Kristīna Sprūdža: "Iestādi kociņus pats, tad uz mežu skatīsies citādi"

Viņa ir tehnoloģijās zinoša komunikācijas un saskarsmes etiķetes pasniedzēja, kura kopā ar vīru izveidojusi izglītības iestādi un māca skolēniem inženierzinātņu pamatus, kā arī pati kopj mežu un attīsta kultūras mantojuma vietu, kur izbaudīt maizes cepšanas tradīcijas. Sprūdžu ģimenē aug trīs meitas, kuras kopš mazotnes piedzied pašu stādīto mežu, kamēr galotnes jau viļņo tik augstu, ka ar roku neaizsniegt.

Uz mežu kā uz darbu

Prasmju dažādība nav pretruna, bet gan bagātība. Tāpat ir dabā – jo lielāka dažādība, jo augstāka izturība. Tad arī jebkuras krīzes situācijas ir nevis katastrofa, bet jauna iespēja.

Kā pati par savu dzīvi saka Kristīna, viņas dzīves krēslam ir četras kājas: personību izaugsmes veicināšana kā saskarsmes prasmju pasniedzējai, STEAM prasmju stiprināšana bērniem un jauniešiem, kopā ar vīru Edmundu vadot Mazās Brīnumzemes izglītības centru, tradīciju vietas veidošana kopā ar vecākiem Maizes mājā, savas dzimtas meža kopšana un bērnu audzināšana. Viņa uzskata, ka daudzpusība un atvērtība jaunām idejām ir panākumu atslēga. “Mēs visi esam daudzpusīgi, ir jābūt tikai drosmei un jāļaujas iespējai pamēģināt.”

Ģimenes īpašums Cēsu pusē, ko apsaimnieko Kristīnas ģimene kopā ar viņas vecākiem – mammu Ainu un tēti Daini –, sastāv no 40 hektāriem meža un septiņiem hektāriem aramzemes. Labība tiek audzēta, jo ģimenes uzņēmumā Maizes māja maizi cep no pašu graudiem. Saimniekošana notiek saudzīgi, bioloģiski un dabai draudzīgi, jo īpašums atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā.

Daba cilvēkam, kas to ciena un saprot, palīdz vienmēr. Covid-19 pandēmijas laikā, kad ierastais dzīves ritms apstājās, Kristīna nesēdēja rokām klēpī, bet gan skatījās, ko var izdarīt krīzes brīdī. Risinājums bija rakstīt projektus un strādāt savā īpašumā – mežā. “Daba ir jāsargā un tai jāpalīdz, jo cilvēks ir dabas daļa. Mežs, kuru mēs, visa ģimene kopā, paši attīrījām un sakopām, arī bebru izpostītās teritorijas, un tad ar Eiropas Savienības projektu atbalstu sastādījām melnalkšņus, egles, bērzus un priedes, ir izdevies. Abas ar manu jaudīgo mammu uz mežu devāmies kā uz darbu – katru dienu. Nedēļas nogalē pievienojās visa ģimene un dzimta – katrs, kurš varēja, brauca palīgā. Strādājām kā talkās – dziedājām, runājām, kopā baudījām maltīti. Mēneša laikā apstādījām 14 hektāru. Tagad man ir milzīgs pārsteigums un prieks vērot, cik ātri mežs aug un kā tas maina apkārtējo ainavu; melnalkšņu galotnes vairs aizsniegt nevaru. Vismazākās arvien ir eglītes, jo tām ir ilgāks ieskriešanās periods, bet, kad tiek ārā no zāles augšanas zonas, tad gan šaujas augšā.”

Saudzīgi kopjot, iegūst atzinību

Ar koku sastādīšanu darbi mežā nebeidzas. Nākamajos trīs gados, kopjot savu mežu, Kristīnas ģimene tajā ieguldīja vēl 37 000 eiro. Šajā summā nav ierēķināts viņu pašu darbs: plānošana, koordinēšana, projektu rakstīšana un daudz kas cits, ko lielākā daļa Latvijas mežu saimnieku dara paši un bez atalgojuma – tāpēc, ka jūtas atbildīgi par savu īpašumu.

“Laba dārzniece no manis šajā intensīvajā dzīves posmā nesanāk, tāpēc mans dārzs ir mežs. Kad vien ir iespēja, eju un skatos, kā tas aug, pārbaudu, apčubinu,” saka Kristīna. “Meža zvēri jaunaudzes, protams, posta, tāpēc man vienmēr līdzi ir dārznieka šķēres. Kamēr varēju aizsniegt, apgriezu nograuzto, pielaboju galotnes. Tagad kociņu galotnes ir drošībā, bet, kamēr nebija, lietojām arī aizsardzības līdzekļus. Mūsu mežos nav medību platību. Ar meža zvēriem ir jāsadzīvo, jo arī tā ir svarīga dabas daļa. Jaunaudzes ir jākopj katru gadu, lai palīdzētu mežam veidoties veselam un daudzveidīgam. Meža kopšanas darbu uzticam acīgiem profesionāļiem, kuri spēj ievērot un saprast to, kas notiek ar katru kociņu. Mežā katra kopšana ir arī izvēles brīdis – varbūt kāds koks jau aizgājis bojā, bet kādam īpaši jāpalīdz augt, izvācot to, kas apkārt. Turklāt nu mums vairs nav tik daudz laika kā pandēmijas gados – tagad darbs dzen darbu. Pašlaik nevaram atļauties tādu greznību kā mēnesi diendienā būt dabā, jebkādos laikapstākļos, un stādīt mežu. Tādēļ esmu īpaši pateicīga, ka šāda skaista dzīves dāvana man tika dota sarežģītajā pandēmijas laikā.”

Kristīnas paveikto mežā ievēroja arī mežsaimnieku vidē, un viņa bija viena no laureātiem balvai Zelta čiekurs 2023 nominācijā Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu. “Mūsu mērķis nav izveidot monolītu masīvu, bet gan dabīgu, skaistu mežu, kas ir daudzveidīgs. Cenšamies saglabāt arī tos kokus, kas paši ieaug blakus stādījumiem. Tāpēc mums ir svarīgi, ka sadarbojamies ar prasmīgiem speciālistiem, kuri trimmerē mežu, izvērtējot to, kas notiek. Ar kopšanu var lieliski veidot daudzveidību.”

Bēdas egļu dēļ

“Kad iestādi kociņus pats, tad uz mežu skaties citādi. Es ļoti iesaku ikvienam meža īpašniekam vismaz dažas dienas iet un pastrādāt kopā ar darbiniekiem, kuri stāda mežu. Tikai tā var noķert to īpašo sajūtu. Tas ir kā ar bērniem – tikai tad, kad pašam ir, var to saprast. Tāpat ar kokiem – skatoties uz paša stādītajiem, saproti, kā katrs par sevi ir cīnījies, cik daudz tajos ir ielikta enerģija. Tāpēc man arvien grūtāk ir nocirst eglīti Ziemassvētkiem – un arvien biežāk tagad eglīte paliek mežā… Paņemu vienīgi tad, ja divas aug cieši kopā un vienai vajag dot vairāk dzīves telpas. Citādi arī skatos uz citu cilvēku mežiem, daudz vairāk saprotu, kāds darbs ieguldīts skaistā mežā.”

Ģimenes īpašumā ir arī vietas, kur eglēm uzbrucis mizgrauzis, bet tur ir dabas liegums apmēram divi hektāri – neko darīt nevar. Kristīnai sāp sirds. “Dzirdu, kā lielā vējā egles krīt… Tas bija viens no mūsu vecākajiem mežiem.  Ar bērniem, kas brauca uz Maizes māju, devāmies uz mežu. Tur bija ierīkota aktivitāšu taka – šķēršļu josla, tiltiņi, ugunskura vieta, varēja būvēt būdu. Gluži vai izdzīvošanas skola, lai bērni mežu iepazītu un būtu ar to draugos. Kopš 2018. gada šī konkrētā teritorija ir kļuvusi bīstama, vairs nevaram tajā grantēt drošību. Tur ir postaža.” Tāpēc meža saimniece cer, ka tiks mainīti Gaujas Nacionālā parka noteikumi, kas attiecas uz mežu apsaimniekošanu.

Katru dienu Kristīna pa logu redz bojā gājušās egles. “Saprotu, kāpēc tur ir liegums, jo nogāzei strauta virzienā ir liels slīpums, tur sākas Raunas dziļvaga. Abās strauta pusēs ir egles, kas gāžas. Nebūtu viegli šo mežu sakopt, pat ja tas būtu atļauts, jo egles jau ir sakritušas krustu šķērsu. Daba kavēšanos nepiedod. Tas ir līdzīgi kā dārzā – ja kādus darbus nokavē, pēc tam ir ļoti grūti kaut ko koriģēt.”

Meža sajūta

“Mežs šobrīd ir man piemērotāks, jo dārzam vasarā jāvelta uzmanība gandrīz ik dienu, mežā var iet retāk. Man patīk, ka varu izmainīt lietas, lai mežs justos labi, lai pašai būtu labi mežā. Kovidlaikā mēs sākām ar to, ka īpašumā izveidojām iekšējos meža ceļus. Ja netiec klāt kādam nogabalam vai nezini, kur kas atrodas, tad nevari kārtīgi apsaimniekot. Tāpēc varam pievērsties vietām, kas prasa vairāk uzmanības. Tad nu es eju pa mežu, vēroju, kā aug stādītais. Par priedēm man ir milzīgs gandarījums, jo apstādījām arī neauglīgas, smilšainas pļavas. Baidījos gan, ko izdarīs meža zvēri. Priedītes, kas bija tuvāk vecā meža malām, ik pa brīdim tika apgrauztas, bet nu kociņi ir kārtīgi saņēmušies, izauguši aptuveni pusotru metru gari. Ja vien neienāks kāds milzīgs staltbriežu bars, domāju, arī šie priežu bērni būs brīnišķīgi izauklēti.”

Maina maizi, speķi un olas pret priedi

Kristīna saka – mežā viņai ir laba sajūta. Arī šajā laikā, kad daudzi domā par to, ko darītu X stundā. “Man vienīgā atbilde ir – nu sameklējiet mani manos 47 hektāros! Man ir daudz jāprāto par saviem vecvecākiem – kad sākās Otrais pasaules karš, viņiem bija nedaudz pāri 40 gadiem, kā man tagad. Viņi toreiz nekur nedevās, un tas izrādījās pareizākais lēmums. Tos, kuri bija uz ceļa ar pajūgiem, aviācijas uzlidojumos nobumboja. Tiem, kas palika Latvijā, dzīve padomju režīmā nebija vienkārša, bet cilvēks bija dzīvs…”

Ja īpašums ir dzimtas vērtība, tas ar saknēm ieaug saimnieku sirdīs. “Mūsu īpašumā aug 300 gadu veca priede, ko mans vecvectēvs izglāba 1944. gadā. Pāri gāja frontes līnija, kokus gāza, lai būvētu nocietinājumus, un mežā raka tranšejas. Toreiz priedei jau bija vairāk nekā 200 gadu, nezinu, kāpēc vecvectēvs to tā mīlēja, bet no vāciešiem izpirka par maizi, speķi un olām. Uz šīs priedes stumbra joprojām ir redzamas vācu zāģa pēdas. Kad pie mums ciemos uz Maizes māju brauc bērnu grupas, vedam viņus skatīties koku, kas cilvēkam bija svarīgāks par ēdienu. Priede ir žuburaina. Ja pie tās piespiedies cieši klāt un pacel acis pret debesīm, virs galvas ir plats zaru kronis. Sajūta ir varena.”

Arī viņu dzimta aug kā koka žuburi. Kristīnai ir trīs meitas. Vecākā, Katrīna, Milānā studē ekonometriju (matemātikas, statistikas un skaitļošanas metožu izmantošana ekonomikas datu apstrādei), bet jaunākās, Henriete un Šarlote, ir Doma kora skolas audzēknes. “Ik pa brīdim mūsu mežā ir dabas koncertzāle – viņas to piedzied un pieskandina.”

Ar mežu vien nepietiek

Maizes mājas iecere radusies Kristīnas vecākiem. “Mamma ir pedagoģe, lielāko dzīves daļu strādājusi bērnudārzā, un Maizes mājā deva iespēju bērnudārza audzēkņiem izbaudīt lauku sētas burvību. Rudenī un pavasarī viņa veda savus bērnudārzniekus pie mums uz laukiem, lai parādītu Latviju dažādos gadalaikos, garšās un skaņās. Mums bija pašiem sava maizes krāsns, ik pa brīdim izcepām maizi, pīrādziņus.”

Nu jau Maizes mājas ideja ir pāraugusi savas ieceres, un viesi tur tiek uzņemti gandrīz katru dienu. “Tagad kultūrizglītības programmā Latvijas skolas soma pie mums brauc bērni un jaunieši, lai uzzinātu, kā grauds par maizīti top, un arī sajustu, kas un kāda ir Latvija. Ir arī bērni, kuri saka, ka pirmo reizi atbraukuši uz laukiem. Tas ir ļoti īpaši, jo viņiem tieši pie mums rodas sajūta par to, kāda ir Latvijas ārpus pilsētas.”

Vēl viena daļa Kristīnas dzīves veltīta darbam kopā ar vīru Edmundu Mazajā Brīnumuzemē. Šis ģimenes uzņēmums, kas jau vairāk nekā 11 gadu vada ASTEAM nodarbības skolās visā Latvijā. “Skolas brauc arī uz Cēsīm, uz Jauno Raiņa kvartālu, kur tagad ir mūsu izglītības centrs. Tā ir iespēja jauniešiem pilnveidoties, veicināt interesi, nodot prasmes un kaldināt talantus ne tikai kultūrā, mākslā un sportā, bet arī inženierzinātnēs. Tehniskais prāts un programmu veidotājs ir Edmunds, bet, piemēram, lodēšanas nodarbības vadu arī es.”

Skolā Kristīnai fizika nepadevās, taču tagad, pateicoties praktisko darbnīcu aizraujošajai pieejai, ir pavisam citādi. “Protams, mehatroniku un pneimatiku neesmu studējusi un neplānoju mācīt, tas ir vīra pārziņā. Bet pati esmu izjutusi, kā praktiskā darbošanās ļauj saprast un iemīlēt eksakto jomu, kas tikai ar teorētisko pieeju vien daudziem bērniem paliek nesaprotama. Tāpēc vēlos, lai iespējami vairāk bērnu praktiski apgūst tehniskas lietas. Tas vēlāk viņu karjeras izvēli var ievirzīt inženiertehnikas zinātņu virzienā.”

Kristīna ir arī komunikācijas un etiķetes pasniedzēja ar vairāk nekā 15 gadu stāžu. Studējot psiholoģiju un arī vēlāk, strādājot valsts pārvaldē, viņa nedomāja, ka vadīs saskarsmes un etiķetes apmācības. “Tagad strādāju ar tā dēvētajam soft skills jeb saskarsmes prasmēm, jo uzņēmumi ir gatavi paši mācīt savus darbiniekus profesionālajā ziņā, bet komunikāciju un saskarsmes veidošanu uztic jomas speciālistiem.” Pēc apmācībām komandas strādā jaudīgāk, samazinās savstarpējo attiecību avārijas un konflikti. “Mana motivācija ir iespēja dažu stundu laikā cilvēkam palīdzēt ar zināšanām, kas neprasa dziļu psihoanalīzi, ilgstošu terapiju vai iztaujāšanu, kas sāp un kas ir grūti. Saskarsmes prasmes ik pa brīdim nepieciešams pilnveidot un atsvaidzināt katram. Skaidrs, ka dzīve nav perfekta, gadās dažādas situācijas, kļūmes. Ja nepiedomājam pie tā, kā komunicējam ar citiem, gadās, ka palaižam garām iespēju sadarbībai tikai tādēļ, ka piemirsām sasveicināties, atvainoties vai pateikt paldies. Un tad brīnāmies, ka paliekam vieni kā tādi koki laukā. Bet pat mazi stādiņi labāk jūtas jaunaudzē, gan tur, kur lieli koki blakus.”

Nekas nav jāizgudro no jauna

Dienā, kad tikāmies, Kristīna ar piekto klašu skolēniem Rīgā, Ziepniekkalna vidusskolā, izkopa prasmi, ko viņa raksturoja kā “labi vārdi un droši darbi, lai nesāp pašam un nesāp citiem”. Viņa uzskata, ka izpratne un pareiza attieksme pret citiem un arī dabu jāveido kopš mazotnes. Tāpēc Kristīnas interešu lokā bez meža un cilvēku attiecību kopšanas ir arī tāds Latvijas fenomens kā Lielā talka. Uzņēmīgā sieviete priecājas, ka kopā ar domubiedriem šogad veiksmīgi tika iesniegts pieteikums, lai talku tradīciju iekļautu Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

“Talkās var paveikt daudz,” ir pārliecināta Kristīna. “Talkot var dažādi – arī koku stādīšana un dižkoku glābšana notiek talkās. Viss ir iespējams, ja mēs ejam cits citam palīgā jeb talkā, vienojot paaudzes, saliedējot dzimtas, kaimiņus un kopienas. Latvijas veiksmes stāsts nav jāizgudro no jauna, tas ir ierakstīts mūsu tautasdziesmās, piedzīvojams talkās un sirsnīgās sarunās. Ja ar cieņu izturamies pret dabu un viens pret otru, mēs esam stipri, neuzvarami un dzīvojam laimīgi visskaistākajā zemē un brīvā valstī – mūsu Latvijā.”

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu