Ko runā tīmeklī: ar cūciņu lidmašīnā

Tava Barista: “Pie letes pienāk ārzemnieks. Izskatās ļoti apjucis. Viņš ierunā savu jautājumu “google translate” un parāda mums tulkojumu. “Vai jums ir plastmasas dakšiņa? Es vēlos nopirkt jūsu drēbes.” Pamāju ar galvu un, knapi valdot smīnu, iedodu viņam koka piederumu komplektu, atsakoties no viņa 10 € banknotes. Neprasām par tiem naudu. Nu nebija viņš izvirtulis. Bet nedevām viņam zināt, ka tulkotājs viņu centās iegāzt. Par šo kuriozu izsmējāmies darbinieku telpās.” 

Kristīne: “Strādāju ar klientiem, kas ceļo tikai un vienīgi biznesa klasē. Lielai daļai šo klientu liekas, ka, ja nevar par naudu, tad visu var par lielu naudu. Kāds cienījama vecuma kungs lūdza noorganizēt iespēju ceļot ar savu cūciņu, jo dzīvnieciņš esot viņa “emocionālais atbalsts”. Ļaušos piebilst, ka cūciņa bija “tikai” 43 kg smaga, un lūgums bija par dzīvnieka atrašanos lidmašīnā ar biznesa klases sēdvietu blakus un līdzvērtīgu apkalpošanu.” 

Tava Barista: “Cūciņa sēdēja viņam blakus?”

Kristīne: “Protams, ne. Aviokompānijām nav laika šādus lūgumus ņemt pa pilnu. Taču kungs ātri vien teica, ka sūdzēšot “American Airlines” tiesā par diskrimināciju. Ļoti tipiski viņu kultūrai.”

Kristīna: “Kancelejas preču veikalā reiz vīrietis jautāja, vai pie mums pārdodas zeķubikses? Uz atbildi – nē, diemžēl tādu preču mums nav – vīrietis bija sašutis: bet jums taču rakstīts, ka pie jums pārdodas viss skolai un ofisam?”

Laura: “Klients pieprasīja manu darbinieka atlaidi. Kad saprata, ka nespīd, tad gribēja nozagt pildspalvu, kas bija pie kases.” 

32nd: “Kafejnīcā, skolēnu vasaras darbs, pirmā darba nedēļa. Pie ēdienu izdales, Sajaucu un uzliku biezpiena pankūku vietā siera pankūkas. Tās bija vienādi salocītas. Vīrietis atnāca apkaļ, iespraucās rindas vidū, traukā saplēsis visas pankūkas, iesvieda to trauku man sejā un kliedz man virsū, ka esmu stulba, un vēl bariņš fantastisku īpašības vārdu manas personības apzīmēšanai, jo neprotu atšķirt pankūkas! Vīrietis ir mana klasesbiedra tētis, kurš mani lieliski pazina arī ārpus skolas.”

Aija: “Man laikam žanra klasika. Strādājot apakšveļas veikalā, vīrietis gribot nopirkt savai dāmai veļu. Vaicā, kas esot tāds erotiskāks, caurspīdīgāks. Atradis vēlamo krūšturi, prasa man, vai es varu uzlaikot, lai saprastu izmēru, jo man izskatoties tieši tas vajadzīgais izmērs.”

Evija: “Gadus atpakaļ strādāju Jomas ielā, karsta vasaras diena, daudz cilvēku. Ienāk ģimenīte. Tēvs vēlas vīna glāzi. Konkrētais vīns bija tikai pudele. Nē, vajagot tieši 1 glāzi. Ļoti uzvilkās, vārds pa vārdam un novēl man – kaut es nosprāgtu. Es šokā no tāda “vēlējuma”. Sieva tomēr nopirka visu pudeli. Ģimene paēda. Pēc tam pienāk kungs, dod atlikušo vīna pudeli un pabīda 20 eur, atvainojās par savu rīcību. Esot ļoti galva spējusi un nomocīts no karstuma. Joprojām šo situāciju atceros.”

Lapsa lapsina: “Strādājot kasē, reizēm gadās, ka, lietojot bankas karti, kasē izmet tekstu “nepietiek līdzekļu”. Saku to klientam, un tad ir jautājums “kāpēc nepietiek”. Vienīgais, ko spēju atbildēt ir ka es neņēmu.”

Maija: “Reiz “Rimi”, strādājot par kasieri, tiku nopietni aptīrīta. Daudz cilvēku, liela rinda. Skanēju produktus, kuru ir diezgan daudz šim pircējam, bet, kad paceļu acis, lai pateiktu summu, atklājas, ka lielākā daļa preču ir ielasītas maisos un “pircējs” pazudis. Lieki teikt, ka no manas mazās algas tika atvilkta pazudušo preču summa, bonusā atlaida no darba jo tā man bija pirmā nedēļa tajā veikalā.”

Kristīne: “Vistrakākie jautājumi: vai “Sangria” ir gluten-free; vai burkānu kūka ir halal; vai mums ir vegānais šampanietis, ja nav, tad ies citur (dabūju guglēt, un izrādās ka “De Venoge” nav vegāniem draudzīgs, jo var saturēt molusku daļiņas. Vēl bija jautājums, no kā taisīta omlete.” 

Dace: “Reiz strādāju orķestra administrācijā. Bija koncerts-ģenerālmēģinājums ar biļetēm par simbolisku cenu – pāris latiem. Ieradās kundze, miljonāra sieva, un uztaisīja pamatīgu skandālu – kāpēc nav pensionāru atlaides?! Otrs gadījums – koncerts sporta hallē. Iepriekš izstaigājām visas rindas un vietas, kur skatam priekšā varētu būt traucēklis. Tām vietām salikām ievērojami zemāku cenu, bet viena dāma tomēr aizskrēja uz Patērētāju tiesību aizsardzības biroju.”

durkas_dezurants: “Valsts pārvaldes iestāde pasūta lielo autobusu (45–55 vietas), braucēji tik, cik var iesēdināt vieglajā auto…”

Ieva: “Strādāju naktsmaiņu “Statoilā”. Ap 4 rītā mazgāju zālē grīdu, ielāčo divi ballētāji pēc hotdogiem (žanra klasika brīvdienā). Es it kā pa jokam nokomentēju, ka visu grīdu piešmucēs, būs pašiem jāmazgā. A džeki malači – mazgāja arī pēc tam to grīdu.” 

Loreta: “Kad strādāju “Bitē”, pie mums nāca “Tele2” klienti un bļāva, kāpēc es nevaru viņus apkalpot, ja šīs kompānijas nodarbojas ar vienu un to pašu.”

Lauma: “Sen, sen atpakaļ strādāju viesnīcā par administratori. Palika pie mums somu vai dāņu pensionāru grupa. No rīta visi izrakstījās, un pie maksāšanas viens vecāks kungs pastūma manā virzienā 2 santīmus (tad vēl bija lati, un par numuriņu maksāja 40 Ls) tējas naudai. Miegdams ar aci un smaidīdams pa visu ģīmi.”

Anna: “Strādāju pārtikas veikalā. Man sverot izvēlētos vistas fileju gabaliņus, jautāja, vai es nevaru tos gabaliņus nosusināt ar papīra dvieli. Jo tur ir klāt mitrums, un par to arī būs jāmaksā.”

Elīna: “Agrāk strādāju “Rimi” kasē. Bija vasara. Jauns puisis, ļoti stipri iedzēris, izgūlās uz letes un aicināja braukt ar viņu un viņa draugiem uz “Positivus”. Pateicu, ka man jāstrādā līdz desmitiem un ka nebraukšu. Viņš uzrakstīja savu telefona numuru uz čeka. Tā viņš mani gaidīja līdz desmitiem vakarā pie veikala ieejas, bet es izgāju pa darbinieku izeju, jo bija jau cits randiņš sarunāts.”

Andris: “Reiz viens lidoja no Taškentas caur Rīgu uz Berlīni. Taškentā tranzīta zonā nopircis anīsa šnabi un rokas bagāžā bija plānojis to vienkārši paņemt līdzi uz otru reisu, bet kas tev deva – nedrīkst. Kasēs piedāvājām nodot kā “checked-baggage”. Šis: Ok!! Mēs: Ok, Ok, bet tas maksās 40€… Šis: ak tā!!!??!!!! (un tāds riktigi sarkans sāk palikt :)) Ne s... es nemaksāšu un arī šņabi neatdošu! Un trieca to anīsa šnabi turpat pie kasēm uz grīdas. Uhhh, kā tas smaržoja.”

Madara: “Strādāju kasē Botāniskajā dārzā. Stundu pirms darba laika beigām sāka runāties ar mani jauns vīrietis. nebija klientu, un viņš pusstundu stāstīja par Aristoteļa “Loģiku”, Covid-19 teorijām, sengrieķu Bībeli un vēl paprasīja e-pastu, lai atsūtītu C.S.Lewis – Problem of Pain 

Rebeka: “Viena no pirmajiem darbiņiem bija “Maximā”, ko apvienoju ar studijām. Kaut kā uzkundzējos no zāles darbinieka līdz info centram, tad nu tur ieguvu pieredzi visam mūžam. Bija pircēji, kuri manu acu priekšā bērniem stāstīja, ka, ja slikti mācīsies, tad strādās turpat, kur es, bet vislabākais bija, ko joprojām stāstu – tante atnesa gurķu burku, kurā bija palicis tikai viens. Teica, ka viņa grib atpakaļ naudu, jo tie esot veci. Kad prasīju, kur tad pārējie gurķi, diezgan apmulsusi klusēja.” 

Romualds: “Sen atpakaļ strādāju “Plus Punkts” kioskā. Atskrien nikna “lēdija”, “šitas etalons nestrādā!”. Uzlieku uz aparāta, uzrādās – ielādēts 1 brauciens, atlikums 0. Pasaku to niknajai, šī man pretī “Man po***”, man jābrauc uz Imantu! Atdodiet naudu!” Izdevās tikt no viņas vaļā tikai ar pašvaldības policijas palīdzību, turklāt e-talons bija pirkts “Narvesen” kioskā.”

Jūlija: “Strādāju klientu apkalpošanā kabeļtelevīzijas kompānijā. Strādājām arī svētdienās no ofisa, taču klientus apkalpojām tikai telefoniski. Reiz svētdien atnāca solīda dāma, apmēram 60 gadus veca, un piezvanīja, sakot, ka vēlas tikt iekšā, jo ir jautājumi par norēķiniem. Es paskaidroju, ka svētdienās klātienē klientus nepieņemam, bet viņa pārrāpās pāri augstam žogam un nāca klauvēt, skaļi bļaujot, lai viņu apkalpo, līdz apsargs viņu izveda ārā.”

Karīna: “Strādāju apģērbu veikalā. Iepriekšējā vakarā sieviete nopirka jostu. Nākamajā dienā nāk atgriezt, jo “nepamanīja”, ka tā ir nonēsāta un nobružāta. Tā tas tiešām bija – josta izskatījās labu laiku nēsāta. Izrādījās, ka josta vispār ir no cita veikala ar pieliktu mūsu veikala birciņu. Lieki pieminēt, ka pieliktā birciņa nemaz nebija no jostas, bet gan citas mūsu preces.” 

Ļena: “Nospiežu nākamo Nr., neviens nenāk. Izeju no kabineta paaicināt, mazums, nedzirdēja skaņas signālu. Prasu, kuram ir šis Nr.? Kungs gados – mans. Prasu – kādēļ nenāciet iekšā? Kungs – bet Nr. ir sarkanā krāsā!”

Kristīne: “Vistrakāk bija strādāt “Double Coffee” Kaļķu ielā. Es atceros, ka biju galīgi jauna un naiva un domāju, ka dažas “meitenes” vienmēr baigi nogurušas. Izrādās, ka viņas bija prostitūtas un izmantoja mūsu wc, lai durtos, un viena no viņām bija stāvoklī, un viņas vīrs bija viņas suteners. Bah, ko tik tur pa naktīm nenācās redzēt.”

Armands: “Atnāk cilvēks, saka – esot radījis prototipu dronam, kas lido bez ārējiem dzinējiem, vajagot tikai atrisināt problēmu ar barošanas bloku un bateriju, jo pagaidām strādā tikai no rozetes, jo vajag lielu enerģiju. Rāda fotogrāfiju, kur virs galda levitē divas kopā salīmētas emaljētas vašbļodas, no kurām karājas rozetē iesprausts vads.”

Elīna: “Reiz vīrietis piedraudēja nogalināt, ja nebūs garšīgi, izskatījās, ka tikko no cietuma. Cits vēlējās veikt laupīšanu ar ieroci, bet paspēju izsaukt apsardzi, tas traks stāsts. Tad ir “slavenības”, kas, izrādās, ir riktīgi nejauceņi. Un citi atkal riktīgi forši. Var piedzīvot visu cilvēka būtību.”

Dita: “Strādāju par iestādes sekretāri, biju nostrādājusi kādu neilgu laiku, kad man pa telefonu piezvanīja neapmierināts klients un vājprātīgā tonī kliedza par lietu, kas vispār uz mani un manu darbu neattiecas. Kad to gāju stāstīt kolēģei, es vairs nevarēju pastāstīt, jo man no tās bļaušanas bija jāraud. Kādu laiku man bija bail celt telefonu. Tagad man par to nāk smiekli, bet tajā laikā gan ne.”

Mercyforthemoon: “Mums katra diena ir jauns piedzīvojums. Fakts, ka cilvēki gaida savus sūtījumus tajā pašā dienā, visa veida rupjības un vēršanās pie mums par citos veikalos veiktiem pasūtījumiem, ir norma. Interesantāk ir tad, kad viens cilvēks 2 h laikā atsūta 70 jaunus e-pastus un tad sūdzas soctīklos, ka mēs neatbildam, vai kad klients mums atsūta savus reliģiskos tekstus, ko rakstījis un tulkojis gadu garumā. Pliknīši, pašsacerēti filmu scenāriji un grāmatas, draudēšana sūdzēties prezidentam utt. Jautri!” 

Elīna: “Ne man, bet kolēģei gadījās, kamēr kopētavā strādāju. Viņa naktsmaiņā vienīgais darbinieks skraida apkārt, apkalpo, tikmēr cits klients pašapkalpošanās zonā lapu kaudzi sakopējis/saprintējis, uz savu galvu izklājis visus papīrus pa galveno leti un šķiro. Kolēģe pieklājīgi palūdza neaizņemt tik daudz vietas. Klients apvainojās, pēc samaksāšanas pagaidīja, kamēr kolēģe aiziet uz otru telpu, un atstāja viņai dzeramnaudu, kuru ar superlīmi pielīmēja pie naudas šķīvīša/paliktnīša.”

Laura: “Strādāju bārā. Gribēja iepazīties viens džeks, bet es atteicu. Izleca pa logu ārā, salauza kāju. Tas pats bārs. Gāja uz slēgšanu, jātaisa kase ciet, pēdējais galdiņš palika. Meitenei likās, ka koķetēju ar viņas džeku, jo PĒKŠŅI novilku džemperi nost – ieleja tekilu acīs un sasita glāzi pret galvu.”

Armands: “Deviņdesmito gadu beigas. Atnāk klients ar projektu. Saka: izgudrojis un testē mobilo telefonu, kuram nav nepieciešami šūnu pārklājuma torņi, bet tas var strādāt, uzliekot retranslāciju tikai uz TV torņa Zaķusalā, un tas pārklāj visu Latviju. Tikai esot vēl blakusefekti, kuri jānovērš, lietojot telefonu mēdz uznāk vai nu stipras galvassāpes vai eiforija. Vajag naudu, lai noslīpētu tehnoloģiju.”

Liesma: “Vienu dienu vīrietis pērk bojātu cementa maisu, kas ir nocenots, laimīgs, ka dabūja lētāk, viss ok. Nākamajā dienā nāk pakaļ vēl vienam cementa maisam, bet veselam, loģiski, ka par pilnu cenu, pie kases man taisa scēnu, ka šodien jāmaksā pilna cena, bet vakar tak ar atlaidi iedevu un sieva neesot šodien tik daudz naudas, iedevusi, lai pirktu par pilnu cenu, lai dodu lētāk. Protams, nedevu, nav naudas, nav cements.” 

Sanita: “Strādāju “Banknotē”. Klienti daudz un dažādi, tikpat kā stāsti. Vēl pārbaudes laiks nebija pagājis, kad tieši pirms Ziemassvētkiem, notika laupīšana — zeltu zaga. Labi, ka nebija kaut kāds ierocis, ar ko šaut, un ka vispār netika pie manis.”

Anna: “Kad strādāju par pārdevēju-konsultantu sadzīves tehnikas veikalā, daži klienti gribēja, lai viņus apkalpo kolēģis, jo sieviete nevarot būt pietiekami zinoša.”

Maija: “Es, kamēr mācījos augstskolā, īsu brīdi starp darbiem pastrādāju ātrās ēdināšanas biznesā – protams, teksti no mammītēm – ja nemācīsies strādāsi te (lieki piebilst, visas meitenes, kas strādāja, studēja), un otrs, bija tādas ģimenītes, labi ģērbušās, kas, piemēram, izlēja kolu pa visu galdu, kad gāja prom utt! Tā ka izturību visiem tiem, kas strādā ātrās ēdināšanas apkalpošanā!”

Kristiāna: “Telemārketings. Klientam nebija laika runāt, jo viņš sēžot uz jumta. Tomēr kaut kā savas piecas minūtes saruna mums sanāca.” 

Inga: “Studiju laikos strādāju apģērbu veikalā. Vienmēr fascinēja, kā cilvēki ir gatavi nod... preci pie kases, lai tikai dabūtu kaut kādu atlaidi. Un tērēs laiku, lai sarunātu vēl sazin ko nieka 5% dēļ.” 

Gita: “Šis gan ne man pašai, bet manā maiņā gan – intensīvā periodā bija tā retā reize, kad darbojāmies divas baristas, un pie viena galdiņa apsēdās sievietes ar mazo klēpja sunīti bez pavadas. Suns dusmīgi skrēja virsū citiem ienākušajiem, bet nu labi. Tad dodos uz virtuvi paēst, ar acs kaktiņu tomēr vēroju, vai nesākas “zapara”, pamanu, ka šis galdiņš dodas prom, un kolēģe iet novākt pusizēstos šķīvjus. Bet kaut kā aizdomīgi ilgi ir prom. Izrādās viņai nācās satīrīt aiz suņa atstāto.”  

Elīna: “Uz mani izsauca policiju, jo nemainīju dāvanu kartes pret naudu.”

Armands: “Atnāk cilvēki, kuriem acīmredzot Izraēlas pases kabatā, ar projektu, lai pārveidotu vecu rūpnīcu par minerālūdens ražotni. Naudu vajagot. Jautāju, kāds pašu ieguldījums? Esot materiālais ieguldījums. Novērtēts. Ne mūžam neuzminēsiet. Albums ar uzvalku skicēm. Jā. Tieši tā.”