"Šis ceļš manī ir jau ielikts..." - Nika Matvejeva meita Kristīne kāpj pa karjeras kāpnēm operā

Kristīne studē Hamburgas Mūzikas un teātra akadēmijā un 2025. gada jūnijā debitēja uz lielās skatuves Fransisa Pulenka operā "Karmelīšu dialogi", sadarbojoties ar "Symphoniker Hamburg". Pēc šīs debijas kritiķi viņas balsi raksturoja kā dziļi emocionālu ar tehniski izsmalcinātu. Nesen Kristīne kļuva par Jāzepa Vītola V starptautiskā vokālistu konkursa laureāti, iegūstot balvu par labāko Jāzepa Vītola solodziesmas izpildījumu.

Kad tu pirmo reizi saprati, ka vēlies kļūt par operdziedātāju?

Godīgi sakot, man liekas, es to zināju jau bērnībā. Tā sajūta nebija pēkšņa, drīzāk, it kā šis ceļš būtu manī jau ielikts. Mani vecāki abi bija saistīti ar skatuvi: viens ar Nacionālo teātri, otrs – ar dažādām Latvijas skatuvēm. Es biju bērns, kurš auga aizkulisēs: starp aktieriem, kostīmiem, mēģinājumu telpām. Viss šķita kā pasaule, kurā māksla un realitāte saplūst. Jau toreiz man nebija šaubu, ka arī es reiz gribēšu būt uz skatuves.

Vēlāk viss nostiprinājās jauniešu korī "Kamēr…", kur pavadīju astoņus gadus. Tas bija mans mūzikas skolotājs, treniņš un dzīves pieredze vienlaikus. Tur satiku arī Jāni Liepiņu, kurš kļuva par vienu no maniem nozīmīgākajiem mentoriem.

Tavs tētis bija mūziķis. Kā viņš ietekmēja tavas attiecības ar mūziku?

Viņš zināja, ko šī profesija nozīmē – cik daudz tā prasa no cilvēka. Viņš negribēja, lai mēs ar māsām ejam pa to pašu ceļu. Viņš vēlējās mūs pasargāt, bet dzīvei bija citi plāni… Es kļuvu par dziedātāju, māsa – par flautisti, un mamma arī strādā radošā vidē. Beigās mēs visas kaut kā atgriezāmies pie mākslas, jo tas vienkārši ir mūsu liktenis. Tētis man iemācīja cieņu pret mūziku. Viņš vienmēr teica: “Mūzikai ir jākalpo, un tad mūzika kalpos tev.” Tas man vienmēr skan galvā. Mēs bieži, braucot mašīnā, klausījāmies klasisko mūziku, kurā nav vokāla.

Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām saskaras operdziedātājs mūsdienās?

Cilvēki redz skaisto – kleitas, gaismas, aplausus, bet tā ir ļoti vientuļa profesija. Tu daudz ceļo, esi viens, prom no ģimenes. Ķermenis un balss ir tava darba vieta, un, ja tas tevi “pieviļ”, viss apstājas. Man bieži šķiet, ka par šo pusi runā pārāk maz – par nogurumu, par iekšējām šaubām, par psiholoģisko slodzi. Un tomēr, kad izdodas nodziedāt tā, ka viss saskan, es vienmēr klusībā pasaku paldies savam ķermenim.  Latvijā mums ir tikai viens opernams. Tas ir brīnišķīgs, bet arī nozīmē, ka jauniem dziedātājiem ir grūti atrast vietu. Starp akadēmiju un skatuvi ir tāds tukšums, un daudzi brauc prom. Es arī šobrīd mācos ārzemēs, bet sirdī joprojām jūtos piederīga Latvijai.

Vai esi pārcēlusies uz dzīvi Hamburgā?

Dzīvoju gan Hamburgā, gan Rīgā – tā ka sanāk visu laiku braukāt starp abām vietām. Ir projekti un iestudējumi gan tur, gan šeit, tāpēc abas pilsētas man šobrīd ir kā mājas.

Vai ir kāds sapņu projekts, ko vēlētos īstenot?

Jā, man ir viens sapnis, kas man ir ļoti tuvs – tēta mūzika. Viņam ir daudz neieskaņotu kompozīciju, un es ļoti gribu tās atdzīvināt. Tas ir mūsu ģimenes mantojums. Vēlos, lai viņa skaņdarbi atkal skan. Nesen pie manis nonāca Aldona Kalniņa dziesmu cikls, kas tika uzrakstīts viņa jaunības mīlestībai. Es gribu to ierakstīt un izdot albumā. Ļoti vēlētos reiz dziedāt Eboli no Verdi "Dona Karlosa", Azučenu no "Trubadūra" un Dalilu no "Samsona un Dalilas". Tās visas ir sievietes, kas mīl, cieš un cīnās – tieši tādas, kādu es pati jūtu sevi.

Ja tev šodien būtu iespēja pateikt savam tēvam vienu lietu, kas tā būtu?

(Ilga klusuma pauze.) Neko. Es viņu vienkārši apskautu. Stingri. Un nelaistu vaļā.

Vai atceries, kā vecāki pirmo reizi dzirdēja tavu dziedājumu?

Jā. Mēs bijām pie jūras. Tētis ar mammu gāja lēni, bet es skrēju pa priekšu un dziedāju. Skaļi, brīvi, tā, kā bērni to dara. Jūra, vējš un mana balss. Tas bija tas mirklis, kad viņi saprata – manī ir kaut kas no mūzikas. Tētis toreiz pasmējās un teica: “Kā tu vari tik daudz dziedāt?” Man šķiet, viņš jau tad zināja, tikai vēl negribēja atzīt.

Vai tu jūti, ka viņš ir ar tevi uz skatuves?

Jā, vienmēr. Es jūtu viņa klātbūtni katrā koncertā, viņš man dod spēku. Dažreiz pat šķiet, ka viņš stāv kaut kur aizkulisēs un sargā. Tas ir ļoti spēcīgi...

Vai esat dziedājuši kopā kādu dziesmu?

Jā, vienreiz. Tas bija Ziemassvētku koncertā, kur mēs kopā izpildījām viņa dziesmu "Vilcenītes šūpuļdziesma". Es biju pavisam maza, un tā, iespējams, ir vienīgā reize, kad mūsu balsis ierakstītas kopā. Vēlāk mēs, bērni, bieži viņam palīdzējām – ierakstījām reklāmu mūzikas fragmentus. Tā bija viņa pasaule, un viņš mūs tajā pamazām ievilka.

Kā tu domā, ko tavs tēvs teiktu, redzot tevi šodien?

Man šķiet, viņš būtu lepns. Bet mūsu patiesākā saruna notika viņa pēdējā dzīves dienā. Tajā rītā man bija jādzied kāzās. Es viņam neko neteicu, jo zināju, ka viņš negribēs, lai dziedu. Bet kaut kā viņš to uzzināja un piezvanīja... “Kristīn, kā tu uzdrīksties? Kāpēc neko neteici? Ja gribi dziedāt, saki to atklāti! Tu vēl neko nemāki… Bet labi – ja tu tiešām gribi, es tev visu iemācīšu.”

Tā bija mūsu pēdējā saruna. Viņš man vairs nepaspēja neko iemācīt. Bet es domāju, ka tajā brīdī viņš mani pieņēma. Un, kamēr es tajā pašā dienā, tajā brīdī dziedāju baznīcā... viņš aizgāja. To uzzināju tikai pēc tam. Tagad katru reizi, kad uzkāpju uz skatuves, es viņu jūtu. Viņš ir tur. Un mūzika ir tā, kas mūs joprojām vieno.