Patversme atdod slimus suņus, jaunie saimnieki nespēj rūpēties

Suns ir, bet naudas nav

Kā tad īsti ir – uz kura pleciem ir atbildība par dzīvnieku, kurš acīmredzami ir slims? Vai par to jāuzņemas atbildība patversmei vai tomēr var vainot jaunos saimniekus, kuri tagad veterinārārstam norāda – ārstēšanai nemaz neesot naudas.

Veterinārārste, klīnikas “Hīrons” vadītāja Lita Konopore pie vienas no briesmīgajām fotogrāfijām, ko publicējusi “Facebook”, raksta: “Par laimi, no “Ulubeles” adoptētajam sunim ar baiso mutes dobuma stāvokli veselība no izbarotā ibumetīna nepasliktinājās, taču stāsts vēl nav galā. Akūtais ārstēšanas posms ir izdevies (tam man jānotic uz vārda, jo atkārtotā vizītē īpašniece nākt atsakās). Otrajā posmā būtu jāveic zobakmens tīrīšana narkozē un visdrīzāk arī dažu zobu raušana.”

Taču suņa īpašnieki nav noskaņoti tēriņiem un centušies veterinārārsti apvārdot ar absurdām atrunām. Tikmēr citi cilvēki Konoporei atsūtījuši vēl viena adopcijā atdota suņa foto.

“Kā es jokoju, šim sunim vāca ziedojumus gan ratiņkrēslam, gan brillēm un dzirdes aparātam, taču pašam sunim no savāktajiem ziedojumiem iztērēja tik vien kā barībai un ūdenim. Jūsuprāt, kura patversme ir spējīga tā muļķot cilvēkus un vienlaicīgi tik nekrietni izturēties pret dzīvnieku? P.S. Nē, šoreiz šī nav “Ulubeles” adopcija,” vēsta Konopore.

Patversmes pienākumi

Ministru kabineta noteikumi Nr. 412, kas papildināti ar dažām izmaiņām šā gada 25. jūnijā, paredz: dzīvnieku patversmēm un dzīvnieku viesnīcām ir jābūt sadarbībai ar praktizējošu veterinārārstu, kurš: veic dzīvnieka klīnisko izmeklēšanu pēc dzīvnieka uzņemšanas patversmē un nekavējoties sniedz palīdzību dzīvniekam ar redzamām slimības vai veselības traucējumu pazīmēm (punkts 43.1); nodrošina slima dzīvnieka veterinārmedicīnisko aprūpi un, ja nepieciešams, normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos eitanizē dzīvnieku (punkts 43.2).

Tāpat noteikumi paredz, ka patversmei, nododot adopcijā dzīvnieku, jaunie īpašnieki ir jāinformē par konkrētā dzīvnieka veselības stāvokli un līdzi jādod veterinārārsta izziņa.

Kaķis nespēja pat paēst...

Lita Konopore “Likumam un Taisnībai” stāsta, ka dažkārt veterinārārsti sastopas ar šādām situācijām, kad dzīvnieks jau patversmē bijis slims un nav ticis aprūpēts, pat cietis sāpes. Un tas viss noticis, neskatoties uz to, ka dažām patversmēm ir pat savas veterinārās klīnikas.

“Diemžēl tas notiek, neskatoties uz to, ka normatīvie akti nosaka, ka patversmēm ir jārūpējas par dzīvnieku veselību. Protams, ka šāda prakse, kad tiek vākti līdzekļi dzīvnieku veselības stāvokļa uzlabošanai un operācijai, bet šīs manipulācijas netiek nodrošinātas, manā ieskatā ir ļoti nekrietna un nepieļaujama. Esmu sastapusies ar ne vienu vien šādu situāciju. Atmiņā ir iespiedies gadījums, kad kaķim, kurš bija dzīvojis patversmē pusgadu, bija ausu ērcīte un no tās tik ļoti iekaisušas ausis, ka dzīvniekam bija arī asiņaini izdalījumi. Sāpes bija tik lielas, ka dzīvnieks pat nevarēja īsti atvērt vaļā muti, lai paēstu,” atceras veterinārārste.

Jāizvērtē savas iespējas

Otra sāpīgākā pieredze bijusi, kad adopcijā atdots ļoti smagi ar sirdi slims dzīvnieks, neinformējot par to jaunos īpašniekus. Konopore uzskata, ka šādu gadījumu dēļ arī pieņemti grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas tagad nosaka patversmei par pienākumu informēt potenciālo adoptētāju par dzīvnieka veselības stāvokli un līdzi iedot veterinārārsta izrakstu par to – kādas zāles lietotas vai jāturpina lietot vai jāveic cita veida manipulācijas.

“Tātad, lai nebūtu tāda situācija, ka cilvēks nespēj aprēķināt savu budžetu, vai viņš vispār šo dzīvnieku var atļauties paņemt! Viņam ir jāspēj sarēķināt, ka viņš spēj uzturēt slima dzīvnieka vajadzības,” teic Konopore. “Protams, tas ir ļoti labi, ka cilvēki adoptē slimus dzīvniekus. Taču patversmei tāpēc nav tiesību turēt slimu dzīvnieku un mēnešiem vai pat gadiem neārstēt.”

Dzīvnieki nedrīkst ciest

Dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa atzīst, ka šādi nekrietni gadījumi met ēnu uz visām patversmēm, arī tām, kas savu darbu veic atbildīgi un godprātīgi. Kārkliņai šajā darbā ir ilgu gadu pieredze, un viņa atgādina, ka patversmei, tāpat kā dzīvnieka saimniekiem, vienmēr ir jānodrošina, lai dzīvnieks neciestu un tiktu atbrīvots no sāpēm.

Diemžēl reālā situācija Latvijā, kurā ir ļoti daudz patversmju un dzīvnieku aizstāvju biedrību, ir tāda, ka dažkārt patversme ir priecīga par jebkuru atnācēju, kurš vēlas adoptēt suni vai kaķi, neveicot pilnīgi nekādas pārrunas, vai konkrētā persona dzīvnieku vispār var atļauties turēt.

Kārkliņa uzskata, ka šāda prakse ir nepieļaujama. Piemēram, iedomājieties, ka no patversmes uz lauku māju sargāt tiek paņemts suns, kas pirms tam dzīvojis dzīvoklī, gulējis saimniekam blakus dīvānā. Un tagad tas nolikts ārā kā sargs – protams, sunim tas radīs apjukumu, iespējams, arī izmaiņas uzvedībā un pat veselības stāvoklī.

Daudz jārunā

Kārkliņai, vadot patversmi, viņas, darbinieku un brīvprātīgo prioritāte bijusi daudz runāt ar potenciālajiem saimniekiem. Diemžēl ne vienmēr izdodoties šiem cilvēkiem dot padomus, jo bieža atruna esot: mums ir bijuši suņi (vai kaķi), nemāciet mūs!

Taču Kārkliņa uzsver – katrs dzīvnieks ir individuāls, un katra dzīvnieka stāsts ir unikāls, kas topošajiem saimniekiem būtu jāņem vērā. Saprotams, ja dzīvnieks paņemts no patversmes, kur vienā voljērā ārā mīt pat desmitiem suņu, tad, visticamāk, pašai patversmei par katra suņa raksturu nemaz nav ne mazākā priekšstata, tostarp – vai tas vispār ir piemērots konkrētajiem cilvēkiem.

Tāpēc ir būtiski saprast – ja saimnieks izvēlas dzīvnieku no patversmes, tad jāraugās, lai patversme zinātu pastāstīt maksimāli daudz – gan to, kā šis dzīvnieks patversmē nokļuvis, gan to, kāds ir viņa raksturs un viņa veselības stāvoklis.

Un par pēdējo Kārkliņa uzskata, ka pilnīgi nekādi izņēmumi būt nevar. Ja patversmē nokļuvis dzīvnieks, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība, tas ir pirmais, kas jānodrošina. Viņa piekrīt, ka ne visām patversmēm ir tādi līdzekļi, lai uzreiz dzīvniekam veiktu padziļinātas apskates, piemēram, ultrasonogrāfiju vai rentgenu.

Tomēr katrā patversmē ir veterinārārsts, kurš veic rūpīgu klīnisko apskati – apskata gan izturēšanos, gan acu, gan ausu, gan zobu stāvokli, gan, piemēram, iespējamo klibumu un apmatojuma stāvokli. Un attiecīgi pēc tam arī tiek izlemts, kādi izmeklējumi, medikamenti vai cita palīdzība nepieciešama.

Vaimanas pēc ziedojumiem

Kārkliņa ironiski saka: “Tie, kas regulāri soctīklos publicē čekus ar kosmiskajām summām, ko tērē par dzīvnieku medicīnisko aprūpi – pirmkārt, ne vienmēr dzīvnieki ir jāārstē dārgākajās klīnikās. Otrkārt, tu esi slikts uzņēmējs, ja neesi izplānojis, par kādu naudu ārstēsi dzīvniekus, kas dzīvo tavā patversmē, ja tev nemitīgi jāvāc ziedojumi! Ja tu nezini, kur ņemsi naudu primārajām lietām – tu nevari vadīt patversmi!”

Kārkliņa uzsver, ka sabiedrībai kopumā būtu jāsaprot, ka patversme nav dzīvnieku mājvieta, bet pagaidu vieta, kur tie nokļūst un uzturas, piemēram, ja nomiris saimnieks un nav neviena, kas uzreiz varētu paņemt.

Runājot par minētajiem gadījumiem, kad no divām Latvijā pazīstamām patversmēm adoptēti suņi ar ļoti bojātiem zobiem un šausmīgu smaganu stāvokli, kas dzīvniekiem sagādāja lielas ciešanas un sāpes, Kārkliņa teic, ka tā ir nolaidīga un cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, kas nekādā ziņā nav pieļaujama.

Dzīvnieku patversme “Ulubele” no komentāriem atturējās un, aicinot komentēt šo gadījumu, solīja sazināties, taču tas nenotika.

Der ņemt vērā

Veterinārārstei Litai Konoporei ir ieteikumi cilvēkiem, kas vēlas adoptēt dzīvniekus no patversmes, lai šis lēmums nebūtu sasteigts:

* Uzdot konkrētus jautājumus par dzīvnieka veselības stāvokli.

* Kādas ir tagadējās un nākotnes izmaksas dzīvnieka veselības stāvokļa uzlabošanai, vai nepieciešamas kādas operācijas?

* Lūgt tikšanos ar patversmes veterinārārstu, uzdot konkrētus jautājumus viņam, jo neviens precīzāk par ārstu atbildes nesniegs.

* Ja tiek atteikts – būt uzstājīgiem! Lūgt veterinārārsta kontaktus, jo, galu galā, adopcija nav nekāda steiga, bet ļoti atbildīgs lēmums!