Latvijas vietējās šķirnes - nacionālā bagātība
Lauksaimniecībā arvien asāk iezīmējas jautājums par līdzsvaru starp ekonomisko efektivitāti un nacionālās identitātes saglabāšanu. Latvijas vietējām mājdzīvnieku šķirnēm ir grūti konkurēt atvērtā tirgus apstākļos, jo lauksaimnieki pamatā izvēlas ražīgākas un izdevīgākas šķirnes. Ko darīt, lai vietējās aitas, govis, cūkas no “sarkanās grāmatas” nepārceltos uz vēstures lappusēm?
Latvijā ir deviņas vietējās saglabājamās mājdzīvnieku šķirnes. Saimniecības vai organizācijas, kas nodrošina to izdzīvošanu skarbajos tirgus apstākļos, saņem valsts atbalstu. Tas gan nav pietiekams, lai pilnībā kompensētu salīdzinoši ar populārajām importa šķirnēm mazāk ražīgu ganāmpulku, tomēr ir papildu stimuls tiem, kas vēlas saglabāt vietējās šķirnes un meklē tām pielietojumu un patvērumu skarbajos konkurences apstākļos. Vislabāk šajā ziņā veicas Latvijas tumšgalvei – aitai, ko sākotnēji vairums aitkopju neatzina, bet nu tā kļuvusi par vērtīgu eksporta preci. Citām šķirnēm veicas grūtāk, un dažas ir uz izmiršanas robežas. Ko darīt, lai tā nenotiktu, un kā Latvijai veicas šajā jomā, stāsta Lauku atbalsta dienesta (LAD) Reģistru pārvaldības departamenta direktore Erna Galvanovska un Zemkopības ministrijas (ZM) Lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāja Gita Jansone.
Neredzamā nacionālā bagātība
Bieži vien, braucot pa Latvijas reģioniem, ainavā vairs nav manāmas ne leģendārās brūnās, ne eksotiskās zilās govis. Tomēr eksperti norāda, ka šī “neredzamība” ir mānīga. Dzīvnieku skaits nav kritiski sarucis, taču ir mainījušās turēšanas tehnoloģijas. Lai efektivizētu procesu, daudzi saimnieki izvēlas lopus turēt kūtīs un barību pievest klāt, nevis laist lopus ganībās. Līdz ar to šīs šķirnes no lauku ainavas elementa kļuvušas par paslēptu nacionālo dārgumu.
Šī bagātība gan bieži nonāk pretrunā ar moderno lauksaimniecības loģiku, kurā dominē apjoms. Gita Jansone uzsver, ka vietējās šķirnes nedrīkst uzskatīt par nevajadzīgām tikai tāpēc, ka tās dod mazāk piena vai gaļas nekā ārvalstu “industriālās māsas”. Katrai no šīm šķirnēm ir savs īpašais knifiņš, kas rada pievienoto vērtību. Erna Galvanovska uzsver, ka saimniekam, kurš vēlas izcelt savu latviskumu, ir iespēja radīt ekskluzīvu nišas produktu, piemēram, sieru no Latvijas brūnās govs piena. Šāds piens ir bagātāks ar olbaltumvielām un taukiem, padarot to par izcilu izejvielu siera meistariem un ļaujot radīt produktu, kas ir iekšējā tirgus ekskluzīva prece, nevis masveida standarts.
Zilās govs fenomens un veselības faktors
Viena no spilgtākajām vietējo šķirņu priekšrocībām ir to apbrīnojamā izturība. Īpaši tiek izcelta Latvijas zilā govs, kam ir unikāla “super imunitāte”. Erna Galvanovska norāda uz kādu specifisku un ievērības cienīgu faktu – šī ir viena no retajām, ja ne vienīgā šķirne, kurai nav reģistrēts neviens leikozes gadījums. Laikā, kad veterinārās izmaksas un medikamenti kļūst arvien dārgāki, noturība pret slimībām un spēja iztikt ar pieticīgāku barību var kļūt par spēcīgu ekonomisku argumentu.
Tomēr, lai šo unikālo dzīvnieku ieraudzītu, rīdziniekam nāksies mērot tālu ceļu. Eksperti ar nožēlu atzīst, ka Rīgas Zooloģiskajā dārzā visas Latvijas vietējās šķirnes nav apskatāmas. Piemēram, lai redzētu zilo govi, ir jādodas uz “Cīrulīšiem” netālu no Liepājas.
Aitkopības uzvaras gājiens un cūkkopības krīze
Kamēr liellopu nozarē notiek cīņa par vietu tirgū, aitkopība tiek minēta kā neapšaubāms veiksmes stāsts. Gita Jansone zina teikt, ka Latvijas tumšgalve veido lielāko daļu no visām aitu šķirnēm Latvijā. Tas panākts, pateicoties spēcīgai organizācijai un zemnieku izpratnei, ka šī ir izcila mātes šķirne – auglīga un ar labām spējām izaudzēt jērus. Arī senie aizspriedumi par gaļas garšu ir kliedēti, uzlabojoties ēdināšanas tehnoloģijām.
Diemžēl pretēja situācija ir cūkkopībā. Āfrikas cūku mēra izplatība ir radījusi kritiskus draudus Latvijas baltajai cūkai. Šo dzīvnieku skaits ir sarucis līdz dažiem desmitiem un koncentrējas faktiski vienā saimniecībā Latgalē. Eksperti atklāti atzīst, ka dabīgā ceļā atjaunot populāciju vairs nav iespējams; šeit nepieciešama zinātnes iesaiste, iespējams, izmantojot gēnu bankas un embriju saldēšanu, lai šo šķirni, kas pazīstama ar kvalitatīvo speķi, nezaudētu uz visiem laikiem.
Zirgi terapijai un sportam, nevis aršanai
Savukārt Latvijas vietējie zirgi ir stāsts nevis par produktivitāti, bet par funkcionalitāti un emocijām. Sarunā tika izdalīti trīs galvenie tipi. Pirmkārt, Latvijas braucamais tips, kuram, pareizi apmācītam, ir milzīgs potenciāls reitterapijā jeb ārstnieciskajā jāšanā. Otrkārt, Latgales rikšotāji – mazāka auguma zirgi, kurus uztur aktīva entuziastu kopiena, rīkojot pat vietēja mēroga sacensības. Treškārt, Latvijas ardeņi – smagie zirgi, kuru skaits ir kritiski mazs un kurus pat nozares speciālisti reti redz dzīvē. Šeit noteicošais faktors ir nevis gaļa vai āda, bet gan cilvēka vēlme saglabāt vēsturi un gūt prieku no sadarbības ar dzīvnieku.
Vai viss balstās tikai uz subsīdijām?
Bieži izskan viedoklis, ka vietējās šķirnes tiek turētas tikai atbalsta maksājumu dēļ. Gita Jansone šo mītu kliedē, uzsverot, ka ilgtermiņā turēt dzīvnieku tikai subsīdiju dēļ nav iespējams. Lai gan valsts maksā kompensācijas par “neiegūtajiem ieņēmumiem”, salīdzinot ar ražīgākām šķirnēm, ar to vien nepietiek.
Motivācija bieži ir racionāla aprēķina diktēta. Ir saimnieki, kuri apzināti izvēlas, piemēram, Latvijas brūno govi ar vidējo izslaukumu ap 8000 kilogramu, jo tas ļauj saimniekot ekonomiski, bez milzīgiem ieguldījumiem dārgā lopbarībā. Turklāt Latvijas ģenētika tiek novērtēta arī ārpus robežām – mūsu vietējās šķirnes kā vaislas dzīvniekus labprāt pērk kaimiņi lietuvieši un igauņi, un tas liecina par šī materiāla augsto kvalitāti.
Nākotnes vīzija: Latvijas “konjaks”
Raugoties nākotnē, eksperti uzsver nepieciešamību pēc ciešākas sadarbības starp valsti, zinātni un zemniekiem. Tēlaini izsakoties, visiem klucīšiem ir jāsaliekas kopā. Kā viens no attīstības ceļiem tiek minēta aizsargātu produktu zīmju veidošana – līdzīgi kā Francijā ir konjaks vai šampanietis. Iespējams, nākotnē veikalu plauktos redzēsim Latvijas zilās govs sieru ar stingri noteiktu izcelsmi.
Taču, lai tas notiktu, nepieciešama ne tikai ražošana, bet arī sabiedrības izglītošana. Eksperti ar nostalģiju atcerējās savulaik rīkotās Lauku dienas Rīgā, Daugavas krastmalā, kur pilsētnieki varēja redzēt, ka piens nerodas veikala plauktā. Kamēr sabiedrība neredzēs un nenovērtēs šīs šķirnes, tās saglabāt būs grūti, taču, kamēr vien kūtīs un ganībās ir kaut viens dzīvnieks un entuziastisks saimnieks, cerība uz Latvijas ģenētiskā mantojuma atdzimšanu saglabājas.
