"Esmu apmētāts ar olām," - noslēpumainais Kiwie par ielām, jauniešiem, vecumu un anonimitāti

Nu savu roku viņš pielicis jaunākajam pilsētvides objektam "RakstuRīga", kas raugāms uz sienas Krišjāņa Barona ielā 71. Un, kā isaka intervijā žurnālam "Kas Jauns", mēģina aizsniegties līdz jauniešiem, kas pilni ideju, bet ne iespēju. Kā vieds un vecs vīrs, protams. Pie tā arī paliekam.

Tu vai jūs?

Tu.

Tā ir, ka šis ir tipisks tautieša secinājums: “Ko – Kiwie ir latvietis?!”

Tā nu sanācis, ka piedzimu šajā traibā. Nezinu, vai pats to izvēlējos, vismaz ne ar šo apziņu. Bet saka jau, ka pats izvēlas, kuru dzīvi un kurā lokācijā padzīvot. Es gan pats sevi identificēju kā pasaules iedzīvotāju.

Vai taisnība, ka vairs neatbildi uz jautājumu, kas ir Kiwie?

Atkarīgs no tā, kas jautā. Kiwie ir mana versija par Rīgas gariņu, kurš visus vēro un aizsargā no ļaundariem. Bali tādu gariņu sauc par Barong. Rīgā ir Kiwie.

Resnais briesmonis tātad zināmā mērā arī ir mūsējais. Kā viņš pie tevis “atnāca”?

Pases viņam vēl nav, bet tā varētu teikt. Esmu dzirdējis, ka tautiešus, sastopoties ar viņu citās valstīs, pārņem māju sajūta. Kiwie vizuālā formā pie manis atnāca brīdī, kad saskāros ar boulingu (iebiedēšana, pazemošana vai pakļaušana ar vardarbības draudiem, īpaši pusaudžu un bērnu vidē – red. piezīme). Gribēju izveidot savu aizsargtēlu, ar ko iznīcināt ļaundaru krāsotos darbus.

Ja Fat Monster būtu cilvēks, kurā Latvijas pilsētā viņš dzīvotu, kāds būtu viņa hobijs un vēlēšanu sauklis?

Viņš noteikti ir rīdzinieks. Hobijs būtu vērot cilvēkus ar binokli no sešu stāvu mājas mansarda, piefiksējot jebkādas netaisnības. Tikai, lai pēc trim gadiem netaisnību veicējiem neizskaidrojamu notikumu kārtā tiktu piespēlēta “uno” kārts.

Kāds būtu Fat Monster raiders, ja viņu aicinātu uzstāties festivālā?

Noteikti konteiners ar sieru.

Viena no šā gada Kiwie izpausmēm ir Straumes kaķis Rīgā. Tas bija darbs vai nedarbs?

Tā bija ideja. Tas, ka tika uzkrāsots uz kādas virsmas pilsētā, – tikai tehniskais izpildījums. Tā varēja būt arī uztamborēta televizora sedziņa vai izdedzināts ar lodlampu mašīnas jumtā. Es vienmēr priecājos par Latvijas mākslinieku internacionāliem sasniegumiem, un šis bija mans laika zīmogs, izveidots pāris stundu pēc apbalvojuma saņemšanas. Nebiju gaidījis, ka tas raisīs rezonansi. Sākotnēji pat nevēlējos to publicēt, jo tā bija privāta saruna.

Vai Latvija ir pateicīga vieta ielu mākslai? Un kāpēc?

Nav gan. Daudzus gadus esmu apmētāts ar olām un komentāros lasījis, ka dauzīs ar ķieģeli. Tagad gan var just paaudžu maiņu, vairs nav tik skarbi. Dzimst jauni talanti, jaunā paaudze ar daudz interesantām idejām. Viss iet savu gaitu.

Cik vienību uz šo brīdi no sava radošā darba esi realizējis NFT (digitālās mākslas īpašumtiesību) projektā?

NFT projekts pašreiz ir iepauzēts, bet uz doto brīdi tie ir 46.

Zini, ka seriāla "UgunsGrēks" Zentas lomas atveidotāja – aktrise Regīna Devīte – fano par Kiwie?

Jā, esmu lietas kursā, un tāpat arī es fanoju par Zentu. Mums ir kopbilde no Ziemassvētku tirdziņa Vecrīgā.

Jaunais Rīgas murālis "RakstuRīga" tiek pieteikts kā mākslinieces Ellas Mežules sadarbība ar ielu mākslas meistariem Kiwie un Ēriku Cauni. Par ko tieši šajā darbā bijis atbildīgs Kiwie?

Latvijā nav daudz cilvēku, kuri spēj realizēt lielformāta darbus jeb – kā tautā saka – murāļus. Šādos brīžos, kad ir jāpārnes mākslas darbs uz sienas lielā mērogā, tiek saukti talkā tie, kas to jau ir darījuši un kam ir gan pieredze, gan vajadzīgās prasmes. Šajā projektā man bija gods būt atbildīgam par tieši šo – mākslas pārnešanu uz sienas, ar visu, kas tam nepieciešams, sākot no pacēlājtehnikas līdz sīkiem tehniskiem risinājumiem.

Darbs pie šāda murāļa ir komandas spēle, un bija prieks būt daļai no šī kopdarba kopā ar Ellu un Ēriku.

Kāpēc "RakstuRīga" projektā izvēlējies tēla pozīciju, ja reiz bildē nav neviena monstriņa?

Pat ja darbā nav neviena monstra, biju tas, kas palīdzēja īstenot šāda apjoma projektu, burtiski dažās dienās. Pieredzei un ambīcijām mijiedarbojoties ar mīlestību pret mākslu. Neviens cits to nespētu realizēt tik īsā laikā.

Jaunais murālis tapis par godu latviešu grāmatniecības 500. gadadienai. Lai arī līdz mūsdienām tā nav saglabājusies, ir liecības, ka pirmā grāmata latviešu valodā bija iespiesta 1525. gadā Vācijā Rīgas latviešu luterāņu draudzei. Kā tev šķiet – vai latviešu grāmatniecība pastāvēs vēl pēc 500 gadiem? Ja pat opīši soctīklos jau izsakās tikai angliski.

Es domāju, ka iespiestas grāmatas nepastāvēs pat pēc 100 gadiem. Viss tiek digitalizēts, un visa informācija pieejama kabatā un drīz pa taisno smadzenēs. Tomēr šķiet, ka grāmatas paliks par luksusa preci. Tāpat kā īsta gaļa mūsdienās vai jebkas cits, kas ir īsts.

Kas Kiwie dzīvē ir John Dick? Zināms tik daudz, ka Kiwie sazvanīt nevar, ja ko grib, jāraksta feisbukā Džonam. Tāds kā Kiwie opis? Bet Kiwie pats ir opis, vai tad ne?

Jānis Diks ir Kiwie īstais vārds, un viņš ir šī briesmoņa radītājs. Tagad jau viņus krāso vesela armija ar cilvēkiem, kas seko Jāņa pēdās.

Kāpēc anonimitāte tev ir nozīmīga?

Jo anonimitāte nākotnē būs ļoti dārga luksusa prece. Ir tāds teiciens – ja darīsi pilnīgi pretējo tam, ko dara lielāka masa cilvēku, iespējams, nepieļausi nevienu kļūdu savā dzīvē.

Vai viegli būt Kiwie [būt vecam]?

Viss, kas notiek dabīgi, ir viegli, jo tā vienkārši ir dzīve.

Vai vecums nāk viens?

Vecums noteikti nāk ar šo draugu kompāniju: viedumu, priekšnojautu un bulšita toleranci.

Spilgtākais mākslas pieredzējums šogad?

Jelgavā krāsoju murāli ar spilgti zilu krāsu, un tante, garām ejot, noteica: “Šis zilais tonis neizskatīsies labi.”

Mīļākā kinofilma?

"Forrest Gump".

Ēdiens, ko gribi katru dienu...

Siers.

Jūra vai mežs?

Viennozīmīgi mežs. Man besī jūra.

Vai Kiwie ir ģimene?

To tikai Dievs zin’.

Kādi ir tavi kā mākslinieka tuvākās nākotnes plāni?

Esmu izveidojis "Kiwie Fondu", lai palīdzētu jaunajiem māksliniekiem vecumā no septiņiem līdz 18 gadiem. Vēlos sniegt viņiem tieši to, kā bieži visvairāk pietrūkst, – finansiālu atbalstu. Sistēma, kāda tā šobrīd ir, diemžēl nedarbojas. Tā ir novecojusi un nespēj pielāgoties tam, kā šodien domā un jūtas jaunie cilvēki. Jauniešiem ir viena ļoti svarīga lieta – laiks. Taču bieži trūkst līdzekļu, lai šo laiku izmantotu ar pilnu jaudu. Es ticu, ka ar pareizo atbalstu viņi var sasniegt vairāk un izaugt par brīnišķīgiem radošiem cilvēkiem, kas spēj pārsteigt gan Latviju, gan pasauli. Ik pa laikam ieraugu kādu jaunu talantu – ar acīm, kurās dzirkstī idejas, un rokām, kas jau rada. Dažiem no viņiem pietrūkst tikai neliela grūdiena, neliela push, lai nenonāktu tajā pelēkajā zonā, kurā jaunības maksimālisms bieži aizved neceļos. Tieši tur es vēlos iestiept roku.

Es pats reiz biju tāds pats jaunietis – pilns ar idejām, bet bez atbalsta. Toreiz gāju savu ceļu viens. Tas bija izaicinoši, reizēm pat sāpīgi, taču arī ļoti vērtīgi, bet to var darīt arī nedaudz civilizētāk. Tomēr es zinu, ka tam nav vienmēr jābūt tik skarbi – iespējams iet arī cilvēcīgāk. Kāpēc es dodu naudu svešiniekiem? Tāpēc, ka man rūp. Un tāpēc, ka tagad ir laiks dot atpakaļ. Palīdzēt tiem, kas vēl tikai sāk savu ceļu. Laiks dot atpakaļ komūnai un veidot jaunus Latvijas talantus. Un, iespējams, pasargāt viņus no kritieniem, no kuriem ne visi ceļas.