Mūziķis Mārtiņš Kanters izdod debijas dzejas krājumu "Cilvēcība"
26. septembrī, klajā nāk mūziķa un dziesmu autora Mārtiņa Kantera debijas dzejas krājums “Cilvēcība”.
Mārtiņš Kanters par operdziedātāju nekļuva, bet par dzejnieku gan
Latvijas dzejnieku kuplajam pulkam nu pievienojies mūziķis un dziedātājs Mārtiņš Kanters, kas lasītāju rokās nodevis savu debijas dzejas krājumu "Cilvēcība".
Žurnāla "Kas Jauns" vaicāts, vai pie pirmā dzejas krājuma izdošanas apstāsies, Mārtiņš aizdomājas: “Es tiešām nezinu! Man visa dzīve iekārtota ar tik daudz lietām tādēļ, lai nekļūtu garlaicīgi. Nevaru apsolīt, ka nākamgad izdošu otru dzejas krājumu, jo atkal ķeršos klāt mūzikai. Pēc tam, iespējams, ļaušu sev atelpu no mūzikas un varbūt pievērsīšos dzejai. Taču var gadīties, ka darīšu ko pavisam citu!”
Kanters nenoliedz, ka, sākot rakstīt dzeju, viņš ļoti baidījies to kādam rādīt. Ar saviem darbiem viņš vispirms padalījies ar sievu. “Žanete teica, ka viņa uzreiz nevarot pieņemt, ka tagad rakstīšu dzeju, jo tas atšķiras no tā, ko darīju pirms tam, – dzeja nav gluži tas pats, kas dziesmu teksti. Bet neslēpšu, ka sievai nebija tik bailīgi atrādīt savus darbus, bailes bija, kad tos nosūtīju radio kolēģei Velgai Vītolai. Tad gan pamatīgi satraucos, jo nezināju, kāds būs vērtējums. Saņēmu no Velgas pirmās atsauksmes – pozitīvas – un sapratu, ka no savām bailēm tikšu vaļā tikai tad, kad vēl kādam parādīšu šos dzejoļus. Aizsūtīju sievasmātei, viņas dzīvesbiedram, aizsūtīju mūziķim Laurim Valteram, kurš pats jau izdevis četrus dzejoļu krājumus, arī radio kolēģei Liai Guļevskai, producentam Jānim Kļaviņam... Tā lēnām saņēmu atgriezenisko saiti, kas ļāva saprast, ka tas, ko esmu sarakstījis, nav nederīgs!
Protams, pašam jau likās, ka ir forši, bet pārliecības, ka citiem patiks, nebija.
Vislielākais stress bija, kad pirmās grāmatas parakstīju un izsūtīju draugiem, satraucos, kādas būs viņu atsauksmes. Pēc tām sapratu, ka viņi ir nolasījuši manu domu, ko iekļāvu savā dzejā,” saka Mārtiņš.
Kas viņš tagad vairāk ir – dziedātājs, radio cilvēks, dzejnieks? “Dziedātājs!” – nedomājot atbild Mārtiņš Kanters, sakot: “Jo tā ir mana visīstākā būtība. Es nekur nejūtos tik labi kā uz skatuves dziedot. Tur es uzburu savu pasauli, ļaujot tajā ieslīgt arī klausītājiem. Dzeja ir tikai papildinājums tam, ko daru, tā ir vēl viena mana radošā šķautne, bet radio – tā ir sirdslieta.”
Mārtiņš Kanters prezentē savu jauno albumu "Glezna"
Mārtiņš arī atklāj, ka pametis operdziedātāja studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, nomācījies tur trīs gadus. Vai tas nozīmē, ka Latvija zaudējusi vienu labu operdziedātāju? “Es nezinu! Kad stājos akadēmijā, biju savas dzīves ceļa meklējumos. Man toreiz bija sajūta, ka varu ko vairāk, arī akadēmisko dziedāšanu. Dažus gadus pamācījos, ļoti, ļoti daudz ko ieguvu no visa šī procesa, līdz nonācu pie atziņas, ka operdziedāšana tomēr nav mana īstā vieta. Es tajā pasaulē sajutos kā svešķermenis. Taču priecājos, ka tur mācījos, jo tikai tā varēju apzināties, ka man to nevajag, ka es to negribu. Ieguvu daudz jaunu zināšanu, attīstīju gan savu balsi, gan aktiermeistarību, kas tagad fantastiski noder. Protams, pasniedzējiem jau bija vilšanās sajūta, ka aizgāju no operdziedāšanas, taču, kā teica mana pedagoģe Aira Rūrāne: “Tu jau tāpat dziedi! Tu jau neesi kļuvis par ko citu, tik un tā esi dziedātājs.” Jā, es patiešām jūtu, cik ļoti kvalitatīvā ziņā izmainījusies mana balss pēc šiem trim studiju gadiem. Tā bija nenovērtējama pieredze,” atbild Mārtiņš Kanters un piebilst: “Starp citu, arī mana sieva negribēja mani redzēt uz operas skatuves. Un viņa priecājās, ka pats sapratu, ka šī tomēr īsti nav mana sfēra.”
