Veselība zem lupas: Raimonds Elbakjans par “Ghetto Games” kustību un veselības prevenciju

“Veselība manos 39 gados ir pamatu pamats. Uz šodienu man ir lieki kilogrami – man bija trauma, pēc tam sirds operācija, ģimenē piedzima bērns un sekoja arī negulētas naktis. Šobrīd esmu sapratis, ka pats svarīgākais ir laikā aiziet gulēt. Tas ir tas, ar ko mēs grēkojam un netiekam galā, tajā skaitā arī es. Tikai tad, ja laikus aiziesi gulēt, varēsi laikus piecelties. Savukārt pēc pandēmijas es sapratu vēl ko būtisku – lai es kādam varētu palīdzēt, lai spētu šajā dzīvē kaut ko darīt, pirmajā vietā man ir jānoliek sevi. Ja es būšu vesels, viss būs! Svarīga ikdienā ir arī komunikācija. Agrāk biju ārkārtīgi rupjš, vēl tagad varu būt ļoti skarbs, bet laba saruna ir viena no dzīves lielākajām baudām, un tas arī iet klāt pie veselības. Manuprāt, cilvēkam ir viena lieta jāapzinās – ja viņš jūt, ka viņam nav labi, viņam ir jādodas pie ārsta. Man pašam ir privilēģija, par ko es vēlos publiski pateikt “paldies” – es neatminos, kad pēdējo reizi būtu maksājis par ārsta vizīti. Lai gan es dodu naudu, bet ārsti iebilst man un saka: “Raimond, tu dari to, to un to!” Un šī, šķiet, ir mana dzīves lielākā alga. Man patiesi ir sajūta, ka ārsti šodien pieskata mani, viņi rūpējas par mani, kas ir ļoti patīkami, jo es zinu, ka ārsta vizīte nemaksā maz. Tieši tāpēc man ar saviem kolēģiem ir noruna, ja kādam ir jāiet pie daktera, tad viņš iet tajā laikā uz vizīti, kad dakteris var pieņemt. Man nekad nav licies, ka cilvēks, kurš nejutīsies droši par savu veselību, varētu kvalitatīvi strādāt. Tā ir ilūzija! Esmu arī par veselības prevenciju. Atklāti sakot, esmu viens no tiem cilvēkiem, kas baidās no nāves. Esmu domājis par to, ka mēs visi kādu dienu nomirsim, tāpēc es vēlētos pēc iespējas ilgāk būt vesels. Saprotu, ka baidīties es varu, bet jāizdara viss, ko spēju izdarīt, lai veselība būtu pie sāniem. Piemēram, mans jaunākais dēls piedzima tad, kad man bija 36 gadi. Taču uzskatu, ka savos 60 gados man ir jābūt tādā formā, lai mēs kopā spētu izskriet 10 km krosu – kaut vai vieglā tempiņā. Ja es savos 60 gados spēšu kopā ar savu dēlu noskriet krosu, uzkāpt kalnā un aiziet haikingā, tā būs vērtība.”