Pelnošana. Kā sadedzināta koksne palīdz augt jauniem kokiem
Koksnes pelni laukos jau izsenis kalpojuši kā dabiskais mēslojums. Šim nolūkam pelnus ņēma no māju krāsnīm, tā savā ziņā veidojot noslēgtu ciklu. Vienu koku sadedzinot, radās pelni, kas veicināja cita, jauna kociņa augšanu. Mūsdienās šo metodi pētniecības nolūkos izmanto arī akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM), tikai lielākā apjomā.
Pelni egļu audzēm
Latvijā ir daudz apdzīvotu vietu, kur apkurē izmanto šķeldu, un pēc tās sadedzināšanas pāri paliek pelni. Tos nepieciešams deponēt vai utilizēt, un te nu talkā nāk mežsaimniecība, jo pelni lieti noder mežaudžu pelnošanai. “Pieeja ir vienkārša – ko iznesam no meža, to arī aiznesam atpakaļ,” saka LVM mežkopības darbu eksperts Juris Katrevičs. Labākais risinājums ir pelnu ienese tajās egļu audzēs, kurās jau veikta krājas kopšanas cirte un izņemti liekie koki, lai uzlabotu atstājamo koku augšanas apstākļus. Tas nozīmē, ka pelnošanu veic tām kokaudzēm, kuru vecums ir vismaz 30 gadu. Audzē ierodas speciāli aprīkota tehnika, kas konkrētā nogabalā izkliedē pelnus. Pelnu ienese audzes pastāvēšanas laikā tiek veikta vienu reizi, jo pelnu efekts ir ilglaicīgs.
“Augustā veiktajā pilotprojektā atlasījām 50 hektārus mežaudžu, kur jau ir veikta krājas kopšana, un, vadoties pēc pieredzes un zinātniskiem pētījumiem, secinājām, ka sešas tonnas uz vienu hektāru ir optimāls pelnu daudzums, kas jāienes mežaudzē,” stāsta Juris Katrevičs. Arī pirms tam eksperimentālā kārtā valsts mežos ir veikta pelnu ienese, taču ne tik lielos apjomos. Jau tuvākajā nākotnē pelnu ieneses apjomi mežaudzēs pieaugs – Latvijas nacionālais enerģētikas un klimata plāns paredz, ka no 2026. līdz 2030. gadam ik gadu Latvija veiks pelnu ienesi 4,4 tūkstošu hektāru lielās mežu platībās.
Pelni kā mikroelementu krātuve
Ko īsti dod mežu pelnošana? “Ar pelnošanu mēs atgriežam atpakaļ tās barības vielas, ko esam paņēmuši no meža. Turklāt atgriežam tikai minerālus, bez slāpekļa un organiskām vielām, kas veicina eitrofikācijas procesu,” skaidro Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa.
“Mūsu pētījumos ievāktie dati rāda, ka augsne, kur agrāk augušas egles, ir ļoti skāba. Tas nozīmē, ka daļa augiem nepieciešamo vielu kļūst nepieejamas. Taču, ja izmantojam koksnes pelnus, kuros ir elementi, ko koks savulaik saņēmis no augsnes, tad jaunajiem kokiem iedodam ne tikai makroelementus kāliju un fosforu, bet arī kalciju, magniju un daudzus koku augšanai nepieciešamos mikroelementus; veicam augsnes kaļķošanu. Arī mikroelementi ir ļoti nepieciešami koka augšanas procesā; ja kāda no tiem pietrūkst, koks neaug tik labi, jo tiek traucēta fizioloģisko procesu secība. Savukārt, samazinot augsnes skābumu, tajā jau esošie elementi kļūst augiem pieejami.”
Protams, koku augšanu līdzīgi kā lauksaimniecībā varētu veicināt ar minerālmēsliem, taču šāda metode mežkopībā drīzāk uzskatāma par ātro medicīnisko palīdzību, kas izmantojama tikai akūtos gadījumos. Minerālmēslu efekts ir jūtams ātrāk, taču iedarbība saglabājas īsāku laiku, turklāt minerālmēslojumā nav visu to elementu, kas ir pelnos, pat nerunājot par to, ka minerālmēslu izmantošana izmaksās dārgāk. Tas gan nenozīmē, ka pelni būtu pieejami par baltu velti. Tik skaisti nav, jo, pirmkārt, to vešana uz mežu kaut ko maksā; otrkārt, meža pelnošanai ne vienmēr var izmantot pelnus uzreiz no apkures katla. Tādu pelnu struktūra bieži vien nav viendabīga, bet mēslojuma izkliedēšanas mehānismam vajag, lai masa būtu viendabīga. Tādēļ pelnu masa vispirms ir jāapstrādā, lai pelni nebūtu pārāk smalki, neputētu un izkliedes devas būtu viegli regulējamas. Šī apstrāde, padarot pelnus irdenus vai pārstrādājot granulās, veido būtisku izmaksu sadaļu.
Kadmija normas barjera
Pelnu izmantošanā mežkopībā gan ir viens āķis – pašreizējā likumdošana nosaka noteiktas ķīmisko elementu normas, kādas ir pieļaujamas šim mērķim, proti, pelni nedrīkst saturēt vairāk nekā trīs miligramus kadmija uz vienu kilogramu. Ja kadmija saturs ir lielāks, šos pelnus meža pelnošanai izmantot nedrīkst. Citās valstīs pieļaujamā kadmija norma ir augstāka, piemēram, Somijā tie ir 30 miligrami uz kilogramu, taču Latvijas mežsaimniekiem jāievēro stingrāki noteikumi.
Kadmija saturs pelnos lielā mērā atkarīgs no tā, kāda koksne tiek izmantota apkurei, jo pelnu ķīmisko sastāvu nosaka gan koka suga, gan koksnes kvalitāte. Piemēram, zaros, koku galotnēs un grāvmalās augušos kārklos ir daudz mizas, līdz ar to smago metālu, tostarp kadmija, koncentrācija pelnos būs lielāka. Bet šādā ar mizām bagātā šķeldā arī pelnošanai derīgu vielu, piemēram, fosfora, ir vairāk nekā baltajā vai gaišajā koksnē. Tādēļ nākas lavierēt, lai atrastu balansu. LVM speciālisti ir apmeklējuši lielu daļu Latvijas šķeldas katlumāju, lai saprastu, kāds ir to pelnu ķīmiskais sastāvs un cik tālu vai tuvu tās atrodas no pelnu ieneses vietas mežā, jo arī tāla transportēšana rada papildu izmaksas.
Starp citu, ir izpētīts, ka visefektīvākie un mikroelementiem bagātākie pelni tiek iegūti no saulespuķēm un no vīnogu kauliņiem. Tiesa, Latvijā gan ne saulespuķes, ne vīnogas neaudzē tādos apjomos, lai varētu cerēt uz pelniem, tādēļ nākas iztikt ar to, kas mums pieejams lielā vairumā, proti, pelniem, kuri iegūti, sadedzinot koksni.
