Diskusija tīmeklī: ar kādiem latviskiem kārumiem iepriecināt ārzemnieku? Piedāvāt sklandrausi?
Ir ārzemnieki, kam garšo mūsu aukstā zupa un citi latviešu ēdieni, un ir, kuru garšas kārpiņas to nesaprot. Linda platformā “Threads” par Latvijas nacionālo ēdienu rosina uz diskusiju: “Ar ko Tu iepazīstinātu, piemēram, tūristus? Piemēram, sklandrausis, man šķiet. ir vairāk Kurzemei piederīgs.”
Vecais Vecis: “Ir divu veidu cilvēki. Tie kuriem garšo sklandrausis, un tādi kuri var iet...”
Anita: “Pirmkārt, jāskatās, no kuras valsts ir tūrisms! Neiešu detaļās, bet ne visiem drīkst piedāvāt visu. Bet manas idejas – nr.1. pelēkie zirņi ar speķi, cūkgaļas karbonāde ar kartupeļiem, sautētiem kāpostiem, īstu sēņu ( šampinjonu) mērce, soļanka, aukstā zupa, borščs. Jā, zinu, ka tie nav latviešu nacionālie ēdieni, bet būsim godīgi, tie ir ļoti izplatīti Latvijas virtuvē. Pīrādziņi ar speķi. Jebkurš labs, garšīgs cūkgaļas cepetis. Pēc 7 gadu dzīves Vācijā es šos redzu kā Latvijas īpašos ēdienus.”
Linda: “Arī šīs ir manas izvēles. Bet lika tā aizdomāties, vai tiešām mums nav tāds “vienots” ēdiens. Kā piemēram pieņemtie simboli utt.”
Zane: “Nevajag ēst kaut kādus sklandraušu izstrādājumus, vajag pagaršot labus, labie ir garšīgi.”
Anita: “Piekrītu! Piemēram, Kalnciema kvartāla tirdziņā katru sestdienu ir sieviete, kas tirgo paštaisītus sklandraušus. “Maijas dižrauši”, šķiet, saucās. Nenormāli garšīgi! Īpaši saldie!”
Anete: “Kartupeļus ar siļķi un biezpienu.”
Jānis: “Gluži manas domas, pluss vēl lociņi.”
Santa: “Šovasar savu amerikāņu draugu cienājām ar auksto zupu, kartupeļu pankūkām, svaigajiem kartupelīšiem ar dillēm un gaileņu mērcīti, biezpiena plācenīšiem. Visus ēdienus atzina par labiem esam.”
Vineta: “Piekrītu, ka sklandrausis ir tikai Kurzemei raksturīgs. Es tūristiem piedāvātu kartupeļus ar dillēm un gaileņu mērci. Vēl – pelēkos zirņus ar speķi. Šeit pieminētā maizes zupa ar putukrējumu arī būtu īsti vietā, neesmu citās valstīs ko līdzīgu manījusi.”
Inese: “Rabarberu uzpūtenis, ābolu plātsmaize, biezpiena sacepums, kartupeļu pankūkas ar skābu krējumu, skābeņu zupa, buberts ar ogu ķīseli, bukstiņputra, aukstā gaļa, cepti nēģi.”
Liāna: “Bēdīgi, bet 30 gadu laikā neesmu ne reizi pagaršojusi sklandrausi. Kur var iepazīties ar šo izstrādājumu?”
Agnese: “Es atcerējos, ka, piemēram, ļaudīm no Šrilankas pārsteigums bija reņģes. Ļoti garšoja, īpaši apceptas panētas marinādē. Arī gailenes. Gaileņu mērci pēc tam ēda brokastīs uz maizītes, par ko savukārt es brīnījos. Un gurķi ar krējumu. Un mazsālīti gurķīši. Kvass. Viss viņiem bija pārsteigums.”
Agnese: “Mēs austrālieti uzņēmām ar auksto zupu un biezpiena sacepumu. Nevienu no abiem viņš dzīvē nebija ēdis. Par ķīseli vispār brīnījās. Bet viņš ēdot šausmīgi piekusa. No piepūles nenosmērēt visu apkārtni ar sarkanajiem ēdieniem. Mums bija ļoti jautri.”
Elvis: “Rupjmaizes kārtojums, rabarberu klimpu ķīselis, aukstā zupa, rūgušpiena salāti, zirņi ar speķi, rupjmaize ar medu un pienu, štovēti kāposti (tādu nav pat Vācijā), latviešu karbonādes (ko sauc par franču), Kurzemes panētās kotletes.”
Anete: “Pajautāju vīram (nelatvietim), kas viņam liekas īsti latvisks ēdiens: kartupeļi ar sēņu mērci, klāt kāda gaļa (karbonāde, šašliks, stilbiņš) un svaigie salātiņi.”
Žanete: “Asinsdesa ar putraimiem vai jaunie kartupeļi ar gaileņu mērci. Saldajā rupjmaizes kārtojums (bez variantiem).”
Magdelēna: “Pelēkie zirņi ar speķi, maizes zupa, aukstā zupa. Pīrādziņi, Jāņu siers, debessmannā – tas ir tas, ko parasti piedāvāju. Kvass. Tas viņiem interesē, es pati nedzeru, taču man viņi paši sāka prasīt, un nācās izpētīt, kuru tad ieteikt. Jo jautā, kurš labāks. Agrāk arī piedāvāju peldošas salas, bet tas ir arī frančiem, tiesa mazliet citādāk taisa.”
Jana: “Man garšo sklandrausis, lai gan latviete esmu tikai teorētiski, dzimusi, augusi Latvijā, bet rados neviena latvieša. Tūristus personīgi iepazīstinātu ar ikdienas ēdieniem, ko ēdam, jo jāatzīst, nu kurš no mums baigi katru otro dienu štopē iekšā pelēkos zirņus un cūkas šņukuru? Normālu latviešu stiliņā karbonādi ar ceptiem kartupeļiem, Dimdiņštovētos kāpostus, Vecrīgas kūciņu. Kādu pildīto pankūku (piemēram, Nīderlandes izpratne ir absolūti ačgārna), skābeņu zupu?”
Linda: “Pilnībā piekrītu! Pamatā jau tradicionālais ir tas, ar ko mēs uzaugam un ikdienā esam iecienījuši.”
Līga: “Šis ir Latgales variants: Biezpiena plācenīši, biezpiena bumbiņas, karbonāde ar kartupelīšiem un gaileņu mērci, gaileņu zupa, kūpinātas zivis (ezera zivis – asari, zuši), ceptas zivis, pildīta līdaka, visa veida kūpinājumi, cauraudzīte, sālīts speķis un gaļa, vēl varētu būt plānās pankūkas ar sirdi un plaušām un protams cepelīni (bet mums mājās viņus cepa, nevis vārīja). Un vēl plātsmaizes, īpaši ar āboliem un drumstaliņām.”
Kristīne: “Grūbu maisījumi no “Gudrie graudi”, gaumīgi pasniegtas šprotes, speķa maizītes un speķa pīrādziņi, gailenes, baravikas, biezpiens, gaļas cepetis, ceptas aknas, asinsdesa, meža ogas, medījumu gaļa, Jāņu siers, cepti kāposti, plātsmaize, kūka “Vecrīga”. Jāskatās vēl, kas “Vella kalpos” bija uz galda. Galvenais ir noformējums!”
Anita: “Es kādus gadus 8 atpakaļ savus draugus/paziņas no Vācijas vedu uz krogu/restorānu “Lāsīte” Vecrīgā. Ja nemaldos, asinsdesas tur arī bija. Visiem ļoti patika. Bet nu izpētiet pirms tam pati, vai tas Jums der.”
Laima: “Baravikas krējuma mērcē ar kartupeļu pankūkām.”
Grikafoto: “Sklandrausi es pasniegtu tad, ja gribētu ātri tikt vaļā no tūristiem...”
Laima: “Nezinu, vai šie ēdieni ir ļoti raksturīgi latviešiem, bet meitu ārzemju draugus cienāju ar biezpiena plācenīšiem un cauraudzīti, saceptu ar sīpoliem un pasutinātu skābā krējumā. Visiem ļoti garšoja.”
Aiva: “Erasmus laikā iepazītais austrālis uz vienu dienu bija ieskrējis Rīgā, es aizvedu uz “Alu” – vārīti cepti kartupeļi, štovēti kāposti un kaut kāda gaļa bija – viņš bija sajūsmā.”
Dace: “Man sklandrauši garšo, bet tas ir reģionāls ēdiens, ne nacionāls. Es piedāvātu kūpinātas reņģes, biezpienu ar krējumu un rupjmaizi, rupjmaizes kārtojumu, ābolu vai rabarberu plātsmaizi, melleņu klimpas, dzērveņu uzpūteni. Bukstiņbiezputru varbūt. Un parastu cūkgaļas karbonādi.”
Baiba: “Ķelmēnu rupjmaize, speķa pīrādziņi, Rīgas balzāms, “Serenāde”, zefīri, biezpiena plātsmaize, kartupeļu pankūkas. Tagad vairākos restorānos pieejamas foršas latviešu uzkodas – ceptas reņģītes. Ja patīk un lieto alu, tad “Labieša” alu. Varianti ir tik daudz, ziemas periodā, Ziemassvētku tirdziņos noteikti varētu būt zirņi ar speķi vai kāposti ar desiņām. Pie jūras kūpinātas zivis, meža mellenes ar pienu, gaileņu mērce vai ceptas baravikas.”
Andra: “Ļoti garšo sklandrauši! Esmu arī cepusi un vispār varētu izcept atkal! Man garšo vārīti burkāni un viss, kas ar tiem saistīts.”
Edgars: “Žāvēta vista, marinēta. Un žāvēta karpa vai breksis. Citur tādu nav.”
Kristaps: “Kūpinātas zivis! Sākot ar reņģīti un pakāpeniski līdz zutim, pa piemēram. P.S. Sklandrauši garšo, bet labāk tīk tie otri: speķrauši.”
Peliene jaunkundze: “Kā var negaršot sklandrausis! Varbūt ir ēsts kāds neveiksmīgs pakaļdarinājums.”
