Leģendārā žurnāliste Velta Puriņa: “Vajag ļauties dzīvei”

Daudziem jūs joprojām asociējaties ar Panorāmu. Pastāstiet nedaudz par tiem laikiem!

Kad sāku strādāt Panorāmā, tās galvenais redaktors bija leģendārais Jānis Dimants. Mans pirmais iespaids bija, ka viņš ir ļoti bargs, kaut patiesībā jau tā nebija. Viņš man deva darba uzdevumu – atspoguļot Latvijas zinātni un zinātniekus, vēstīt par jaunumiem šajā jomā. Pats sarežģītākais šajā uzdevumā bija tas, ka man vajadzēja runāt tā, lai skatītāji viegli uztver ziņu. Tam bija jābūt vienkāršam vēstījumam par mūsu Latvijas zinātniekiem.

Man ļoti paveicās ar šo darba uzdevumu – bija 12 Zinātņu akadēmijas institūti, kuros es jutos ļoti labi. Tā bija cita pasaule! Turklāt zinātniekus, kuriem bija jāstāsta par savu darbu, bija tik ārkārtīgi interesanti vērot, jo viņi visi centās man palīdzēt un sarežģītās lietas mēģināja izstāstīt vienkāršos vārdos. Man ļoti patika šis darbs, un domāju, ka tas patika arī Jānim Dimantam, jo lielajās sapulcēs, kas notika regulāri, vismazāk man piesējās tieši par attieksmi, kā mēs savu sižetu rādījām galvenajā ziņu dienesta informācijas raidījumā Panorāma.

Visu rādīt un stāstīt taču nedrīkstējāt?

Nebūt! Bija norādījumi, kāpēc jādara tā un šitā, glavļits (Galvenā literatūras pārvalde, iestāde Padomju Savienībā, kas veica cenzūras funkcijas – red.) arī mūs pārbaudīja. Piemēram, no Zinātņu akadēmijas augstceltnes nedrīkstēja filmēt un rādīt pilsētas skatus, jo varētu redzēt stratēģiski svarīgus objektus. Padomju Savienībā daudziem skatiem bija uzlikts slepenības zīmogs, lai, piemēram, nevarētu atšifrēt, kur iet vadi.  

Pienāca astoņdesmito gadu nogale, gaisā virmoja Atmodas noskaņas…

Astoņdesmitie gadi bija ļoti darbietilpīgi. Nezinu, cik tagad to laiku var patiesi atspoguļot, jo vieni to uztvēra tā, bet citi  – pavisam citādi. Kāds varbūt ar bailēm par to, kas tagad tālāk būs, ka mēs varbūt nevaram iet tik strauji uz priekšu, ka varbūt vēl nevaram tik brīvi runāt.

Aptuveni 1987. gada nogalē mēs sajutām, ka PSRS kaut kas sāk buksēt. Maskavā parādījās raidījumi, kuros bija drosmīgāki žurnālistu izteikumi un komentāri. Un arī Panorāma nebija nekāds izņēmums. Uzdrošinājāmies sākt ar mazumiņu – neteicām Padomju Latvija, bet vienkārši Latvija: Latvijas zinātnieki, Latvijas Zinātņu akadēmija. Tas bija kolosāli, ka varējām neteikt, piemēram, Latvijas Sociālistiskā Republika, bet tikai Latvija. Tad jau tā īpašā sajūta, ka varēsim pavisam brīvi runāt, bija ļoti tuvu, un gribējās skatītājiem nodot tās vēsmas, kas virmoja gaisā un bija vēl tikai nojaušamas.

Mums, sākotnēji pavisam nelielai cilvēku grupiņai, radās ideja, ka sestdienās Panorāmu vajadzētu veidot garāku nekā citās dienās, vairāk stāstīt gan par nedēļas aktuālajām ziņām – tādām, kas spridzina cilvēku sajūtas –, gan atspoguļot dažādus pasākumus, kuros jau virmoja Atmodas dvesma. To varēja just it visur! Cilvēki mums ziņoja par nelikumībām, pāridarījumiem, par acīmredzamiem vietējās varas pārākuma demonstrējumiem. Gribējām veidot sižetus no Latvijas reģioniem un no Rīgas par to, kas notiek, par to, kas iezīmē Atmodas sākumu. Mūsu mērķis bija parādīt dažādus pārkāpumus, ko īsteno varas pārstāvji, pazīstami komunistiskās partijas darbinieki, ziņot par ļoti grūto situāciju, kādā dzīvo cilvēki. Stāstīt par Latvijas nacionālo karogu. Baidījāmies, ka Panorāmas vadība varētu pateikt – neko tādu nevajag taisīt, vajadzētu piesargāties, jo tā tikai var saasināt situāciju. Bet, kā par brīnumu, mums atļāva rīkoties. Kādam vajadzēja iesākt iet to ceļu, kas pirms tam nebija atbalstīts, turklāt nebija arī zināms, kā uz šādu ieceri reaģēs Latvijas Televīzijas vadība.

Ticējāt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams?

Nē, bet mums bija cerība. Atceroties to visu, mani joprojām pārņem saviļņojums. Kā mums tur gāja!

Bija tik daudz notikumu, ko piefiksēt, bet ar tā laika aparatūru būt ātram un mobilam bija grūti. Tomēr mums izdevās. Bija ļoti svarīgi parādīt kaut vai minūti garu materiālu, kur kāds ārzemju latvietis ir atbraucis vai cits zināms cilvēks pasaka kādus iedvesmojošus vārdus, kas silda sirdi, aicina nenolaist rokas un turpināt iet šo ceļu, lai Latvija būtu brīva. Uzsvērt domu, ka Latvijai ir jābūt brīvai, neatkarīgai demokrātiskai republikai – jo tad jau mēs vēl bijām Padomu Savienībā.

Jānis Dimants vienmēr aizstāvēja sestdienas Panorāmu. Atceros, ka saņēmām ļoti skarbu vēstuli no kādas skatītājas. Kad par to stāstīju Jānim Dimantam, viņš man teica: “Veltiņ, sakiet visu! Droši lasiet – ja vajadzēs, aizstāvēšu.” Tajā brīdī es domāju, ka tagad varu visu, ka man ceļš vaļā. Bet tā gluži arī nevarēja, tomēr vajadzēja būt bremzēm, kaut vai tikai tādēļ, lai nesaasinātu situāciju. Tolaik, ja tiktu dota pavēle mūs apstādināt, tā tiktu izpildīta. Šeit es runāju, piemēram, gan par Krievijas armijas klātbūtni, gan par toreiz spēcīgo Latvijas kompartiju, kas daudz ko varēja ietekmēt. Ja būtu pavēle Puriņu atlaist, nezinu, vai mani aizstāvētu. Mēs jau neviens tajā laikā nevarējām būt droši.

Bailes nemaz nebija?

Protams, ka bija – katrā no mums. Bailes par ikvienu momentu, kas bija Atmodas laikā. Tās nepārgāja! Neviens taču negāja kā aklais dundurs. Turklāt bailes bija nevis par sevi, bet balstītas vēsturiskajā pieredzē, ka tas, ko tu dari var skart visu ģimenei, visu dzimtu. Sākumā pārdzīvojumi bija lieli, bet ar laiku pie tiem pieradu, un bailes kļuva ikdienišķas. Paldies sapratnei, paldies Dievam, ka viss beidzās labi, jo draudu jau mums netrūka.

Kaut gan viss varēja izvērsties arī citādi…

Protams, un visi to apzinājās. Lai mūs nevarētu iesūdzēt tiesā par dažādiem juridiskajiem jautājumiem, piemēram, par karoga lietošanu, es uzdrošinājos zvanīt toreizējam Latvijas PSR tieslietu ministram Viktoram Skudram vai viņa vietniekam Imantam Kaužēnam. Viņi piekrita sniegt man padomu, kad tas būs nepieciešams. Šie kungi man palīdzēja pareizi traktēt daudzas lietas, kas toreizējai varai varētu būt nepatīkamas, tā, lai to varētu rādīt, lai nebūtu problēmu, bet par faktu tiktu runāts. Arī jurists Vilhelms Kozlovskis, kurš iestājās par sociālajiem jautājumiem, neliedza padomu. Savukārt Panorāma centās būt klāt, kad tika pieņemts lēmums par kādu cilvēku, kurš bija pretojies esošajai varai. Domāju, ka Panorāmas klātbūtne kaut nedaudz mīkstināja sodu.

Jūsu pusē bija arī tauta. Vai jūs to jutāt, esot ekrāna otrā pusē?

Domāju, ka Panorāmai tie bija ziedu laiki tieši cilvēku atbalsta ziņā. Tā laika Panorāmas popularitāte attiecas pilnīgi uz ikvienu, kurš tur strādāja. Un pats galvenais – mums bija milzīga tautas mīlestība. Tauta bija kopā ar mums… jeb drīzāk otrādi – mēs bijām kopā ar tautu. Ja tauta būtu apklususi un cilvēki mūs – žurnālistus, visus, kas strādāja televīzijā, – tik ļoti neatbalstītu, tad būtu bijis daudz sliktāk. Mēs atradāmies tautas paspārnē. Piemēram, ziņām krievu valodā sižetus veidoja žurnālists Aleksandrs Mirļins, kurš tagad ir pasniedzējs universitātē, un kādā piketā pie televīzijas žurnālistu aizstāvībai bija plakāti ar uzrakstiem Rokas nost no Mirļina. Bija sajūta, ka visi esam kopā. Kad man jautā, kurš tad bija par, kurš pret, es vienmēr atbildu – kāda tad tam visam tagad ir jēga? Nevajag dalīt! Dzīve liek vērtēt visu citādi. Nevar pateikt – tu biji slikts tādēļ, ka tu neiesaistījies. Tie bija sarežģīti laiki.

Panorāma sestdienās pavēra pavisam citu skatu uz Latviju, uz reālo situāciju.

Šiem sižetiem bija liela piekrišana, un tas bija milzīgs pavērsiens visā televīzijās saturā. Cilvēki mums zvanīja, sāka sūtīt vēstules, fotogrāfijas ar to, ko piefiksējuši. Panorāmai bija daudz ārštata korespondentu un tika iesaistīti vēl vairāk, lai varētu iespējami labāk atspoguļot notikumus. Un tad pa īstam sākās Atmoda! Pēc dažiem mēnešiem propagandas redakcijā tapa arī raidījums Labvakar, Latvija!.

Esat ļoti sievišķīga, bet jums ir tāds iekšējais spēks. Tas ir iedzimts vai uztrenēts?

Nē, tas nav uztrenēts un nav arī pārmantots, drīzāk tas ir ieaudzināts. Es uzaugu laukos. Ģimenē mums bija pieņemts, un arī mani tā mācīja – ja tev ir uzticēts kāds darbs, lai cik tu būtu uztraukts vai negribētu, tev tas ir jāpadara. Jau kopš bērnības zināju – ja man uzdod kādu darbu, man tas ir jādara. Ja jāravē, tad jāravē, lai kā es tajā laikā gribētu lasīt brāļu Grimmu pasakas. Darbs manā ģimenē bija augstu vērtēts, tāpēc man ir kauns slikti strādāt. Tiešām! Vienkārši kauns slikti strādāt. Ja man uzdod darbu, es gribu to izdarīt labi, ļoti labi. Turklāt mani vienmēr pavada uztraukums un nedrošība. Es pat nezinu, kā citreiz to noslēpju, laikam tāpēc, ka koncentrējos uz darba uzdevumu. Ja mans uztraukums un nedrošība nav pamanīti, tad ir labi, bet tie, kas pamana, tie man komplimentus nesaka. (Velta nogroza galvu un domīgi pasmaida.)

Arī tagad ir uztraukums – pat ar tik lielu pieredzi?

Ir, protams! Un tas var daudz ko ietekmēt. Tūlīt jāsākas filmēšanai, es apsēžos un redzu, ka man nav teksta vai ka esmu aizmirsusi kādu piezīmju lapiņu. Esmu diezgan haotiska, tāpēc tā mēdz notikt. Bet dīvainā kārtā kaut kā koncentrējos, un viss sanāk labi. Iespējams, esmu uztraukusies tāpēc, ka man ir kauns slikti strādāt. Mūžīgi ir bijis kauns. Jā, arī mācīties slikti bija kauns.  

Latvijas Universitātē studēju vēsturi un pasniedzēju stāstīto centos pierakstīt pēc iespējas precīzāk. Piezīmju klade man bija kā Bībele. Mājās, to pārlasot, kaut ko ar sarkanu atzīmēju, kaut ko ar zaļu pasvītroju. Man bija savi kodi. Ja eksāmenā bija jautājumi, kuros bija atļauts izmantot pierakstus, pēc kodiem vieglāk varēju atrast nepieciešamo informāciju pēc redzes atmiņas.

Man ļoti patika seno laiku vēsture pie pasniedzēja Svelpes, tāpēc arī pirmo kursa darbu izvēlējos rakstīt par seno laiku olimpiskajām spēlēm. Man šķita, ka seno laiku vēsture ir kā pasaka! Šajā priekšmetā pierakstu klade man bija īpaši izrotāta – tur bija gan zīmējumi, gan pasvītrojumi, gan izceltas domas. Pasniedzējs, iedams man garām, pacēla kladi un parādīja to visai auditorijai – paskat, kāda studente, kāda attieksme! Viņš mani paslavēja visu priekšā, bet auditorijā valdīja tāds klusums... Tajā brīdī izjutu nevis lepnumu, bet kaunu. Un tikai kaut kur dziļi, dziļi sevī arī gandarījumu…

Tagad mākat pieņemt komplimentus, uzslavas?

Nē! (Atmet ar roku un sakautrējas.) Ja mani kāds slavē, jūtos ļoti neērti un īsti nezinu, ko darīt. Esmu gan iemācījusies pateikt paldies, kaut gan man gribētos teikt – tas taču nav nekas sevišķs! Man kaut kā gribas attaisnoties, teikt, ka nav vērts mani slavināt, it īpaši publiski. Tas ir dīvaini… Es it kā meklēju attaisnojumus tam, kāpēc man tā pasaka, kāpēc mani paslavē. Nesen iegāju kafejnīcā pēc kafijas, stāvu rindā, kāds kungs uz mani skatās, skatās un tad jautā: “Vai tik jūs neesat Velta Puriņa?” Saku: “Jā, esmu!” Viņš: “Paskat, kā – es jau esmu sirms un pensijā, bet jūs vēl strādājat, un mati tādi paši!” Es sāku smieties, samulsu un vienkārši atbildēju – tā gadās…

Jums ir svarīgs citu viedoklis, tas, ko kāds pasaka, ko jums norāda? Tagad jau mēdz teikt, ka nav vērts citos klausīties, jādzīvo tā, kā pašiem labi.

Nekad neesmu bijusi pašpietiekama. Kā citi tagad saka, ka viņi ir pašpietiekami – visu zina, visu var. Es tāda neesmu. Bieži vien sarunās ar cilvēkiem tieku pārtraukta tāpēc, ka citi ir it kā gudrāki par mani un viņu viedoklis tiek ņemts vērā, bet es palieku gandrīz bez vārda. Saku, ka, manuprāt, ir tā un tā, bet mani atspēko, jo, redz, esot tā un šitā. Bet es taču nevaru zināt visu! Vai tad man nedrīkst būt viedoklis par kādām lietām?

Es apbrīnoju mūsdienu jauno paaudzi. Viņi ir krietni gudrāki, vairāk informēti par visu, kas notiek. Tāpēc es vienmēr viņus mudinu iet un kaut ko darīt, neklusēt. Jaunie cilvēki domā daudz tiešāk, daudz konstruktīvāk formulē savas domas un redz nākotni, es pat teiktu, daudz savādāku. Viņiem ir mērķis, uz kuru iet. Tas nav sapnis, bet mērķis! Un tas ir ļoti svarīgi. Mani visu mūžu ir vajājuši sapņi un sapnīši par to, kas es gribētu būt, kā es gribētu un kā man patiktu, ja būtu. Mērķi formulēt ir ļoti grūti. Tagad es skatos uz mazbērniem un priecājos par to, ka viņi ir gudri. Man patīk, ka viņiem dzīvē ir skaidrs mērķis. Viņi jau no 7.–8. klases zināja, uz ko tiecas. Man tā nebija. Kad mani mazbērni runā par savām izvēlēm, vecāki viņus ļoti atbalsta. Viņi var pārspriest visu, kas šķiet svarīgs, turklāt bērni zina, ka vecāki būs viņu pusē. Tas ir ļoti svarīgi. Viņi, protams, cīnās paši, ir ceļā uz savu profesijas izvēli, bet vecāki vienmēr ir blakus kā drošais plecs.

Par ko jūs sapņojāt? Dažreiz jau no sapņiem veidojas arī mērķi.

Man bija tikai sapņi. Bērnībā kopā ar kaimiņu meiteni spēlējos ar lelli. Kad spēlējām veikalos, es gribēju būt veikalniece, jo veikalā visapkārt bija konfektes, Gotiņas, šokolāde un citi gardumi. Pēc laiciņa es jau gribēju būt bērnu ārste, jo atcerējos, ka mēs taču arī slimojam.

Kāpēc izvēlējāties studēt vēsturi – tas arī bija sapnis?

Nevienam neesmu teikusi, bet mans sapnis bija studēt Medicīnas institūtā, jo gribēju būt bērnu ārste. Tolaik, kad es augu, bija citi laiki. Tagad skatos, kā mani bērni runā ar saviem bērniem par profesijas nozīmīgumu. Man īsti neviens nepalīdzēja izdarīt izvēli. Jā, bija skaidrs, ka jāmācās, bet tas bija tā – kaut ko izvēlies un ej studēt. Trīs mani skolasbiedri bija nolēmuši stāties vēsturniekos, un es nolēmu darīt tāpat. Man negribējās būt vienai pašai starp svešiniekiem, tāpēc šādi jutos visdrošāk. Uzņemti ar pirmo reizi tikām tikai divi – es un Ilgvars Batulis, kurš tagad ir vēstures profesors. Atceros, ka tad atkal sajutos neērti, jo es vienkārši gāju līdzi, bet man sanāca. Turklāt vēsture man ļoti patika, ne velti man pēdējā ceturksnī bija 17 piecnieki. Kāpēc gan lai es neturpinātu to studēt? Manuprāt, vēsture ir ļoti interesanta. Ar savu vēsturi mums būtu jālepojas katram, un ir burvīgi, ja vecāki vai vecvecāki jau maziem bērniem stāsta atmiņu stāstus par to, kā bija, kā nebija, kas ir zaudēts, kas iegūts. Pastāsta par mūsu tautai nozīmīgiem notikumiem. Man bija daudz jautājumu, uz kuriem man atbildēja vēstures studijas. 

Tomēr bija arī kāds sapnis, kas piepildījās. Kad jau studēju, ļoti populārs bija žurnāls Rīgas Modes, un man bija liels sapnis demonstrēt modes. Ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu atsaukties uz aicinājumu jaunajām modelēm, bet vienmēr kaut kas atturēja. Kad atkal izsludināja konkursu, domāju, ka jāiet, bet viena neuzdrošinājos, tāpēc meklēju kompanjonu. Toreiz spēlēju Latvijas Universitātes rokasbumbas izlasē un pajautāju savai komandas biedrenei, vai viņa negrib kopā ar mani iet uz Rīgas Modēm. Aizgājām. Tur mūs, trīs dāmas, pētīja no visām pusēm. Pēc pāris dienām uzzinājām rezultātus. Un ko tu domā – mani paņem, bet viņu ne! Bijām sarunājušas, ka piekrītam tikai tad, ja paņem abas, un mans sapnis izplēnēja gaisā.

Bet, kad jau strādāju Panorāmā, Gunārs Dūzis uzaicināja mani līdzi uz filmēšanu šūšanas uzņēmumā Latvija. Tur man vajadzēja nodemonstrēt pāris tērpu, jo tehniskā skate jau bija notikusi. Pēc tam pie manis pienāca fabrikas pārstāve un aicināja demonstrēt modes tehniskajās skatēs. Vari iedomāties – trīs skatēs biju modele!

Vai mode jūs vienmēr saistījusi? Kad gatavojāmies intervijas fotosesijai, ļoti precīzi raksturojāt, kas jums piestāv un kādu apģērbu negribētu.

Mans vienīgais kritērijs ir smuki vai nesmuki, patīk vai nepatīk. Varu teikt, ka, sākot žurnālistes gaitas, mani audzināja, lai es būtu piemērota kadram – melns, balts, blūzes, žaketes, polsteri. Kadrā esot labi jāizskatās kaut vai līdz vidum! (Smejas.) Ārpus kadra varu atļauties kaut ko brīvāku, bet es tāpat, apģērbu pērkot, vienmēr padomāju, kur es ar to varēšu iet, vai tas derēs kadram vai tikai aizkadram. Skatītāji ir ļoti vērīgi kritiķi! Ja kaut ko uzvelku ne tā, tad vai nu zvana, vai sūta vēstules. Panorāmas laikā zvanīja dispečeram, kas mums pēc tam nodeva ziņu, piemēram, kāds zvanīja un kritizēja, ka ka tev atkal uz pieres par daudz matu. Citreiz saņēmu vēstuli, kurā bija norādīts, lai beidzu taču vilkt kādu konkrētu apģērba gabalu. Visvairāk aizrādījumu, nievājošu izteicienu un kritikas ir bijis par manu astīti. Pirms pāris mēnešiem to nogriezu, bet jutos tik slikti. Kad mati atauga un atkal tos varēju saņemt astītē, beidzot sajutos atkal kā es.

Atmodas laikā tautas daiļamata meistare Andra Kuļikovska no Ilūkstes man atsūtīja divas tamborētas krādziņas. Es vienmēr ar tām izrotājos, ejot kadrā. Drīz vien to pamanīja citas tamborētājas un sūtīja man savus darinājumus, līdz ar to krādziņas varēju pamainīt. Paldies visām dāmām par tām! Krādziņas vēl tagad man ir – stāv skapī, pilnas atmiņu.

Zinu populārus apģērbu zīmolus, bet pati tiem nekad nepievēršu vērību. Man svarīgi tikai tas, vai izskatos labi, nevis tas, kādi zīmoli man ir mugurā.  Agrāk biju konservatīvāka, tagad atļaujos vairāk, arī šo to košāku. Nereti man bērni kaut ko uzdāvina, bet es uzreiz nevaru to apģērbu uzvilkt. Kad kādus divus gadus tas ir nostāvējis skapī, esmu pie tā pieradusi un tad atļaujos uzvilkt. Varbūt esmu vecmodīga… Bet visu mūžu tāda!

Mums nebija viegli vienoties par intervijas laiku, jo katru dienu jums ir kaut kādi darbi, plāni, darīšanas. Vai kādreiz negribas mieru, vienkārši palaiskoties?

Gribas. Tad es iedomājos, ka esmu kaut kur Alpos, mazā namiņā, baudu dabu un klusumu. Es nezinu, kā man tur būtu… Es neciešu vientulību! Man ļoti svarīgi ir cilvēki. Vēlos būt starp cilvēkiem, bez viņiem nekādi nevaru.

Arī es mēdzu neko nedarīt un skatīties televizoru. Labprāt dodos uz koncertiem. Augustā ar ģimeni plānojam braukt pa Latgali, kur ir manas saknes. Ja būs vēl pieejamas biļetes, noteikti aiziešu uz kādu pasākumu Gorā, jo nekad neesmu tur bijusi. Ceru, ka nekas nemainīsies un braucienu nevajadzēs atlikt.

Esat elastīga un spējat ātri piemēroties jaunajai situācijai, ja kādi plāni pēkšņi sabrūk?

Jā. Es gan darbā, gan dzīvē ļoti labi māku pielāgoties, un mana pieredze rāda, ka ikvienu situāciju, kas sākumā varbūt šķiet kaut kas traks, var atrisināt. Piemēram, pēkšņi sāk līt lietus, bet ir jāiet uz interviju. Un tad nez no kurienes, kā uz burvja mājienu, uzrodas gan lietussargs, gan pārējais ekipējums, un var iet filmēt un runāt. 

Man nestrādā nekādi solījumi. Zinu, ka var saplānot, izdomāt visu pa punktiem, bet dzīve ir neprognozējama – pēkšņi kaut kas mēdz pamainīties. Jāmāk pārmaiņas pieņemt. Vajag ļauties dzīvei un reaģēt uz to – iebilst, aplaudēt, lepoties, raudāt. Bet virzīties tikai uz labu. Un vēl vajag priecāties par to, kas mums ir.