Dziedniece Sarmīte Eņģele zina: katra slimība ir jāuztver kā mācība
Dievs viņai devis uzvārdu Eņģele, kā zinādams, ka Sarmīte dienās kļūs par dziednieci un sniegs palīdzīgu roku sirgstošajiem. Dievs viņai lika slimot un ārstēties, lai 36 gadu vecumā pēc kārtējās ligas saprastu, ka spēks ir dabā un jāārstējas pēc sentēvu metodēm, ka jāatgriežas pie dabas un jāizmanto dziedniecībā dabas veltes, nevis tikai ķīmija. Sarmītes stāsts - žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jaunākajā numurā.
Jau 13 gadus Sarmīte Eņģele dzīvo arī Nītaurē, saimnieko lauku mājās, kur pagalmā aug un zied dažnedažādi ārstniecības augi, un Sarmīte par katru no tiem zina pastāstīt. Ikdienā viņa strādā turpat netālu Morē ar pirmsskolas vecuma bērniem un arī Mālpilī māca bērniem mīlēt deju, pati arī iestudē tās. Sarmīte veidojusi horeogrāfiju vairāk nekā 75 dejām, un Jaunrades deju skatēs vairākas no viņas dejām saņēmušas atzinības un godalgotas vietas. Sarmīte teic: “Galvenais, lai bērniem tās patīk dejot pat tad, ja arī godalgota vieta nav dabūta.” Par deju skolotāju viņa strādā kopš 1981. gada pēc Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas. Lai gan pati nāk no Ķekavas puses, Sarmīte pēc kāzām pārcēlās uz Mārupi un ar Mārupes jauniešu deju kolektīvu nostrādāja septiņus gadus. “1993. gadā sāku strādāt Mārupes kultūras namā ar bērnu deju kolektīvu, no kura izauga divi kolektīvi: Mārupes Kultūras nama “Pērlītes” un pirmskolas izglītības iestādes “Lienīte” deju kopa “Māriņa”. Biju izveidojusi arī savu firmu “Eņģeļu dejas”, braukāju pa sešām vietām, mācīju dejot. Tad nāca kovids, un viss beidzās.” Jāpiebilst, ka Sarmīte ir ne tikai deju skolotāja un horeogrāfe, – 2000. gadu sākumā viņa ieguva pirmsskolas un 1.–4. klašu pedagoga izglītību. Un tā jau daudzus gadus Sarmītes sirds pieder dejai, skaistajam, dziedinošajam.
Ko grib pateikt slimība?
Tiesa, kļūt par dziednieci bērnībā un pat jaunībā nebija viņas plānos. Sarmīte dzīvoja savu laicīgo dzīvi – strādāja, audzināja bērnus, taču visu laiku viņu pavadīja un dzīvi aptumšoja slimības. “Kad biju maza, mammai skaitījos tas slimīgais bērns, arī vēlāk man metās klāt visādas slimības. Vidusskolā, kārtojot eksāmenus, uz nervu pamata piemetās psoriāze, un, smērējot hormonālās ziedes, sāka slimot olnīcas. Gulēju slimnīcās trīs reizes gadā, dzēru daudz antibiotiku, kā rezultātā man pasliktinājās imunitāte un radās dažādas veselības problēmas – saslima kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna, atkal slimnīcas. Tad sāka atteikties darboties nieres, sāka trūkt elpas…” Tagad Sarmīte zina un ir pārliecināta, ka katra slimība jāuztver kā mācība. Viņa, ejot cauri savām kaitēm, sapratusi, ka tās bijušas tādēļ, lai gūtu mācību, iemācītos līdzcietību un līdzjūtību. Kad viņa devusies pie dziednieka Bites tēva pēc palīdzības, viņš Sarmīti izārstējis ar dabas līdzekļiem. Ārste priecājusies, domādama, ka Sarmīte vesela kļuvusi, pateicoties medikamentiem. “Es jau neteicu, ka ārstējos ar kliņģerīšu ziedi, bet aizdomājos, ka dabas veltēs ir milzīgs spēks. Arī bērni, kad slimoja ar bronhītu, parasti tika ārstēti ar komplektu, kas patika ģimenes ārstei, suprastīnu, tavegilu, antibiotikām. Kad bērniem jau tuvojās trīs gadi, sapratu, ka tas nepavisam nav normāli. Tad iepazinos ar bērnu dakterīti Liju, paldies Dievam, kura man ieteica ārstēt ar tautas līdzekļiem – likt kartupeļu plāksterus, smērēt ar dažādām ziedēm kāju pēdas, vilkt joda rūtiņas, taisīt inhalācijas ar eikaliptu un kumelītēm. Lija vien noteica – ja netiksi galā pa nedēļu, tad gan būs jādod antibiotikas. Bērni atveseļojās bez antibiotikām. Atkal domāju, ka kaut kas neštimmē ar tām ķīmiskajām zālēm, ka jāmeklē ceļš pie dabas. Tā nu tagad es vācu apmēram 45 tējas sezonā, katru gadu apgūstu kādu jaunu augu, tie ienāk arī manā sētā. Vēlāk mamma man izstāstīja, ka vecmāmiņa arī esot bijusi zāļu sieva un vārdotāja. Ar tējām var izārstēt dažādas slimības, taču cilvēki ne vienmēr var izturēt un ievērot tēju kūri septiņas dienas, vienkāršāk un ātrāk – iedzert tabletīti.
Lauzta kāja maina domāšanu
Sarmīte, mācoties astroloģiju, noskaidrojusi, ka viņai zvaigznēs nav ielikts laimes krekliņa vieglums, ka viņai dzīvē kā Mežāzim viss nāk ar smagu un sūru darbu, bet viss ved uz augšu. Lai arī pēc savām un bērnu slimošanām un ārstēšanās ar dabas līdzekļiem Sarmīte jau bijusi ceļā uz dziedniecību – lasījusi tējas, spiedusi augu sulas –, lūzuma punkts bijis laiks, kad viņa gulējusi mājās ar lauztu kāju. “Man toreiz bija 36 gadi, dejojot salauzu kāju. Daži draugi, lai piezvanītu un painteresētos, kā man klājas, pazuda. Bija tā nedaudz bēdīgi, protams,” atzīst Sarmīte. Bet ar pārdzīvojumiem par draugu izkristalizēšanos, kurš bijis īsts, kurš – falšs, Sarmītes pārdzīvojumi vēl nebeidzās. Pēc trim mēnešiem ārsts noņēma ģipsi, uzlika uz rentgena un izrādījās, ka kāja nav saaugusi, ka nekas nav beidzies, ārstēšanās vēl jāturpina. “Man toreiz galvā jaucās dažādas domas, bija izmisums, jo kolektīvam bija jābrauc dejot uz Angliju. Raudāju un domāju: re, man pat kāja nevar saaugt kārtīgi! Tad man ieteica aiziet pie dziednieka, un viņš teica: nu ko tu nāc pie manis? Tu pati sev vari palīdzēt un arī citiem! Kad izgāju ārā no viņa, pa ceļam uz mājām bija avīžu kiosks. Piegāju, ieraudzīju žurnālu “Zintnieks”, nopirku un izlasīju sludinājumu, ka var mācīties Dziednieku skolā. Būtībā ar kājas lūzumu notika arī lūzums manā domāšanā. Sapratu, jāmaina attieksme pret dzīvi, pret ārstēšanos ar ķīmiskajiem medikamentiem.” Kopš tā laika Sarmīte ne tikai sākusi apgūt dziedniecību, bet arī pievērsusies augu vitamīniem, lietojot tos, strauji atveseļojusies un pat aizbraukusi dejot uz Angliju. Vēl apguvusi klasisko reiki pirmo un otro pakāpi.
Vairāk lasi izdevumā “Ko ārsti tev nestāsta Nr.4”.
