Meža zinātņu doktors Āris Jansons: "Dabu nevar iekonservēt burciņā"

Zinātnieka dzīve diez vai būs pildīta ar tādām kaislībām kā skatuves zvaigznei, tādām intrigām kā politiķim vai tādiem piedzīvojumiem kā dēkainim, bet tajā būs kaut kas ļoti noderīgs ikvienam – spēja vienkārši pastāstīt par sarežģītiem procesiem, kas palīdz mums pašiem labāk izprast pasauli.

Dr. silv. Āris Jansons doktora grādu mežzinātnē ieguvis Latvijas Lauksaimniecības universitātē 2008. gadā. Ar valsts un starptautiska līmeņa pētniecības projektiem un to vadību nodarbojas kopš 2004. gada. Mežzinātņu doktora grāda iegūšanai izstrādājis un aizstāvējis darbu Parastās priedes (Pinus sylvestris) selekcijas teorētiskie pamati un attīstības perspektīvas Latvijā. Ir bijis saimniecisko koku sugu selekcijas programmas izstrādes vadītājs Latvijā. Tagad programma tiek īstenota praksē, ražojot sēklu materiālu aptuveni 10 000 ha atjaunošanai ik gadu.

Nesenākie pētījumi ir saistīti ar adaptāciju, proti, meža un mežsaimniecības pielāgošanos dabiskiem traucējumiem – vējam un ugunsgrēkiem. To nolūks ir rekomendācijas meža apsaimniekošanas praksei un plānošanai, mazinot nopostīto mežaudžu apjomu. Otra pētījumu tēma – senie meži, to oglekļa bilances un dažādu bioloģiskās daudzveidības indikatoru vērtēšana, veidojot izpratni, ko varam un ko nevaram sagaidīt no šīs mežu grupas, kā arī, ko no tiem varam mācīties un ņemt vērā dabai tuvākā meža apsaimniekošanā. Zinātnieks ir vadījis 12 aizstāvētas doktora disertācijas, tai skaitā vienu mūsu kaimiņvalstī Igaunijā.

Patlaban vada Zemkopības ministrijas Meža departamentu.

Vide veido cilvēku

Zinātne ir radošs darbs, kurā neiespējams nozīmē tikai to, ka vēl neesi atradis risinājumu. Tā ir sevis un citu pārliecināšana, ka var atkāpties no iesīkstējušiem uzskatiem, ka nav jādara tikai tā, kā darīts vienmēr. Tas nenozīmē pieredzes pazaudēšanu, bet jaunu iespēju un izpratnes attīstīšanu.

Zinātne ir arī pierādījusi, ka vide veido cilvēku. Abi Āra Jansona vecāki strādāja kādreizējā Slīteres rezervātā, ko tagad dēvē par Slīteres Nacionālo parku. Vecāku amatu nosaukumi mainījās – inspektori, mežsargi, mežziņi –, bet tas nemainīja būtību, ka bērniem bija iespēja iepazīt dabu ne tikai no grāmatām vai caur logu. Tā bija īsta būšana mežā. “Mūsu vaļasprieks bija meklēt staltbriežu ragus – jau ilgi, pirms tas bija kļuvis populāri. Gandarījums atrast un ieraudzīt,” saka Āris, atceroties spilgtākās bērnības atmiņas. “Ļoti daudz laika pavadījām mežā, un likumsakarīgi, ka izvēlētais studiju virziens arī bija saistīts ar šo ekosistēmu.”

Kā jebkurš aizrautīgs un zinātkārs students, Āris meklēja kādu nišu, kas tobrīd Latvijā nebija padziļināti pētīta. Tāda atradās pavisam netālu no mājām – Slīteres Nacionālajā parkā, kur 1992. gadā uguns plosījās 3312 hektāru platībā.

“Man bija iespēja veikt pētījumus Zviedrijā, kad studēju Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē. Vienojos ar Slīteres vadību, un man atļāva savākt paraugus no ugunsgrēka vietām. Piekrāvu pilnu mugursomu ar ugunī bojā gājušo koku paraugiem un ar visu šo kravu devos ar prāmi pāri Baltijas jūrai. Bija interesanti konstatēt, cik daudz ugunsgrēku šie koki jau pārdzīvojuši. Tāpat bija skaidri redzama cilvēka ietekme, kas izpaudusies jau vairākus simtus gadu, – relatīvi vairāk ugunsgrēku, kad šajā teritorijā kūsāja dzīvība, un maz pēc Otrā pasaules kara, kad cilvēkus no pierobežas zonas padzina. Atradās arī ugunsgrēkā bojā gājusi 495 gadus veca priede. Mūsu valsts purvos tādas kādreiz ir fiksētas, bet labi augušas – nē. Diemžēl pētījumus nebija iespējams attīstīt, pie tiem izdevās atgriezties tikai pēc desmit gadiem kā doktora darba tēmas vadītājam. Mūsu radošajai grupai, kā dēvējam savu zinātnisko projektu īstenotāju komandu, izdevās sasaistīt pagātnes ugunsgrēku notikumus ar liela mēroga meteoroloģiskajiem procesiem, radot precīzākas nākotnes prognozes un līdz ar to pamatojot nepieciešamību turpināt ieguldīt efektīvākā ugunsgrēku detektēšanā. Paraugus vācot, nostaigājām vairākus simtus kilometru un atradām arī gana daudz aļņu un staltbriežu ragu.

Šī un citu ugunsgrēku teritoriju izpēte palīdzēja uzkrāt pieredzi, kā labāk rīkoties ar to, kas palicis no meža pēc ugunsnelaimes. Atstāt, kā ir, vai tomēr izvākt, ko iespējams? Vai priedes deguma vietā izaugs pašas, ja cilvēks nepalīdzēs, nestādīs jaunu mežu?

Cilvēki ir pieraduši pie ātriem risinājumiem. Pavaicā mākslīgajam intelektam un dažās milisekundēs saņem atbildi. Tomēr meža pētījumos tas nav iespējams. Pirmajos septiņos gados uguns skartā teritorija aizauga ar lapu kokiem un krūmiem, šķita, ka priežu meža tur vairs nekad nebūs, bet pēc 15–25 gadiem tās bija atpakaļ. Izrādījās pavisam citādi, nekā mēs sākumā domājām,” atceras zinātnieks. “Un tomēr vietās, kur bija cilvēka ietekme, kur tika saimniekots un ugunsgrēka vietu tīrīja, priežu mežs atgriezās ātrāk, koki auga labāk. Ja stādīja, tad pavisam labi. Turklāt labie rezultāti, ieguldot cilvēku darbu, attiecas ne tikai uz kokiem, bet arī citām sugām, kas visas kopā veido meža ekosistēmu.”

Saskata sabiedrības polarizāciju

Zinātnieks nevērtē tikai savu pētījumu objektus vien, bet arī analītiski – norises kopumā visā sabiedrībā. Jautāts, kā, viņaprāt, sabiedrība redz mežu un saimniekošanu tajā, Āris Jansons atbild: “Pēdējo 5–15 gadu laikā sabiedrības skatījums par mežsaimniecību ir kļuvis arvien polarizētāks, vairāk balstīts uz lozungiem. Tas lielā mērā saistīts ar urbanizāciju. Iepriekš bija vairāk cilvēku, kuriem bija ciešāka saikne ar saimniecisko darbību ar un ap mežiem, un līdz ar to arī labāka izpratne, kā ilgākā termiņā viss notiek, – te mēs zāģējam, bet te stādām, te koki aug, bet te rokam meliorācijas grāvi vai darām kādus citus nepieciešamos darbus, lai mežam klātos labi... Tātad pašiem sava pieredze, ka šīs darbības ir loģiskas un neizraisa nekādu katastrofu. Tagad tā pietrūkst, tāpēc cilvēkiem vieglāk noticēt demagoģijai.

Otrs faktors, kas izraisījis polarizāciju, paradoksālā kārtā ir laba un mērķtiecīga mežu apsaimniekošanas darba rezultāts. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem kopējā koku krāja mežos pieaugusi vairāk nekā divas reizes, bet cilvēkiem jau nav references, kā te bija pirms 30–50 gadiem, reference ir – kā te bija pagājušajā mēnesī. Pagājušajā mēnesī te bija lieli koki, tagad ir izcirtums, tātad ātrais secinājums – ir slikti. Un nemaz netiek ņemts vērā, ka, pirms 50 gadiem neizrokot grāvi, te gan pirms mēneša, gan tagad būtu žampa, nevis vitāls mežs. Tas ir izaicinājums – paskaidrot šo atšķirīgo laika mērogu sabiedrībai.”

Zinātnieku uzkrātie dati un analīze ir svarīga, lai objektīvi saprastu, kāda ir saimniekošanas ietekme uz mežu un ko vēl varam uzlabot. Tāpat dati ir svarīgi, lai saprastu sakarības un spētu precīzāk prognozēt nākotni.

Mežs mainās līdz ar zinātni

“Palaimējās, jo mani mācīja Dr. silv. Imants Baumanis, patiesi leģendārs Latvijas zinātnieks mežu jomā, kurš visu mūžu galvenokārt veltīja Rīgas priedei (Pinus sylvestris var. Rigensis L.). Viņa darba rezultātu tagad varam redzēt jaunajās priežu audzēs, kas ir labāk augošas, slaidākiem stumbriem, tievākiem zariem, noturīgākas. Tomēr, vienkārši paskatoties uz audzi, to nepamana, liekas – tā jau ir parasti, tā vienmēr ir bijis. Līdzīgi ir ar citu zinātnes atziņu ieviešanu mežsaimniecībā – bieži vien tas nav manāms, redzams tikai ilgākā laikā un rūpīgā datu analīzē vai tikai nozares profesionāļiem. Tomēr tādu ieviesto atziņu ir daudz – gan kolēģu izstrādātā labākā augsnes sagatavošanas tehnoloģija un tehnika, kas palīdz kokiem labi augt jau no pirmā dzīves gada, gan attīstītā izpratne par jaunaudžu kopšanu un mitruma regulāciju arī mikro mērogā, kas veicina audžu vēja noturību. Tāpat pētījumos izdarīts viss, lai labāk nodrošinātu barības vielu ienesi un pelnu atgriešanu mežā. To īstenojot, būtu iespējams kāpināt arī mežu devumu klimata pārmaiņu mazināšanā. Meža meliorācijā ir attīstītas metodikas, kā mazināt grāvju atjaunošanas darbu īstermiņa negatīvo ietekmi.”

Tikai bez panikas!

Zinātnē iegūtais rezultāts ir objektīvs, nodrošina objektīvu situācijas aprakstu un no tā izdarāmos secinājumus, prognozes. Piemēram, inerce darbojas neatkarīgi no tā, vai kāds tai tic vai netic, vai kādam tā patīk vai nepatīk. Taču, ja ir izpētīts un aprakstīts, kā tieši inerce darbojas, tad var aprēķināt, kādas bremzes ir vajadzīgas konkrētajam auto, lai nodrošinātu iespēju to apturēt noteiktā ceļa posmā.

Tomēr lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti, balstoties uz objektīvu izvērtējamu, bet gan uz mirkļa reakcijām. Tas ir īpaši kaitīgi mežā, kur katram lēmumam ir ilgtermiņa ietekme. Piemēram, eglēm uzbrūk astoņzobu mizgrauzis, un iestājas panika, parādās ziņas, ka Latvijā vairs nav jēgas stādīt egles, jo vabole visu tāpat apēdīs. Reakcija ir saprotama, ir lieli ekonomiski zaudējumi un nopietna problēma. To vēl vairāk pastiprina saklausītais, ka nākotnē mizgrauzis būs vairāk. Šis apgalvojums ir patiess un pētījumos balstīts, bet nebūt nenozīmē, ka konkrētajai koku sugai ir beigas. Bieži dzirdētais, ka mistraudzes palīdz visam, neiztur kritiku; dati liecina, ka citu sugu piemistrojums egles nepasargā. Tātad ko mēs varam? Rūpīgi strādāt ar selekciju, stādīt mazāk biezi un saimnieciskajos mežos strādāt ar īsāku aprites ciklu. Tā mēs varam gan kāpināt koku spēju pašiem sevi aizsargāt, gan mazināt kopējo risku. Varam mizgrauzi apspēlēt.

Mežzinātņu doktoram ir arī vērtējums par sabiedrības attieksmi pret norisēm mežā. “Pēdējā laikā bieži dzirdam – ak šausmas, nocirtīs tak visus tos kokus, vajag apturēt darbu mežā, jo citādi mums klimata pārmaiņu mazināšana un oglekļa piesaiste vairs nenotiks! Ja tādai panikai paļautos un tiešām tā izdarītu, tad izbeigtos 20 % no Latvijas kopējās eksporta vērtības, un tas pie jau tā sarežģītās ekonomiskās situācijas nav nekas labs. Investori, kas aizietu prom tādu nepārdomātu lēmumu dēļ, atpakaļ vairs neatgrieztos. Un mēs varētu veicināt neatjaunojamu dabas resursu izmantošanu. Un kas tad notiktu mežā? Īstermiņā mēs oglekļa uzkrājumu palielinātu, bet ilgtermiņā, uz 2050.–2100. gadu, kad mums jābūt klimata neitralitātei, iegūtu pilnīgi pretēju efektu. Galvenais, ko dod zinātne, ir iespēja atturēties no lēmumu pieņemšanas steigā, panikā un balstoties uz īstermiņa efektiem. Koks aug lēni, un mums ar to ir jārēķinās.”

Ar sirdi un prātu

“Mežā būt vienkārši tāpat ir interesanti, vienmēr kaut ko var atrast, kaut ko pamanīt, sadzirdēt. Mežā ejot, nekad nezini, ar kādu bagāžu iznāksi ārā, ar kādām jaunām idejām un iecerēm,” saka Āris Jansons. Zinātnieka aizraušanās, kam gan neatliek daudz laika, ir medības. Par tām runājot, viņš gan uzsver, ka tie vairāk ir agrie rīti un vakari mežā, saskarē ar dabu. “Ar medībām ir tāpat kā ar makšķerēšanu. Ne jau tā zivs vai gaļa ir svarīgākais, bet process – būšana mežā, vērošana ar papildu elementiem, ieklausīšanās dabā.”

Arī bērnus viņš cenšas piesaistīt mežam, bet katram tomēr ir jāļauj izvēlēties to, kas tuvāks sirdij. Meitai tā ir vijoles spēle, bet dēlam – tad jau redzēs, kur intereses virzīsies, kad kļūs vecāks.

“Cilvēks ir tāda būtne, kas ar lielu jaudu grib dabu un vidi ap sevi pārveidot,” prāto zinātnieks, “tāpēc ir uzmanīgi jāvērtē, ko mēs darām. Ir nepieciešami pasākumi bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, klimata pārmaiņu mazināšanai, tomēr svarīga ir arī ekonomiskā puse – ko un kā varam izdarīt, lai šos mērķus sasniegtu, negraujot tautsaimniecību. Atceroties, ka Latvijā izmirstošā suga, par ko jārūpējas primāri, ir mūsu pašu valsts iedzīvotāji. Kāpinot zināšanas, varam atrast ekonomiskus risinājumus biotopu kvalitātes uzlabošanai. Izmantojot zināšanas, varam ieviest tādu principu kā dinamiskā dabas aizsardzība, citiem vārdiem – liegums seko sargājamai sugai. Tāpat kā bieži dzirdētais nauda seko studentam. Proti, ir fiksētās aizsargājamās platības (Latvijas mežos 10 %), kurās neko nedara, un tad noteikta proporcija (Latvijas mežos līdz 20 %) ir mainīgs platību tīkls: atrodam mežā ko sargājamu – sargājam, atrodam kaut ko citu svarīgāku – sargājam to. Un pārējā platībā saimniekojam brīvāk un efektīvāk. Zināšanu tam pietiek, bet ieviešanā vēl garš ceļš ejams – gan normatīvu mainot, gan izpratni veidojot. Saprotot, ka sugas pielāgojas, pārvietojas – kādas ienāk Latvijā, kādas dodas prom. Dabu nevar iekonservēt burciņā. Pieeju maiņa ir izaicinājums, bet tā ir iespēja novērst problēmas, kuras nereti esam radījuši paši.”

Dažreiz zinātniekiem šķiet – nu kāpēc viņa atklājumus nevarētu likt lietā tūlīt?! Bet Āris Jansons ir optimistisks – ļoti daudz saprātīgu izmaiņu jau ir ieviests, un, tā turpinot, attīstība var būt pozitīva, sevišķi, ja, pieņemot lēmums, cilvēki ieklausās pētniekos. Daudz kas jau šķiet neiespējams, kamēr nav izdarīts…

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu