Patiesi pieredzes stāsti. Jogita: "Ja neģērbšos pēc vīra prāta, viņš taču mani pametīs!"

Atbildēt uz jautājumu, kas vainas sievietēm, kuras to pieļauj, nemaz nav tik viegli; arī vainas ir dažādas. Sākot no mīļā miera labad un beidzot ar šauru bezizeju.

"Kāpēc es viņam klausu? Pati nezinu..."

“Nē, to pelēko mēteli es nevaru pirkt. Patīk, ļoti patīk, bet vīrs pieprasa, lai es staigātu tikai spilgtās drēbēs, mums neesot nekādas sēras. Kāpēc es viņu klausu? Pati nezinu…” “Manam draugam patīk tikai superīsi svārciņi. Man esot smukas kājas, un skaistums neesot jāslēpj. Man pašai reizēm gribētos tādus riktīgi garus brunčus, bet nu sava taisnība jau viņam ir – vai man grūti…”

Tādā veidā – viens, šķietami ar labu un pamazām, cits kategoriskā bezierunu formā – zināmas ievirzes dzīvesdraugi panāk savu. Rezultātā no sievas vai draudzenes tiek izveidots tēls, kāds nu kuram sievietes turētājam tuvāks. Diemžēl visai bieži gadās tā, ka tas nesakrīt ar pašas sievietes labsajūtu un vēlmēm.

Ko spēj mīlestības spēks

Irēna kā traģikomisku parādību atceras savu augstskolas pasniedzēju, kuras dievinātais vīrs, tās pašas augstskolas prorektors, cienīja brutāli maucīgu ģērbšanās stilu: īsi jo īsi brunči, augsti jo augsti papēži, apģērbs – jo plikāk, jo labāk, grims – jo spilgtāks, jo labāk. Viss tādā hiper pakāpē, jau kariķētā formā. Un sieva vīriņa vēlmes cītīgi pildīja. Ak, jā, kronis visam bija nedabiski blonds uzkasīts matu ērkulis – tādi bija modē PSRS septiņdesmitajos gados. Ērkuli uzlūkojot, šķita, ka pārbalinātie mati kuru katru brīdi sabirzīs pulverī un nobirs nost. Vērojot šo noformējumu, pat vistolerantāko līdzcilvēku mulsināja dažas īpatnības – pasniedzējas svars, vecums un – tomēr, tomēr! – ieņemamais amats. Proti, dāmai bija pāri piecdesmit, viņas svars tuvojās centneram. Tad nu iedomājieties paši, kā varēja izskatīties pusmūža zilonis apstieptos minisvārkos, platīnblondu torni uz galvas, melnum melnām uzacīm un skropstām, ģiftīgi rozā vaigiem un brēcoši sarkanām lūpām. Lieki piebilst, ka nesamērīgi spilgtais grims izteikti izcēla sejas nepilnības, uzsvēra krunkas un vērta kundzi groteskā parādībā. Tā vecās krievu filmās izskatās stacijas bufetnieces, bet šī dāma strādāja augstskolā, līdz ar to kalpoja par nebeidzamu jautrības objektu studentiem un, ko tur slēpt, arī kolēģiem. Šo parādību itin viegli varēja iedomāties Centrāltirgū aiz letes, bet nekādi ne auditorijas priekšā. Tomēr tieši tur viņa stāvēja. Jāpiebilst, ka viņa bija ļoti laba pasniedzēja un studentiem patika (jautrība sakarā ar viņas izskatu bija uz lādzīgas nots). Klīda runas, ka rektors reiz esot viņai aizrādījis, un rezultātā pasniedzēja, atnākusi uz darbu, uzvilka garākus svārkus, lai, dodamās mājās, tos atkal novilktu. Viņas stoicismu un nesatricināmo pašapziņu nevarēja neapbrīnot.

Otra apbrīnas vērtā parādība bija viņas vīra beznosacījumu mīlestība un pilnīgi nekritiskā attieksme – viņš sievā joprojām redzēja savu astoņpadsmitgadīgo trauslo meiteni, un lai kāds tikai pamēģina viņam pateikt, ka patiesībā viņa sieva ir veca un resna baļļa (ko neviens nepamanītu, ja vien viņa nebūtu tik absurdi saģērbusies), turklāt vēl izkrāsota kā klauns! Starp citu, pienācīgi tērpta, frizēta un grimēta, viņa būtu pievilcīga un eleganta dāma labākajos gados. Jāpiebilst, ka pasniedzēja pati labi apzinājās, kādu iespaidu atstāj, bet viņai bija bezrūpīga daba un kompleksu tikpat kā nekādu. “Ja viņam tas sagādā prieku – kāda citiem tur daļa? Man grūti, vai? Pasaulē jau tā ir maz prieka!” Godīgi sakot, pat nav ko iebilst. 

Pakāpeniska identitātes zaudēšana

Ritas vīrs bija viņas uzņēmuma izpilddirektors. Lieki piebilst, ka algu viņam maksāja Rita, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien Rita praktiski nepadarītu arī viņa darbu. Toties Armands komandēja parādi garderobes jautājumos, un ne tikai mājās, bet arī darbā. “Vārda pēc jau viņš skaitījās šefs, tādēļ varēja uztiept savu gaumi arī biroja meitenēm. Ar mani bija dīvaini – savu algu vīrs tērēja tikai savām vajadzībām, visus pārējos izdevumus sedzu es, bet, neskatoties uz to, viņš diktēja manu ģērbšanās stilu. Un darīja to gudri – savu viedokli rupji neuztiepa un neko nepaģērēja (ja viņš būtu kategorisks, es pat negrasītos pakļauties, un maz ticams, ka tādu cilvēku vispār spētu mīlēt). Viņš visu smalki teorētiski pamatoja, stāstīja, cik augsti papēži ir bezgala sievišķīgi, ka augstpapēžu apavos esot jāstaigā arī mājās, un vispār – sievietes, kuras ikdienā nevalkā augstpapēžu kurpes, viņš vispār nevērtējot kā sievietes. Iedomājies – augstpapēžu kurpēs klumburot pa virtuvi, ļodzīties, mazgājot grīdu, un balansēt ar bērnu uz rokas... Nē, nu trennūzenēs gluži es mājās nestaigāju, turklāt tās taču ir dārgākas par džinsiem. Ja man mājās bija basas kājas vai vilnas zeķītes, nācās uzklausīt dzēlīgas piezīmes – kas tev tur tāds kājās, tu izskaties smieklīga... Lai arī viņš strikti nepastāvēja uz savu, tomēr, ja apģērbs nebija pa prātam, tās replikas bija drausmīgi nicīgas, un tu sajuties kā pēdējā niecība, kas nejēdz vispār neko. Protams, man ienāca prātā, ka varētu atbildēt – kā gribu, tā izskatos! Nevar arī teikt, ka es ļoti pakļāvos, tomēr tas tēls pamazām veidojās tāds, kādu gribēja viņš. No vienas puses, mīļā miera labad, no otras, viņš prata tā jauki pamatot, kāpēc tā vajag. Īsie brunči glabājot sievietes noslēpumu un esot pavedinoši, turklāt viņam patīkot, ja uz viņa sievieti atskatās citi vīrieši. Vīrs pats varbūt neiedomājās, ka citi, iespējams, atskatās nevis tāpēc, ka sieva ir forša, bet gan tāpēc, ka izskatās pēc dabūjamas sievietes. Esmu pilnīgi pārliecināta – ja es par viņa ieteikumiem neliktos ne zinis, viņš iegādātos mīļāko, kas visu darītu, kā vajag. Reiz man pavisam apskrējās dūša. Bija vasara, bet ārā auksts, kādi 12 grādi. Uzvilku vieglu apģērbu, virsū – ļoti skaistu biezāka auduma žaketi. Vīrs, to ieraudzījis, paziņoja – ja tev mugurā tāds kažoks, es ar tevi kopā uz ielas nerādīšos! Ir taču vasara, tu būsi vārnām par apsmieklu... Tā arī priekšnamā savas desmit minūtes nostāvējām. Es skandēju, ka bet ārā ir auksts, viņš – bet tagad ir vasara. Žaketi tomēr nenovilku.

Mūsu laulības laikā ik reizi, kad man uznāca pārdomas par dzīves jēgu, viens no to iemesliem bija – vai es, lokoties kādam līdzi, nezaudēju savu identitāti. Tās bija tādas pamatīgas pārdomas. Trakākais – beigās bija sajūta, ka pati jau vairs nezinu, kā gribu ģērbties.  Un, ja viņš vēl tik ticami pamato, kāpēc tas ir labi, bet tas nekam neder, sāk likties – tiešām, foršāk ir ģērbties tā, kā viņš saka. Jo es, redz, sievišķīgi ģērbties nemāku, sevi no malas neredzu, un man nav bijusi taisnība jau no paša sākuma. Un, ja viņš tev ir tiešām tuvs un tu negribi ar viņu strīdēties... Turklāt Armands mācēja sievietei likt justies kā sievietei – nežēloja komplimentus, bija uzmanīgs. Ikviens daudzmaz tolerants cilvēks taču mēģina pieņemt, ka arī otram var būt daļa taisnības. Un var jau arī pastaigāt tajās augstpapēžu kurpēs, bet – tikai ne mājās! Tā jau ir veselība, tavs mugurkauls un tamlīdzīgi.

Tagad man ir cits vīrs un viss ir citādi, bet mana pirmā vīra pašreizējā draudzene ir mats matā saģērbta tā, lai izskatītos pēc mazgadīgas palaistuves ar novecojošu ģīmi, un var redzēt, ka viņai tas sagādā prieku. Tātad viņi ir laimīgi viens otru atraduši. Trakākais, ka, pirms bija iepazinusies ar Armandu, viņa ģērbās gaumīgi un sakarīgi. Laikam viņam piemīt ļoti liels psiholoģisks spēks (vai varbūt – lielas psiholoģiskas problēmas, ja reiz viņš nespēj pieņemt otru tādu, kāds viņš ir). Arī viņa pašreizējās darbavietas dāmas ir izdresētas – ja kāda atnākot kurpēs ar zemiem papēžiem, viņš sūtot meiteni uz mājām pārauties. Tas tiek pamatots ar to, ka klientam esot tiesības redzēt sievišķīgas darbinieces un estētisku vidi. Jāpiebilst, tam nav nekāda sakara ar seksu vai pat tikai iekāri, jo ar padotajām viņš nekad neguļ principa pēc.

Jocīgākais, ka pa vidu man bija vēl kāds pielūdzējs, kuram savukārt patika pilnīgi askētisks stils – nekādu augstu papēžu, tāds Matrix piegājiens ar gariem mēteļiem un tā... Vēl derēja tāds hipiju-troļļu stils ar kaut kādiem adītiem kankariem, kur viss plandās, plīvo un karājas. Ja uzvilku kaut ko izteikti sievišķīgu, atzinību neizpelnījos, tomēr pārģērbties viņš mani nesūtīja – tam viņam nepietika dūšas. Un lai tikai būtu mēģinājis! Nu jau tas vairs neietu cauri. Nakts pārdomas par identitātes zaudēšanu ir darījušas savu. Par ģērbšanos tagad varu teikt tā – ja nu tu ļoti gribi vīrieti iepriecināt un viņam tas tik traki patīk, reizēm vari arī pārģērbties par to medmāsiņu, bet ne jau tāpēc tu tā staigāsi ikdienā, ja tas nesaskan ar tavu būtību. Ir, protams, arī pretpols – tādi, kas aizliedz rādīt kājas, krūtis, vēl kaut ko. Lineārs secinājums varētu būt – vienai daļai vīriešu vajag, lai visi uz viņa sievieti atskatās, bet otrai, lai, Dieva dēļ, neviens uz viņa dāmu neskatās.  

Kā atšūt pašapmierinātu ķēmu

Šis laikam ir vissmieklīgākais stāsts. “Iedomājies, Džo man ir tikai un vienīgi mīļākais, turklāt tāds, kurš ar mani tikai guļ. Divu gadu laikā viņš nav mani uzaicinājis pat uz kafejnīcu! Viņš ir precējies, un sekss mums ir nedēļas nogalēs viņa vecpuiša dzīvoklī. Kāda viņam varētu būt teikšana par manām lupatām? Jā, arī par miesu – man esot par daudz liekā svara. Ir ar – kādi 800 grami. Vispirms Džo sāka burkšķēt par maniem garajiem tumšajiem brunčiem – citas, re, nēsājot īsākus svārkus un priecīgākās krāsās. Vai man sēras esot, vai? Viņš, ja reiz satiekoties ar mīļāko, gribot gūt estētisku baudījumu no visa procesa, tai skaitā vizuālo. Tad gan pārsmējos un noprasīju, vai viņš taisās mani vizuāli baudīt tumsā ceļa posmā no stāvvietas līdz kāpņu telpai, jo citu kopīgu gaitu mums nav. Un, ja tā – lūdzu, ejam uz veikalu, nopērc man visu to, iekš kā gribi mani redzēt, bet es pēc tam padomāšu, vai gribu to vilkt mugurā. Tad gan viņš palika kluss. Vēl atteicos ziemā valkāt zeķes ar zeķturi, jo man bija žēl sava salstošā dibena, kā arī nēsāt tādu veļu, kādu pieprasīja viņš. Kādu laiku bija miers, bet tad nāca kaut kas šokējošs. Sēdējām uz dīvāna, skatījāmies ziņas. Uz galdiņa bija divas paciņas čipsu, viņš vienu atvēra un sāka ēst. Es arī grasījos paņemt dažus čipsus, bet viņš parāva paciņu nost, paziņodams, ka man jau tā esot par daudz liekā svara. Noturēju to par joku un paņēmu neatvērto paciņu. Un, ko domā, viņš man to rupji izrāva no rokām! Tad gan man pietika – pateicu visu, ko domāju, tajā skaitā par viņa sievas ģērbšanās stilu. Viņa ir resna no gurniem uz augšu (pēcpuses un gurnu nav vispār, pilnie sāni un liels vēders), ar tievām, līkām X veida kājiņām, turklāt ģērbjas tā, lai to visu vēl izceltu, – apžmiegtos topiņos un džinsos, kuru jostai pāri veļas vismaz 20 centimetru plika, balta, ar strijām izrotāta speķa. Lai tramda viņu! Atbilde bija burvīga – ar sievu esot jādzīvo, bet mīļākās izvēloties. “Zini ko – mīļākos arī! Un nākamais būs tāds, kuram neniezēs nagi kaut ko manī pārtaisīt!” Pagriezos un aizgāju.

Viņš bija pārāk apstulbis, lai reaģētu. Līdz šim biju bijusi gaužām lādzīga, tāpēc viņš no manis neko tādu negaidīja. Skriedama lejā pa trepēm, jutos uz sevi varen lepna, ka attapu tik trāpīgi atbildēt; parasti man ieklemmējas. Gultā ar viņu bija labi, bet tik dārgs viņš man nebija, lai es savos turpat 40 gados ļautos kaut kam tik absurdam. Tagad Džo ir attapies, ka tik ērtu un mazprasīgu variantu, kuru var nekur nevest, neko nedāvināt, nepievērst uzmanību, tikai mīlēties – un ļoti kvalitatīvi mīlēties! –, diez vai tik viegli atradīs. Zvana vienā laidā, raksta meilus un sūta īsziņas. Taču toreiz man visa tā padarīšana tā nošķebināja, ka vairs negribas viņu nekādā veidā, lai cik labs viņš gultā arī būtu. Zvanus ignorēju, uz ziņām neatbildu. Pagaidām vēl tas pašiemīlējies ķēms domā, ka es viņu tikai audzinu, jo tā nevar būt mana nopietnība, bet man jau labu laiku ir cits.”

Briesmīgā mīla un roks

Jogitas piemērs ir plaši tiražēta nevīstoša klasika – ja es ne…, tad viņš mani nemīlēs! Jogitai ir 45 gadi, viņa ir inteliģenta, bet tāda kā infantila – sarunājoties šķiet, ka viņai ir ap septiņpadsmit. Un viņas pašreizējā lielā mīla (par Jogitu piecus gadus vecāks vīrietis) viņu dresē ne pa jokam: “Tā, tūlīt notīri to pārlieku sarkano lūpu krāsu, citādi es ar tevi kafejnīcā iekšā neiešu... Šis džemperis tevi dara resnu, arī frizūru vajag pavisam citu!” Šādas un līdzīgas frāzes neizpaliek nevienā randiņā. No pēdējā Jogita pārnāca raudādama – mīļotais paziņojis, ka viņas tēlam pietrūkstot spilgtuma, konkrēti – sarkanās krāsas. Pagājušajā reizē tās atkal bijis par daudz... Vaicāju – kāpēc tu to pieļauj? “Bet es viņu tik briesmīgi mīlu! Ja nedarīšu pa prātam, viņš taču mani pametīs...” Briesmīgā mīla uzplauka akurāt pirms trim nedēļām, tagad rit ceturtā, un Jogitai pašai, kaut arī nekritiskās dievināšanas fāze vēl nav pāri, jau drusku tā kā sāk apnikt mīļotā stāsti par paša izcilo formu – re, re, tam ir mazāk matu nekā man, bet tam lielāks vēders! Un vīrišķis ik pa brīdim ar narcistiska kretīna pašapziņu bijīgi pārlaiž plaukstu savai mazliet samākslotajai frizūrai vai atzinīgi uzsit pa savu plakano vēderu. Katra randiņa laikā apmēram 3–4 reizes. Nē, gejs neesot. 

Savukārt Edīte... negribēja dziedāt. Jūs izlasījāt pareizi, jo šis stāstiņš pārspēj brunčus un papēžus. Edītei uzradās ļoti bagāts pielūdzējs, kurš mīļoto gribēja redzēt ne vairāk, ne mazāk kā rokzvaigznes lomā. Ja visai bieži ir tā, ka cilvēkam ar talantu nav nekāda sakara, toties gribēšana kļūt kaut vai par Mazpisānu pagasta zvaigzni iet pāri malām, tad šajā gadījumā nebija nedz varēšanas, nedz gribēšanas. Meitene teica – es taču neprotu dziedāt! Cepuri nost, jo dikti daudzas pašas tic, ka dziedāt prot, un līdzcilvēkiem, šo dziedāšanu dzirdot, atliek vien žēli īdēt – par kādiem grēkiem... Bet brūtgānam šķita, ka viņai jādzied, un punkts. Viņš mājās iekārtoja veselu ierakstu studiju, uzaicināja pasniedzējus, bekvokālistus, lika visādus fonus, visbeidzot pat izdeva disku – un tagad taču skaitījās, ka viņa meitene dzied... Dažs pat pabrīnījās, ko tik ar lielu naudu un piestrādāšanu nevar panākt, jo rezultātu vietumis jau gandrīz varēja sajaukt ar dziedāšanu. Tomēr, tā kā turpināt rokzvaigznes karjeru meitene nevēlējās, viņi izšķīrās.

Kad vienīgā profesija ir caca

Iveta ir ģimenes ārste, kurai savā praksē nācies saskarties ar teju vai nomocītām sievām. “Visgrūtāk iet pirktajām sievām, un viņu vīri vienmēr nebūt nav truli, kā agrāk teica, jaunie latvieši vai jaunie krievi. Ir arī mūsu dižie tautas kalpi un dažs sabiedrībā zināms cienījams cilvēks, par kuru neko tamlīdzīgu nevarētu pat iedomāties. Sieva, rau, materiāli ir pilnīgi atkarīga no vīra, un tad visa sievas dzīve norisinās tādā atslēgā – tu vilksi, ko liks, un stāvēsi, kur teiks, jo es par visu maksāju. Jā, burtiski! Zinu gadījumu, kad vīrs aizved sievu uz veikalu, paziņo – to kleitu un šīs kurpes –, tad dod instrukcijas frizierim un grima meistaram; sievai pašai teikšana ir apaļa nulle. Tad vīra šoferis viņu sagaida, lai aizvestu uz banketu, vīrs sievu aiz rokas ierauj kādā kaktā, lai novērtētu, un pēc tam rupji paziņo – tu stāvēsi tajā stūrī, smaidīsi un būsi izcili laipna pret X kungu un kundzi. Un pamēģini tikai kaut ko salaist dēlī! Vienai no šādi turētām sievām vīrs, ja viņa bija nogrēkojusies, uz mēnesi aizliedza atstāt māju, tikties ar draudzenēm, lietot datoru un skatīties televizoru, kā arī nedeva naudu – nemaz, pat paketēm ne. Tās viņš nopirka pats.

Protams, ir sievietes, kuras gatavas naudas dēļ paciest visu, lai tikai viņu dzīve noritētu dārgā interjerā un būtu dārgais kažoks, dārgais kosmetologs un dārgie ceļojumi (daudzas gan pat netiek ņemtas līdzi). Tomēr, kā izrādās, tā nav laimīga dzīve – vairākas dāmas mūžīgā psiholoģiskā terora dēļ apmeklē psihoterapeitu vai pat psihiatru. Vissliktāk, ja sievietes vienīgā profesija ir caca. Kurp iet viņai nav, darīt viņa neko neprot. Gadās, ka turīgs vīrišķis paņem zaķi teju no skolas sola – un par zaķi viņai tā arī jāpaliek. Jāpiebilst, ka reti, tomēr gadās patīkami izņēmumi – tad, ja attiecībām tiešām ir kāds sakars ar mīlestību. Tā turīgs vīrietis uzdomāja kādu mākslinieci, kura ģērbās brīvā stilā, visādus tur zīmolus daudz neņemdama galvā. Bagātnieks aizveda iecerēto uz vissmalkāko un dārgāko veikalu – sak, pērc visu, ko gribi! Kungs domāja, ka viņa ranga biznesmenim klājas ģērbt savu sievieti tikai šādos veikalos. Pēcāk māksliniece stāstīja: “Es tur stāvu, un man nekas nepatīk, neko nevaru nopirkt!” Bet viņš tikai – pērc, pērc! Un vēl palīdz izvēlēties. Drēbes tika sapirktas par n-tajiem tūkstošiem, pieklājības pēc viņa katru apģērba gabalu pa vienai reizei uzvilka, bet pēcāk, kad ciemos atnāca draudzenes, pa vienam vien izdāļāja – gribi to? Varbūt paņemsi šito? Māksliniece sāka dzīvesdraugu neuzkrītoši un pamazītēm audzināt, ka ne jau drēbēs tas foršums, labāk naudu tērēt ceļojumiem. Palēnām tā arī notika – viņi iemācījās burāt, nirt, slēpot... “Runājot par statusa drēbēm – daļēji jau tā ir, tikai zīmola drēbes pašas par sevi gan statusu nedod,” māksliniece vēl piebilda.

Nabaga pīļknābis un dārgais peldkostīms

Protams, runa ir par uzpūstajām lūpām. Sintijai dikti gribējās, vīrs neiebilda. Taču iznāca tā, ka, ieraudzījis rezultātu, vīrs sāka rēkt kā nesamanīgs: “Tagad es saprotu, kāpēc tādas saukā par pīļknābjiem! Ak, mans nabaga, nabaga pīļknābi! Labi, neraudi, ej un noskaidro, ko tur var darīt.” Sintija tiešām izskatījās, jāsaka, pēc dumas – lūpu pārspīlētais apjoms viņu itin nemaz nedaiļoja. Viņa ne tikai vairs neizskatījās pēc sevis – jaunais tēls atgādināja kariķētu uzskates līdzekli Ar jums var notikt arī tā. Kad Sintija atgriezās klīnikā, lai painteresētos, vai kaut ko vēl var saglābt, viņa, gaidīdama uz pieņemšanu, noklausījās divu draudzeņu sarunu. Viena stāstīja otrai, ka pirms trim gadiem šajā klīnikā esot palielinājusi krūtis; draugs tā vēlējies. Rezultāts bijis ļoti labs, bet diemžēl nākšoties gulties zem naža vēlreiz. Kāpēc, jautāja draudzene, ja jau reiz viss iznācis labi? Redz, turpināja pirmā, draugs man no Itālijas pārveda satriecošu peldkostīmu – pikantu, izcili nostrādātu. Tas ir kaut kas starp rotaslietu un mākslas darbu, maksāja vairākus tūkstošus. Man tas izskatās satriecoši, turklāt otra tāda Latvijā nav. Tikai viena nelaime – manas krūtis ir par lielu, bet tas ir viendaļīgais peldkostīms ar bļodiņām. Tāpēc, re, mēs nolēmām, ka tās krūtis vajag dabūt mazliet mazākas. Jā, peldkostīmu, es, protams, paņēmu līdzi – kā citādi, viņiem taču ir jāzina mēri, pēc kuriem vadīties...

Ko saka speciālisti

Neko konkrētu – hrestomātiskās bērnības traumas diagnosticēt nesteidzas (kaut arī vēlme izpelnīties atzinību mums, protams, vijas līdzi tieši no bērnības); katrs gadījums no sērijas viņš pieprasa, viņa paklausīgi izpilda esot jāizskata individuāli. Kad apvaicājos, kurš no abiem slimāks – vīrs, kurš paģēr, vai sieva, kas klausīgi piekāpjas –, gan psiholoģe, gan psihoterapeite vairāk sliecās uz vīra pusi. Katrā ziņā, ja tas ir viņa ceļš, kā pašapliecināties – re, kā šī mani klausa, un gan viņa, ellē, liksies? –, tad tā ir nabadzības apliecība viņam pašam. Tad var sākt plaši spriedelēt par infantiliem mačo; vājiem vīreļiem, kuri visiem parādīs, kurš mājā ir saimnieks; slimu patmīlu; nepilnvērtības izjūtu, kuru uz brīdi remdē tikai uzkundzēšanās sievai, un tamlīdzīgi. Esam par tādiem gan lasījušas, gan tādus malačus ķinītī redzējušas – konkrētais tēls ir pateicīgs ekspluatācijai, nekā jauna. Aptuveni tikpat daudz lasīts un dzirdēts arī par upura un varmākas attiecībām, sieviešu zemo pašapziņu, sevis noniecināšanu, bla-bla-bla – tas viss attiecas uz pārmēru izkalpoties gatavām sievām. Ja pāri šāds lomu sadalījums apmierina, viņi ir laimīgi viens otru atraduši (mierinājumam: mēdz būt arī otrādi – kā Hiacinte un Ričards no Smalkā stila). Bet, ja sievietei vīra virskundzības dēļ jāapmeklē psihiatrs, tad – pati vainīga?

Psiholoģe minēja divus (TIKAI divus) gadījumus, kad sieva, kura vairs nav varējusi izturēt, sākusi mācīties, tad – strādāt un no vīra aizgājusi. Pārējās ciešas vai cer, ka viņas atpestīs cits vīrietis. Dažas sievas taujā psihoterapeitam pēc izdzīvošanas receptes – jā, mans vīrs ir monstrs, bet jūs, lūdzu, iemāciet man, kā ar to sadzīvot un justies labi! Gadi iet, bet vairumā gadījumu nekas nemainās. Tām, kuras pirkto sievu kategorijā neietilpst, varbūt patiks vienas vecas un gudras lēdijas teiciens – bet kāpēc tu apriori esi pieņēmusi, ka tavam negribu jāpiekāpjas viņa gribu priekšā? Vēl – pirms steidzies izdabāt, izsver, cik patiesa īsti ir viņa mīla, ja tās stiprums atkarīgs no tā, vai tu staigāsi apģērbā, kas tev pašai nu nemaz nepatīk.

Morāles vietā kāda noklausīta saruna. Reiz divi, tā sacīt, normāli vīrieši sprieda, ka esot žēl to veču, kuri pieprasot, lai viņu dāmas ģērbjas kā mazgadīgas palaistuves. Vai nu viņi paši esot bābiski un infantili, vai arī šiem neesot ne kripatas iztēles, tāpēc neesot spējīgi sievieti ne nojaust, ne sajust, ne saskatīt. Trešais uz to cēla galdā savus argumentus – esot taču gan slēptie pedofili, kas sapņo par lolitām, gan tādi, kuriem trakoti gribētos apmeklēt kārtīgu bordeli, bet viņi tam ir par skopu un bailīgu, gan arī vēl citādu fantāziju valgos iepīti vīriešu kārtas pārstāvji. Tāpēc, re, viņi savas slēptās vēlmes mēģinot apmierināt vismaz tādā ceļā – lai arī erzacs, taču vismaz uz to pusi. No tukšpaurainiem pāviem, kuri alkst uz katra soļa izrādīties, varmākām un mājas tirāniem normāla sieviete taču aizmukšot pati. Bet tās, kuras nemūk, lai nesūdzas – jo patiesībā jau viņām pašām tas patīk. Citādi taču viņu tur nebūtu, vai ne?