas jau astoņus gadus.
“Kādu laiku mēģināju darbus apvienot, ik pa laikam arī mainīju darbavietas, bet sapratu, ka cieš mana veselība. Nonācu dilemmas priekšā – vai nu iet prom no labdarības, vai no darba. Bet – no kā dzīvosi? Mans iekšējais princips allaž ir bijis tāds, ka no ziedojumiem nekad neņemšu līdzekļus atalgojumam. Izeja atradās – sākām rakstīt projektus, un izdevās piesaistīt Eiropas fondu finansējumu.” Tas deva iespēju darboties ar dubultu jaudu, integrēt sabiedrībā dažādus cilvēkus un ieviest jaunus darbības virzienus.
Visu sarunu ar Ediju Piparu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 5. decembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv. Tur arī par savu labdarības pieredzi stāsta Ilva Liepniece un Ivita Samlaja.
