39 gadus vecā Maija: “Šķirstīju sarakstu un ieraudzīju savu dēliņu!”
“Par mammu piedzimst tikai sāpēs,” saka Maija Kavosa. Viņai ir 39 gadi, un viņa ir divu mazu bērnu mamma. Adoptētu bērnu, taču Maija zina, ko nozīmē pēcdzemdību depresija, ko nozīmē sastapšanās ar savas dvēseles tumšāko nakti, kā arī to, kas ir tā vieglā rozā mammas laime. Izšķirīgos lēmumus pieņemt viņai palīdzējis pašas izglābts balodis.
Ja pirms gadiem četriem kāds teiktu, ka Maijas un Mārtiņa Kavosu ģimenē tagad augs divi mazi bērni un vēl balodis, visdrīzāk viņi nenoticētu. Viens – jā, varbūt, bet divi... Tomēr savā 18. laulības gadā viņi kļuvuši par vecākiem Gabrielam (4) un Annai (1,4), un mājvietu ģimenē radis arī balodis Laimonis.
Sarunājos ar Maiju, un abas gan raudam, gan smejamies, gan kādā brīdī klusējam. Šis nav parasts adopcijas stāsts – lai gan kurš no tiem tāds ir… Maijas vārdiem sakot, šis stāsts ir par sastapšanos ar savas dvēseles tumšāko nakti. Par gaidām un izsapņoto mammas laimi, par skaudro realitāti, par pēcdzemdību depresiju bez grūtniecības un pašām dzemdībām, par savas mātes izprašanu, par dabas valodu baložu izskatā un arī par tik ilgi loloto rozā ballīti. Maija stāsta visu, atkailinot savu dvēseli viena vienīga iemesla dēļ – lai citām mammām adoptētājām būtu kaut niecīgs atbalsta plecs. “Pati meklēju informāciju un neatradu, taču tajā grūtajā sākumposmā ir tik svarīgi zināt, ka tu neesi viens tādā situācijā. Ka tā vēl kādam ir,” saka Maija.
Ko tālāk?
Ar Mārtiņu esam precējušies jau 18 gadu, bet savu bioloģisko bērniņu mums nav. Mums ir, kā tagad to moderni sauc, psiholoģiskā neauglība. Mēs to pieņēmām un dzīvojām, orientējoties uz savu attīstību, uz karjeru, arī ceļojām. Baudījām divvientulību, līdz vienā brīdī sapratām – te nu mēs esam.
Atceros vakaru pirms četriem gadiem. Biju tikko piepildījusi savu sapni un iegādājusies grāmatu plauktu, kas aizņēma visu sienu. Tas bija pilns ar skaisti saliktām grāmatām, mēs uz to skatījāmies, baudījām vīnu un domājām – ko tālāk? Vai arī turpmāk mūs gaida tikpat sakārtota, komfortabla un patiesībā garlaicīga dzīve? Abi sapratām, ka tādā komfortā līdz mūža galam nodzīvot negribam. Mākslīgo apaugļošanu jau biju izpētījusi pirms tam un sapratusi, ka tas nav mans stāsts, ka neesmu gatava iet cauri tam procesam, tāpēc kā alternatīva bija doma par adopciju. Jau pirms daudziem gadiem nolēmām, ka tad, ja būsim gatavi atvērt savas durvis bērniņam, tas būs mūsu ceļš. Tovakar bijām gatavi spert šo soli.
Process sākas ar pieteikuma iesniegšanu bāriņtiesā, kur jānorāda bērna vēlamais vecums, dzimums, tautība, reliģiskā piederība. Kaut gan lēmums it kā bija pieņemts, man pietrūka tā īstā impulsa šo iesniegumu uzrakstīt. Mani visu laiku nodarbināja jautājums, kas traucēja to pirmo soli spert, – kas notiks, kad mūsu idillē, ko veidojām mēs ar vīru, mūsu suns un kaķis, ienāks bērniņš? Kā mēs viņu uzņemsim, kā viņš iejutīsies mūsu sistēmā? Vai šīs pārmaiņas neizjauks to mūsu ideālo sistēmu?
Atbildes nebija, un nebija arī neviena, ar ko es varētu par to parunāt.
Visu sarunu ar Maiju Kavosu vari izlasīt žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 22. novembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
