Vairāk spriedzes, ciešanu un dinamikas. Seriāla "Kalpones stāsts" pēdējās sezonas recenzija
Seriālu "Kalpones stāsts" var uzskatīt par varas uzurpēšanas parafrāzi, ietverot vīriešu pieņemtos lēmumus un likumus par sieviešu tiesībām, izvēlēm, reproduktīvo veselību un izskatu, spoguļojot arī sieviešu emancipāciju, pievēršoties fundamentālismam, totalitārismam, brīvībai, pilsoniskajām tiesībām un #MeToo kustībai.
«Kalpones stāsts» balstīts Mārgaretas Atvudas tāda paša nosaukuma grāmatā. Seriālā viņai uzticēta neliela kameo un konsultējošās producentes loma, sniedzot atsauksmes par dažādām jomām, ietverot tēmu paplašinājumus un literārā darba modernizēšanu. «Man ir ietekme, bet ne vara. Tā ir liela atšķirība. Man nepieder galavārds. Cilvēki, kuri piedzīvojuši totalitārisma režīmu, brīnās, kāpēc daži varoņi izdzīvojuši tik ilgi, jo reālajā dzīvē sen jau būti nošauti, galveno varoni ieskaitot, jo visi zina, ko viņa izdarīja,» pārdomās par seriālu «New York Times» dalās rakstniece.
Kanādiete savos darbos kritizē sieviešu apspiešanu patriarhāta apstākļos un pēta veidus, kā cilvēki, mijiedarbojoties represīvam režīmam, izmanto ikdienišķus notikumus, turpinot ierastās gaitas. Atvuda seriālu neuzskata par zinātnisko fantastiku, jo tas ietver vēsturiskus notikumus un sociālus komentārus, kas nepieciešami distopiskas pasaules veidošanai.
Alūzijas
Gan grāmata, gan seriāls iekļauj norādes uz labi zināmu darbu alūzijām: Hansa Kristiana Andersena «Sarkanajām kurpītēm» - jauna meitene spiesta dejot pēc kāju amputācijas, kamēr eņģelis viņu paņem sev līdzi; brāļu Grimmu «Sarkangalvīti» - vilks aprij vecmāmiņu, tāpat kā Gileāda sieviešu ķermeņus un garu, tos izmantojot, izlietojot, izspļaujot un izmetot. Atsauce uz Tomasa Midltona un Viljama Roulija lugu «Pārģērbtais» iekļauj kalponi, kas spiesta nodarboties ar seksu kā atlīdzību, bet Gileādā vardarbīgam seksam pakļauj auglīgas sievietes komandieru bērnu radīšanai, bet mātes - nežēlīgam surogasijas veidam ar visām no tām izrietošajām sekām. Norāde uz Lielā brāļa tēlu no Džordža Orvela «1984» iemieso Gileādas «acis» jeb sargus un viņu moto «Lielais brālis tevi vēro», savukārt Herberta Velsa «Nākotnes forma» apraksta nākotnes pasaules diktatūras attīstību un gāšanu. Arī seriālā Gileādu sagrauj, nevis iznīcina. Neviens nav drošībā, kamēr tirāni ir dzīvi.
Noskaņa pielīdzināma Elvisa Preslija izpildītajai dziesmai «Heartbrake Hotel», paužot spēcīgu vēstījumu par vientulību un izmisumu, kur salauzti gari rod mierinājumu kopīgajās ciešanās, tādējādi sabalsojoties ar Gileādas sieviešu likteņiem, kuras visdziļākajā peklē, turoties kopā, saglabā iekšējo gaismu un spēju piedot. Citējot filmu «Hirosima, mana mīla» (1959) par sievieti, kurai Otrā pasaules kara laikā bija seksuālas attiecības ar vācu karavīru, vēlāk tika apkaunota, publiski noskujot viņai galvu, attiecināms uz Džūnu, kurai ir meita ar «aci» Niku un kuru pretošanās kustība nosoda, uzzinot par Nika nodevību. Džūna viņu mīl, bet nespēj piedot Nika dubultstandartus un dubultmorāli. Nika dēļ viņa attālinās, atsvešinās un beigās izšķiras no vīra.
«Kalpones stāsts» ir pārsātināts ar citātiem un atsaucēm uz Bībeli un reliģiju, ieskaitot baznīcas dziesmas un pastāstiņus par grēku pilsētu un netiklības perēkli, vīriešu un sieviešu hierarhiju un attiecībām, padzīšanu no Ēdenes, iziešanu no Ēģiptes, Martas un Marijas, Rahēles un Jēkaba līdzībām, un tā tālāk.
Varoņu iezīmēšana
«Kalpones stāsta» pēdējā sezonā ir mazāk psiholoģijas, vairāk spriedzes, ciešanu un dinamikas. Ar sarkano krāsu, sarkano audumu un sarkano tērpu noslēdzas aplis, iezīmējot revolūcijas sākumu. Uniforma, kas dehumanizēja sievietes, kļūst par ieroci un brīvības simbolu. Zem kalpoņu ģērba slēpjas sievietes, mātes, draudzenes, meitas, augstas klases profesionāles, pārvēršoties par saliedētu armiju, no tumsas nokļūstot gaismā, atbrīvojoties no nīstās uniformas un saceļoties, turklāt galvenā varone Džūna, ieskatoties briesmoņa dvēselē un monstra sirdsapziņā, liek atbildēt, vai dievs, kuram kalpo un kura gribai pakļaujas Gileādas komandieri, pieļauj vardarbību, sieviešu kropļošanu, spīdzināšanu, pazemošanu, nogalināšanu un bērnu atņemšanu? Vai sievietes ir vaislas lopi, kuriem jāpakļaujas ikvienai vīrieša iegribai un kaprīzei?
Katrs varonis izcīna savu personīgo krusta karu, kura motīvs ir brīva valsts, ģimene, meitas un sevis atgūšana, lai nevienam citam nebūtu jāizcieš kalpoņu piedzīvotais. Sākot ar piekto sēriju, parādās neparasts trio: Džūna, Moira un Lūks, iesaistoties pretošanās kustībā. Sarežģīta izvēle no naratīva viedokļa, jo šķiet pārāk naiva un neticami romantiska. Karš ir varenāks par mieru, stiprinot saikni un mazinot tukšuma sajūtu tiem, kuri nevar būt kopā. Kopīga cīņa un nāves draudi var atjaunot vai pilnībā sagraut attiecības. Ir vērts mēģināt, lai gan nepiepildāmi sapņi dzen uz priekšu, uzkurinot cīņas sparu un garu.
Komandieris Lorenss – visgrodākais un gruntīgākais tēls, drasējot starp makjavellismu, dziļu cilvēcību, negodīgumu un filigrānu, bet vērtībās balstītu morālo stāju, izliekas, ka norobežojas ar Džanīnu, atbrīvojot viņu no nevēlamas citu komandieru uzmanības un parādot meitas zīmējumu. Viņa mijiedarbība ar Džanīnu un Andželu, pildot tilta funkciju, neļauj bijušajai kalponei, kura kļuvusi par prostitūtu, ieslīgt depresīvā izmisumā.
Lorensa izvēle Andželai lasīt priekšā Frānsisas Hodžsones Bērnetes klasisko darbu «Mazā princese» nav nejaušība. Stāsts par bagātu, priviliģētu un mīlētu meiteni, kura vēlāk grimst nabadzībā un piedzīvo sociālo atstumtību, ir metafora par visu meiteņu likteni Gileādā. Plaisa, ko radījusi Gileāda starp Andželu un viņas māti, ir neatgriezeniska, taču saldsērīgais stāsts mudina atjaunot saikni ar savu iekšējo bērnu un ticēt, ka pat visneiespējamākie sapņi var piepildīties.
Grēknožēla un vēlme visu sakārtot
Piekto sezonu var raksturot kā limbu un pāreju no vienas pasaules otrā, sesto sezonu – grēku nožēlu un vēlmi visu vērst par labu. Māte un viņas bērns, attiecības starp vīru un sievu ir viņu pašu darīšana – jēdziens, kas iegūst jaunu nozīmi, ja ņem vērā mačiskās, seksistiskās un patriarhālās sabiedrības principus, izkāpinātus n-tajās pakāpēs. Cietušie un sāpinātie ir gatavi iznīcināt pāridarītājus, bet vai esi labāks, ja sāpini tos, kuri sāpināja pirmie, tādējādi upurus un uzurpatorus nostādot gandrīz vienlīdzīgās pozīcijās. Atriebība nodara vēl lielāku ļaunumu, izveidojot apburto loku, no kura nav iespējams izrauties. Traumēti bērni rada traumētus pēcnācējus; vardarbība – vēl lielāku vardarbību; naidā zvērojošas acis – vēl gailošākas acis. Loku pārrauj tikai tad, ja kāds pamostas, maina vārdu un žestu nozīmi.
Džūnu pierunā rakstīt grāmatu - liecību par Gileādu, ko atstāt mantojumā meitām. Spēka stāstu par nepadošanos, izdzīvošanu, cerību, vienmēr klātesošo vecāku mīlestību, lai pieminētu tos, kurus mīl, un tos, kuri ir mīlējuši viņu un palīdzējuši viņai ar domu, lai vēsture nekad neatkārtotos.
Gaidot «Liecinieces»
«Liecinieces» plānots kā «spinoff», kurā notikumi risinās 15 gadus pēc distopiskā teokrātijas režīma krišanas Gileādā. Seriāla pamatā ir tāda paša nosaukuma Atvudas grāmata. «Liecinieces» atainos kalpoņu pieredzi, atklājot Gileādas noslēpumus, iesaisti un dalību pretošanās kustībā, aplūkojot uzaugšanu vardarbīgi apspiedošā vidē, brīvības alkas un labākas dzīves meklējumus, kā arī atklās Džūnas meitas Hannas stāstu. Filmēšanu uzsāka šā gada aprīlī Toronto. Pirmizrāde gaidāma 2026. gadā.
THE HANDMAID’S TALE 6
Producē Brūss Millers, Daniels Vilsons, Frens Sīrs un Vorens Litlfīlds.
Pirmā sērija: 2025. gada 8. aprīlis.
Sēriju skaits: 10.
Scenārija autori: Alī Monro, Nina Fiore, Džons Herrera, Ēriks Tuhmens, Jalīna Čanga un Brūss Millers.
Lomās: Elizabete Mosa, Ivonna Strahovski, Ena Douda, Madeline Brūvere, O-T Fagbenle, Makss Mingella, Samira Vailija, Bredlijs Vitfords, Sems Jēgers, Amanda Brugele, Džozefs Fainss un citi.
