Reperis Gatis Irbe: "Es esmu pāraudzis Gacho"

Ar ko tu sāki, klausoties mūziku? Kas bija tavi pirmie elki?

Noteikti Jumprava. Igo. Jā, esmu tik vecs. Un pirmajā Mesas albumā sadarbojos tieši ar Jumpravu, Igo, mēģināju saspēlēties ar saviem elkiem.

Tikai pēc tam, kādos deviņdesmitajos, nāca ABBA, Roxette…

Kurā brīdī tev pašam sagribējās muzicēt?

Daudzas lietas mūsu dzīvē ir atkarīgas no vides, kurā tu esi un kādu informāciju tu uzsūc. Kad man bija sešpadsmit septiņpadsmit gadi, gribējās izzināt, kas notiek ārpus mājas, aktīvākās iestādēs. Sāku apgrozīties klubos, tur skanēja mūzika, kas mani pievilka. Mūzikas žanrā, kurā es darbojos – hiphopā jeb repā – viens no piemēriem, kā vajadzētu darīt, kā ir pareizi, bija Gustavo.

Sev un saviem pieciem draugiem

Kurš bija tavs pirmais klubs?

Jim Beam. Nē, vispār Super FM. Aizgāju turp, kad man bija gadi 11...

Vecāki ļāva?

Ļāva, jo tur no diviem līdz sešiem bija diskotēkas jaunākiem, bet no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā – pieaugušāko, kur varēja tikt no trīspadsmit gadiem. Es kaut kā tiku arī tajā. Pa nakti nevazājos.

Jā, klubu būšana mani pamudināja uz mūziku kā tādu. Un tie, ka šajā žanrā ir latviešu izpildītāji, iedrošināja ar to nodarboties. Tas pats Gustavo parādīja to, ka latviski to var darīt, ka arī latviski tas skan. Tas bija grūdiens, ka vajag pamēģināt pašam.

Un kā tu sāki – repoji mājās pie spoguļa?

Atradu līdzīgi domājošus cilvēkus, mēģinājām kopā. Protams, pašā sākumā tas bija smieklīgi – gan tēmas, kuras apspēlējām repojot, gan tas, kā izskatījāmies.

Par ko tad repojāt?

Viena no galvenajām tēmām bija ielas, nolikt narkomānus, pateikt, ka tas ir slikti. Turklāt tajā laikā vienmēr runāju tu personā, par kādu it kā iesaistīto otru personu – tu tur šitā, tu tur tā. Ne par ko citu jau vēl nebija, ko teikt. Tikai tu-tu-tu... Nekāds lielais radošums sākumā nebija. Bet izpausties gribējās.

Tagad tas ir vairāk kā darbs, pieej tam profesionāli no visiem aspektiem, skaties, vai cilvēkiem patiks, kā būtu labāk... Analizē, izvērtē dziesmas struktūru. Tobrīd darīju tikai tā, kā patīk pašam un kā patīk maniem pieciem draugiem.

Kura bija pirmā vieta, kur uzstājies?

Bija tāds klubs Karakums Lāčplēša ielas pagrabā starp Brīvības un Tērbatas. Tolaik darbojos vienā grupā, un leģendārais basģitārists Muravejs mums tur uztaisīja koncertu. Par uzstāšanos samaksāja katram pa aliņam.

Nu, bet man bija kādi sešpadsmit un bija kaifs darīt, honorārs vispār neinteresēja. O, aliņš, paldies! Mums bija degsme, pats process sagādāja baudu. Bet grupa izjuka, kā daudzas, kur katrs ir liela personība un grib būt līderis. Prāta Vētra ir izņēmums. Es, starp citu, atceros Prāta Vētras koncertu savā 100. vidusskolā. Bija kādi 100 klausītāji.

Bet kas bija pirmais darbs, ar ko nopelnīji naudu?

Īsti neatceros, domāju, ka tā tomēr bija mūzika. Bet esmu strādājis arī visu ko citu. Celtniecībā, uzstādīju visādas kameras, signalizācijas, par krāvēju. Ar mūziku nopietnāk sāku nodarboties 2000. gadā, man bija septiņpadsmit. Kaut gan diez vai var teikt, ka tas bija nopietni.

Pašam gan šķita, ka tas ir nopietni, bet patiesībā no tā visa vēl neko nejēdz. Uztaisi dziesmu, un tev šķiet, ka tas jau ir nopietni. Pat nezini, ko ar to iesākt, varbūt jāsūta uz radio. Parādi draugiem, un visi saka, ka super. Jes, esmu to izdarījis! Laikam tas ir mērķis. Jo tu nezini, kā var būt.

Tagad man ir nepieciešams, lai radio stacijas to spēlētu, lai cilvēku atzinība būtu masīvāka. Lai man nepasaka par dziesmu vienkārši “forša dziesma” – foršu dziesmu apkārt ir ļoti daudz. Tiecos uz to, lai pasaka kaut ko vairāk. Man primārais, lai cilvēks no tās ir kaut ko ieguvis, lai dziesma viņu ir aizķērusi.

Kā tu mācījies rakstīt dziesmas? Kā var apgūt repošanu kā profesiju?

Tas notiek pašmācības ceļā. Tāpat kā ar sportu. Jo vairāk trenējies, jo vairāk raksti, jo vairāk attīsties. Gustavo bija viens no piemēriem, kā to var tehniski darīt. Tematiski viņš man nebija tuvs, ne manas tēmas, bet tehniski man patika. Arī attieksme. Tā arī notiek – visu laiku kustini smadzenes, un prasmes dabiski attīstās.

Pastāv dažādi veidi, kā tu vari repot. Vari sapīt atskaņas daudz un dažādi, ka neko nevarēs saprast, bet viss skanēs skaisti un plūstoši. Savukārt es šobrīd rakstu vienkāršāk, it kā kokaināk, bet skaidrāk un cilvēkiem saprotamāk.

Reps ir dzeja?

Jā, reps ir modernā dzeja. Lai visiem būtu skaidrs – repošana ir rečitēšana ritmā.

Bet ar ko sākas dziesma – ar tekstu?

Visam pamatā ir tēma, par ko gribu runāt. Kaut vai galds. To var apspēlēt no visām pusēm, ja tev ir smadzenes. Ir tēma, tad sāc domāt: vai tā ir gruzīga vai drīzāk pozitīva. Vadoties no tēmas noskaņas, producentam saki, kādu mūziku taisīt, – smeldzošu, sirdi plosošu vai kā citādi.

Nevari taču runāt par nopietnām vērtībām un uzlikt virsū kaut ko super jautru. Cilvēki nesapratīs, kā tad to uztvert. Kad producents ir uztaisījis mūziku, sāc rakstīt vārdus. Ik pa laikam skandini mūziku, domā...

Bet tēmas no kurienes tev rodas? Gribi runāt par to, kas tevi uztrauc?

Protams, tēmas ir tās, kas notiek ap mani, ar mani. Man nav globālu tēmu – par kariem vai stihijām. Es dzīvoju šeit un tagad un runāju par to, kas saista mani, manu ģimeni, draugus, līdzcilvēkus. Vismaz šobrīd tēmas ir vairāk sociālas.

Turklāt es arī pats mācos no savām dziesmām. Nav tā, ka visu, ko es pasaku, esmu jau izpildījis. Nav tā, ka mācu cilvēkus dzīvot, jo es jau visu zinu. Nē. Mani vārdi priekš manis paša kaut kādā ziņā ir kā mantra. Esmu pierakstījis un ik pa laikam atkārtoju. Nevaru taču visu sev uztetovēt.

Mesas projekts ir arī par to, lai es sevi izzinātu, lai liktu sev būt labākam, attīstīties, progresēt un paskatīties uz lietām no citas puses. Tāds daudzpusīgs projekts, kas liek domāt un nebūt vienkārši primātam. Augt, attīstīties, būt cilvēkam. Mesas projekts ir par to, lai mēs būtu iecietīgāki, labsirdīgāki un – gribu ticēt – vienotāki. Tāpēc arī labdarība.

Kuras šobrīd ir būtiskākās tēmas, par ko tu gribi runāt ar cilvēkiem?

Viennozīmīgi laika vērtība.

“Velti iztērēts laiks”...

Jā. Piemēram, man velti iztērēts laiks noteikti ir internets. Tā ir mana šā brīža lielākā problēma. Atzīstu, neslēpju – es ļoti daudz laika pavadu internetā, tajā pašā laikā sevi visu laiku mānot. Ja man blakus stāv grāmata un es zinu, ka vajadzētu palasīt, kaut vai paša attīstībai, nelasu, kaut ko skrollēju, kaut ko skatos instagramā. Vismaz feisbuku šobrīd esmu atmetis nostāk. Tagad ir instagrams un jūtube. Tie ir mani lielākie laika zagļi.

Bet tas ir tikai piemērs. Vēl jau var būt neīstie cilvēki, neīstā sabiedrība, kurā apgrozies, un pats varbūt īsti nezini, kāpēc tu tur esi.

Māksliniekam būt nav viegli

Bet kas tev šķiet vērtīgi iztērēts laiks?

Laiks, kas pavadīts kopā ar ģimeni, radīšana, ceļošana, sports. Laiks nav velti iztērēts, ja esmu kaut ko emocionāli, sajūtu līmenī ieguvis. Man dzīvē pats galvenais ir atmiņas, sajūtas, emocijas. Būt bagātam ar sajūtām, ne tikai ar naudu.

Jūtos ļoti gandarīts, ja esmu izdarījis otram cilvēkam kaut ko labu. Vai nu es uzdāvinu kādam kaut ko, vai labu pasaku. Vai viņš ar manām lirikām ir kaut ko ieguvis, tad es jūtos ļoti labi. Daudzi cilvēki labi atsaucas. Zinu, ka mūzika, ko es radu, dara labu. Sākot ar labdarību, beidzot ar pašām dziesmām, to ietekmi uz klausītājiem. Tāpēc tas nav iztērēts laiks.

Dziesmā tu norādi, ka “tuvajiem neatliek”, atgādini “piezvanīt mammai”. Kā pašam ar to?

Diemžēl vecmāmiņas man vairs nav, bet bērnībā ļoti daudz laika pavadīju pie viņas. Mamma man ir gados jauna, mums ir labas, pat čomiskas attiecības, mēs bieži tiekamies, viens otru saprotam. Esmu laimīgs, ka viņai viss ir labi.

Vispār es uzskatu, ka daudzi jaunieši šodien nenovērtē savus vecākus un vecvecākus. Bet pats vērtīgais, uz ko tu vari balstīties, ir mamma. Vienmēr būs tev palīgs, būs, kur atstāt bērnu. (Smejas.) Šajā dzīves lielajā skrējienā mēs nenovērtējam daudzas lietas, kas mums ir deguna galā. Nu, dzīvojam mēs tādā pasaulē – ka tik nopelnīt. Aizmirsti par būtiskām lietām, kaut vai paciemošanos pie ģimenes.

Man tā šķiet ļoti liela vērtība – ja tu esi cilvēcisks. Baigi daudz ir primātu, kas vispār nedomā. Visas tās globālās materiālās padarīšanas dēļ mēs uz daudzām lietām skatāmies nepareizi. Viss ir tik materializējies, sabojājies. Pazūd cilvēciskais faktors. Bieži domājam, ka tik mums vairāk materiālo lietu, nevis garīgo. Es cilvēkos ļoti novērtēju viņu atklātību, patiesumu. Man bieži ar to pietiek, ja jūtu, ka cilvēks ir labs pret mani, ka cilvēks cenšas būt cilvēks, nevis tarakāns, kurš tikai eksistē un domā par savu pakaļu.

Ja tu varētu pasaulē izmainīt vienu lietu, kas tas būtu?

Jāpadomā. Ir daudzas mazas lietas, ko gribētu. (Pauze.) Ai, cik grūti... Gribu kaut ko foršu pateikt. (Pauze.)

Pirmkārt, gribētu salikt visu atpakaļ pa vietām. Tagad tā ir samaisījušās kopā nācijas un kultūras – un tas viss to cilvēku dēļ, kas ir alkatīgi, kuriem prātā ir tikai vara un nauda. Tāpēc arī Eiropā tagad dzīvo sīrieši... Visa pasaule ir sagriezusies kājām gaisā, viss ir sajaucies. Es neesmu rasists, nesaku, ka negribu šeit citas rases cilvēkus, bet tas ir ļoti nepareizi, kā tagad notiek. Es gribētu, lai katrs dzīvotu savās mājās, pie saviem tuvajiem, mīļajiem, pie savas ticības un reliģijas. Ja man būtu burvju kociņš, es likvidētu šo bardaku un dabūtu to visu atpakaļ.

Kas tev pašam sevī nepatīk?

Hmm... Kaut kāda alkatība...

Pēc slavas?

Nē, slavas ne. Drīzāk pēc naudas. Vienmēr šķiet, ka ir par maz. Jo vairāk jūras ūdeni dzer, jo vairāk tev slāpst. Mums nekad nav gana.

Skaudība. Jā, domāju, ka manī ir skaudība. Par to pašu, ko visiem latviešiem, - ka kaimiņam ir, bet man nav. Neslēpšu – manī nedaudz tas ir, bet es ar to cīnos. Ir daudzas tādas lietas manī, ar kurām cīnos, mēģinu nokaut, jo zinu, ka tās mani tikai degradē.

Un slinkums! Slinkums, skaudība un alkatība ir lielākais, ar ko es sevī cīnos. Nevienam nenovēlu. Nu, slinkums ir liels mans pretinieks. Arī par to pašu tēmu – velti iztērēts laiks. Pats sev esmu noformulējis ideju: atrodi laiku ne tikai strādāšanai, bet arī dzīvošanai. Un reizēm vajag paslinkot. Man slinkuma mēdz būt vairāk nekā vajadzētu.

Bet ir labi, ka es to apzinos. Tas nozīmē, ka tu jau ej uz attīstību un agri vai vēlu tos pūķus nobeigsi.

35 gadi ir daudz vai maz? Varbūt sajuti Jēzus vecumu kā būtisku robežu?

Īsti laikam ne. Es visu laiku dzīvoju attīstībā, galvā notiek sprādzieni, nāk pārmaiņas. Kad kaut ko radi, nav rutīnas. Nav tā, ka gribētos teikt: 25 gadi bija mani labākie gadi! Nē. Man visi gadi ir labi. Kā tu sevi noskaņo, ko tu dari ar sevi, tā arī jutīsies.

Māksliniekam gan vispār būt nav viegli. Es bieži esmu nelaimīgs. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka ar mani viss ir forši, bet bieži esmu tā izpumpējies, darot citiem labu, ka pats esmu palicis tukšs.

Nesen runāju ar vienu draugu no Francijas, viņam ir 60 gadi, viņa meitene bija stipri jaunāka. Bijuši 15 gadus kopā. Un viņš saka: aiaiai, viņa nozaga manus labākos gadus..! Domāju: viņam 45 šķiet labākie gadi. Man tagad liekas labākie gadi. Rezumēju, ka jebkuri gadi ir labi, viss atkarīgs no tā, kā tu pats sevi noskaņo, kā skaties uz lietām. Skaidrs, vecums ir vecums, plika galva un tā. Bet daudz ko ietekmē arī tas, ko tu dari.

Kad biju jauns, man tas ir pat dziesmā, teicu, ka gribu dzīvot tikai līdz trīsdesmit, jo pēc tam tu esi vecs, būs neinteresanti, viss slikti, pieaugušā dzīve, jāskatās Panorāma. Bet pienāk tie 30 – un saproti, ka tagad tikai viss sākas.

Gribu bērnu

Tu pieminēji tukšuma sajūtu. Kas tev palīdz atkal piepildīties?

Gandarījums par padarīto darbu. Līdzīgi domājošie cilvēki ap mani. Draugi kā atbalsts. Hobiji. Sports – tā vispār ir liela daļa manas dzīves. Viss aktīvais – skriešana, iešana uz zāli, pludmales teniss, riteņbraukšana... – tas ir mans. Esmu ļoti sportisks jaunietis. Tas man sagādā prieku. Pusi dzīves, līdz kādiem 17 gadiem pavadīju ar BMX.

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc izlēmu palīdzēt tieši bērniem ar kustību traucējumiem. Valsts šādus bērnus īsti neatbalsta, mēs viņiem palīdzam. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez sporta, ka es nevarētu lēkt vai kaut ko citu aktīvu darīt... Gribēju, lai viņiem ir cerība sajust to pašu. Šobrīd esam saziedojuši jau vairāk nekā 50 tūkstošus.

Dzīvē noteikti ir jābūt lietām, kas tev dara prieku. Ja tādas nav, vienalga, lai kas tas būtu – kino vai puķu dobju ravēšana –, tad kaut kas nav kārtībā.

Ceļošana. Cenšos bieži – cik atļauj laiks un finanses – kaut kur aizceļot. Vismaz divreiz gadā. Kad biju jaunāks, man vajadzēja metropoles. Pastāvīgi lidoju uz Ņujorku, man likās, jā, šeit ir kustība! Viss ekšens. Vai Berlīne, Prāga. Galvenais, lai ir centrs. Tagad vairāk izvēlos Āziju, tur zināmā mērā valda anarhija, bohēma, mežonīgāki apstākļi, citas kultūras, cita mentalitāte. Man ļoti patika Bali, vari aiziet uz džungļiem, viss ir tik nemateriāls, nesamaitāts. Izbaudu dabas skatus. Laikam esmu kļuvis vairāk romantiķis.

Bet visā šajā, kas tev palīdz, tu vispār nepieminēji sievieti. Kāda loma sievietei ir tavā dzīvē?

Tad mēs tagad varam pievērsties mīlestībai. Manā dzīvē mīlestība vispār ir galvenais vārds. Visā, ko es daru, ir mīlestība. Man pat uz krūtīm ir uztetovēts „mīlu mīlēt”. Pats izdomāju. Viss, kas ar mani notiek, notiek caur mīlestību. Tev ir jāmīl gan darbs, gan izklaide, gan ģimene – pats par sevi saprotams. Visam pamatā ir mīlestība. Dievs mums ir devis mīlēt, un es ļoti gribu ticēt, ka tieši caur to cilvēks virzās uz priekšu. Nevis tikai tā virspusēji vai tikai sekss.

Bet par sievietēm... Man šis laikam ir vājais punkts dzīvē. Kaut kā iepazīstos ar meitenēm, kuras mācās vai dzīvo ārzemēs, līdz ar to man bijušas tādas attāluma attiecības. Domāju, ka sieviete ir tavs otrs es. Ja tev šoreiz ir grūti sevi motivēt vai kaut kas nesanāk, tad otram ir jābūt tam, kas tevi atbalstīs, grūdīs uz priekšu. Jūs viens otram palīdzat. Man tas šķiet pašsaprotami, ka tev ir jāpalīdz otram, viņš jāatbalsta. Tāds tīmvorks, komanda.

Esi bijis kādreiz precējies?

Neesmu. Ilgstošās attiecībās gan. Bet tas ir mazākais. Es gribu bērnu. Precēšanās pat būtu otršķirīga. Jā, man nav sanācis izveidot ģimeni mana dzīves veida, darba, karjeras dēļ. Varbūt kaut kāds savtīgums tajā visā, ka domā tikai par sevi, mazāk par otru. Kaut kur tas man ir... Bet bērnu ļoti gribētos. Visiem maniem draugiem ir bērni. Arī vecāki saka: ātrāk! Bet es zinu – viss būs labi.

Pieminēji, ka abi ar mammu esat drēbjumāni...

Agrāk tiešām biju tajā ļoti iekšā. No kādiem 17 līdz 28 man ļoti interesēja, kā sauc vai visas Victoria Secret modeles, vajadzēja pazīt visas Latvijas modeles, visu laiku gribējās zināt, kas notiek modeļu pasaulē, kas šodien ir trendīgs, kas vairs nav. Agrāk man ļoti patika skatīties modes skates.

Ne tāpēc, ka smukas meitenes, bija interesanti konkrētā zīmola jaunumi, kā meitene to pasniedz, kādas ir šova kopējās sajūtas. Joprojām man ir pazīstamas daudzas Latvijā zināmas modeles, manai labākajai draudzenei ir sava modeļu aģentūra. Kad satiekamies, saku: nu stāsti, kas jauns! Un mēs visu vakaru norunājam par modeļu biznesu. Man tas joprojām šķiet ļoti interesanti. Mūzika, sports un mode kaut kādā ziņā iet roku rokā.

Agrāk biju liels šopoholiķis, man ir pat viena dziesma par drēbēm. Ir bijis tā, ka man nav naudas, nav ko ēst, bet nopirkšu jaunu džemperi vai bikses. Man likās, ka vai katru dienu jānopērk kaut kas jauns. Nevarēju uzvilkt vienu un to pašu apģērbu otru reizi – jo cilvēki to ir redzējuši, padomās, nu, ko tu staigā vienās un tajās pašās drēbēs. Man bija galējs fetišs uz to. Biju pavisam apmāts.

Šodien, ja salīdzina manu stilu ar citiem piemēriem, tad esmu viennozīmīgi garlaicīgs, vienveidīgs, vienmuļš. Apzinos, ka ir daudz stilīgu jauniešu, kas ģērbjas tā, kā būtu jāģērbjas. Man daudz kas nepatīk, baigais grandžs. Bet viņi zina, ko dara, seko līdzi trendiem. Man ir viens mīļš zīmols, ko valkāju, – Dsquared. Man patīk viņu kvalitāte. Un – Reebok, kas ir mani atbalstītāji. Apzinos, ka tas ir komerciāli, vienkārši, bet man šobrīd nav gribēšanas tērēt laiku, lai ņemtos, pucētos, meklētu... Tam vajag ziedot daudz laika. Es šobrīd labāk uzvelku baltu kreklu un stūrēju taisni. Tērēju enerģiju citur, nevis pie spoguļa vai meklējot blogos, kas ir aktuāls. Agrāk iedziļinājos visās niansēs. Man bija svarīgi, ko par mani padomās. Ja esam godīgi, tas, kā tu apģērbies, tā tu sevi prezentē apkārtējiem. Skaidrs, ka tas ir svarīgi. Nevari apģērbties kā bezpajumtnieks.

Vari. Tas taču ir modē.

Jā, pareizi, tas ir modē. Bet esmu to pāraudzis. Man jātiekas ar cilvēkiem, kas mani tādu nesaprastu. Bet – katram savs. Kā jūties, tā ģērbies.

Koncertā ar orķestri būs fraka?

Man būs kādi trīs luki. Šobrīd par to domā imidžmeikers. Will see. Jā, smokings būs. Pārējie divi luki būs atbilstoši dziesmām.

Vienam no Latvijas hiphopa pionieriem Ozolam ir sava apģērbu līnija. Tev nekad nav gribējies pašam ko tādu radīt?

Neesmu domājis. Mums ir Mesas tēkrekli, uztaisījām sadarbībā ar zīmolu Miesai. Uz Arēnas koncertu būs jauni krekli, paši taisām.

Bet skaidrs – ja gribi būt profesionāls, tu nevari uzņemties daudzas un dažādas lietas darīt pats. Ir jāizdara izvēle. It kā varētu pieslēgt cilvēkus, lai taisa, bet tad tas nebūtu es. Ja es kaut ko prezentēju cilvēkiem, tad gribu, lai tur būtu iekšā mans es, personiskums. Bet man kaut kam tādam nav laika.

Es izvēlos muzicēt. Lai tu būtu profesionālis, tev ir jābūt ar visu sirdi un dvēseli tajā iekšā. Ja esi vēl citās lietās, tad kaut kur sanāks pļak-pļak. Es negribu taisīt neko tādu, kas it kā ir, it kā nav. Lai dizaineri taisa lietas, Latvijā viņu ir ļoti daudz. Nevaru teikt, ka man viss patīk. Lielai daļai ir baigais aizbrauciens, baigā māksla. Bet ir ļoti labi dizaineri. Pats vienu brīdi fanoju par MAREUNROL’S. Lai viņi dara savu, es darīšu savējo.

Instagramā darbojies pats vai kāds no komandas?

Tas ir palicis man. Visu pārējo sakarā ar Arēnas koncertu dara komanda. Man pašam šobrīd tāds gaidīšanas režīms. Varu sēdēt instagramā.

Cīņa ar saviem tarakāniem

Nosaukumam Mesa ir kāda saistība ar mesijas apziņu?

Precīzā nozīmē mesa ir garīga rakstura skaņdarbs. Var paskatīties vikipēdijā precīzāk. Spāniski, piemēram, mesa ir galds. Nozīmes var būt daudz un dažādas. Šis vārds man vienkārši izšāvās, un mums ar producentu tas iepatikās neatkarīgi no nozīmes.

Tas sagāja kopā arī ar to, ka es esmu ticīgais. Esmu ļoti ticīgs. Esmu kristīts. Nav no svara, ka esmu luterānis, jo dažkārt eju nolikt svecītes uz to dzelteno pareizticīgo baznīcu Lāčplēša un Brīvības ielas stūrī. Es uzskatu, ka dievs ir viens. Reliģijas ir dažādas, bet dievs ir viens. Vai tu tici svētajam burkānam vai zaftei, tas paliek tavā ziņā, galvenais dzīvē ir ticēt. Es bieži pasaku paldies saviem vecvecākiem, kas jau ir aizgājuši, jo uzskatu, ka viņi mani sargā. Kā mani sargeņģeļi. Tā viss savilkās kopā...

Gacho ir aizmirsts?

Jā, ir mazliet nolikts malā. Nevari vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem. Esmu arī mazliet jau pāraudzis Gacho. Šobrīd visa enerģija, laiks tiek veltīts Mesas koncertam un albumam.

Kad radi dziesmas, tas nav tikai tas konkrētais brīdis, process tiek palaists jau pirms tam. Tev jānoskaņojas, mašīnā jāklausās kāda noteikta stila, žanra mūzika, kas tevi iedzīs iekšā tajā atmosfērā, jau laikus pievedīs pie pareizās takas. Nevari klausīties kaut ko superpozitīvu, ja vakarā jātaisa kaut kas ļoti dziļš. Tad nesanāks.

Ko tu klausies, lai sevi noskaņotu dziļi?

Mēģinu neklausīties citu mākslinieku mūziku, lai neietekmētos. Klausos vecos māksliniekus – Scorpions, piemēram. Metallica. Kur iekšā ir jēga. Ja paskatāmies uz jaunajiem māksliniekiem, tas ir baigais falšs. Tās ir drausmas, kas notiek jaunajā mūzikā. Tā tiek ražota lielākoties, lai nopelnītu. Vismaz hiphopā.

Ja man vajag ieķert pozitīvismu, klausos Europe, Boney-M, Roxette vai ABBA. Manas bērnības mūzikā bija baigā dvēsele iekšā.

Tehnoloģijas tev ir svarīgas?

Pēdējā laikā bieži aizdomājos, ka varētu iegādāties vienu telefonu, kam nav interneta. Un to, kam ir internets, atstātu mājās.

Nē, es neesmu no tiem, kam vajag jaunākos gadžetus. Labāk par to naudu aizceļošu uz ārzemēm un man tas paliks atmiņā. Kļūšu tā emocionāli bagātāks. Nav tā – ja iznāk jauns telefons, es gribētu uzreiz to dabūt. Nē, neesmu gadžetu cilvēks. Daudzas no tām lietām, kas mums tiek stumtas iekšā, pa lielam ir nevajadzīgas. Ja tā lieta spēj krasi atvieglot tavu dzīvi vai palīdz darbā, tad jā. Nevis, ja tas ir tikai tāpēc, lai atjaunotu vai paceltu savu pašapziņu, lai citiem parādītu. Neesmu tas cilvēks. Es arī nebraucu ar jaunāko auto.

Nosauc trīs lietas, bez kurām nevari iedomāties savu dzīvi.

Nu, būtu grūti bez telefona. Man bija tāda pieredze – kad strādāju pie albuma, mēnesi vai divus izdzēsos no feisbuka. Draugiem saku – ja kas, zvaniet. Sēžu mājās, visu esmu sakārtojis, man nav ko darīt. Ko lai padara? Palasu. Nu, nav ko darīt. Viss izdarīts. Tad saprotu, cik ļoti daudz tomēr dzīvoju tajā otrā pasaulē. Tu esi pat sašutis, ka esi izmests kaut kur viens pats mežā, ka nezini, kā tagad būt.

Gribu ticēt, ka es varētu izdzīvot bez telefona, kaut tas būtu grūti. Mans arods ir saistīts ar internetu, sociālajiem tīkliem, visa pīarošana, socializēšanās notiek tur. Ja man nebūtu interneta, tas viss nāktos grūtāk.

Lietas... Automašīna. Mocis. Kaut vai ritenis. Vajag taču ar kaut ko pārvietoties.

Bet zinu, ka arī bez tā gan jau izdzīvotu.

Starp citu, dziesmu tekstus tu raksti datorā, telefonā vai ar roku?

Agrāk, kad nebija laptopa, rakstīju ar roku, tagad datorā. Esmu pamanījis, ka tagad, mēģinot rakstīt ar roku, sanāk drausmīgi, viens burts pa labi, otrs pa kreisi. Tas ir šausmīgi.

Kas tev ir būtisks mājās?

Svarīgas ir mājas kā tādas. Māju sajūta. Nevaru iedomāties savu māju bez gleznām. Mani radi no vienas puses ir riteņbraucēji, no otras – gleznotāji. Vecāsmātes māsa bija Lilita Postaža. Mana mamma gleznoja. Tāpēc visa māja ir pilna ar gleznām. Bez tām es justos neomulīgi, tukši.

Kāda ir tava ideālā diena?

Kad esmu pārvarējis savu slinkumu un izdarījis vairāk, nekā biju plānojis. Vai vispār kaut ko izdarījis. Tad jūtos gandarīts. Braucu mašīnā un jūtos pacilāti. Cits varbūt teiks: ir nu gan ideālā diena – izdarīt to, kas jādara, sliņķi tu tāds! Bet, jā, es cīnos ar saviem tarakāniem. Un viens no tiem ir slinkums.

Protams, varēju pateikt, ka ideālā diena ir tad, kad esmu uztaisījis desmit dziesmas vai nopelnījis cik tur, nē, ideālā diena ir tad, kad esmu pārvarējis savus netikumus. Kaut ko uzvarējis sevī pašā un esmu tuvāk savam mērķim, savam ideālam. Tas man ir daudz.

Tu mēdz raudāt?

Jā, vakar raudāju. Esmu pamanījis, ka raudu no prieka. Vakar noskatījos vienu video, kāds draugs bija iešērojis no britu X Faktora. Kādu puisīti viens no žūrijas savulaik bija atraidījis, pateicis “tev nevajag dziedāt”, viņš tomēr dziedāja, dziedāja, atnāca uz X Faktoru atkal, nodziedāja un vinnēja. Tādos brīžos man acīs saskrien prieka asaras. Šī ir pirmā reize, kad to pateicu.

No kā tev ir bail?

No vientulības. Bail dienās būt vientuļam, nevajadzīgam, nemīlētam.

Bail būtu vecumdienās mocīties. Ne tik daudz no nāves. Bet vientulība biedē vairāk. Man ir teiciens: bez bailēm nav panākumu. Vismaz man tā ir – izejot cauri kaut kādām bailēm, nonāc līdz kaut kam. Mēs baidāmies no neziņas, kas, kā, kāpēc būs. Kāds jau atkal runā par kārtējo krīzi... Bet vajag atcerēties, ja tev ir ģimene, jūs esat komanda, jūs viens otram vienmēr palīdzēsiet. Bailes var risināt kopā.