Intervijas
2023. gada 14. septembris, 07:30

Gacho: "Nekad neplātos, ka esmu populārs, jo zinu, kur cilvēks var nonākt"

jauns OK

Gata Irbes jeb Gacho dzīve šobrīd ir visai piesātināta: tik tikko pabeigta augstskola, finiša taisnē atrodas Gata grāmata – atklāts stāsts par bērnību, pusaudzību, narkotikām, attiecību peripetijām un ceļu uz mūziku.

Žurnāls jauns OK ar Gati tikās īsi pirms lielākā notikuma viņa muzikālajā karjerā – lielkoncerta Mežaparka lielajā estrādē.

Sāksim ar visvienkāršāko – kā tev iet?

Interesanti, ka tieši šorīt par to iedomājos – sēžu, brokastoju, un gan manī pašā, gan apkārt viss šķiet tik patīkami... Domāju – ja šodien kāds pajautātu, kā man iet, ko es atbildētu? Redz, šis jautājums man sen nebija uzdots. Es gan vienmēr saku, ka viss ir labi, taču šodien teiktu – spīdoši! Piederu pie tiem, kuri novērtē, ka esi vesels, ka veseli ir tuvinieki un draugi, ka man klājas labi. Tāpēc arī nekad neplātos, ka esmu populārs, un nesaucu sevi par zvaigzni – jo labi zinu, kur esmu bijis, un zinu, kur var nonākt. Priecājos, ka varu pilnībā paļauties uz draugiem – ja ar mani (tpu-tpu-tpu!) kaut kas notiktu, viņi mani atbalstītu. Tas ļauj vieglāk elpot un dod sirdsmieru.

foto: Oļegs Zernovs

Kā šobrīd rit tava dzīve?

Es darbojos, attīstos, viss iet uz augšu. Manuprāt, dzīvē – vismaz man – galvenais ir tas, lai cilvēks darītu to, kas vislabāk patīk. Arī tas nodrošina sirdsmieru. Paldies Dievam, es mīlu to, ko daru. Šobrīd gan vienlaikus sakritis ļoti daudz darāmā, bet es nesūdzos – otrādi, pat priecājos, jo tas viss attiecas uz jomām, kuras man patīk.

Par pēdējo svarīgo notikumu – augstskolas absolvēšanu. Kāpēc izlēmi studēt?

Sākotnējā teorija bija  – lai tad, kad man būs bērns, es varētu viņam būt  piemērs. Man šķiet svarīgi, ka ģimenē ir kāds ar augstāko izglītību. Otrām kārtām, nācās rēķināties ar dzīves realitāti – nezināšanas un nemācēšanas dēļ esmu pazaudējis daudz naudas. Vienā, otrā, trešajā biznesā... Līdz beidzot sapratu, ka tas ir tāpat kā ar automašīnu – ja nezini teoriju, braukšanu nenoliksi; brauc vienu, divas vai nez cik reižu. Ja nesaproti, ko nozīmē vienvirziena ceļš – viss, tu esi izgāzies. Tāpēc izlēmu studēt uzņēmējdarbību un vadību. Tā kā man ir restorāns-picērija O’Sole Mio, tas nāk tikai par labu. 

Restorānā tu visu koordinē pats vai arī tev ir tik labs pārvaldnieks, ka vari neuztraukties?

Paldies Dievam, personāls ir ļoti zinošs un profesionāls, pie mums strādā arī trīs itāļi. Visi lieliski pārzina savus pienākumus, vadītāja ar visu tiek galā. Tur ir tiešām forši! Man ir arī partneris Vladimirs, viņš šajā biznesā ir krietni ilgāk. Ikdienā pats iebraucu uz kādu latti, picu gan cenšos katru dienu neēst, lai kā arī man garšotu. Mēģinu uzņemt svaru ar citiem produktiem.

Dabūt klāt, nevis nost?

Jā, mana problēma ir nepietiekams svars, un es baigi cīnos, lai dabūtu to klāt.

Cik laba problēma...

Jā, ne viens vien grib ar mani mainīties. (smejas) Es ēdu daudz – piecreiz dienā. Dzīvesbiedre visu laiku stāv pie plīts, bet viņa saka: ja tu tā jūties labāk un ja treneris liek – aiziet!

Mūziķa Gacho tetovējumi

gallery icon
12

Tagad tu audzē muskuļu masu?

Jā, eju uz džimu, cilāju svarus, lai dabūtu klāt muskuļu masu – tad izskatos un jūtos labāk. Varbūt tie ir kompleksi, jo esmu par tievu. Esmu uzaudzējis desmit kilogramus; ja tos paņemtu nost, es būtu burtiski kārns. Man jāuzstājas, jābūt formā – ir taču svarīgi arī patikt cilvēkiem! Pats gan narciss neesmu (smejas), bet atpazīt atpazīstu – pavērojot dažus cilvēkus zālē, nevar nepamanīt, cik uzkrītoši, cik aizrautīgi viņi sevi vēro spogulī... Jā, OK, tu esi ļoti sevī iemīlējies. 

Tu šķieti vislabākajā nozīmē vienkāršs cilvēks. Tev zvaigžņu slimības nav bijis nekad – pat ne uz brīdi, pat ne pēc pirmajiem lielajiem panākumiem?

Par to vienkāršību. Te var citēt krievu teicienu: “Esi vienkāršāks, un cilvēki pie tevis tieksies.” Vienmēr visus esmu uztvēris kā līdzīgus. Kā jau teicu – es zinu, kur esmu bijis, un zinu, kur cilvēks var nokļūt.

Nekad nedrīkst sevi turēt augstāk par citiem, jo nevar zināt, kas tevi gaida aiz stūra. Varbūt tā ir sava veida iekšēja trauksme, tomēr ir labi to apzināties.

Es arī nejūtos ne ar ko citādāks, katram taču ir savs darbs: viens ir mūziķis, cits – baņķieris, pārdevējs vai galdnieks.

Agrāk biedri no grupas bieži aizrādīja: Gati, tev ir zems pašnovērtējums, tu esi pārāk paškritisks! Tev tomēr nekaitētu arī drusku izrādīties, iztaisīties svarīgākam. Esmu par to daudz domājis – vai es varētu būt bišķiņ augstprātīgāks, iedomīgāks, jo tomēr esmu kaut ko sasniedzis. Tajā pašā laikā savus sasniegumus ne par ko īpaši augstu neuzskatu, arī nekādus griestus sev nenosaku.

Tomēr populārs tu esi, panākumi tev ir, un pamats piepūsties būtu...

It kā jā – pēc fakta. Bet man neiznāk... (smejas) Daudzi teikuši – tu esi “uztaisījis” Arēnu! Vienu Arēnu, otru, visi koncerti izpārdoti, tagad gatavo Mežaparku – tas mūziķim ir viss, tā ir virsotne! Papīri tīri, gandrīz jau varētu iet prom. Bet es to neuztveru kā griestus, jo zinu, ko varētu sasniegt vēl. Ja domā, ka visu jau esi paveicis, sākas stagnācija. Man ir labs piemērs, uz ko tiekties – tā pati Prāta vētra. Ja viņi var savākt uz koncertu piecdesmit tūkstošus, bet es nespētu ne piecpadsmit, tad ar manu mūziku kaut kas nav kārtībā. Tad sāc analizēt – Gati, kas notiek, kāpēc? Skaidrs, ka visi mūziķi tādās kategorijās nedomā, bet es esmu to ieņēmis galvā un pie tā strādāju.

Mesa un Gacho koncerts Mežaparkā 19.08.2023.

Sestdienas, 19. augusta, vakarā Mežaparka Lielajā estrādē apmēram 20 tūkstošu klausītāju klātbūtnē izskanējis mūzikas projektu "Mesa" un "Gacho" lielkoncerts "25 ...

gallery icon
80

Prāta vētra tomēr atrodas citā nišā.

Protams! Bet, redzi, te jau ir tā biznesa stratēģija – mans uzdevums ir popularizēt hiphopa kultūru. Ko es arī panācu, kad uztaisīju MESAS projektu. Par Gacho, par MESU un hiphopa kultūru kā tādu uzzināja arī cilvēki, kas no tā atradās ļoti tālu.

Tā ir balta patiesība. Mana radiniece teica: “Es neko daudz nezinu par repu, bet šitais man patīk!” Tas ir labs rādītājs.

Tieši tā! Un ir tikai laika jautājums, kad es pavirzīšos vēl par gabaliņu uz priekšu.

Noprotams, ka tā nav tikai godkāre, bet arī sava potenciāla apzināšanās.

Tā ir gan sevis pierādīšana, gan apziņa, ka mūzika sniedz visai plašas radošas iespējas – vari eksperimentēt uz visām pusēm. Turklāt mūziķim dziesma nekad nav pabeigta – dziesma jau jādod ārā, bet vienmēr ir – ai, tur vēl varēja to un to... Savā ziņā baigi labi, tu arvien attīsties. Protams, ja vienā brīdī nenobremzē, var aiziet galējībās.

Repa mūzika ir ļoti pateicīga dažādām izpausmēm: vari repot, vari – ja proti – dziedāt. Tagad, starp citu, es eju mācīties dziedāt pie Annas Zankovskas (Katō). Vēl par to zvaigžņu slimību – lai gan piepūties neesmu, gandarījums ir. Tas jau pabaro jebkuru darītāju – ja nebūtu gandarījuma, kāda jēga? Godīgi sakot, reizēm joprojām nespēju noticēt – bāc, ko mēs esam izdarījuši... Tas ir iespaidīgi, tas ir wow! Saku “mēs”, jo milzīgs nopelns ir manam draugam Kasparam Jansonam.

Varbūt dīvains piemērs – bērēs, kad aizgāja viena un otra vecmāmiņa, tajā brīdī it kā pat nepārdzīvoju, stāvēju, skatījos... Atskārsme par notikušo kopā ar bēdām mani pārņēma tikai pēc kāda laika. Pēc lieliem koncertiem bijis līdzīgi – protams, kad koncerts beidzas, esmu priecīgs, ka tas aizvadīts godam, bet tās lielās sajūtas...

foto: Oļegs Zernovs

Tev sevi gandrīz jāpierunā uz priecāšanos?

Jā, prieks pats neiestājas. Nezinu, varbūt tāpēc, ka ik koncertu gaidu ar lielu uztraukšanos, jo man ir šausmīgi bail. Sajūtas ir divējādas. Man ļoti patīk uzstāties, atrasties publikas priekšā, būt pasākumā galvenajam, priecēt cilvēkus. Baidos tikai no viena – sajaukt vārdus. Tas dara tramīgu visu koncerta laiku – tā, ja es tagad paskatīšos sāņus, tad kaut ko ieraudzīšu un viss nojuks... Tagad man drošības sajūtai ir suflieris, jo dziesmu ir ļoti daudz.

No pašas skatuves tev nav bail?

Nepavisam, tur jūtos kā zivs ūdenī. Kad uzstājos ar Gacho projektu, kura dziesmas paredzētas vairāk jauniešu auditorijai – tās rakstīju, kad man pašam bija divdesmit seši septiņi gadi  –,  man vispār nav bail. Tās dziesmas ir vieglāk izpildīt, jaunieši dejo, un ir sajūta, ka es visu kontrolēju. Savukārt ar MESAS projektu ir citādi – tur vairāk nāk pieaugusi publika – veiksmīgi cilvēki, kuri var būt vecāki par mani, izglītotāki. Un, ja tev skatās mutē...

Biji Gacho, tad nāca MESA. Kāpēc tieši MESA, kā radās tas vārds?

Kad domājām jauna projekta nosaukumu, mētājāmies ar visādām idejām un kāds visā tajā vārdu gūzmā izteica vārdu “mesa”. Kad tas izskanēja, man bija tā – wow! Jā, es šito jūtu, man tas patīk, es to ņemu! Patīk pēc garuma, pēc izmēra, bet pirmām kārtām tīri pēc sajūtām. Tam nebija nekāda sakara ar vārda nozīmi. Vēlāk, kad iegūglējām un parādījās garīgs skaņdarbs korim, nolēmām – nu labi, arī par tēmu, derēs!

Kā tu pats labāk jūties – kā Gacho vai kā MESA?  

MESA ir blakusprojekts, kas paver citas iespējas. Projektu tā nosaucu, lai cilvēki justu atšķirību. Gacho ir mans skatuves vārds kopš jaunības, es turpinu būt arī Gacho, to jau vairs nemaz nevarētu no manis atdalīt.

Tu savā topošajā grāmatā ļoti atklāti stāsti ne tikai par izaugsmes ceļu mūzikā, bet arī par dzīves ēnas pusēm – gan par bērnības drūmo daļu, gan vēlāko gadu pārbaudījumiem: narkotikām, attiecību peripetijām un melna izmisuma brīžiem. Vai tevī tiešām nav saglabājies rūgtums pret vecākiem?

Par to, kā uzvedās tēvs, es vēl ļoti daudz esmu noklusējis. Savā ziņā labi, ka tas notika, kad biju vēl pavisam maziņš, tad bērns vieglāk spēj pārkāpt tam pāri, aizmirst. Kad tu esi maziņš, tu taču nezini, ka var būt arī citādāk. To, ka man pietrūka atbalsta, emocionālās iesaistes, saprotu tagad. Taču es piedzimu, kad mammai bija astoņpadsmit. Pati vēl pilnīgs bērns, ko viņa varēja zināt no audzināšanas – kā vajag, kāpēc vajag tā... Turklāt vēl tajā laikā.

Man ar mammu ir ļoti labas attiecības – vienmēr ir bijušas. Mamma taču mani nepameta, viņa jau šā vai tā centās darīt tikai labu, jautājums tikai, kā tas ir izdevies. Ar tēvu attiecības ir neitrālas, sazvanāmies, tiekamies, bet mīlestības man laikam nekādas nav. Arī viņš tādu nekad nav izrādījis, no viņa puses es nezinu, kas tas ir. Bet aizvainojuma man nav. Žēl, ka viņš dzeršanas dēļ ir zaudējis laiku un veselību.

Tēvs bija labs sportists, viņam strādāja smadzenes, viņš varētu būt labs biznesmenis. Reiz mamma par to, kas notika starp viņiem abiem, piedāvāja pastāstīt ko vairāk. Atbildēju, ka negribu. Es jau tā esmu ļoti emocionāls – ja zinātu vairāk, varbūt man būtu grūti skatīties viņam sejā. Lai vai kā, savā ziņā esmu viņiem abiem pateicīgs, jo citos apstākļos arī es šobrīd nebūtu tas, kas esmu. Bet nu skaidrs, ka tie ir mani panākumi! (smejas)

Tie ir tikai tavi panākumi. Saki, vai no augstskolas saņēmi to, ko gaidīji?

Es melotu, ja teiktu, ka man noderēja viss, ko tur māca. Piemēram, ar grāmatvedību manā vietā nodarbojas grāmatveži. Taču tas noteikti bija to vērts – ko man vajadzēja, es saņēmu. Turklāt gribēju būt zinošāks, izglītotāks. Ir labs teiciens – ja tu esi gudrākais telpā, tu neesi īstajā vietā. Es arī labi apzinos, cik liela nozīme ir videi – gribēju atrasties starp studentiem, lai būtu spiests kustināt smadzenes.

Gacho ekstrēmās nodarbes

Mūziķis GACHO jeb Gatis Irbe aizrāvies ar BMX frīstailu, boksu, kā arī koncertos lec publikā.

gallery icon
9

Kas tevi pamudināja rakstīt grāmatu?

Motivācijai ir vairāki aspekti. Man prasīja – kāpēc tu raksti tagad, nevis piecdesmit sešdesmit gadu vecumā? Atbildēju – pag, pag, es jau tagad sāku daudz ko aizmirst! Tas ir viens. Otrs – cilvēkus vēstījums interesē, kamēr tu esi atpazīstams, zenītā. Bet pats galvenais – savā ziņā tā ir pieredzes nodošana, kas varētu noderēt citiem; būt pamācoša vārda vislabākajā nozīmē. Ja pieredze ļauj, varbūt varu kādu iedvesmot, iedrošināt. Kāpēc nedalīties?

Šobrīd var teikt, ka tu šajā vecumā, laikā un vietā jūties labi?

Arī par to esmu daudz domājis. Tikko biju uz citu interviju, man saka – tev tūlīt būs četrdesmit, pusmūža krīze... Teicu, ka neko tādu nejūtu – man ir daudz darāmā, daudz hobiju, daudz braukāju ar močiem. Varbūt kāds cits to tikai četrdesmit gados sāk, jo viņam ir pusmūža krīze – būs mocis, būs mīļākā, būšu atkal jauns! Tā pusmūža krīze vispār ir tāds stereotips, ko visiem ar varu bāž virsū. Kā man tagad būtu jādomā? Ā, man ir četrdesmit, puse mūža, tātad atlicis tikai četrdesmit gadu, un jāsāk par to gruzīties? Esmu novērojis, ka, ja esi laimīgs, katrs gads, kurā tu šobrīd dzīvo, pieder pie taviem labākajiem gadiem. Protams, kad man bija piecpadsmit, domāju – nu, nē, kādi divdesmit pieci, tas jau ir vecs, viss... Trīsdesmit – vispār! Ko tādam vēl dzīvot? Pienāk mani divdesmit pieci, es braucu ar BMX, viss forši. Un tā tālāk. (smejas)

Un kas tev sagādā tādu tīru bērna prieku?

Daudz kas! Man patīk braukāt ar skeitbordu. Ar draugiem savācamies, palēkājam ar dēļiem. Ik pa laikam izbraucu arī ar BMX. Viss aprīkojums stāv mājās kopš jaunības. Svētdienās ar draugiem aizbraucam uz pirti, pasēžam.

Ko tu dari kopā ar savu dzīvesbiedri?

Ejam pastaigāties, daudz vizināmies ar moci, daudz ceļojam. Mīļās vietas ir siltās zemes: Āzija, Indonēzija. Kopā arī daudz slinkojam. Pat ne slinkojam – darām neko. Piemēram, skatāmies trulus raidījumus, jo dzīve reizēm ir tik piesātināta, ka vajag pauzi. Šīs ir manas pirmās attiecības, kurās es jūtos brīvi, jo nav nekāda spiediena. Mēs nestrīdamies, var teikt, valda harmonija. Viņa mani pieņem un atbalsta. Man ir ļoti svarīgi, ka blakus ir cilvēks, kura atbalstu es jūtu.

Tu grāmatā raksti, ka esi jūtīgs un sentimentāls. Tevi aizkustina arī filmas, dzīvo līdzi ar sirdi un dvēseli?

Zini, man ļoti patīk prieka asaras. Cenšos arī mūzikā, vismaz MESAS dziesmās, panākt, lai dziesma raisītu gaišo pārdzīvojumu. Ar filmām ir tieši tāpat – es varu sākt raudāt nevis tad, ja kāds mirst, bet tad, kad pienāk laimīgas beigas. Drāmas neskatos, tās man ir par smagu.

Vai tagad mamma ar tevi lepojas, dzīvo līdzi?

Manuprāt, mamma pēc dabas ir tāda, kas neprot izpaust jūtas uz āru. Arī tagad viņa nekad nesaka – tava jaunā dziesma gan ir skaista! Ar šodienas prātu esmu to sapratis un pieņemu. Tagad laikam pietiek ar to, ka zinu – mamma par mani priecājas un atbalsta. Agrāk gan es justos ievērojami labāk, ja atbalsts tiktu izteikts arī vārdos.

Esi teicis, ka tev sevišķi nevedas ar grāmatu lasīšanu.  Tiešām neesi izlasījis pavisam nevienu?

Nē, nē – esmu! Pēdējā bija “Domā kā mūks”. Neteiktu, ka man nepatīk lasīt, es nespēju koncentrēties, man grūti noturēt uzmanību – tam laikam ir izdomāts arī kāds gudrs nosaukums. Lasu, bet pats nezinu, ko esmu izlasījis. Grāmatai jābūt tik aizraujošai, lai domas neaizpeldētu, bet tādu vēl neesmu atradis.

Starp citu, kad lasīju savas grāmatas pirmo uzmetumu, teicu Kasparam: eu, man ir tik interesanti, ka pilnīgi nevaru atrauties! Varbūt tāpēc, ka tas ir par mani. (smejas) Lasīju katru vakaru ar lielu aizrautību. Ceru, ka arī citiem būs tikpat interesanti.

Tu esi ļoti draudzīgs. Vai ir arī tādi cilvēki, kuriem tu negribētu pat apsēsties blakus?

Uzreiz atmiņā nāk epizode, kas norisinājās pirms gadiem septiņiem astoņiem. Man uz ielas pienāca klāt kāds vectētiņš un palūdza mazliet naudas. Tas nebija nekāds dzērājs vai bomzis. Diemžēl tobrīd man nebija, ko iedot, un es riktīgi sabēdājos. Vēlāk stāstīju par to draugam un viņš man atbildēja: “Kāda starpība, pie pakaļas! Ja viņam nav naudas, pats vainīgs.” Katram esot jādomā tikai par sevi, un pie d..., kas notiek ar citiem. Lūk, tādus necilvēkus es savā tuvumā negribu. Kretīni.

Manuprāt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu. Ir tik patīkami, ja ir, uz ko paļauties, atbalstīties. Skaudīgi cilvēki arī man nepatīk. Skopuļi... Viņiem droši vien ir savi apsvērumi. Es neesmu skops, otrādi – varbūt tas pat ir mīnuss. Ja man ir nauda, gribas visus apdāvināt, izdarīt kaut ko labu.

Vai pats izjūti to, ka tevi apskauž?

Reizēm, ja tas izskan publiski. Kad viens vai otrs par mani pasaka kaut ko sliktu – bez argumentiem, tikai tāpēc, lai pateiktu kaut ko nejauku. Zini, kā – ja tev nekā nav, tev nav arī, ko zaudēt. Vari izrunāties, kā gribi. Es paskatos uz cilvēku, kurš bez jebkāda pamata izteicies par mani nekorekti, un tad varbūt tiešām ieslēdzu to “skatu no augšas” – kur tu vispār esi? Tevi nevar ne pamanīt, ne saskatīt, un tu nu būsi tas, kurš teiks, ka mana mūzika ir tāda vai šitāda. Uz to karavānu jau rej tikai tie, kuriem pašiem trūkst. To es saprotu, bet saprotu arī, ka skaudība būs dzīva vienmēr.

Skauģim taču ir patīkami vismaz verbāli pazemināt kādu, kurš par viņu ir pārāks.

Zinu, arī pats esmu ar to cīnījies. Jaunībā tādas izpausmes bija, tad sapratu – ja tu noliec kādu, kas par tevi ir izglītotāks, veiksmīgāks, gudrāks, turīgāks, tātad tevi tas aizskar. Par laimi, atskārtu, ka ar sliktajām īpašībām var strādāt, turklāt ar panākumiem. Tu nevari braukt ar žiguli un apķēzīt mersedesu (smejas), bet mēs redzam, ka tieši tā arī notiek. 

foto: Oļegs Zernovs

Tagad esi ar sevi mierā vai tomēr raksturā kaut kas vēl šķiet uzlabojams?

Esmu nepacietīgs un impulsīvs, arī slinks. Slinkums ir galvenais, ar ko cīnos. Izteiktāks slinkums gan parādās tad, kad viss ir kārtībā. Tad sākas – nu, to varētu darīt arī rīt vai parīt. Grūti jau tā mainīties... Ir arī citi aspekti, pie kuriem šajos brieduma gados strādāju. Kādreiz biju tik impulsīvs, ka nedomājot uzreiz visu šāvu ārā.  Ziepes sanāca visu laiku. Tagad cenšos būt apdomīgāks.

Taču principā tu esi tiešs cilvēks?

Ļoti tiešs! Tiešums zināmā mērā ir arī tavu panākumu atslēga – ja nebūsi pats, tu nebūsi īsts. Mēs esam kūtra tauta, varbūt arī pagļēva – vismaz mūzikā tā esmu novērojis. Kad jāizsaka savas domas, tad ir...

... lai bļauj viņš, es pastāvēšu un paskatīšos?

Jā, tieši tā! Problēma skar visus, bet uz piketu lai iet tie citi. Tāpēc arī mēs pieciešam visu to, ko pieciešam.

Kāda ir tava pilsoniskā pozīcija – vai tu seko līdzi tam, kas notiek valstī?

Ik pa laikam skatos ziņas. Neregulāri. Kas mani besī – ņemam to pašu Nekā personīga. Vienu laiku skatījos, ļoti interesēja – atmasko, uzrok problēmu, bet... atmasko – un nekas! Nākamajā raidījumā atmasko nākamo – un atkal nekas! Es kā tāds lohs – nosēdies, dzīvoju līdzi – vai-vai-vai-jā-jā-jā, kādi malači, nu tik būs!... Izrādās, nebūs vis. Parādiet taču vienreiz, ar ko tas beidzās, citādi – tikai uzrokat, bet nākamajā reizē nāk kaut kas cits, ar ko pārklāt iepriekšējo.

Tam jāseko līdzi ilgtermiņā, uzreiz jau tas rezultāts nav dabūjams.

To es saprotu, bet vismaz man tā arī neizdevās sagaidīt nevienu risinājumu. Ir divi ceļi. It kā vieglāk būtu nezināt neko, taču tad tu savā ziņā esi bezatbildīgs. Bet, ja zini, tad besies. Es apzinos, ka tā visatļautība, brutāla spļaušana tautai sejā, ir bijusi visos laikos un visās valstīs.

Mani apbēdina, ka latvieši pēc dabas ir tik bezspēcīgi, neuzņēmīgi un pasīvi. Es esmu gatavs iet, darīt, piketēt kaut desmit reižu; atbalstīšu arī citus, neraugoties uz to, ka tā nav mana sfēra, – mediķus, skolotājus.

Tāpēc, ka zinu – atbalsts viņiem ir nepieciešams. Bet bišķi žēl, ka brīžam šķiet – tāds esmu gandrīz vienīgais.

Pāriesim pie materiālajām vērtībām. Tu sevi sauc par šopoholiķi. Vai citus vērtē pēc ārienes? Tev ir būtiski, lai dzīvesbiedrei būtu somiņa par 4500 eiro?

Cilvēkus pēc ārējā nevērtēju – nekādā ziņā! Galvenais ir raksturs un cilvēciskums. Par draudzeni un somiņām. Lai saprastu kontekstu, jāzina, ka savām vajadzībām es tērēju ļoti daudz – tā sacīt, es pelnu, un es varu arī tērēt. Motociklos, detaļās, tjūningos, drēbēs... Un detaļas mocim nemaksā simts eiro – tās maksā tūkstoti, divus un trīs. Es uz to skatos tā – kamēr varu to atļauties un tas nenoplicina ģimenes budžetu, tikmēr man neviens nevar neko pārmest. Ja tas ierobežotu citus, protams, es tā nedarītu. Reiz jautāju dzīvesbiedrei: redz, man jau viss ir, viena mašīna, otra mašīna, jau kļūst neērti, pasaki, ko gribētu tu – varbūt jaunu mašīnu vai somu?

Ja viņa teiktu – somiņu par četriem tūkstošiem, tu akceptētu?

Jā, akceptētu. Bet viņa saka: zini, Gati, man neko nevajag – man viss ir kārtībā! Nu ko mēs tagad – nopirksim somu par trim četriem tūkstošiem? Un tad? Tāpat bija ar zeltu. Esmu viņai pircis briljantus, gredzenus, ķēdes. Reiz viņa saka: labi, tu man to visu pērc, it kā ir pieņemts, ka vīri dāvina zeltus, bet... ko ar to visu iesākt? 

Nu kā – jākar viss virsū un jāiet tautās, lai visi redz!

(smejas) Re, man ir viena zelta ķēde. Pie sevis domāju – ja nopirkšu vēl kaut ko, kur es to likšu? Kad saproti, ka tev nav vajadzības zīmēties, tas kļūst bezjēdzīgi. Tam zeltam nav vērtības. Atstāsi bērniem? Bērni – saviem bērniem? Come on! Ja cilvēkam nav būtiski, kādu somu viņa draugs nopērk savai sievai, viņā nenostrādā reflekss – o, man vajag vēl dārgāku! Tās ir gonkas, tupas gonkas. Laimīgam cilvēkam nav vajadzības tādā veidā pašapliecināties.

Kāpēc es pats tik daudz tērēju apģērbam un lietām, varbūt pat nedaudz slimīgi. Pirmām kārtām – bērnībā man tā ir pietrūcis, un es visu laiku turpinu piepildīt sapņus.

Otrām kārtām – kad kaut ko nopērku, uzreiz kļūst mazliet labāk.

Sava veida stresa dzēšanas paņēmiens?

Acīmredzot. Saka jau arī, ka cilvēks sākot pastiprināti iepirkties, ja kaut kas nav labi attiecībās. Dzīvesbiedre joko: saki, kas ar mums nav kārtībā, ka tu visu laiku skrien uz bodi? Smejos, ka tas nu gan nav par mani. 

Vēl interesanti par to ārējo. Pirms kāda laika gribēju pirkt mašīnu – tiešām ļoti skaistu un arī ļoti dārgu Mercedes. Paņēmu to testa braucienam. Biju ģērbies saplēstos šortos, vienkāršā baltā maikā un parastās čībās, un tādā pusbomža paskatā izkāpu benzīntankā. Piebrauca sieviete dārgā mašīnā un ņēmās mani pētīt, tad vēl kāds... Īsi sakot, biju ievērības cienīgs apskates objekts.

Viņi centās samērot tavu noplukušo ārieni ar smalko mašīnu?

Pat ne tā – viņi vairs mani nevērtēja pēc bomzīgā tēla, bet pēc mašīnas. Stāvēju un domāju – ak, jūs, maitas tādi! Es izskatos pēc bomža, bet mašīnas dēļ jums tas šķiet pieņemami un normāli. Tas man baigi spilgti palicis atmiņā.

Visbeidzot – vai tavā dzīvē bijis kāds atgadījums, kas licis aizdomāties jau gandrīz filozofiskās kategorijās?

Sen-sen, kad biju jauns, man teica – kas, tu traks esi? Šitā aptetovējies! Kā tu tādā paskatā kārtosi darījumus bankā? Un ko tad, ja tev vajadzēs sēdēt pirtī ar biznesmeņiem? Aizdomājos – tiešām, ja nu bankā... Nē, nu ko tad es meklēšu bankā! Pirtī... Nē, nu es taču nekad mūžā ne ar kādiem biznesmeņiem nesēdēšu pirtī! Tad pienāca diena, kad mans draugs Vladimirs teica, ka viņa tēvocis saaicinājis pirtī draugus, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu. Gati, brauc līdzi! Aizbraucam, noģērbjamies, atveram durvis – un tur pie tāda gara galda sēž kādi piecpadsmit vīri, arī noģērbušies. Armēņi, ebreji, latvieši, arī kāds krievs, un ienāku es šitāds – viss aptetovējies! Saku draugam – eu, nu kā es... Te visi kaut kādi miljonāri. Bez manis tur varbūt vēl tikai vienam kaut kas neliels bija uztetovēts. Bet neko, mani pieņēma, kāds esmu. Stāsts ir par to, ka notiek tieši tas, par ko iepriekš biji pārliecināts – tā nebūs nekad!

Analoģiski bija ar banku. Mans atbalstītājs ir Citadele banka – viņi atbalstīja vienu manu koncertu, otru, trešo. Protams, nācās arī pašam iet uz banku. Tā nu sēžu tur pašā augšā ar bankas priekšniecību un domāju – bāc, nu tiešām nekad nesaki nekad! Te nu es esmu...