Ko runā tīmeklī: labāk bez gredzena, nekā pirksta

Annija platformā “Threads” ar smaidu uzdevusi jautājumu: “Prasās šovakar uz skandālu. Tāpēc jautājums jums – kāpēc precēti vīrieši nevelk laulību gredzenu? Es to neesmu sapratusi, bet jums ir iespēja pateikt ticamu iemeslu.”

Krists: “Dažos darbos, valkājot gredzenu, var palikt bez pirksta.”

Jana: “Kā reiz teica mana deju skolotāja: ja tevi uztrauc, ka laulātais, dejojot uz skatuves, noņem gredzenu, man tev ir sliktas ziņas – problēma nav gredzenā.”

pirmo_reiz: “Mums ar vīru vispār nav pat nopirkti laulību gredzeni, jo abiem gredzeni nepatīk un nešķita, ka tādus vajag. Man ir saderināšanās gredzens, kuru arī nenēsāju. Tiem, kas te iebilst, ka bez gredzena nevar zināt, vai brīvs – varbūt vienkārši nevajag līst iepazīties ārpus tindera?”

Uldis: “Precējies jau gandrīz 13 gadus. Nevalkāju ne gredzenu, ne pulksteni, ne ķēdīti. Vienkārši nepatīk tā sajūta. Ja tas ir domāts kā rīks, lai parādītu, ka esi aizņemts/a, tad uzskatu, ka nekāds gredzens neglābs, ja pašam cilvēkam nav vēlmes ar sirdi pildīt doto solījumu.”

Jānis: “Jums galvā no kaut kurienes ir ielikts – ja precējies, jābūt gredzenam. Ja ticīgais, jābūt krustiņam. Ja klausās country mūziku, jābūt rūtainam kreklam, platmalei un jābrauc ar “voyager”. Tādēļ arī nesaprotat.” 

Renārs: “Braucu ar “Volvo” un man nav sandales ar garām zeķēm.”

Daina: “Ko maina gredzena esamība? Lai mednieces zina, brīvs vai aizņemts?”

r.rozitis33: “Es personīgi par savu darba vietu varu pateikt, ka darba laikā labāk ieteicams bez gredzena, lai to vienkārši nesabojātu (nesalocītu utt). Attiecīgi, ja darbs kā man ar dzelžiem un smagumiem. Bet citādāk, nu, galīgi neredzu iemeslu, kāpēc to nevilkt. Manuprāt, ar to būtu jālepojas un jārada visiem, ka tāds ir un ka Tev ir kāds, kas Tevi gaida atpakaļ mājās. Mūsdienās ko tādu, diemžēl, atrast ir grūti.”

Uldis: “Nepatīk, ja kaut kas tik ļoti ir klāt rokām. Nav ne rokassprādzes, ne īsti pulksteni gribas vilkt, gredzens īpaši ciešs un radīja diskomfortu. Tas arī viss, bez jebkādiem zemtekstiem un dziļas domas, vienkārši nepatīkama sajūta.”

Ilona: “Darba specifikas dēļ bieži nevelk, piemēram, elektriķi, mehāniķi un citi. Gan tāpēc, ka gredzenu var sabojāt, bet galvenokārt tāpēc, ka tas var radīt traumu risku.”

Līga: “Šodien tieši bijām izvēlēties un mērīt gredzenus, lai ir skaisti, lai ir patīkami sajust uz pirksta, lai ir ērti, un kaut kā ļoti patika abiem tā sajūta, ka viņš ir...”

Elizabete: “Ķip, novelkot gredzenu, vīrietis uzreiz attopas citai virsū? Gredzens ir simbols, ir forši, ja nēsā, bet neko nenozīmē arī, ja nenēsā. Tāpat ir taču pāri, kas gadiem dzīvo kopā neprecēti, vai tad vīrietim būtu jābūt mazāk uzticīgam, jo nav gredzens pirkstā?”

Iļja: “Pazīstu pāri, kuri abi staigā bez gredzena, jo “zagsā” sarakstījušies, gredzenus nolēma pēc tam kārtīgā kāzu ceremonijā uzvilkt. Visu laiku sanāk atlikt lielās smukās kāzas.”

Zane: “Gredzens ir simbols .Tā nēsāšana neko nenozīmē patiesībā. Es neesmu vīrietis, bet laulības laikā nēsāju gredzeni reti.”

Vita: “Mums bija ļoti šauri gredzeni, no svaru zāles stieņiem gredzens kļuva 6kantīgs...”

Ilze: “Mēnesi pēc kāzām gāja palielināt, sasprāga, un tā arī deviņu gadu laikā nav pārkausējis par jaunu. Tāpēc mans vīrs nenēsā.” 

Alise: “Darbs, sports, svars, veselība. N-tie iemesli. Bet nesatraucies, tas, ka kādam gredzens pirkstā, tas vēl nenozīmē, ka šis neturpina meklēt to īsto un vienīgo.”

Elīna: “Var jau uztetovēt. Netraucēs ne darbā, ne novilkt varēs. Bet kāpēc nevalkā – pieļauju,ka daudz iemeslu – daudzus jau komentāros var redzēt.”

Ilona: “Nepatīk potenciālais risks, ka rīkojoties var satraumēt pirkstu. Līdz ar to pirmo 1–2 gadus panēsāja, tad nākamos 20 retu reizi atrod un uzvelk. Es arī jau kādu brīdi nenēsāju. Traucēja.”

Randa: “Sievietes drīkst nevilkt? Es nevelku, jo sāka spiest, un man ir jutīga āda, bieži ap gredzenu uzradās alerģiska reakcija. Protams, tā ir zināma neērtība sadzīvē, jo dažkārt nākas komunicēt par savu attiecību statusu – tas nav uzreiz nolasāms.”

Juris: “Zinu sievietes, kas nevelk. Nav jau spiesta lieta. Biežāk gan būs jāpaskaidro statuss, nekā, ja valkātu gredzenu. Bet gredzenu jau var “pastiept” pie meistariem, lai der.”

Paula: “Draugam tāda darba specifika, ka gredzens būtu bīstams.” 

Zaiga: “Jo vīrs pazaudēja gredzenu mēnesi pēc laulībām.” 

Dita: “Ar vīru gredzenus nesājam uz kreisās rokas, viens no nosacījumiem, būs tuvāk sirdij, un otrs, vīram netraucēs darbā. Un netraucē arī.”

Karina: “Mēs arī, bet tas tāpēc, ka Čehijā tā ir pieņemts!”

Dita: “Pie mums jau uz šo šķībi skatās.” 

Vanillacofffeee: “Mans vīrs pazaudēja laulību gredzenu dzīvoklī. Pirms mīcīja smilšu mīklu, novilka un “droši” nolika, pēc tam vairs nevarēja atrast. Visur izmeklējāmies, pat miskastēs, bet nekā. Tad nu staigā bez.” 

ja_ne.leja: “Laulājoties uzlikām viens otram, jo nu tā gandrīz visi dara, kāpēc ne utt., bet vēlāk, staigājot pa dabas parku, ievēroju apgredzenotu putnu un tā jocīgi palika. Man ir tas gredzens, reizēm uzlieku kā rotu, ja gribas ko spīdīgu. Vīram arī ir, kaut kur vasarnīcā laikam.” 

Iluta: “Manam pirkstam vairs neder tik labi tas, kas derēja pirms 24 gadiem. Der otras rokas zeltnesī, bet tad daudz jautājumi varētu rasties cilvēkiem. Noņēmu vienreiz knapi pec rokas ievēršanas durvīs un tā ari neuzliku atpakaļ. Kaut kad aiznesīšu pastiept (pat nezinu, vai to var izdarīt) velkas jau 2–3 gadus.”

Liene: “Mierīgi var pastiept, ja nav iestrādāti akmeņi. Ar akmeņiem tik viegli nebūs to izdarīt.”

Agnese: “Manējais pazaudēja laukos, remontējot traktoru. Tā viņš domā, kaut kur tur noteikti ieminās zemē. Dusmīga nebiju, ne jau speciāli.”

Malvīne: “Iemesli, kā jau minēts, var būt visdažādākie. Bet galvenā doma, kurai absolūti piekrītu – vīrietim, kuram var uzticēties, nesagādās problēmas norādīt savu attiecību statusu arī bez gredzena, savukārt tiem, kuriem ir vēlme krāpt, gredzens nebūs šķērslis.”

Ivars: “Kas vēl nebūs! Varbūt vēl zīmogu uz pieres uzspiest vai akmeni kaklā iekārt, vai arī vienkārši ar karogu rokās staigāt?” 

Karīna: “Vīrs ķīmiķis, ja būs gredzens, bez pirksta var palikt!” 

Brigita: “Mans vīrs iesita roku mašīnas durvīs, pirksts pampa, ņēma nost gredzenu, lika kabatā. Vēlāk izrādījās, ka aizlicis garām. Varbūt bijām kādus pāris gadus precējušies. Jaunu nepirkām, tā arī dzīvojam. Jau 44 gadus un ne vainas!”

Ilmārs: “Ir kam nepatīk gredzeni. Maniem vecākiem ir laulību gredzeni, bet nav tos vilkuši ārpus ceremonijas.”

Heino: “Es gredzenu nēsāju 34 gadus, bet bija periodi, kad ņēmu nost drošības dēļ. Automehāniķiem, bāžot rokas visādās šaurās vietās, var rasties problēmas.”

Ieva: “Mums tādu nav. Laulību apliecina laulības apliecība, gredzens nav obligāti. Vīrs negribēja, jo nodarbošanās dēļ tik un tā būtu bieži jāvelk nost, savukārt es negribēju tikai sev.”

divas.abeles: “Vīram vienmēr pirkstā, bet man šobrīd nav, jo esmu tikko pēc grūtniecības un vienkārši resni pirksti. Nevaru uzvilkt.”

Gabriela: “Pazaudēja, un mums tā arī nekad nav licies svarīgi nopirkt vietā citu, tas ir tikai metāla gabals, kas neko negarantē. Varbūt uz 10. kāzu gada dienu.”

3dayswonder: “Gredzens uz tā pirksta nospiež artēriju, kura ved uz sirdi.”

Lāsma: “Darba specifika neļauj. Bet tas jau nenozīmē, ka nevar pēc darba uzvilkt vai brīvdienās. Un ir vīrieši, kas nevar darba dēļ vilkt pirkstā, tad kar sev kaklā. Lasu, ka dažiem traucējot. Nezinu, cik lieli tad tie gredzeni. Bet nu es savu gredzenu vispār nejūtu.”

Līva: “Es pie gredzena pieradināju sevi gadu. Man vispār nepatīk nēsāt rotaslietas, šķiet, spiež un žņaudz.”

Stella: “Mans tēvs nevilka, jo strādāja par virpotāju un traucētu. Mans vīrs arī nevelk, jo nenēsā rotaslietas. Vispār stulbums tas gredzens ir, tas neko nepierāda un negarantē.”

Igita: “Es biju precējusies 40 gadus un jau pēc pirmās nedēļas nolēmām nenēsāt. Apgredzenotas vistas sajūta. Mana iniciatīva.”

Anita: “Alerģija. Max nedēļu var nonesāt, tad sāk niezēt un iekaist. Tā ka nu jau gadus 5 nenēsā.”

Lorita: “Ar vīru esam precējušies gandrīz 5 gadi. Viņš strādājot servisa viņu salauza – iespieda pirkstu. Man vienkārši viņš kļuva par mazu. Šobrīd esam bez gredzeniem.”

Baiba: “Manas mammas vīrs ir galdnieks! Labāk bez gredzena, nekā ar norautu pirkstu!”

Iveta: “Darbs, drošības apsvērumu dēļ. Es arī nevelku nu jau vairākus gadus, jo darbs ar aukstiem ūdeņiem, un tad krīt nost utt.”

Ance: “Mēs, liekas, labi ja gadu nonēsājam. Nav ne man, ne vīram pirkstā. Traucē tie gredzeni darbā, un vispār nepatīk nēsāt nekādus gredzenus. Tā ka nav tā, ka tikai vīrieši nevalkā.”

Sabīne: “Mūsu ģimenē es esmu tā, kas staigā bez gredzena.. Vispirms es viņu pazaudēju un gadu staigāju bez, pēc tam atradu un uzreiz laimīga uzmaucu pirkstā. Tajā pašā dienā pēc stundas braucām uz Saulkrastu ugunsdzēsības depo griezt pušu, jo vairs nedabūju nost, un pirksts sāka pampt. Tagad man ir pārgriezts laulības gredzens skapī kastītē, kuru gribu kaut kad salabot. Jau ceturto gadu laboju. Kad jau tik ilgi nostaigāts bez viņa, tad kaut kur izgaist tā lielā vajadzība pēc gredzena.”