Klepus bērniem: kad tas ir normāli un kad - signāls rīkoties

Vai bērnu klepus atšķiras no pieaugušo klepus? Vai tas ir citāds, varbūt mazāk nozīmīgs?

Tieši otrādi – bērnu klepus ir “nozīmīgāks”, jo bērniem pirmsskolas vecumā biežāk ir respiratorās infekcijas, līdz ar to viņi klepo biežāk. Pieaugušie ar respiratorām infekcijām slimo mazāk. Un noteikti par bērniem arī vairāk uztraucamies. Maziem bērniņiem imūnsistēma vēl tikai attīstās un slimības izpausmju ir vairāk.

Par klepu runājot, svarīgas ir vecuma grupas. Pirmsskolas vecuma bērniem nozīmīgākie, biežākie klepus ierosinātāji ir vīrusi. Skolas vecumā tie joprojām noteikti ir vīrusi, bet arī alerģijas un bakteriālas infekcijas. Pusaudži ievērojami mazāk slimo ar vīrusiem un bakteriālām infekcijām, tāpēc viņu gadījumā, ja klepus ir ilgstošs, mēs biežāk domājam par alerģijām.

Kad jāsāk uztraukties par bērna klepošanu? Jeb cik ilgi bērns var klepot un vecāki – neko nedarīt?

Ja bērniņš ir kopumā vesels, vecumā līdz četriem gadiem un apmeklē bērnudārzu, tad – gadā var būt no 6 līdz 9 akūto respiratoro infekciju epizodēm ar klepu, un šis klepus akūtā situācijā var būt astoņas vai deviņas dienas. Savukārt vecākiem bērniņiem, sākot no pieciem gadiem, varētu būt 3–5 epizodes gadā, pieaugušajiem – divas epizodes gadā. Tā būtu norma, par kuru nevajadzētu uztraukties. Protams, ja šīs epizodes ir smagas – ar grūtībām elpot, sēkšanu krūtīs, klepus ieilgst un simptomi nepazūd starp akūtas slimošanas epizodēm (simptomi var būt klepus – rīta klepus, vakara klepus vai ir grūtāk elpot pie slodzes) –, ir jāaizdomājas, jo tā nav norma.

Kā vecākiem ir jāklausās klepus? Kas par to jāsaprot, un kas burtiski jāpieraksta, lai zinātu, ko ārstam stāstīt?

Ja tā ir pirmā epizode (sevišķi, sākot bērnudārza gaitas), kad bērns saslimst ar akūtu temperatūru, iesnām, klepu, bet tas beidzas nedēļas laikā, un nākamā epizode ir pēc ļoti ilga laika, protams, neviens vecāks par to neaizdomājas, un pareizi dara. Ja slimošana ir biežāka, būtu jāsaprot klepus raksturs – vai tas ir sauss vai vienkārši krekšķis, vai bērns grib atkrēpot. Tas ir “klepus raksturs”.

Klepus var būt arī skanīgs, skaļš, plēsošs vai laringītisks (pēdējo cilvēki vairāk pazīst un saka: “Rej kā sunītis”).

Jāpazīst, vai tas ir lēkmjveida, piemēram, klepo, klepo un kļūst grūti ieelpot. Klepus ar grūtām ieelpām ir vairāk raksturīgs garajam klepum, un to ir ļoti svarīgi pazīt. Sevišķi tad, kad slimība ir biežāk sastopama, kā tas ir šogad.

Noteikti jāzina, kad klepus ir vairāk – pa dienu, no rīta, vakaros vai naktī. No tā atkarīgas diagnozes, par kurām mēs domājam. Tāpēc ļoti prasām gan par klepus raksturu, gan biežumu, gan laiku; vai klepus ir viens pats vai to pavada iesnas; vai tas vairāk sākas guļus stāvoklī vai pie slodzes; vai to pavada sēkšana un elpas trūkums… Un tiešām ļoti ir svarīgi, lai vecāki to pieraksta. Arī to, cik ilgs ir klepus. Un vēl ir ļoti svarīgi – dodot medikamentus, arī to pierakstīt: kādās devās, cik bieži un cik ilgi, un vai šīs zāles bija efektīvas. Ārstam jāzina, kuras zāles ir palīdzējušas. Anamnēze ir ļoti svarīgs stāsts no vecāku puses.

Vēl par klepu – jāsaprot un jāatceras, ka ļoti svarīgi ir tas, kā bērniņš tiek barots. Ja ir barots guļus tieši pirms miega vai neievērojot trīs stundu atstarpi starp ēdienreizēm – ēdiens var nākt uz augšu un izraisīt diezgan stipru klepu, un to jau sauc par gastroezofagiālā atviļņa slimību. Jā, te var būt aizdomas par astmu, bet vairāk tas saistīts ar nepareizu, iespējams, pārāk biežu bērna ēdināšanu. Ēšana vēlu vakarā pirms miega var izraisīt klepošanu.

Bieži vien vecāki saka: mums ir it kā vesels bērns, bet ģimenes ārsts saka, ka viņam ir sarkans kakls. Žāva ir apsārtusi: redzama graudaina, apsārtusi mugurējā rīkles sieniņa. Tas liecina par atvilni. To var redzēt, vienkārši ieskatoties kaklā. Arī, ja bērns bieži atgrūž, atvemj ēdienu, par to aizdomājamies.

Es bērnībā skaloju kaklu ar sālsūdeni vai kumelīšu tēju…

To LOR speciālisti vairs neiesaka. Šādi mēs šurpu turpu skalinām baktērijas, kas akūtās saslimšanas laikā ir koncentrējušās uz gļotādas.

Bet kā var ar “mājas metodēm” palīdzēt?

Palīdzēt var atkarībā no klepus cēloņa. Ja ir parasta saaukstēšanās un vienkāršs klepus, kas rodas no deguna izdalījumiem, ir jāārstē iesnas. Ja ir ļoti sauss klepus un augsta temperatūra, kam iemesls ir vīruss, jāārstē vīrusu izraisīta saslimšana. Atkarībā no klepus rakstura un iespējamiem klepus izraisītājiem izvēlas atbilstošu klepus sīrupu, bet nepieciešams vispirms konsultēties ar ārstu. Klepus sīrupu vietā var dot tējas ar medu – ja nav alerģijas. Pavisam maziem bērniem nedrīkst dot sīrupus ar klepus nomācējiem, jo tā mēs nomācam klepus refleksu.

Ja ir akūta respiratora vīrusu saslimšana, vairāk jādzer šķidrums. Prettemperatūras līdzekļi, ja tā ir augsta.

Esat pulmonoloģe alergoloģe, bet vai pie jums nonāk arī ar garo klepo saslimušie bērni?

Arī garais klepus nokļūst pie mums, bet tāpēc, ka to neatpazīst kā garo klepu, ko faktiski ārstē infekcionisti. Pie mums tas nonāk kā aizdomas par bronhiālo astmu, un tad, sīkāk prasot klepus stāstu, mēs no anamnēzes nonākam pie garā klepus diagnozes. Reizēm vecāki internetā atrod to ātrāk nekā ģimenes ārsti un nāk ar aizdomām: jā, man jau tā likās… Garajam klepum ir ļoti raksturīgas pazīmes. Neprasot, kā bērns klepo, mēs nekad netiksim pie šīs diagnozes. Tas sākas kā parasta akūta saslimšana ar nelielu klepu, kas pakāpeniski pāriet lēkmēs. Lēkmjveidā klepus ar apgrūtinātu ieelpu; tas vairāk ir naktīs, bērns ceļas augšā pats, klepojot paliek sarkana sejiņa, asaro acis; klepus ir pat līdz vemšanai.

Man kā mammai vienmēr bijis bail no brīža, kad klepus “nokļūst plaušās”… Vai tā tiešām notiek?

Biežākais mīts ir “mēs te saklepojām plaušu karsoni”. Tā tas īsti nenotiek. Ja runājam par klepu, to iedala kā akūtu klepu, kas ilgst mazāk nekā 4 nedēļas, un hronisku, kas ir ilgāks – līdz pat 8 nedēļām. Ja klepus ir ieildzis – ilgāk par 6–8 nedēļām vienā epizodē –, to noteikti vajadzētu izmeklēt. Savukārt tad, ja klepus ir 2–3 nedēļas, ir beidzies un cilvēks pa virsu dabū akūtu infekciju, viņam, protams, var būt šis iekaisums plaušās, bet tā īsti “saklepot” plaušu karsoni nevar.

Bet, ja bērniņš ir saslimis ar akūtu infekciju un ir sašaurinājušies bronhi – tur ir tūska, iekaisums –, tad kādreiz saka, ka uz šīs bronhu sašaurināšanās fona ir radusies iniciāla pneimonija. Pneimonija visbiežāk ir bakteriāla, “saklepot” to nevar.

Noteikti jāsaprot, ka garā slimošanas procesā, apmeklējot dažādas sabiedriskas vietas, tam visam pa virsu var iegūt superinfekciju. Tāpēc parasti mēģinām izdalīt epizodes. Ja atnāk uz pieņemšanu un saka: “Mēs pusgadu klepojam diendienā”, es saku – ja jūs pusgadu tā klepojat, tad skaidrs, ka man jāliek jūs slimnīcā. Tas ir ļoti ilgi! “Nē, nē, nē, nav tik traki!” parasti atbild vecāki. Un tad mēs sākam izdalīt epizodes. Izrādās, ka tomēr kādā brīdī epizode ir beigusies. Un tas ir svarīgākais! Saslimāt septembrī, bija 2 nedēļas, bet izveseļojāties. Mammas saka: “Jā, bet ne līdz galam…” Ja šis mitrais vai sausais klepus paliek katru dienu līdz nākamajai “epizodei”, tad šī saslimšana nav beigusies. Ja pa vidu ir posms, kad sūdzību nav, tās ir dažādas klepošanas epizodes.

Vecākiem par klepu jāuztraucas, ja tas ir ilgstošs, ja ir trokšņi plaušiņās un vecāki paši dzird, ka tur iekšā sēc, vai bērns saka, ka viņam klepojot sāp krūtis, vai ir spiedoša sajūta, vai grūti elpot… Arī tad, ja bērns nepieņemas svarā, ir bēdīgs, apātisks un mazkustīgs. Vai ja gadā ir vairākas bakteriālas pneimonijas ar augstiem iekaisuma rādītājiem, tad ir obligāti jāizmeklējas. Zem visiem šiem simptomiem var slēpties arī citas ļoti nopietnas saslimšanas. Tad ar ģimenes ārstu vien vairs nepietiks, tad noteikti jāiet pie speciālista.

Atviļņa klepus ir manā izpratnē neparasts. Kāds “neparasts klepus” vēl ir?

Jau sākumā teicu, ka ir tāds “krekšķis” – ar to bieži nāk bērni uz konsultācijām. Bērns krekšķina kā pirms uzstāšanās, var pa dienu “taisīt” arī tādu īsu, sausu klepu. Aizejot gulēt, šis klepus pazūd. Bet, ieejot ārsta kabinetā, viņš šādi dara vairāk. Šāds klepus parasti ilgst pusgadu vai gadu, to ir ļoti grūti noņemt. Kad sāk par to runāt, var saprast, ka tas ir neiroloģiska rakstura klepus, emocionāls klepus – kā kovida laikā, tā arī šobrīd tas ir izplatīts. Bieži domā, ka tā ir bronhiālā astma, bet šajā gadījumā atslēgas vārdi ir tie, ka cilvēks neklepo naktī, aizmiegot. Ir arī tāds klepus, ko pavada citi tiki – raustās actiņas, berzē rokas. Vai ir nopūtas, jo “grūti elpot” – cilvēki tad nāk ar šādu sūdzību. Parasti tas ir vakaros, pēc skolas, arī tad, kad cilvēks saspringst, jūt līdzi kaut kam.