Baletdejotājs Antons Freimans piedzīvojis šokējošu vajāšanu

Ka mākslinieki bieži saņem pārdrošus uzmanības apliecinājumus no faniem, nav nekas jauns. Tomēr Antona Freimana gadījumā tie jau līdzinās šausmu filmas cienīgam stāstam. Izjutis tos uz savas ādas, baleta mākslinieks ir pārliecinājies, ka tiesībsargājošo iestāžu rūpes par cilvēka drošību Latvijā joprojām vairāk eksistē “uz papīra” nekā realitātē…

Kā tas viss sākās

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", 2022. gada maijā baleta māksliniekam vienā no iepazīšanās vietnēm intensīvi sāka rakstīt kāds puisis. Mārcis, kura vārds mainīts, kļuva arvien uzstājīgāks. Vēstulēs viņš aicināja uz tuvāku iepazīšanos, tikšanos, pat uz savu skolas izlaidumu. Tā kā vēstules bija dīvaina satura, Antons uz tām nevis atbildēja, bet saglabāja. “Tagad jāatzīst, paldies Dievam, ka tā darīju, jo šīs vēstules ir kā pierādījums tiesvedības procesā,” atklāj latviešu baletdejotājs.

Pēc pāris nedēļām viņš bloķēja uzstājīgo vēstuļu sūtītāju, bet Mārcis izveidoja citus profilus, no kuriem turpināja rakstīt. “Nekas cits neatlika, kā atbildēt, ka viņš nav ne emocionāli, ne fiziski man interesants, un lūgt, lai pārtrauc rakstīt. Divas dienas vēlāk, kad pēc nodejotas baleta izrādes devos mājās, izejot pa dienesta durvīm, pamanīju viņu... Apmulsu. Viņš pienāca, bija īsa saruna, jo gribēju saprast, ko viņš no manis grib. Tajās pāris minūtēs secināju, ka cilvēks ir ar mentāla rakstura traucējumiem. Pagriezos un aizbraucu ar "Bolt" skrejriteni,” pirmo tikšanos ar vajātāju atmiņā atsauc Antons.

Lēkšana uz automašīnas un “rīkles griešana”

Pēc savādās tikšanās Antona dzīvē sākās īsta šausmu epopeja. “Līdz pat sezonas beigām gandrīz pēc katras izrādes viņš mani gaidīja pie operas, lai parunātos. Vienā no šīm reizēm viņš teica, ka mani mīlot. Gribu uzsvērt, ka šo cilvēku nekad iepriekš nebiju ne pazinis, ne ar viņu kontaktējies. Dažas reizes centos ar viņu parunāt, lai beidz šādi uzvesties un mani izsekot,” turpina baleta mākslinieks. Vajātājs gaidījis arī tad, kad Antons kopā ar kolēģēm devies mājās pēc sezonas noslēguma balles. “Kolēģes, zinot šo situāciju, sāka ar viņu runāt. Taču, tā kā saruna neraisījās, nolēmām braukt prom. Kad bijām iekāpuši automašīnā un es uzsāku braukšanas manevru, Mārcis pēkšņi uzlēca uz motora pārsega, neļaujot man turpināt ceļu. No operas izskrēja apsardze, lai dzītu viņu prom,” vienu no pirmajām un spilgtākajām vajāšanas epizodēm atminas baleta mākslinieks. Sācies atvaļinājuma laiks, un šķitis, ka nepatīkamie notikumi ir aiz muguras. “Taču šis cilvēks nenomierinājās. Zīmītes ar Valentīndienas cienīgiem novēlējumiem, kādas viņš lika pie mana auto stikla operas stāvvietā, nu parādījās arī stāvvietā pie manas dzīvesvietas... Biju šokā. Jo, apzinoties, ka viņš mani izseko, biju centies būt ļoti piesardzīgs, no darba atgriežoties mājās, skatījos pa labi un pa kreisi, lai pārliecinātos, ka Mārcis kaut kur negaida mani.”

Drīz atklājies, ka Mārcis strādā netālu no Antona dzīvesvietas esošā pārtikas veikalā. “Kādu dienu, verot veikala durvis, viņš burtiski izleca manā priekšā, paziņojot, ka iekšā es neiešot. Sākās vārdu apmaiņa, ko ierakstīju telefonā. Tā kā šī komunikācija bija tik dīvaina, to nosūtīju veikala administratorei. Varbūt man tā nevajadzēja rīkoties, jo Mārci pēc šī atgadījuma atlaida no darba… Šis bija pagrieziena punkts – viņš kļuva vēl agresīvāks. Kādu dienu mana automašīna pie operas bija aplieta ar melnu akrila krāsu, bet, kad sēdos tajā braukt, pēkšņi manā priekšā izlēca viņš ar žileti rokā un ar žestu demonstrēja, ka it kā pārgriež sev rīkli. Pārliecinājies, ka asinis netek un ar viņu viss ir kārtībā, aizbraucu prom,” stāsta Antons.

Lai ļautu saprast, ko šajā laikā pārdzīvojis, baleta mākslinieks atceras vēl pāris uzbrukumu. “Pēc vienas no izrādēm ar ziedu pušķi rokās, ko biju saņēmis no savas māmiņas, devos mājās. Tā kā biju noguris un tik ļoti negribēju risināt šīs nomācošās lietas, nolēmu, ka ātri aizbraukšu ar skrejriteni. Taču pabraukt nebija iespējams, jo atkal parādījās Mārcis, uzlēca man mugurā, izrāva manu puķu pušķi un sāka ar to vicināties… Iztēlojieties, cik neadekvāts ir cilvēks, jo tas viss notiek opernama priekšā, kur ir cilvēki un videonovērošas kameras! Biju bezspēcīgs, lai ar viņu turpinātu skaidroties, tāpēc centos tikt prom, kad pēkšņi Mārcis izvilka stikla pudeli, ko sašķaidīja pret operas sienu, un, vicinoties ar lausku rokās, kliedza: “Es tevi nogalināšu!”” Iegājis operā, Antons izsaucis policiju. “Līdz tam biju vairākkārt rakstījis iesniegumus par to, ka mani vajā, Mārcim bija uzlikti divi administratīvie sodi pārdesmit eiro apmērā, bet tas nerezultējās ar situācijas uzlabošanos.”

Tiek demolēts pat auto

Kopš Mārcis parādījās viņa dzīvē, Antons bez stresa nespēja ne iet uz darbu, ne nākt mājās. Pēc baleta izrādēm viņš centās no kolēģiem uzzināt, vai pie ieejas viņu negaida vajātājs. Ja tā, tad Antons mājup devās pa citu izeju. Arvien biežāk uzbrukumus piedzīvoja Antona drauga auto, ar ko mākslinieks pārvietojās ikdienā. Te tika sadauzīts vai norauts un aiznests spogulis, izsists priekšējais vējstikls, tad uz auto sāna ar asu priekšmetu ieskrāpēts vārds “kretīns”. “Jau vēlāk, kad policija veica kratīšanu Mārča mājās, atradās arī spogulis, ko viņš kā trofeju bija aiznesis līdzi.” Kādu nakti, jūtot ko nelāgu, Antons gājis uz ielas apraudzīt savu auto un pieķēris – nofilmējis – Mārci nozieguma vietā, ar nazi durot spēkrata riepas. “Tajā brīdī gāju viņam klāt un teicu, ka ar šo video tūlīt iešu uz policiju. Mārcis nobļāvās: “Stāvi, nekusties!” Kad pagriezos, viņš izvilka un pacēla pret mani pistoli [šaujamierocim līdzīgu priekšmetu]. No piedzīvotā nesapratu, vai tā ir īsta pistole vai nav. Sāku skriet, un viņš kā apsēsts dzinās man pakaļ kvartāla garumā. Nonācis policijas iecirknī, uzrakstīju kārtējo iesniegumu…” Jau vēlāk, pie pratināšanas, Mārcis bija atzinies šajā nodarījumā. “Taču arī šis notikums nebija par pamatu, lai policija uzliktu viņam liegumu man tuvoties, ko biju likumsargiem ilgstoši lūdzis!” sarūgtināts par laikus nesaņemto palīdzību un aizstāvību ir baleta mākslinieks, secinot, ka Latvijā tā tik tiešām ir milzīga problēma – panākt, ka vajātājs tev liek mieru.

Beidzot liegums tuvoties

Tomēr ar to vēl Mārča izdoma, kā piekļūt Antonam, nebeidzās. “2024. gada 21. februārī mājās atveseļojos no plaušu karsoņa, kad man piezvanīja nu jau aizsaulē aizgājušais koncertmeistars Mārtiņš Zilberts, kas zināja, ka tieku vajāts, un stāstīja, ka viņam licies, ka mēģinājumā pie viņa pienācis mans stalkeris, kas stādījies priekšā kā… jaunais darbinieks un lūdzis palīdzību atrast izeju. Tajā brīdī nekavējoties zvanīju uz operu un noskaidroju, ka Mārcis tik tiešām ir pieņemts darbā gaismu cehā! Paldies Dievam, ka operā ir lielisks direktors, kurš burtiski piecu minūšu laikā atlaida no darba Mārci. Tas arī beidzot kalpoja par iemeslu, lai policija uzliktu viņam liegumu man tuvoties. Liegumā skaidri noteikts, ka Mārcis nedrīkst simts metru rādiusā tuvoties opernamam, kā arī man,” atklāj Antons, piebilstot, ka ar savu stāstu vēlas iedrošināt citus cilvēkus, kas saskaras ar līdzīgām problēmām, meklēt mehānismu, kā šo vajāšanas vājprātu ierobežot. “Nedrīkst taču dzīvot ik dienu pastāvīgā stresā, kad, izejot no mājas, tu nezini, kas tevi sagaida. Vai tiešām jāgaida, kamēr tevi traumē vai sadur, un tikai tad reaģēs policija? Ja tevi jau uz ielas vajā, staigā tev līdzi un aizķer, tas jau ir nopietns pārkāpums, lai policija uz to reaģētu! Esmu fiziski spēcīgs vīrietis, bet kā šādos gadījumos rīkoties sievietei, kurai ir mazāk spēka pretoties?” aizdomājas Antons.

Nupat, 30. jūlijā, beidzot bija pirmā tiesas sēde, kurā Mārcis sēdās uz apsūdzēto sola. “Bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai noformētu kriminālprocesu pilnā apjomā ar visiem pierādījumiem. Šīs tiesas laikā Mārcim tika nozīmēta psihiatra apskate, lai noteiktu viņa atbildības pakāpi. Kā teica tiesnese, tad iepriekšējās psihiatriskās ekspertīzes, kas Mārcim veiktas, bijušas par automāšīnas bojāšanas faktu, nevis par vajāšanu!” par absurdu, kurā cilvēks šķiet mazākā vērtē nekā auto, aizdomājas Antons Freimans.